”Tava žēlastība ir labāka par dzīvību”
Pastāstījis Kelvins Holmss
Bija 1930. gada decembris; es tikko biju beidzis slaukt govis, kad, apciemojis tuvējo kaimiņu, mājās pārradās tētis. ”Re, kādu grāmatu man aizdeva Vaimens,” viņš teica, vilkdams laukā no kabatas grāmatu zilos vākos. Tās nosaukums bija ”Atbrīvošana”, un to bija izdevusi Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrība. Tētis, kas parasti nemēdza lasīt, šo grāmatu lasīja līdz vēlai vakara stundai.
PĒC kāda laika tētis aizņēmās vēl divas šo pašu izdevēju publicētās grāmatas — ”Gaisma” un ”Salīdzināšana”. Viņš sameklēja mātes veco Bībeli un vakaros ilgi palika nomodā, lasīdams petrolejas lampas gaismā. Drīz tētis ievērojami izmainījās. Toziem viņš ar mums runāja stundām ilgi, un mēs ar māti un trim māsām viņā klausījāmies, cieši sasēdušies ap mūsu veco, ar malku kurināmo krāsni.
Tētis teica, ka šo grāmatu izdevējus sauc par Bībeles pētniekiem un ka saskaņā ar viņu teikto mēs dzīvojam ”pastarajās dienās”. (2. Timotejam 3:1—5.) Viņš paskaidroja: pienākot šīs pasaules galam, Zeme netiks iznīcināta — Dieva Valstības valdīšanas laikā tā tiks pārvērsta par paradīzi. (2. Pētera 3:5—7, 13; Atklāsmes 21:3, 4.) Tas manī izraisīja dzīvu interesi.
Strādādami ar tēti, mēs pavadījām laiku kopīgās sarunās. Es atceros, kā, lobot kukurūzu, viņš man skaidroja, ka Dieva vārds ir Jehova. (Psalms 83:19, NW.) Pienāca 1931. gada pavasaris, un es, būdams tikai 14 gadu vecs, nolēmu iestāties par Jehovu un viņa Valstību. Iegājis vecajā ābeļdārzā aiz mājas, es griezos pie Jehovas lūgšanā un svinīgi apsolīju kalpot viņam mūžīgi. Jau tolaik mani bija dziļi ietekmējusi mūsu brīnišķīgā Dieva žēlastība. (Psalms 63:4.)
Mūsu saimniecība atradās Misūri štatā (ASV), aptuveni 30 kilometrus no Sentdžozefas un nepilnus 65 kilometrus no Kanzassitijas. Šajā vietā 19. gadsimta sākumā mans vecvectēvs bija uzbūvējis baļķu būdu, un te bija nācis pasaulē mans tēvs.
Apgūstu iemaņas kalpošanā
Mūsu ģimene 1931. gada vasarā pa radio noklausījās publisko runu ”Dieva Valstība — vienīgā pasaules cerība”, ko toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents Džozefs Raterfords teica kopsanāksmē Kolumbusā (Ohaio). Tā saviļņoja manu sirdi, un es ar prieku gāju tētim līdzi, lai piedāvātu mūsu paziņām brošūru, kurā bija iespiesta šī svarīgā runa.
1932. gada pavasarī es pirmo reizi apmeklēju Jehovas liecinieku sapulci. Kaimiņš uzaicināja mūs ar tēti Sentdžozefā noklausīties Jehovas liecinieku ceļojošā pārrauga Džordža Dreipera runu. Kad ieradāmies, sapulce jau bija pusē, un man atradās vieta aiz spēcīgās un platās Dž. D. Dreiera muguras — vēlāk šis cilvēks ieņēma nozīmīgu vietu manā dzīvē.
