Kā Bībele ir nonākusi līdz mums. Pirmā daļa

2. un 3. daļa būs lasāmas 15. septembra un 15. oktobra numuros.

NELIELĀ darbnīcā iespiedējs un viņa jaunie mācekļi ritmiski darbina koka spiedi un rūpīgi liek uz burtiem baltās papīra loksnes. Kad loksne ir noņemta no salikuma, viņi pārbauda iespiesto tekstu. Lai loksnes nožūtu, viņi tās pārlocītas karina uz auklām, kas ir nostieptas no vienas sienas līdz otrai.

Pēkšņi kāds sāk rībināt pa durvīm. Iespiedējs ir satraukts. Viņš atver durvis, un darbnīcā iebrūk bruņotu karavīru vienība. Karavīri sāk meklēt vissliktāko grāmatu no aizliegtās literatūras klāsta — Bībeli vienkāršo ļaužu valodā!

Karavīri ir ieradušies par vēlu. Tulkotājs un viņa palīgs, saņēmuši brīdinājumu par draudošajām briesmām, ir atskrējuši uz darbnīcu, pagrābuši vairākus klēpjus gatavo lapu, un pašlaik jau atrodas ceļā — viņi dodas augšup pa Reinu. Viņi ir paglābuši vismaz kādu daļu sava darba.

Minētais tulkotājs ir Viljams Tindals, kurš 1525. gadā Vācijas pilsētā Ķelnē mēģināja iespiest ”Jauno derību” angļu valodā, kas tajā laikā bija aizliegta grāmata. Viņš nebūt nebija vienīgais, kam bija jāpiedzīvo šāda pretestība. Kopš tika pabeigta Bībeles rakstīšana, ir pagājis gandrīz 1900 gadu, un šajā laikā daudzi cilvēki ir riskējuši ar visu, kas viņiem ir bijis, lai tulkotu un izplatītu Dieva Rakstus. Arī mēs gūstam labumu no viņu darba. Ko īsti paveica šie cilvēki? Kā līdz mums nonāca Bībele, ko mēs tagad lasām?

Bībeles pārrakstīšanas un tulkošanas pirmsākumi

Patiesie Dieva kalpi pret viņa Rakstiem vienmēr ir izturējušies ar vislielāko cieņu. Izdevumā New Catholic Encyclopedia ir teikts: ”Agrīnie kristieši, tāpat kā viņu priekšteči ebreji, augstu vērtēja Svēto Grāmatu lasīšanu. Sekodami Jēzus priekšzīmei (Mt 4.4; 5.18; Lk 24.44; Jņ 5.39), Apustuļi labi zināja V[eco] D[erību], tātad bija ilgstoši un cītīgi to lasījuši un studējuši, un savus mācekļus viņi mudināja darīt to pašu (Rom 15.4; 2 Tm 3.15—17).”

Lai Bībeli varētu lasīt, tās eksemplāru skaits bija jāpavairo. Pirmskristiešu laikos lielu daļu šī darba veica profesionāļi — labi apmācīti pārrakstītāji, kas ar lielu bijību centās nepieļaut pat vismazākās kļūdas. (Ezras 7:6, 11, 12.) Ar savu tiekšanos pēc pilnības viņi rādīja priekšzīmi visiem vēlāko laiku Bībeles pārrakstītājiem.

Ceturtajā gadsimtā p.m.ē. situācija kļuva sarežģītāka. Aleksandrs Lielais gribēja panākt, lai visi pasaules iedzīvotāji iepazītos ar grieķu kultūru. Viņa iekarojumu dēļ ”kopīgā” grieķu valoda jeb koinē kļuva par izplatītāko valodu Tuvajos Austrumos. Tāpēc daudzi ebreji uzauga, nemācēdami lasīt senebreju valodā, un viņi nevarēja lasīt Rakstus. Tā kā bija radušies šādi apstākļi, ap 280. gadu p.m.ē. Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā kopā sanāca ebreju zinātnieku grupa, lai tulkotu senebreju Bībeli visiem saprotamajā koinē valodā. Šis tulkojums tika nosaukts par Septuagintu (no latīņu valodas vārda ar nozīmi ’septiņdesmit’, kas norāda uz tulkotāju aptuveno skaitu). Tulkojums tika pabeigts ap 150. gadu p.m.ē.

