Jehova ir bijis ļoti labs pret mani
PASTĀSTĪJIS JONISS ANDRONIKS
Tas notika 1956. gadā. Deviņas dienas pēc savām kāzām es stāvēju apelācijas tiesas priekšā Komotini — pilsētā Grieķijas ziemeļos. Es cerēju, ka tiesa atcels 12 mēnešus garo cietumsodu, kas man bija piespriests par Dieva Valstības sludināšanu. Manas cerības nepiepildījās — tiesa man piesprieda 6 mēnešus garu cietumsodu, un tas bija tikai manu pārbaudījumu sākums. Tomēr pat visgrūtākajos brīžos es izjutu, cik Jehova ir labs pret mani.
KAD es piedzimu — tas bija 1931. gada 1. oktobrī —, mūsu ģimene dzīvoja Kavalā. Šo pilsētu, ko senatnē sauca par Maķedonijas Neapoli, sava otrā ceļojuma laikā bija apciemojis apustulis Pāvils. Mana māte kļuva par Jehovas liecinieci, kad es biju 5 gadus vecs, un, kaut arī viņa tik tikko mācēja lasīt, viņa darīja visu iespējamo, lai ieaudzinātu manī mīlestību un bijību pret Dievu. Mans tēvs bija ļoti konservatīvs cilvēks un stūrgalvīgi turējās pie pareizticīgās baznīcas tradīcijām. Tēvu nemaz neinteresēja Bībeles patiesība, un viņš bija nelabvēlīgi noskaņots pret māti, bieži pat lietoja fizisku spēku.
Es uzaugu reliģiski sašķeltā ģimenē, kur tēvs sita māti, izturējās pret viņu ļoti slikti un galu galā pameta mūs. Jau kopš agras bērnības mēs ar māsu gājām līdzi mātei uz kristiešu sapulcēm. Bet 15 gadu vecumā jaunekļa iekāres un tieksme pēc neatkarības pamudināja mani aiziet no Jehovas lieciniekiem. Māte joprojām darīja visu iespējamo, lai man palīdzētu, bet es viņai sagādāju daudz raižu.
Nabadzības un mana sliktā dzīvesveida dēļ es smagi saslimu, un trīs mēnešus man bija jāpaliek gultā. Toreiz kāds ļoti pazemīgs brālis, kas bija iepazīstinājis ar patiesību manu māti, pamanīja, ka manī ir mīlestība pret Dievu. Viņš uzskatīja, ka es varu atjaunot savu garīgumu. Citi viņam teica: ”Netērē laiku ar Jonisu, viņš nekad nesaņemsies.” Tomēr brāļa pacietība un neatlaidība vainagojās panākumiem. 1952. gada 15. augustā es kristījos, apliecinādams savu veltīšanos Jehovam. Toreiz man bija 21 gads.
Tūlīt pēc kāzām — cietumā
Trīs gadus vēlāk es iepazinos ar Martu — viņa bija īpašs, ļoti garīgi noskaņots cilvēks. Pēc neilga laika mēs saderinājāmies. Kādu dienu Marta mani ārkārtīgi pārsteidza. ”Šodien es iešu sludināt pa mājām,” viņa teica. ”Vai tu negribi nākt man līdzi?” Es nekad nebiju sludinājis pa mājām, jo vienmēr sludināju, uzsākdams ar cilvēkiem sarunas dažādās ikdienas situācijās. Tolaik Grieķijā sludināt bija aizliegts un mēs darbojāmies pagrīdē. Daudzi Jehovas liecinieki bija arestēti un saņēmuši bargus cietumsodus. Bet es taču nevarēju atteikt savai līgavai!
Marta kļuva par manu sievu 1956. gadā. Toreiz, deviņas dienas pēc mūsu kāzām, Komotini apelācijas tiesa man piesprieda sešu mēnešu cietumsodu. Tad es atcerējos, ko reiz biju jautājis kādai māsai, kas draudzējās ar manu māti: ”Kā lai es pierādu, ka es patiešām esmu Jehovas liecinieks? Līdz šim man nav bijis iespējas pierādīt, kāda ir mana ticība.” Kad šī māsa apciemoja mani cietumā, viņa atgādināja manu jautājumu un teica: ”Tagad tu vari parādīt Jehovam, cik ļoti tu viņu mīli. Tas tagad ir tavs uzdevums.”