1933. gada septembrī mēs ar tēti apmeklējām kopsanāksmi Kanzassitijā, kur es pirmo reizi piedalījos publiskajā sludināšanā. Tētis iedeva man trīs brošūras un ieteica sacīt šādi: ”Es esmu viens no Jehovas lieciniekiem, kas sludina labo vēsti par Dieva Valstību. Jūs, bez šaubām, esat pa radio dzirdējis tiesneša Raterforda runas. Tās katru nedēļu pārraida vairāk nekā 300 radiostaciju.” Pēc tam man bija jāpasniedz brošūra. Vakarā, kad biju atgriezies mājās un slaucu govis, es nospriedu, ka tā ir bijusi neaizmirstamākā diena manā mūžā.
Drīz iestājās ziema, un mūsu iespējas doties kaut kur tālāk no mājām bija ierobežotas. Bet tad mūs apciemoja brālis Dreiers ar sievu un apvaicājās, vai es nevēlētos sestdien pēcpusdienā ierasties pie viņiem un palikt pa nakti. Pūles, ko prasīja desmit kilometru garais ceļš uz Dreieru mājām, bija tā vērtas, jo nākamajā dienā varēju kopā ar viņiem doties kalpošanā un apmeklēt Sargtorņa studiju Sentdžozefā. Kopš tās dienas es tikai retu reizi svētdienās nepiedalījos kalpošanā. Brāļa Dreiera padomi, kurus viņš sniedza šajā laikā, kad gatavoja mani kalpošanai, izrādījās patiešām nenovērtējami.
1935. gada 2. septembrī kopsanāksmē, kas notika Kanzassitijā, man beidzot bija iespējams simbolizēt savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī.
Uzsāku savu mūža darbu
1936. gada sākumā es pieteicos kalpot par pionieri jeb pilnas slodzes kalpotāju, un es tiku iekļauts to cilvēku sarakstā, kuri meklēja partneri pionieru kalpošanai. Nepagāja ilgs laiks, kad saņēmu vēstuli no Edvarda Steda, kas dzīvoja Arvadā (Vaiominga). Vēstulē viņš paskaidroja, ka ir piesaistīts invalīdu ratiņiem un, lai kalpotu par pionieri, viņam ir nepieciešama palīdzība. Es nekavējoties pieņēmu viņa uzaicinājumu kalpot kopā un 1936. gada 18. aprīlī tiku iecelts par pionieri.
Pirms atstāju mājas, lai dotos pie brāļa Steda, mēs aprunājāmies ar māti vienatnē. ”Dēls, vai esi pārliecināts, ka tas ir tas, ko tu vēlies darīt?” viņa vaicāja.
”Ja es izvēlētos citādu dzīvi, tad nebūtu vērts dzīvot,” es atbildēju. Es biju sapratis, ka Jehovas žēlastība ir svarīgāka par visu pārējo.
Kalpodams par pionieri kopā ar Tedu, kā mēs saucām brāli Stedu, es daudz ko iemācījos. Viņš bija pilns dedzības un mācēja ļoti saistoši pastāstīt Valstības vēsti. Tomēr neko vairāk kā rakstīt un runāt viņš nevarēja darīt, jo visas viņa locītavas bija skāris reimatoīdais poliartrīts. Ik dienas es cēlos agri no rīta, nomazgāju un noskuvu Tedu, pagatavoju brokastis un viņu paēdināju. Pēc tam apģērbu un sagatavoju kalpošanai. Tajā vasarā mēs sludinājām Vaiomingas un Montānas štatā un nakšņojām klajā laukā. Teds gulēja sava pikapa īpaši izbūvētajā kabīnē, bet es — uz zemes. Kad vasara bija garām, devos uz dienvidiem un kalpoju par pionieri Tenesī, Ārkanzasas un Misisipi štatā.
1937. gada septembrī es apmeklēju pirmo lielo kopsanāksmi manā mūžā; tā notika Kolumbusā. Kopsanāksmē tika paziņots, ka turpmāk sludināšanā tiks plaši izmantots patafons. Mēs mēdzām skaitīt, cik reižu iedarbinājām patafonu, lai atskaņotu Bībeles vēsti. Kādu mēnesi es saskaitīju vairāk nekā 500 reižu, un klausījušies bija vairāk nekā 800 cilvēku. Pēc tam kad biju sludinājis daudzās pilsētās Tenesī štata austrumos, kā arī Virdžīnijas un Rietumvirdžīnijas štatā, es saņēmu uzaicinājumu kalpot par speciālo pionieri un pildīt jaunus pienākumus, strādājot kopā ar zonas kalpotāju, kā tolaik tika saukti ceļojošie pārraugi.