Laikā, kad dzīvoja Jēzus, Palestīnas iedzīvotāji joprojām lietoja ebreju valodu. Tomēr noteicošā šeit un arī pārējās Romas impērijas provincēs bija koinē. Tāpēc kristieši, kas rakstīja Bībeli, izmantoja šo grieķu valodas formu, lai rakstītais būtu pieejams pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam dažādās tautās. Bībeles rakstītāji bieži citēja Septuagintu un izmantoja daudzus terminus no šī tulkojuma.

Tā kā agrīnie kristieši bija dedzīgi misionāri, viņi drīz vien iemācījās prasmīgi lietot Septuagintu, lai pierādītu, ka Jēzus ir sen gaidītais Mesija. Tas nepatika jūdiem, tāpēc viņi, vēlēdamies atņemt kristiešiem argumentus, izveidoja jaunus tulkojumus grieķu valodā, kuros tika izmainīti teksti, ko kristieši parasti izmantoja savos pierādījumos. Piemēram, Jesajas 7:14, kur ir pravietiski norādīts uz Mesijas māti, Septuagintā bija grieķu valodas vārds ar nozīmi ’jaunava’. Jaunajos tulkojumos tika lietots cits grieķu valodas vārds ar nozīmi ’jauna sieviete’. Bet, tā kā kristieši joprojām lietoja Septuagintu, jūdi atteicās no šādas taktikas un sāka atbalstīt atgriešanos pie ebreju valodas. Galu galā izrādījās, ka tas nāca par labu Bībeles tulkošanai vēlākos gadsimtos, jo šādi tika saglabāta senebreju valoda.

Pirmie kristieši — grāmatu izdevēji

Agrīnie kristieši ar dedzību sāka izgatavot pēc iespējas vairāk Bībeles eksemplāru, kas visi tika pārrakstīti ar roku. Viņi bija pirmie, kas rakstu tīstokļu vietā sāka lietot kodeksus, kuriem bija lappuses, gandrīz kā mūsdienu grāmatām. Kodekss bija ērtāks ne tikai tāpēc, ka tajā bija vieglāk ātri atrast Rakstu vietas, bet arī tāpēc, ka vienā sējumā varēja uzrakstīt vairāk nekā vienā tīstoklī, piemēram: tajā varēja pārrakstīt Grieķu rakstus vai pat visu Bībeli.

Kristiešu grieķu rakstu kanons tika pabeigts ap mūsu ēras 98. gadu, kad tajā tika iekļautas grāmatas, ko uzrakstīja Jānis — pēdējais no apustuļiem, kas vēl bija dzīvs tajā laikā. Ir kāds Jāņa evaņģēlija eksemplāra fragments, saukts par Railendsa papirusu 457 (P⁵²), kas tiek datēts ar laiku ne vēlāk par 125. gadu. Jau laikā starp 150. un 170. gadu Tatiāns, Justīna Mocekļa skolnieks, sarakstīja darbu Diatessaron — stāstījumu par Jēzus dzīvi, kura pamatā bija tie paši četri evaņģēliji, ko mēs lasām mūsdienu Bībelē.a Tas nozīmē, ka Tatiāns par autentiskiem uzskatīja vienīgi šos evaņģēlijus un ka viņa laikā tie jau bija pieejami. Ap 170. gadu tika izveidots senākais no zināmajiem ”Jaunās derības” grāmatu katalogiem, kuru sauc par Muratori fragmentu. Tajā ir uzskaitītas gandrīz visas Kristiešu grieķu rakstu grāmatas.

Kristiešu uzskatu izplatīšanās dēļ radās nepieciešamība tulkot gan Kristiešu grieķu rakstus, gan arī Ebreju rakstus. Ar laiku parādījās vairāki tulkojumi armēņu, gruzīnu, koptu un sīriešu valodā. Bieži vien, lai izveidotu tulkojumu, bija jāizdomā alfabēts. Piemēram, Vulfila, kāds ceturtā gadsimta Romas baznīcas bīskaps, esot izveidojis gotu rakstu zīmes, lai varētu iztulkot Bībeli. Vulfila savā tulkojumā izlaida Ķēniņu grāmatas, jo domāja, ka tās uzkurinās gotu jau tā kareivīgo garu. Tomēr šāds manevrs nebūt neatturēja ”kristīgos” gotus no Romas izlaupīšanas 410. gadā.