Uzzinājis, ka mans advokāts mēģina savākt naudu, lai atbrīvotu mani pret galvojumu, es viņam pateicu, ka gribu pavadīt cietumā visu man piespriesto laiku. Kad seši mēneši bija pagājuši, es biju ārkārtīgi priecīgs, jo divi ieslodzītie bija pieņēmuši patiesību. Turpmākajos gados es ļoti daudz reižu stājos tiesas priekšā labās vēsts dēļ.
Lēmumi, ko mēs nekad neesam nožēlojuši
Dažus gadus pēc tam, kad es biju atbrīvots no cietuma, mani uzaicināja apmeklēt Valstības kalpošanas skolu — mācību kursu draudžu vecākajiem. Toreiz, 1959. gadā, es biju draudzes kalpotājs jeb vadošais pārraugs. Tajā pašā laikā man piedāvāja pastāvīgu darbu vietējā slimnīcā, un tas bija darbs, kas mani un manu ģimeni varēja materiāli nodrošināt uz visu turpmāko dzīvi. Pieņemt lēmumu nebija viegli. Es biju strādājis slimnīcā jau trīs mēnešus, un direktors bija ļoti apmierināts ar manu darbu, bet, kad es tiku uzaicināts apmeklēt kalpošanas skolu, viņš neļāva man ņemt pat bezalgas atvaļinājumu. Es lūdzu Dievu un daudz domāju, kā būtu labāk rīkoties, un galu galā nolēmu galveno uzmanību pievērst Valstībai un atteikties no piedāvātā darba. (Mateja 6:33.)
Toreiz mūsu draudzē ciemojās apgabala un rajona pārraugi. Sapulces notika slepeni, pie kāda mājās, jo pareizticīgās baznīcas garīdznieki un varas pārstāvji pretojās mūsu darbībai. Pēc kādas sapulces pie manis pienāca apgabala pārraugs un pajautāja, vai es nevēlos uzsākt pilnas slodzes kalpošanu. Dzirdot šādu jautājumu, man sirds salēcās priekā, jo pilnas slodzes kalpošana bija mans sapnis kopš kristīšanās. Es atbildēju: ”Jā, es to ļoti vēlos.” Tomēr man jau bija papildu pienākumi — man bija jāaudzina meita. Bet brālis man teica: ”Paļaujies uz Jehovu, tad viņš palīdzēs īstenoties tavām iecerēm.” Nepametot novārtā ģimenes pienākumus, mums ar sievu izdevās izmainīt savu dzīvi tā, lai ar 1960. gada decembri es varētu kalpot par speciālo pionieri Maķedonijas austrumu daļā. Tajā laikā visā valstī bija tikai pieci speciālie pionieri.
Es kalpoju par speciālo pionieri vienu gadu, un pēc tam brāļi no filiāles biroja Atēnās uzaicināja mani kļūt par ceļojošo pārraugu. Vienu mēnesi es biju prom no mājām, lai apgūtu jaunos kalpošanas pienākumus. Kad es biju atgriezies mājās un stāstīju Martai savus iespaidus, pie mums ieradās lielas mangāna raktuves direktors un piedāvāja man kļūt par rafinēšanas nodaļas vadītāju. Piedāvājums bija ļoti izdevīgs: līgums uz pieciem gadiem, laba māja un sava automašīna. Viņš deva man divas dienas pārdomām. Arī šoreiz, ne mirkli nešauboties, es teicu lūgšanā Jehovam: ”Šeit es esmu, sūti mani!” (Jesajas 6:8.) Sieva pilnībā piekrita manam lēmumam. Ar stipru paļāvību uz Dievu mēs sākām apmeklēt draudzes, un Jehova bija pret mums ļoti labs un nekad nelika mums vilties.