Es apmeklēju draudzes un atsevišķas grupas Rietumvirdžīnijā, pavadīju katrā no tām divas līdz četras nedēļas un uzņēmos vadību tīruma kalpošanā. 1941. gada janvārī mani iecēla par zonas kalpotāju. Tikmēr gan māte, gan manas trīs māsas — Klāra, Loisa un Ruta — jau bija nostājušās Valstības pusē. Tovasar lielo kopsanāksmi Sentluisā mēs apmeklējām visa ģimene kopā.
Neilgi pēc kopsanāksmes zonas kalpotāji tika informēti, ka 1941. gada novembra beigās viņu zonas pārraudzīšanas darbs beidzas. Nākamajā mēnesī Amerikas Savienotās Valstis iesaistījās Otrajā pasaules karā. Es saņēmu norīkojumu kalpot par speciālo pionieri, kas nozīmēja katru mēnesi kalpošanā pavadīt 175 stundas.
Īpašas priekšrocības kalpošanā
1942. gada jūlijā saņēmu vēstuli ar jautājumu, vai es nebūtu ar mieru kalpot ārzemēs. Kad biju atbildējis apstiprinoši, tiku uzaicināts ierasties Bētelē, Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka). Lai iegūtu īpašu apmācību, kopumā bija ieradušies apmēram 20 neprecējušies brāļi.
Toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents Neitans Nors paskaidroja, ka ir samazinājusies aktivitāte tīruma kalpošanā un ka mēs tiksim apmācīti, kā sniegt draudzēm garīgu stiprinājumu. ”Galvenokārt mēs gribam zināt nevis to, kas draudzēs nav labi,” viņš teica, ”bet, ko jūs esat darījuši, lai situāciju labotu.”
Atrazdamies Bētelē, mēs noklausījāmies runu, ko teica Frederiks Frencs — brālis, kas 1977. gadā pēc brāļa Nora nāves stājās prezidenta amatā. Šajā runā viņš teica: ”Otrais pasaules karš beigsies, un radīsies iespējas plaša mēroga sludināšanai. Nav šaubu, ka vēl miljoniem cilvēku tiks sapulcināti Jehovas organizācijā!” Runa pilnībā izmainīja manu nostāju. Pēc tam uzzinājām, uz kurām vietām tiekam norīkoti kalpot, — mans uzdevums bija rūpēties par visām draudzēm Tenesī un Kentuki štatā. Tolaik mūsu nosaukums bija ”kalpi brāļiem”, bet pēc tam tas tika nomainīts ar terminu ”rajona pārraugi”.
Šo kalpošanu es uzsāku 1942. gada 1. oktobrī, kad biju tikai 25 gadus vecs. Tajā laikā bija arī tādas draudzes, līdz kurām varēja nokļūt vienīgi kājām vai jāšus. Reizēm nakšņoju vienā istabā ar ģimeni, kas mani uzņēma.
1943. gada jūlijā, kalpojot Grīnvilas draudzē Tenesī, es saņēmu uzaicinājumu mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas otrajā klasē. Gileādā es uzzināju, ko īsti nozīmē ’dzirdēto jo vairāk ņemt vērā’ un kļūt aizvien ’pilnīgākiem tā Kunga darbā’. (Ebrejiem 2:1; 1. Korintiešiem 15:58.) Ātri pagāja piecu mēnešu ilgais mācību laiks, un 1944. gada 31. janvārī bija izlaidums.