Bībele latīņu valodā un slāvu valodās

Tajā pašā laikā arvien nozīmīgāka kļuva latīņu valoda, un radās vairāki tulkojumi arhaiskajā latīņu valodā. Taču šie tulkojumi bija dažādi stila un precizitātes ziņā. Tāpēc 382. gadā pāvests Damasijs uzticēja savam sekretāram Hieronimam sagatavot autoritatīvu Bībeles izdevumu latīņu valodā.

Hieronims sāka pārstrādāt Kristiešu grieķu rakstu latīņu valodas tulkojumus. Bet Ebreju rakstu tulkojumu viņš bija apņēmies veikt no ebreju valodas tekstiem. Tāpēc 386. gadā viņš devās uz Betlēmi, lai mācītos ebreju valodu un varētu saņemt palīdzību no kāda rabīna. Šāda rīcība izraisīja diezgan lielus strīdus baznīcas aprindās. Daži ticīgie, piemēram, Hieronima laikabiedrs Augustīns, uzskatīja Septuagintu par Dieva iedvesmotu un apvainoja Hieronimu ”pāriešanā ebreju pusē”. Tomēr Hieronims neatlaidās un ap 400. gadu pabeidza savu darbu. Cenzdamies pietuvoties oriģinālvalodai un oriģināltekstiem, lai izveidotu tulkojumu sava laika valodā, Hieronims jau tūkstoš gadu iepriekš izdarīja to, ko dara mūsdienu tulkotāji. Viņa tulkojums kļuva pazīstams ar nosaukumu Vulgāta jeb ’tulkojums vienkāršajā valodā’, un cilvēki to izmantoja daudzus gadsimtus.

Austrumu kristīgajās zemēs daudzi joprojām varēja lasīt Septuagintu un Kristiešu grieķu rakstus. Bet ar laiku Eiropas austrumu daļā sāka izplatīties slāvu valodas un dialekti. Divi brāļi, kas runāja grieķu valodā, — Kirils un Metodijs — 863. gadā devās uz Morāviju (mūsdienu Čehijas teritorijā). Viņi sāka tulkot Bībeli senslāvu valodā. Lai to izdarītu, viņi izveidoja glagolisko rakstu, kura vietā vēlāk nāca kirilica — Kirila vārdā nosauktais alfabēts. Uz šī alfabēta pamata ir veidojusies krievu, ukraiņu, serbu un bulgāru mūsdienu rakstība. Bībeli senslāvu valodā lasīja vairākas paaudzes. Taču ar laiku, mainoties valodām, šī Bībele kļuva nesaprotama vidusmēra cilvēkam.

Kā tika saglabāta Bībele senebreju valodā

Laikā no sestā līdz desmitajam gadsimtam masoreti (tā sauca kādu ebreju grupu) izveidoja noteiktu pārrakstīšanas metožu kopumu ar mērķi saglabāt Svēto rakstu tekstu senebreju valodā. Masoreti skaitīja rindiņas, pat atsevišķus burtus, un salīdzināja atšķirības dažādos manuskriptos — tas viss tika darīts, lai saglabātu autentisku tekstu. Viņu pūliņi nebija veltīgi. Var minēt vienu piemēru: kad mūsdienās pieejamie masoretu teksti tika salīdzināti ar Nāves jūras rokrakstiem, kas ir uzrakstīti starp 250. gadu p.m.ē. un 50. gadu m.ē., kļuva skaidrs, ka vairāk nekā 1000 gadu laikā tekstā nav ieviesušās nekādas izmaiņas, kuras būtu ietekmējušas rakstos paustās mācības.b