Turpinām kalpošanu jebkādos apstākļos
Lai gan ar naudu mums nebija viegli, mēs turpinājām kalpot Jehovam, un viņš mums sagādāja visu nepieciešamo. Sākumā es ceļoju no draudzes uz draudzi ar nelielu motociklu, un dažreiz man bija jāveic 500 kilometru tāls ceļš. Reizēm gāja pavisam grūti, un gadījās arī pa kādai nelaimei. Reiz — tas bija ziemā — atceļā no kādas draudzes man bija jāšķērso neliela upīte. Ūdens līmenis tajā bija cēlies, un, kad noslāpa motors, es biju līdz ceļiem ūdenī. Tad vēl izrādījās, ka riepa ir tukša. Man palīdzēja kāds garāmbraucējs, kam bija pumpis, tāpēc es varēju tikt līdz tuvākajam ciemam, kur riepu salaboju. Mājās es pārrados trijos naktī — pārsalis un ļoti noguris.
Citreiz pa ceļam uz kādu draudzi motocikls paslīdēja un es nokritu. Kad piecēlos, es atklāju, ka esmu savainojis celi un bikšu stara ir saplēsta un asiņaina. Tā kā man nebija citu bikšu, ko uzvilkt, tovakar, lai varētu teikt runu, es uzvilku bikses, kuras man iedeva kāds brālis, tikai tās man bija krietni par lielu. Tomēr nekādas grūtības nevarēja mazināt manu apņemšanos kalpot Jehovam un maniem mīļajiem brāļiem.
Kādā citā nelaimes gadījumā es cietu daudz nopietnāk — man bija lauzta roka un izsisti priekšējie zobi. Toreiz pie manis bija atbraukusi māsa no ASV, kas nebija Jehovas lieciniece. Es izjutu lielu atvieglojumu, kad viņa man palīdzēja nopirkt automašīnu. Brāļi no Atēnu biroja, uzzinājuši, ka esmu cietis negadījumā, atsūtīja man uzmundrinošu vēstuli, kurā bija citēti arī vārdi no Romiešiem 8:28: ”Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” Šie vārdi ir atkārtoti piepildījušies manā dzīvē.
Iepriecinošs pārsteigums
Kādu dienu — tas bija 1963. gadā — es un vēl viens speciālais pionieris sludinājām kādā ciemā, kur cilvēki nevēlējās mūs uzklausīt. Mēs bijām nolēmuši sludināt atsevišķi, katrs savā ielas pusē. Es biju tik tikko pieklauvējis pie kādas mājas durvīm, kad tās strauji atvērās un kāda sieviete ievilka mani istabā un ātri aizslēdza durvis. Es, protams, biju ļoti pārsteigts un nesapratu, kas notiek. Nākamajā brīdī sieviete jau sauca manu biedru. Kad viņš bija ienācis mājā, sieviete teica: ”Tagad klusu! Nekustieties!” Drīz vien mēs izdzirdējām troksni uz ielas. Mūs meklēja cilvēki, kas izklausījās agresīvi noskaņoti. Kad atkal iestājās klusums, sieviete ierunājās: ”Es gribēju jūs pasargāt. Es cienu jūs, jo uzskatu, ka jūs esat īsti kristieši.” Mēs no sirds pateicāmies šai sievietei un promejot atstājām viņai daudz literatūras.
Četrpadsmit gadus vēlāk, vienā no apgabala kopsanāksmēm, kas notika Grieķijā, pie manis pienāca kāda sieviete un jautāja: ”Brāli, vai tu mani atceries? Es paglābu jūs no uzbrucējiem toreiz, kad jūs sludinājāt mūsu ciemā.” Viņa bija emigrējusi uz Vāciju un tur sākusi studēt Bībeli un pievienojusies Jehovas tautai. Tagad visi viņas ģimenes locekļi ir pieņēmuši patiesību.
Gadiem ejot, mēs esam saņēmuši daudzas šādas ”ieteikšanas vēstules”. (2. Korintiešiem 3:1.) Daudzi no tiem, kam mēs palīdzējām apgūt Bībeles patiesības zināšanas, tagad ir draudžu vecākie, kalpošanas palīgi un pionieri. Es esmu ļoti priecīgs, ka rajonos, kur esmu kalpojis, tagad ir vairāk nekā 10 000 Jehovas kalpotāju; es atceros, ka 60. gados viņu bija pavisam nedaudz. Visas uzslavas par šādiem panākumiem, protams, pienākas mūsu žēlsirdīgajam Dievam, kas izmanto mūs savā darbā.
