Kāpēc ir labi paplašināt savu redzesloku

KAD Japānas rietumos, Kobē, notika spēcīga zemestrīce, daudz pašaizliedzīgu cilvēku nekavējoties devās palīdzēt cietušajiem pilsētas iedzīvotājiem. Kāda mediķu grupa, kas bija ieradusies Kobē un lūdza viņiem izsniegt nepieciešamos medikamentus, sastapās ar nesapratni pilsētas Veselības departamentā. Kāds departamenta ierēdnis, kas bija arī lielas slimnīcas vadītājs, uzskatīja, ka nogādāt cietušos Kobes slimnīcās ir labāk nekā sūtīt ārstus uz palīdzības punktiem, kur viņi injicētu dārgus medikamentus. Mediķu lūgums galu galā tomēr tika izpildīts, un daudzi cilvēki nosodīja minētā ierēdņa sākotnējo nesapratni un šķietamo neiejūtību.

Varbūt arī jums kādreiz ir gadījies izjust šādu nesapratni no citiem. Vai varbūt izpratnes un iejūtības ir pietrūcis jums. Vai nav tiesa, ka mēs visi varam daudz iegūt, paplašinot savu redzesloku?

Nepieciešamība redzēt kopainu

Cilvēki mēdz vērtēt notiekošo no viena redzespunkta jeb viedokļa, tā ierobežojot savu uztveri un izpratni. Vienpusīgas uztveres iemesli bieži vien ir saistīti ar to, kāda ir cilvēka izglītība, pieredze un vide, kurā viņš uzaudzis. Bet īsti gudrus lēmumus cilvēks pieņem tad, ja viņš cenšas aptvert situāciju vispusīgi. Vai būtu saprātīgi, šķērsojot noslogotu krustojumu, uz kura nav luksoforu, skatīties tikai uz priekšu? Nē, tas nebūtu saprātīgi. Līdzīgi ir ar mūsu lēmumiem. Ja cilvēks iemācās ņemt vērā visus apstākļus un apsvērt situāciju vispusīgi, viņš var pieņemt gudrus lēmumus un rīkoties atbilstoši situācijai. Ir pat reizes, kad tas var glābt dzīvību.

Droši vien nav neviena cilvēka, kam nebūtu jāpaplašina savs redzesloks. Tāpēc ir labi pārdomāt jautājumu: ”Kādā ziņā man būtu jārīkojas ar lielāku sapratni?”

Mūsu viedoklis par citiem

Ko mēs saskatām cilvēkos? Vai, spriežot par citu cilvēku rīcību un vārdiem, mēs spējam saskatīt tikai melnu un baltu, it kā citu krāsu nemaz nebūtu? Varbūt piezīmes, ko izsaka cilvēki, mums nozīmē vai nu uzslavu, vai noniecinājumu? Vai nav tā, ka cita cilvēka viedoklis mums šķiet vai nu pilnīgi pareizs, vai galīgi aplams? Ja mēs šādi uztvertu notiekošo, mēs būtu kā fotogrāfs, kas atstātu bez ievērības neparasti skaistu rudens ainavu ar tās nokrāsām un ēnām, it kā tajā nebūtu nekā cita, tikai melns un balts. Un, ja mēs visu uzmanību pievērstu kāda cilvēka personības negatīvajām iezīmēm, mēs būtu kā ceļotājs, kas nav spējīgs sajūsmināties par gleznainu ainavu tāpēc vien, ka iepriekšējais ceļotājs ir bijis nevīžīgs un kaut ko nometis zemē. (Salīdzināt Salamans Mācītājs 7:16.)

Mēs daudz mācāmies, uzzinot Jehovas viedokli par cilvēku kļūdām. Jehova labi zina daudzās cilvēku vājības un kļūdas, taču tas nav galvenais, kam viņš pievērš uzmanību. Psalmu sacerētājs ar pateicību atzina: ”Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv?” (Psalms 130:3.) Jehova ir gatavs likt pārkāpumus tālu nost no tiem cilvēkiem, kas nožēlo savus grēkus, — viņš augstsirdīgi izdzēš pārkāpumus, lai tie nekļūtu par traucēkli viņa un cilvēku attiecībās. (Psalms 51:3; 103:12.) Par ķēniņu Dāvidu, kas kādreiz bija nopietni grēkojis ar Batsebu, Jehova teica: ”[Viņš] man arī sekoja no visas savas sirds, cenzdamies darīt tikai to, kas ir taisns manās acīs.” (1. Ķēniņu 14:8.) Kāpēc Dievs teica par Dāvidu šādus vārdus? Tāpēc, ka galveno uzmanību viņš pievērsa grēkus nožēlojušā Dāvida labajām īpašībām. Viņš ņēma vērā visus apstākļus un nolēma arī turpmāk būt žēlsirdīgs pret savu kalpu.