Kalpošana vispirms Kanādā, pēc tam Beļģijā
Vairāki no mums saņēma norīkojumu kalpot Kanādā; tur nesen bija atcelts aizliegums, kas bija ierobežojis Jehovas liecinieku darbību. Man tika uzticēti ceļojošā pārrauga pienākumi, un, tos pildot, man bija jāpārvar lieli attālumi starp draudzēm. Apmeklējot draudzes, es dzirdēju daudz iepriecinošu gadījumu, kā Kanādā sludināšana bija norisinājusies aizlieguma laikā. (Apustuļu darbi 5:29.) Daudzi stāstīja par īpašajām kampaņām, kad vienas nakts laikā no viena Kanādas gala līdz otram gandrīz pie katras mājas tika nolikts pa brošūrai. Un kāds prieks bija 1945. gada maijā uzzināt, ka karš Eiropā ir beidzies!
Tovasar, kalpojot kādā draudzē nelielajā Oseidžas pilsētā (Saskačevana), es saņēmu vēstuli no brāļa Nora, kurā bija teikts: ”Jums tiek piedāvāta priekšrocība doties uz Beļģiju. [..] Tur ir daudz darba. Valsts ir kara izpostīta, un mūsu brāļiem ir vajadzīgs atbalsts, tāpēc būtu labi sūtīt uz turieni kādu no Amerikas Savienotajām Valstīm, kas sniegtu viņiem nepieciešamo palīdzību un mierinājumu.” Es nekavējoties atbildēju, apliecinot, ka pieņemu šo piedāvājumu.
1945. gada novembri es pavadīju Bruklinas Bētelē, kur Čārlzs Aihers, padzīvojis brālis no Elzasas, man mācīja franču valodu. Turklāt apguvu īsu kursu par filiāļu darbību. Pirms došanās uz Eiropu neilgu laiku pavadīju pie savas ģimenes un draugiem Sentdžozefā.
11. decembrī ar kuģi Queen Elizabeth es atstāju Ņujorku un pēc četrām dienām ierados Sauthemptonā (Lielbritānija). Mēnesi uzturējos Lielbritānijas Bētelē un papildināju savas zināšanas. Tad 1946. gada 15. janvārī es šķērsoju Lamanšu un izkāpu malā Ostendē (Beļģija). No turienes braucu ar vilcienu uz Briseli, kur dzelzceļa stacijā mani sagaidīja visa Bēteles ģimene.
Intensīvā pēckara laika darbība
Es biju norīkots pārraudzīt Valstības darbu Beļģijā, tomēr franču valodas zināšanas man bija vājas. Aptuveni sešos mēnešos es iemācījos pietiekami, lai spētu sazināties. Tā bija priekšrocība strādāt līdzās brāļiem, kas, riskējot ar dzīvību, bija sludinājuši piecu gadu ilgajā nacistu okupācijas laikā. Daži no viņiem tikai nesen bija atbrīvoti no koncentrācijas nometnēm.
Brāļi bija pilni dedzības organizēt kristīgo darbību un ”paēdināt” tos, kas salka pēc Bībeles patiesības. Tika rīkotas kopsanāksmes, un ceļojošie pārraugi atkal apmeklēja draudzes. Tāpat mēs guvām uzmundrinājumu, kad mūs apciemoja brāļi Neitans Nors, Miltons Henšels, Frederiks Frencs, Grānts Sūters un Džons Būts no galvenās pārvaldes Bruklinā. Tolaik es kalpoju par rajona pārraugu, apgabala pārraugu un filiāles pārraugu. 1952. gada 6. decembrī, kad Beļģijā biju pavadījis jau aptuveni septiņus gadus, es apprecēju Emīliju Vanopslogu, kas arī strādāja Beļģijas filiālē.
Pēc dažiem mēnešiem, 1953. gada 11. aprīlī, es saņēmu izsaukumu ierasties vietējā policijas iecirknī, kur tiku informēts, ka mana uzturēšanās Beļģijā apdraudot valsts drošību. Tad devos uz Luksemburgu un gaidīju, kamēr mana lieta tika pārsūdzēta Valsts padomē.