”Uz slimības gultas”
Daudzos gadus, kamēr es biju ceļojošais pārraugs, Marta man sniedza nenovērtējamu palīdzību un vienmēr kalpoja Dievam ar prieku. Diemžēl 1976. gada oktobrī viņa nopietni saslima un pārcieta smagu operāciju. Pēc tam Martai bija paralizētas kājas, tāpēc viņai bija jāpārvietojas ar invalīdu ratiņiem. Bija grūti ne tikai emocionālā, bet arī materiālā ziņā. Tomēr arī šoreiz mēs paļāvāmies uz Jehovu un pārliecinājāmies par viņa mīlestību un devīgumu. Kad es devos uz Maķedoniju, Marta palika pie kāda brāļa Atēnās, jo viņai bija nepieciešamas fizioterapijas procedūras. Viņa ik pa laikam man zvanīja un mierināja mani, sacīdama: ”Ar mani viss kārtībā. Turpini darbu, un, kad es atkal varēšu pārvietoties, es došos pie tevis savos ratiņos.” Tiešā tā viņa arī darīja. Brāļi no Bēteles mums sūtīja daudz uzmundrinošu vēstuļu. Martai brāļi vairākkārt atgādināja vārdus, kas rakstīti 41. psalma 4. pantā: ”Tas Kungs viņu atspirdzinās uz slimības gultas; Tu viņam palīdzi, kad tas guļ savā sērgā.”
Martas veselības dēļ 1986. gadā tika nolemts, ka būs labāk, ja es kalpošu par speciālo pionieri Kavalā, kur es varu dzīvot netālu no manas meitas ģimenes. Pagājušā gada martā mana mīļā Marta nomira, līdz pat galam palikusi uzticīga Dievam. Kad viņa vēl bija dzīva, uz jautājumu: ”Kā tev iet?” viņa parasti atbildēja: ”Man iet ļoti labi, jo es jūtu, cik tuvs man ir Jehova.” Kad mēs gatavojāmies sapulcēm vai saņēmām vilinošus piedāvājumus kalpot vietās, kur var ievākt bagātīgu garīgo ražu, Marta man teica: ”Jonis, dosimies tur, kur ir lielāka vajadzība.” Viņas dedzība bija neizsīkstoša.
Pirms dažiem gadiem arī man radās sarežģījumi ar veselību. 1994. gada martā es uzzināju, ka nepieciešama steidzama operācija, jo manas sirds stāvoklis apdraud manu dzīvību. Un atkal es izjutu, kā Jehova mani atbalsta grūtā brīdī. Es nekad neaizmirsīšu lūgšanu, ko rajona pārraugs teica pie manas gultas, kad es tikko biju atgriezies no intensīvās terapijas nodaļas, kā arī Atceres vakaru, kuru mēs atzīmējām turpat slimnīcas palātā kopā ar četriem slimniekiem, kas bija izrādījuši interesi par patiesību.
Jehova mums ir daudz palīdzējis
Gadi skrien, un mūsu miesa kļūst arvien vājāka, taču gars arvien atjaunojas, kad mēs studējam Rakstus un kalpojam Jehovam. (2. Korintiešiem 4:16.) Ir pagājuši 39 gadi, kopš es teicu: ”Šeit es esmu, sūti mani!” Es esmu nodzīvojis notikumiem bagātu, laimīgu un saturīgu dzīvi. Reizēm man rodas sajūta, ka ”esmu postā un nabags”, taču es vienmēr ar pārliecību varu teikt Jehovam: ”Tu esi mans palīgs un glābējs.” (Psalms 40:18.) Jehova ir bijis ļoti labs pret mani.
[Attēls 25. lpp.]
Es un Marta 1956. gadā
[Attēls 26. lpp.]
Kavalas osta
[Attēls 26. lpp.]
Es un Marta 1997. gadā