Kā tiekties pēc tikumiskuma
LATVIEŠU literārās valodas vārdnīcā ”tikums” ir skaidrots kā ’morāles princips, norma, to kopums; atbilsme kādiem morāles principiem, normām’. Savukārt par tikumīgu tiek nosaukts cilvēks, ’kura rīcība, izturēšanās atbilst morāles normām, tāds, kam ir raksturīgas pozitīvas, morāles normām atbilstošas īpašības’. Leksikogrāfs Mārvins Vinsents rakstīja, ka grieķu vārdam, kas tulkots ”tikums”, sākotnējā pamatnozīme bija ’jebkāda veida izcilība’. Nav brīnums, ka dažādos laikos tādas īpašības kā apdomība, drosme, pašsavaldība, taisnīgums, līdzjūtība, neatlaidība, godīgums, pazemība un uzticība ir uzskatītas par tikumu. Atcerēsimies arī, ka tikums ir skaidrots kā ’atbilsme kādiem morāles principiem, normām’.
Bet kādām morāles normām būtu jāatbilst? Žurnālā Newsweek bija rakstīts: ”Kā liecina tagad noteicošā morāles filozofija, Apgaismības laikmeta radītā skepticisma iespaidā visi priekšstati par labu un ļaunu tiek uzskatīti par personiskās gaumes un patikas jautājumu vai par kultūras nosacītu izvēli.” Bet vai, vadoties pēc personiskās gaumes, var pareizi noteikt, kas ir labs un kas ir slikts? Nē, nevar. Lai mēs varētu rīkoties tikumiski, mums ir vajadzīgas tādas normas, uz kurām var paļauties, — normas, pēc kurām var spriest, vai konkrēta rīcība, attieksme vai īpašība ir pareiza vai nepareiza.
Vienīgais patiesais morāles normu avots
Ir tikai viens patiess morāles normu Avots — tas ir cilvēces Radītājs, Dievs Jehova. Neilgi pēc pirmā cilvēka Ādama radīšanas Dievs Jehova viņam pavēlēja: ”No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:16, 17.) Dievs Jehova šim kokam deva tādu īpašu nosaukumu tādēļ, lai norādītu, ka tikai viņam ir tiesības izlemt, kas viņa radītajām būtnēm ir derīgs un labs, bet kas ne. Tā Dieva normas kļuva par pamatu, pēc kā spriest un vērtēt cilvēka darbus, uzskatus un personību. Bez šīm normām mēs nevaram pareizi atšķirt labu no ļauna.
Ādamam un Ievai bija izvēle — paklausīt šai pavēlei vai ne. Viņu gadījumā tikumiska rīcība būtu pavēles ievērošana. Ar laiku Jehova cilvēkiem vēl vairāk atklāja, kas viņam ir patīkami un kas ne, un šie norādījumi tagad ir rakstīti Bībelē. Tātad tiekties pēc tikumiskuma nozīmē, ka mēs tiecamies atbilst Jehovas taisnīgajām normām, kas izklāstītas Svētajos rakstos.
Uzziniet Dieva normas pilnībā
Tā kā Dievs Jehova ir noteicis, kas ir labs un kas ļauns, un šīs normas darījis zināmas Bībelē, rodas jautājums: vai mums tās nebūtu jāuzzina visā pilnībā? Apustulis Pāvils rakstīja: ”Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16, 17, LB-65r.)
Piemēram, atcerieties to pārpratumu, kas notika, kad iepriekšējā rakstā minētais Kuņihito izpauda pazemību tā, kā pieņemts viņa kultūrā. Vēlāk, kad viņš ieguva labāku priekšstatu par Bībeles normām, viņam izveidojās līdzsvarots viedoklis. Bībelē patiešām ir uzsvērts, cik svarīga ir pazemība, un ir nosodīta pašpārliecinātība un lepnība. (Salamana Pamācības 11:2; Mihas 6:8.) Tomēr, kad apustulis Pāvils izklāstīja prasības, kādām jāatbilst draudzes pārraugiem, viņš pieminēja, ka pēc šīs priekšrocības ir jātiecas. (1. Timotejam 3:1.) Protams, ir jātiecas bez lielīšanās un bez lepnības, taču arī bez nevajadzīgas sevis noniecināšanas.
Bet kas Bībelē teikts par morāli darbā? Mūsdienu biznesā ir parasts izmantot apšaubāmas metodes un ”apiet ar līkumu” valsts likumus, īpaši tos, kas saistīti ar nodokļu maksāšanu. Taču, lai ko darītu citi, Bībelē ir pavēlēts ”visās lietās.. godīgi dzīvot”. (Ebrejiem 13:18.) Tātad mēs rīkojamies tikumiski, ja izturamies godīgi un objektīvi pret priekšniekiem, padotajiem, klientiem un laicīgās varas iestādēm. (5. Mozus 25:13—16; Romiešiem 13:1; Titam 2:9, 10.) Godīgums noteikti veicina uzticēšanos un palīdz iegūt citu labvēlību. Savukārt, apliecinot vienošanos rakstveidā, bieži vien var novērst pārpratumus un vēlākus sarežģījumus, kas var rasties neparedzētu apstākļu dēļ. (Salamans Mācītājs 9:11; Jēkaba 4:13, 14.)