Tikpat līdzsvarots viedoklis par cilvēku kļūdām bija Jēzum Kristum. (Jāņa 5:19.) Kad Jēzus redzēja savu apustuļu vājības, viņš bija žēlsirdīgs un saprotošs. Viņš zināja, ka nepilnīgiem cilvēkiem pat tad, ja ’gars ir labprātīgs, miesa tomēr ir vāja’. (Mateja 26:41.) To paturot prātā, Jēzus spēja būt pacietīgs un saprotošs, kad redzēja savu mācekļu vājības un kļūdas. Jēzus nepievērsa pārlieku lielu uzmanību mācekļu trūkumiem, viņš vairāk domāja par to labajām īpašībām.

Reiz, kad apustuļi bija strīdējušies par to, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus aizrādīja viņiem, bet pēc tam teica: ”Jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. Un tāpēc es jums novēlu valstību, kā mans Tēvs man to novēlējis, ka jums būs ēst un dzert pie mana galda manā valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm.” (Lūkas 22:24—30.) Kaut arī apustuļiem bija daudz trūkumu, Jēzus neaizmirsa viņu uzticību un mīlestību. (Salamana Pamācības 17:17.) Jēzus bija drošs par to, ko apustuļi spēj izdarīt un arī izdarīs, tāpēc viņš ar tiem slēdza derību par valstību. Jēzus ’mīlēja savus mācekļus līdz galam’. (Jāņa 13:1.)

Tāpēc brīžos, kad jūs kaitina kāda cilvēka rakstura īpatnības vai trūkumi, sekojiet Jehovas un Jēzus priekšzīmei. Paplašiniet savu redzesloku un centieties ņemt vērā visus apstākļus. Skatoties uz visu no pareizā redzespunkta, jums būs vieglāk mīlēt un pienācīgi novērtēt savus brāļus.

Kad palīdzam citiem

Iespēja kaut ko darīt citu labā ir tā, kas iepriecina ikvienu kristieti. Bet vai palīdzēt citiem nozīmē darīt tikai kaut ko vienu, piemēram, tikai sludināt? (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Vai mūsu viedoklim nav jābūt plašākam? Vai mums nebūtu jādomā arī par citu materiālajām vajadzībām? Protams, visi kristieši saprot, ka vissvarīgākais ir piedāvāt cilvēkiem garīgu palīdzību. (Jāņa 6:26, 27; Apustuļu darbi 1:8.) Garīga palīdzība tiešām ir svarīga, taču nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst par materiālu palīdzību. (Jēkaba 2:15, 16.)

Rūpīgi pārdomājot, kādas ir garīgo brāļu vajadzības mūsu draudzē un visā pasaulē, mēs labāk saprotam, kā mēs viņiem varam palīdzēt. Kad kristieši, kas to spēj, dāsni palīdz ticības brāļiem, notiek ”izlīdzināšana”. Tā tiek gādāts par visu mūsu brāļu vajadzībām. Kāds draudzes vecākais norāda, kā tas notiek: ”Ja kādā zemeslodes daļā brāļiem kaut kas ir vajadzīgs, viņiem palīdz brāļi no citām zemēm. Ja viņiem nespēj palīdzēt šie brāļi, to dara brāļi no citurienes. Tā tiek gādāts par mūsu brāļu vajadzībām visā pasaulē. Vispasaules brālība ir kaut kas patiesi brīnišķīgs.” (2. Korintiešiem 8:13—15; 1. Pētera 2:17.)