1954. gada februārī Beļģijas Valsts padome apstiprināja lēmumu, ka mana uzturēšanās rada draudus valstij. Par pierādījumu tika minēts tas, ka kopš manas ierašanās Beļģijā liecinieku skaits valstī bija strauji pieaudzis — no 804 cilvēkiem 1946. gadā līdz 3304 lieciniekiem 1953. gadā — un ka daudzi gados jaunie liecinieki, ievērodami stingru kristīgo neitralitāti, apdraudot Beļģijas drošību. Tā nu mēs ar Emīliju tikām norīkoti uz Šveici, un es sāku kalpot par rajona pārraugu valsts daļā, kur vairākums cilvēku runā franču valodā.
Tad 1959. gadā Sautlānsingā (Ņujorka) tika nodibināta Ķēniņvalsts kalpošanas skola — skola, kurā tiek piedāvāta papildu apmācība draudzes vecākajiem. Mani uzaicināja to apmeklēt, lai pēc tam šādas mācības es varētu organizēt Eiropā. Kamēr uzturējos Amerikas Savienotajās Valstīs, apciemoju arī savu ģimeni Sentdžozefā. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu mīļo māti. Viņa nomira 1962. gada janvārī; tētis bija jau miris 1955. gada jūnijā.
1961. gada martā Ķēniņvalsts kalpošanas skola sāka darbu Parīzē, un mēs ar Emīliju pārcēlāmies uz turieni dzīvot. Uz skolu ieradās apgabalu pārraugi, rajonu pārraugi, draudžu pārraugi un speciālie pionieri no Francijas, Beļģijas un Šveices. Nākamo 14 mēnešu laikā es šo četru nedēļu ilgo kursu pasniedzu 12 klasēm. Tad 1962. gada aprīlī mēs uzzinājām, ka Emīlija ir grūtniecības stāvoklī.
Pielāgošanās apstākļiem
Mēs atgriezāmies Ženēvā, kur mums bija pastāvīgas uzturēšanās atļauja. Tomēr nebija viegli atrast vietu, kur apmesties, jo pastāvēja nopietns dzīvokļu trūkums. Arī darba meklēšana sagādāja grūtības. Visbeidzot es sāku strādāt lielā universālveikalā Ženēvas centrā.
Biju pavadījis 26 gadus pilnas slodzes kalpošanā, tāpēc jaunie apstākļi prasīja daudz izmaiņu. Tomēr 22 gadus ilgajā laikā, kamēr strādāju universālveikalā un palīdzēju audzināt mūsu divas meitas, Loisu un Jūnisu, mūsu ģimene Ķēniņvalsts interesēm vienmēr ierādīja galveno vietu. (Mateja 6:33.) Kad 1985. gadā aizgāju pensijā, es sāku kalpot par rajona pārrauga aizstājēju.
Kaut arī Emīlijai ir vāja veselība, viņa kalpošanā dara, cik spēj. Loisa aptuveni desmit gadu kalpoja par pionieri. Cik garīgi pacilājoši bija 1993. gada vasarā kopā ar viņu apmeklēt brīnišķīgo starptautisko kopsanāksmi Maskavā! Neilgi pēc tam viņa devās brīvdienu ceļojumā uz Senegālu (Āfrika), kur gāja bojā, peldoties okeānā. Āfrikas brāļu un misionāru mīlestība un laipnība man bija liels mierinājums, kad biju ieradies Senegālā, lai parūpētos par meitas apbedīšanu. Kā es ilgojos viņu satikt, kad notiks augšāmcelšana! (Jāņa 5:28, 29.)
Es esmu pateicīgs, ka jau vairāk nekā četrus gadu desmitus man ir bijis biedrs, kas mani uzticīgi un ar mīlestību atbalstījis. Patiešām, kaut arī ir bijis jāpiedzīvo sirdēsti un raizes, Jehovas žēlastība manā dzīvē ir ienesusi prieku un ir piešķīrusi tai vērtību. Sirds pamudināts, es par mūsu Dievu Jehovu varu teikt psalmu dziesminieka vārdiem: ”Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē.” (Psalms 63:4.)
[Attēls 26. lpp.]
Uzsākam sludināt, izmantojot patafonu
[Attēls 26. lpp.]
Mani vecāki 1936. gadā
[Attēls 26. lpp.]
Sludināšana uz ielām Beļģijā 1948. gadā