Apģērbs un ārējais izskats ir vēl viena joma, kurā jādomā par tikumiskumu. Katrai kultūrai raksturīgs savs ģērbšanās stils, bet visur cilvēki jūtas spiesti sekot jaunākajai modei. Taču kāpēc gan mums būtu jāseko katram modes untumam? Bībele mudina: ”Netopiet šai pasaulei līdzīgi.” (Romiešiem 12:2.) Apustulis Pāvils šai ziņā neizvirzīja stingrus noteikumus, bet, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Sievas pieklājīgā uzvedībā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku, bet ar to, kas pienākas sievām, kuŗas grib parādīt dievbijību.” (1. Timotejam 2:9, 10.) Šis pamatprincips attiecas kā uz vīriešiem, tā uz sievietēm. Protams, tā kā atšķiras kultūras un katra cilvēka gaume, apģērbā un ārējā izskatā var pastāvēt liela dažādība.
Bībelē ir arī skaidri pateikts, kādu rīcību Dievs uzskata par netikumīgu un stingri nosoda. Pirmajā vēstulē korintiešiem, 6. nodaļas 9. un 10. pantā, var lasīt šādus vārdus: ”Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.” Šie Bībeles panti iepriekšējā rakstā minētajai Marijai palīdzēja saprast, ka pēc Radītāja noteiktajām morāles normām viņas attiecības ar Huanu nav pareizas un ka tās ir jāizbeidz, ja viņa vēlas iemantot Dieva labvēlību. Ir skaidrs, ka mums ļoti labi jāzina Jehovas normas, lai rīkotos tikumiski.
Mācieties ar sirdi
Tikumiskums nenozīmē tikai ļauna nedarīšanu. Tam piemīt morāls spēks — tikumīgs cilvēks dara labu. Kāds profesors rakstīja: ”Tikumiskums jāapgūst gan ar sirdi, gan ar prātu.” Tātad tiekties pēc tikumiskuma nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai rūpīgi iepazīties ar Dieva Rakstiem. Lai mūsu sirdi pildītu pateicība Jehovam un mēs justu vēlēšanos izmantot Rakstu principus savā dzīvē, Rakstu saturs ir jāpārdomā.
”Cik Tava bauslība man ir mīļa!” izsaucās kāda psalma sacerētājs. ”To es pārdomāju ik dienas.” (Psalms 119:97.) Bet ķēniņš Dāvids rakstīja: ”Es pieminu senos laikus, es atceros visu Tavu darbu un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi.” (Psalms 143:5.) Arī mums jāpanāk, lai lūgšanas un pārdomas mums kļūtu par neatņemamu Bībeles un uz Bībeli balstītas literatūras studēšanas daļu.
Tiesa, varbūt nav viegli atrast laiku cītīgai Rakstu pētīšanai un pārdomām. Bet, lai tiektos pēc tikumiskuma, mums jāatrauj laiks citām nodarbēm. (Efeziešiem 5:15, 16.) 24 gadus vecais Ērons atrod laiku, katru dienu ceļoties pusstundu agrāk, nekā to bija darījis iepriekš. Viņš stāsta: ”No sākuma es visu pusstundu lasīju Bībeli. Tikai nesen es sapratu, cik svarīgas ir pārdomas. Tāpēc tagad es apmēram pusi no šī laika izmantoju, lai pārdomātu izlasīto, un man tas ir ļoti palīdzējis.” Pārdomām var izmantot arī citu laiku. Dāvids Jehovam veltītā dziesmā dziedāja, ka viņš domā par Dievu arī naktī. (Psalms 63:7, NW.) Vēl Bībelē teikts: ”Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt [”lai gremdētos pārdomās”, NW].” (1. Mozus 24:63.)
Pārdomas ir ārkārtīgi vērtīgas, jo tās palīdz iegūt tādu pašu attieksmi pret visu, kāda ir Jehovam, un palīdz pārņemt viņa uzskatus. Piemēram, Marija bija zinājusi, ka Dievs aizliedz netiklību. Bet, lai ”nīstu to, kas ļauns, un pieķertos tam, kas labs”, viņai bija jāpārdomā būtiski Bībeles panti. (Romiešiem 12:9.) Kad viņa bija izlasījusi vēstulē kolosiešiem 3. nodaļas 5. pantu, kur mudināts ”nonāvēt sevī.. netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību”, viņai tika paskaidrots, kāpēc viņai kaut kas ir jāmaina. Viņai bija jāpārdomā šādi jautājumi: ”Kas tā ir par kaisli, kas man sevī jānonāvē? No kā man jāizvairās, lai manī nerastos ”nešķīstas” vēlmes? Vai man nav jāmaina sava izturēšanās pret pretējo dzimumu?”