Kāda kristiete ļoti vēlējās doties uz starptautisko kopsanāksmi Austrumeiropā, taču viņai tas nebija iespējams. Šī māsa bija dzirdējusi, ka brāļiem Austrumeiropā ir vajadzīgas Bībeles, tāpēc viņa šim mērķim ziedoja naudu, ko iedeva kādam, kas varēja braukt uz kopsanāksmi. Tā arī viņa varēja izjust prieku, ko sagādā iespēja palīdzēt brāļiem citās zemēs. (Apustuļu darbi 20:35.)

Ja jūs centīsieties domāt vispusīgi, arī jūs, iespējams, varēsiet dot vēl lielāku ieguldījumu bībeliskās izglītības darbā, kas iet plašumā visā pasaulē, un tā jūs iepriecināsiet gan sevi, gan citus. (5. Mozus 15:7; Salamana Pamācības 11:24; Filipiešiem 4:14—19.)

Kad dodam padomu

Ja mums jādod padoms vai jāaizrāda kādam, rūpīgi un līdzsvaroti spriedumi mums ļauj iegūt garīgo brāļu cieņu un sniegt patiesi vērtīgu palīdzību. Ir ārkārtīgi viegli pievērst uzmanību dažiem faktiem un tūlīt pieņemt vienpusīgu lēmumu. Ja mēs pieņemam šādus lēmumus, rodas iespaids, ka mūsu domāšana ir ierobežota, varbūt pat aprobežota — tāda pati, kāda Jēzus dienās bija reliģiskajiem vadoņiem, kuri apgrūtināja cilvēkus ar bezgalīgiem norādījumiem. (Mateja 23:2—4.) Turpretī tad, ja mēs nekrītam galējībās un dodam labus padomus, kas stingri balstīti uz Rakstos izklāstītajiem principiem, un ja mēs ņemam vērā Jehovas taisnīgumu, līdzsvaroto viedokli un žēlsirdību, tad citiem ir viegli uzklausīt un izmantot mūsu ieteikumus.

Pirms dažiem gadiem jauni brāļi no vairākām draudzēm bija nolēmuši kopā pasportot. Diemžēl viņi padevās sāncensības garam un spēle beidzās ar asu vārdu maiņu. Kā šajā situācijā rīkojās vietējās draudzes vecākie? Saprazdami, ka jauniešiem ir nepieciešama aktīva atpūta, viņi neteica, ka jaunieši turpmāk vairs nedrīkst kopīgi sportot. (Efeziešiem 5:17; 1. Timotejam 4:8, NW.) Draudzes vecākie deva jauniešiem stingrus, bet arī saprātīgus aizrādījumus par to, kas var notikt, ja cilvēki padodas sāncensības garam. Tāpat viņi deva noderīgus padomus, piemēram, ieteica ņemt līdzi kādu no pieaugušajiem. Jaunieši novērtēja gudros un līdzsvarotos padomus un labprāt tos uzklausīja. Turklāt auga viņu cieņa un mīlestība pret draudzes vecākajiem.

Centīsimies paplašināt savu redzesloku

Pat tad, ja cilvēks nav aizspriedumains un netur ļaunu prātu uz apkārtējiem, tas nenozīmē, ka viņam nav nepieciešams paplašināt savu redzesloku. Mums jāstudē un jāpārdomā Dieva Raksti, lai mēs spētu aptvert un augstu vērtēt Jehovas domāšanas veidu. (Psalms 139:17.) Mums jācenšas saprast, ar kādu nolūku ir teikti tie vārdi, kas lasāmi Bībelē, un kādi principi ir ietverti tajos, mums jācenšas visu novērtēt tā, kā to novērtē Jehova. Šāda rīcība ir saskaņā ar Dāvida lūgšanu: ”Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani.” (Psalms 25:4, 5.)

Paplašinot savu redzesloku, mēs saņemsim daudz svētību. Viena no šīm svētībām būs līdzsvarota un saprotoša cilvēka reputācija. Situācijās, kad mums būs jāsniedz palīdzība citiem, mēs spēsim rīkoties ar lielāku apdomu un izpratni. Tā mēs veicināsim vienotību un saskaņu kristiešu brālībā.

[Attēli 12. lpp.]

Būdami devīgi, mēs palīdzam citiem, iepriecinām paši sevi un sagādājam prieku debesu Tēvam