Viduslaiki Eiropā kopumā bija tumsības laiki. Lasīšanas un izglītības līmenis plašos sabiedrības slāņos bija zems. Ar laiku pat liela daļa garīdznieku vairs nemācēja baznīcas latīņu valodu un bieži vien neprata lasīt arī savā dzimtajā valodā. Viduslaiki Eiropā bija arī tas laiks, kad ebrejus piespieda dzīvot geto. Daļēji tieši šīs izolētības dēļ saglabājās Bībeles ebreju valodas zināšanas. Bet aizspriedumu un neuzticības dēļ ebreju zināšanas bieži vien nebija pieejamas ārpus geto. Rietumeiropā arvien samazinājās to cilvēku skaits, kuri prata grieķu valodu. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka Rietumu baznīca tik ļoti dievināja Hieronima Vulgātu latīņu valodā. Tā lielākoties tika uzskatīta par vienīgo autorizēto izdevumu, kaut arī masoretu perioda beigās latīņu valoda gandrīz jau bija kļuvusi par mirušu valodu. Tā kā pamazām sāka augt cilvēku vēlēšanās zināt, kas ir rakstīts Bībelē, brieda nopietna konfliktsituācija.

Pretestība Bībeles tulkošanai

Pāvests Gregors VII 1079. gadā izdeva pirmo no daudzajiem viduslaiku baznīcas ediktiem, kuros cilvēkiem tika aizliegts izgatavot un reizēm pat turēt savā īpašumā Bībeles tulkojumus dzimtajā valodā. Viņš atcēla atļauju svinēt misi senslāvu valodā, tāpēc ka tad būtu bijis jātulko Svēto rakstu fragmenti. Pāvesta vārdos ir redzama nostāja, kas bija pilnīgi pretēja tai, kāda bija agrīnajiem kristiešiem; viņš teica: ”Visvarenajam Dievam ir patīkami, ka svētie raksti noteiktās vietās paliek noslēpums.” Šāds bija oficiālais baznīcas viedoklis, tāpēc cilvēki, kas propagandēja Bībeles lasīšanu, arvien biežāk tika uzskatīti par bīstamiem.

Tomēr arī šajos nelabvēlīgajos apstākļos turpinājās Bībeles pārrakstīšana un tulkošana cilvēkiem saprotamās valodās. Slepeni no rokas rokā pa Eiropu ceļoja tulkojumi daudzās valodās. Tie visi bija pārrakstīti ar roku, jo iespiešana ar salikuma burtiem Eiropā tika izgudrota tikai 15. gadsimta vidū. Rokraksti bija dārgi un to skaits bija ierobežots, tāpēc vienkāršs cilvēks varēja būt laimīgs, ja viņam bija kādas Bībeles grāmatas fragments vai pāris lapas no Bībeles. Bija cilvēki, kas iemācījās apjomīgas Bībeles daļas no galvas, daži iemācījās pat visus Kristiešu grieķu rakstus!

Ar laiku radās plašas kustības, kas prasīja baznīcas reformas. Viens no šo kustību rašanās iemesliem bija atdzimusī sapratne par Dieva Rakstu svarīgumu ikdienas dzīvē. Kā šīs kustības un iespiedtehnikas attīstība ietekmēja Bībeli? Kas notika ar Viljamu Tindalu un viņa tulkojumu, par ko tika runāts raksta sākumā? Nākamajos žurnāla numuros mēs stāstījumu turpināsim, un, apskatot šos aizraujošos notikumus, nonāksim līdz pat mūsu dienām.

[Zemsvītras piezīmes]

[Laika ass 8., 9. lpp.]

Nozīmīgākie gadskaitļi Bībeles saglabāšanas vēsturē

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

PIRMS MŪSU ĒRAS (P.M.Ē.)

Apm. 443 p.m.ē. pabeigti Ebreju raksti

400 p.m.ē.

Aleksandrs Lielais (miris 323 p.m.ē.)

300 p.m.ē.

200 p.m.ē.

MŪSU ĒRĀ (M.Ē.)

70 m.ē. tiek iznīcināta Jeruzaleme

98 m.ē. pabeigti Grieķu raksti

100 m.ē.

200 m.ē.

300 m.ē.

500 m.ē.

600 m.ē.

Tiek sagatavots masoretu teksts

700 m.ē.

800 m.ē.

Kirils Morāvijā 863 m.ē.

900 m.ē.

1000 m.ē.

1100 m.ē.

1200 m.ē.

1300 m.ē.

[Attēls 9. lpp.]

Agrīnie kristieši bija pirmie, kas lietoja kodeksu

[Attēls 10. lpp.]

Hieronims devās uz Betlēmi mācīties ebreju valodu