Mums arī jāpārdomā savas rīcības iznākums. Pāvils aicināja kristiešus atturēties no netiklības un būt savaldīgiem, piebilzdams: ”Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā.” (1. Tesaloniķiešiem 4:3—7.) Tāpēc ir labi pārdomāt vairākus jautājumus, piemēram: ”Vai šāda rīcība kaitētu man pašam, maniem ģimenes locekļiem vai citiem cilvēkiem? Kā tā mani ietekmētu garīgi, emocionāli un fiziski? Ko ir pieredzējuši tie cilvēki, kas ir pārkāpuši Dieva likumus?” Šādas pārdomas Marijai palīdzēja ieņemt stingrāku nostāju, un tāpat tās var palīdzēt arī mums.
Mācieties no piemēriem
Vai pietiek tikai ar teorētiskām zināšanām, lai cilvēks kļūtu tikumīgs? Šis jautājums ir nodarbinājis domātājus jau tūkstošiem gadu. Sengrieķu filozofs Platons sliecās domāt, ka tikumiskums ir zināšanas. Savukārt Aristotelis sprieda, ka tikumiskums ir jāapgūst praksē. Kāds žurnālists rezumēja: ”Īsumā sakot, cilvēks viens pats nevar iemācīties tikumiskumu. Tāpat to nevar apgūt no mācību grāmatām. Labs raksturs izveidojas, cilvēkam esot sabiedrībā.., kurā tikumiskums tiek veicināts un augstu vērtēts.” Bet kur mēs varam atrast tikumīguma paraugus? Lielākajā daļā kultūru tādi ir, vismaz mītos un leģendās noteikti, taču visvairāk šādu piemēru var atrast Bībelē, turklāt Bībelē ir stāstīts par reālām, nevis mītiskām personām.
Visizcilākais tikumiskuma paraugs ir Jehova. Viņš vienmēr rīkojas cēli un dara to, kas taisnīgs un labs. Mēs varam kļūt par tikumīgiem cilvēkiem, ”sekojot Dievam”. (Efeziešiem 5:1.) Arī Dieva Dēls Jēzus Kristus mums ir rādījis priekšzīmi, lai mēs ”sekotu viņa pēdām”. (1. Pētera 2:21.) Bībelē ir stāstīts par daudziem Dievam uzticīgiem cilvēkiem, piemēram, par Ābrahāmu, Sāru, Jāzepu, Ruti, Ījabu, Daniēlu un viņa trijiem ebreju tautības draugiem. Tāpat nedrīkstam atstāt bez ievērības arī tikumiskuma paraugus starp Jehovas mūsdienu kalpiem.
Mēs varam gūt sekmes
Bet vai vispār ir iespējams, ka mēs vienmēr rīkojamies tikumīgi — tā, kā nosaka Dievs? Tā kā neviens no mums nav pilnīgs, reizēm mūsos notiek nikna cīņa starp prātu un miesu — starp vēlēšanos rīkoties tikumīgi un vēlēšanos padoties grēcīgajām tieksmēm. (Romiešiem 5:12; 7:13—23.) Taču ar Dieva palīdzību šajā cīņā ir iespējams gūt uzvaru. (Romiešiem 7:24, 25.) Jehova mums ir devis savus Rakstus un uz Bībeli balstītu literatūru. Cītīgi studējot Svētos rakstus un lūgšanās tos pārdomājot, mēs varam kļūt sirdī tīri. Savukārt no tīras sirds var nākt tikumīgas domas, vārdi un darbi. (Lūkas 6:45.) Raudzīdamies uz Dieva Jehovas un Jēzus Kristus priekšzīmi, mēs varam sevī izveidot Dievam tīkamu personību. Turklāt mēs noteikti varam daudz ko iemācīties no tiem cilvēkiem, kas mūsdienās uzticīgi kalpo Dievam.
Apustulis Pāvils skubināja domāt par to, kas ir ”tikums un.. kas cildināms”. Ja mēs tā darīsim, varēsim būt pārliecināti, ka iegūsim Dieva svētību. (Filipiešiem 4:8, 9.) Ar Jehovas palīdzību ir iespējams rīkoties tikumīgi.
[Attēls 6. lpp.]
Pētījot Bībeli, pārdomājiet uzzināto
[Attēls 7. lpp.]
Veidojiet Dievam tīkamu personību, sekodami Kristum Jēzum