Vai kādam rūp, kas ar mums notiek?

Arvien biežāk mēs redzam, kā ”raud apspiestie un nomāktie”. Ārkārtīgi daudz cilvēku visdažādākajās pasaules zemēs cieš ”pārestības no savu apspiedēju puses”. Šie cilvēki bieži vien nesaņem ”ne no viena nekādu iepriecinājumu”, tāpēc viņi uzskata, ka nevienam nerūp, kas ar viņiem notiek. (Salamans Mācītājs 4:1.)

LAI gan cilvēki redz sāpju asaras, daudzi no viņiem paliek vienaldzīgi pret ciešanām. Līdzīgi priesterim un levītam Jēzus Kristus stāstā par cilvēku, kuru laupītāji bija pametuši nomirt ceļa malā, viņi izliekas neredzam tos, kam ir grūti. (Lūkas 10:30—32.) Kamēr ar viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem nekas ļauns nav noticis, viņi par citiem nedomā. Viņu attieksme pamatā ir šāda: ”Kāda man gar to daļa.”

Par to nav jābrīnās, jo apustulis Pāvils rakstīja, ka ”pēdējās dienās” liela daļa cilvēku būs cietsirdīgi. (2. Timotejam 3:1, 3, LB-65r.) Kāds cilvēks ar dziļu nožēlu runāja par vienaldzību, kas kļuvusi par parastu parādību sabiedrībā. ”Senās īru morāles normas un tradīcijas, kas lika dot un rūpēties,” viņš rakstīja, ”tiek nomainītas ar jaunu uzskatu sistēmu, kurā galvenais ir ņemt, domāt par savu labumu.” Mūsdienu pasaulē tiešām ir diezgan daudz cilvēku, kas domā tikai par sevi un ir vienaldzīgi pret citu ciešanām.

Daudziem nav neviena, kam viņi būtu vajadzīgi

Daudziem mūsdienās nav neviena, kas par viņiem rūpētos. Piemēram, kāds vientuļš vīrietis Vācijā ”tika atrasts sēžam pie televizora piecus gadus pēc Ziemassvētkiem, kuros viņš bija miris”. Par šo nespēka pārņemto, vientuļo cilvēku, kas bija pieredzējis laulības šķiršanu un ne mazumu citu skumju notikumu savā dzīvē, neviens neinteresējās, kamēr nebija beidzies bankas rēķins, no kura tika pārskaitīta īres nauda par viņa dzīvokli. Nevienam viņš nebija vajadzīgs.

Padomājiet, kas jāpiedzīvo cilvēkiem, kuri cieš alkatīgu valdnieku dēļ. Kādā zemē apmēram 200 000 cilvēku (ceturtā daļa iedzīvotāju) ”mira represiju un bada dēļ”, pēc tam kad viņiem ar varu bija atņemti viņu īpašumi. Padomājiet, kā jūtas tie bērni, kam ir bijis jāpārcieš ārkārtīgi nežēlīga apiešanās. Kādā laikrakstā bija sacīts: ”Neiedomājami daudz ir to bērnu, kas [kādā valstī] pieredzēja visdažādākās zvērības — tika nogalināti, piekauti, izvaroti —, un reizēm šos noziegumus izdarīja viņu pašu vienaudži.” Šādu netaisnību upuri ir izmisuši un uzskata, ka nevienam nerūp, kas ar viņiem notiek.

Apvienoto Nāciju Organizācija ziņo, ka 1,3 miljardi cilvēku attīstības valstīs iztiek ar līdzekļiem, kas ir līdzvērtīgi mazāk nekā vienam ASV dolāram dienā. Arī šiem cilvēkiem noteikti rodas šaubas, vai kādam rūp, kas ar viņiem notiek. Tāpat droši vien domā tūkstošiem bēgļu, kuriem, kā atzīmē The Irish Times, ”jāizdara neapskaužama izvēle: palikt nožēlojamā bēgļu nometnē, neviesmīlīgā svešā zemē vai mēģināt atgriezties kara vai etnisku konfliktu plosītajā dzimtenē”. Citētajā laikrakstā tika minēti šausminoši skaitļi: ”Aizveriet acis un izskaitiet līdz trīs. Kamēr jūs skaitījāt, nomira viens bērns — viens no tiem 35 000 bērnu, kas šodien mirs nepietiekama uztura un izārstējamu slimību dēļ.” Var saprast, kāpēc daudzi raud izmisumā un sirds rūgtumā. (Salīdzināt Ījaba 7:11.)

Vai tam tā jābūt? Vai ir kāds, kas ne tikai interesējas par cilvēkiem, bet arī spēj darīt galu ciešanām un sāpēm?

[Norāde par attēla autortiesībām 2. lpp.]

Attēls uz vāka un 32. lpp.: Reuters/Nikola Solic/Archive Photos

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

A. Boulat/Sipa Press