Mīlestība pret ”ticības biedriem”

PATIESO kristiešu starpā ir tādas pašas attiecības kā ģimenē. Kopš mūsu ēras pirmā gadsimta viņi uzrunā viens otru ar vārdiem ”brālis” un ”māsa”. (Marka 3:31—35; Filemonam 1, 2.) Tie nav tikai vārdi, tajos izskan Dieva kalpu attieksme pret ticības biedriem. (Salīdzināt 1. Jāņa 4:7, 8.) Jēzus ir sacījis: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.)

Par šādu mīlestību liecināja daudzu cilvēku rīcība Čīlē, kad tur pēc ilga sausuma 1997. gada jūlijā sākās ilgstošas lietus gāzes un plūdi. Dabas stihijas dēļ daudziem bija nepieciešama palīdzība — pārtika, apģērbs un citas lietas. Kad cilvēkus piemeklē nelaime, Jehovas liecinieki cenšas atsaukties uz aicinājumu, ko Pāvils izteica vēstulē galatiešiem: ”Kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Galatiešiem 6:10.)

Arī šoreiz Jehovas liecinieki tūlīt noorganizēja nepieciešamo palīdzību. Viņi savāca, sašķiroja un iesaiņoja pārtikas produktus un drēbes, ko pēc tam nosūtīja uz plūdu skartajiem rajoniem. Bērni ziedoja pat rotaļlietas. Kāda māsa bija ļoti pārsteigta, ieraugot, ka Valstības zāle ir pilna ar ziedotās pārtikas un apģērbu sūtījumiem. ”Es stāvēju kā apstulbusi un nezināju — smieties vai raudāt,” viņa saka. ”Tur bija viss, ko mums vajadzēja.”

Daļa applūdušo rajonu cieta arī no zemestrīces. Daudz māju tika izpostītas. Lai palīdzētu cietušajiem, Jehovas liecinieki organizēja vēl vairāk palīdzības komiteju. Savu palīdzību piedāvāja arī reģionālās celtniecības komitejas, kas parasti rūpējas par Jehovas liecinieku sapulču zāļu celtniecību. Brāļi projektēja un uzbūvēja mājas tiem, kas bija palikuši bez pajumtes. Lai gan mājas bija pavisam vienkāršas, tās ļoti atšķīrās no mājām, kuras uz aizdevuma pamata cilvēkiem piedāvāja vietējās palīdzības organizācijas un kuras bija bez grīdas, bez logiem un nebija krāsotas.

Vairāki brāļi veica ļoti tālu ceļu, lai palīdzētu cietušajiem. Kādas reģionālās celtniecības komitejas priekšsēdētājs divas dienas apbraukāja cietušos rajonus, kaut gan viņš pats pārvietojas invalīdu ratiņos. Kāds neredzīgs brālis uzcītīgi strādāja, palīdzot pienest brusas galdniekam, kurš tās sazāģēja vajadzīgajā garumā. Kāds cits brālis, kurš ir nedzirdīgs, ņēma sazāģētās brusas un nogādāja, kur tās bija nepieciešamas.

Palīdzība ticības biedriem spēcīgi iespaidoja daudzus, kas redzēja, kā tā tiek sniegta. Kādā pilsētā policijas automobilis bija apstājies netālu no kādas māsas mājas, kuru laboja vairāki palīgi. Rosīšanās ap šo māju ieinteresēja policistus. Viens no viņiem jautāja brālim, kas strādāja pie mājas: ”No kurienes ir šie strādnieki? Viņi izskatās ļoti priecīgi. Cik viņiem maksā?” Brālis policistam paskaidroja, ka visi strādnieki ir pieteikušies palīdzēt bez samaksas. Kāds cits policists izteicās, ka viņš katru mēnesi ir maksājis desmito tiesu savai baznīcai, bet mācītājs pēc zemestrīces nav pat atnācis pie viņa. Nākamajā dienā māsai piezvanīja kāds policijas virsnieks. Arī viņš bija vērojis strādniekus, kas remontē māsas māju. Virsnieks sacīja, ka strādnieku prieks un darba spars viņu tā ietekmējis, ka viņš gandrīz vai gribējis tiem pievienoties.

Ir skaidri redzams, ka Jehovas liecinieki, kas Čīlē palīdzēja dabas stihijā cietušajiem, paši guva lielu iepriecinājumu un deva labu liecību visiem, kas redzēja viņu darbu.