Kāpēc jātiecas pēc tikumiskuma?

KĀDS pusmūža japānis, vārdā Kuņihitoa, nesen pārcēlās uz dzīvi ASV. Dažas nedēļas pēc ierašanās viņš nonāca situācijā, kas būtu varējusi negatīvi ietekmēt viņa izaugsmes iespējas darbā. Kuņihito par to stāsta: ”Reiz priekšnieks man par kādu pienākumu jautāja, vai es varētu to uzņemties, un es biju diezgan pārliecināts, ka man tas būs pa spēkam. Tomēr, tā kā man bija ieaudzināts, ka pazemība ir tikums, es atbildēju: ”Es neesmu īsti pārliecināts, vai spēšu, bet es darīšu, ko varēšu.” Priekšnieks, amerikānis, manus vārdus uztvēra tā: es neesmu pietiekami kompetents un neesmu pārliecināts par sevi. Kad es to uzzināju, sapratu, ka man kaut kas sevī ir jāmaina.”

Ņujorkiete Marija bija sekmīga studente, un viņa vienmēr ar prieku palīdzēja saviem grupas biedriem. Viņas grupā mācījās arī Huans, kas reizēm izmantoja Marijas palīdzību. Bet viņš sāka izrādīt Marijai īpašu uzmanību un centās iemantot viņas simpātijas. Lai gan Marija bija vēlējusies saglabāt morālu tīrību, tomēr viņa piekrita Huana piedāvājumiem un rīkojās netikli.

Kā var redzēt, mūsdienu pasaulē, kurā pastāv ļoti atšķirīgas kultūras un kura ir morāli degradēta, ir grūti būt tikumiskam. Bet kāpēc tad jātiecas pēc tikumiskuma? Tas ir jādara tāpēc, ka tikumīga rīcība ir patīkama Dievam, un lielākā daļa cilvēku noteikti vēlas iegūt Dieva labvēlību.

Dieva Raksti, Bībele, aicina būt tikumīgiem. Piemēram, apustulis Pāvils rakstīja: ”Ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filipiešiem 4:8.) Apustulis Pēteris mudināja ”pielikt visas pūles un parādīt savā ticībā tikumu”. (2. Pētera 1:5.) Bet kas ir tikums, un kādu cilvēku var nosaukt par tikumīgu? Vai pietiek tikai ar teorētiskām zināšanām, lai cilvēks kļūtu tikumīgs? Kā mēs varam tiekties pēc tikumiskuma?

[Zemsvītras piezīme]