Kā mēs aizstāvam savu ticību

”Turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties savas cerības dēļ pret ikkatru, kas no jums prasa atbildību.” (1. PĒTERA 3:15)

1., 2. Kāpēc Jehovas liecinieki nav pārsteigti par pretestību, bet ko viņi tomēr vēlas?

LIELĀKAJĀ daļā pasaules valstu Jehovas liecinieki tiek uzskatīti par godīgiem un tikumīgiem cilvēkiem. Daudzi viņus uzskata par labiem kaimiņiem, kas nesagādā apkārtējiem nekādas raizes. Tomēr šie kristieši, kas cenšas dzīvot mierā ar visiem, ir tikuši netaisnīgi vajāti, ne tikai kara, bet arī miera laikā. Jehovas lieciniekus šāda pretestība nepārsteidz. Viņi jau iepriekš zina, ka pretestība būs. Zinot, ka Dievam uzticīgie kristieši mūsu ēras pirmajā gadsimtā tika ienīsti, būtu nesaprātīgi gaidīt, ka pret cilvēkiem, kas mūsdienās vēlas būt patiesie Kristus sekotāji, izturēsies citādi. (Mateja 10:22.) Bībelē ir sacīts, ka ”visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti”. (2. Timotejam 3:12.)

² Jehovas liecinieki nevēlas, ka viņus vajātu, un nepriecājas par naudas sodiem, ieslodzījumu un cietsirdīgu izturēšanos pret sevi. Viņi vēlas dzīvot ”mierīgu un klusu dzīvi”, lai varētu netraucēti sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. (1. Timotejam 2:1, 2.) Viņi augstu vērtē reliģisko brīvību, kas lielākajā daļā pasaules valstu ļauj viņiem netraucēti īstenot savu pielūgsmi, un visādā ziņā cenšas ’turēt mieru ar visiem cilvēkiem’, arī ar valdību pārstāvjiem. (Romiešiem 12:18; 13:1—7.) Bet kāpēc viņi tiek ienīsti?

3. Kāds ir viens no iemesliem, kāpēc Jehovas liecinieki tiek nepamatoti ienīsti?

³ Naidam pret Jehovas lieciniekiem būtībā ir tie paši iemesli, kuru dēļ tika vajāti agrīnie kristieši. Pirmkārt, Jehovas liecinieki dzīvo saskaņā ar saviem reliģiskajiem uzskatiem, kas daudziem cilvēkiem nepatīk. Piemēram, Jehovas liecinieki dedzīgi sludina labo vēsti par Dieva Valstību, bet cilvēki mēdz pārprast viņu dedzību, uzskatot sludināšanu par ”agresīvu prozelītismu”. (Salīdzināt Apustuļu darbi 4:19, 20.) Jehovas liecinieki saglabā neitralitāti politiskajos un militārajos jautājumos, un šāda nostāja reizēm tiek iztulkota tā, it kā viņi būtu nelojāli pilsoņi. (Mihas 4:3, 4.)

4., 5. a) Kādi nepatiesi apvainojumi ir bijuši izvirzīti pret Jehovas lieciniekiem? b) Kas bieži vien ir bijuši galvenie Jehovas liecinieku vajāšanu izraisītāji?

⁴ Otrkārt, pret Jehovas lieciniekiem tiek izvirzīti nepatiesi apvainojumi — klaji meli un sagrozītas viņu uzskatu interpretācijas. Tāpēc dažās valstīs viņi ir pieredzējuši uzbrukumus bez pamatota iemesla. Jehovas liecinieki ir tikuši saukti par ”bērnu slepkavām” un ”pašnāvniecisku kultu”, tāpēc ka viņi, vēlēdamies ievērot Bībelē doto pavēli ’sargāties no asinīm’, lūdz iespēju izmantot bezasins ārstēšanās metodes. (Apustuļu darbi 15:29.) Taču patiesībā Jehovas liecinieki augstu vērtē dzīvību un cenšas nodrošināt vislabāko iespējamo medicīnisko aprūpi sev un saviem bērniem. Apgalvojumam, ka daudzi Jehovas liecinieku bērni katru gadu mirst tāpēc, ka netiek pieļauta asins pārliešana, nav nekāda pamata. Tā kā Bībeles patiesība neietekmē vienādi visus ģimenes locekļus, Jehovas liecinieki tiek apvainoti arī ģimeņu šķelšanā. Taču cilvēki, kas labi pazīst Jehovas lieciniekus, zina, ka liecinieki tur augstā godā ģimenes dzīves vērtības un cenšas ievērot pavēles, kas dotas Bībelē, proti: vīram un sievai jāmīl un jāciena vienam otrs un bērniem jāklausa vecāki, vienalga, vai vecāki ir ticīgi vai nav. (Efeziešiem 5:21—6:3.)

⁵ Daudzos gadījumos ir pierādījies, ka īstie vajāšanu izraisītāji ir reliģiskie pretinieki, kas ir izmantojuši savu ietekmi uz politiskiem spēkiem un masu saziņas līdzekļiem, lai pretotos Jehovas liecinieku darbībai. Kā lai mēs, Jehovas liecinieki, rīkojamies, kad mēs izjūtam pretestību savu uzskatu un rīcības vai arī nepatiesu apmelojumu dēļ?

”Jūsu saprātīgums lai kļūst zināms visiem cilvēkiem”

6. Kāpēc ir svarīgi, lai mums būtu saprātīgs viedoklis par cilvēkiem, kas nepieder pie kristiešu draudzes?

⁶ Vispirms mums jāizveido pareizais viedoklis par cilvēkiem, kam nav tādu pašu reliģisko uzskatu kā mums, — jāiemācās izturēties pret viņiem tāpat, kā pret viņiem izturas Jehova. Pretējā gadījumā mēs varam radīt cilvēkos naidu vai nepatiku pret sevi. ”Jūsu saprātīgums lai kļūst zināms visiem cilvēkiem,” rakstīja apustulis Pāvils. (Filipiešiem 4:5, NW.) Tātad Bībelē mēs tiekam mudināti veidot saprātīgu viedokli par cilvēkiem, kas nepieder pie kristiešu draudzes.

7. Ko nozīmē ”sevi no pasaules pasargāt neapgānītu”?

⁷ Bet Rakstos ir dots nepārprotams norādījums ”sevi no pasaules pasargāt neapgānītu”. (Jēkaba 1:27; 4:4.) Ar vārdu ”pasaule” šajā pantā, tāpat kā vairākos citos Bībeles pantos, tiek apzīmēti tie daudzie cilvēki, kas nepieder pie patieso kristiešu draudzes. Mēs dzīvojam šo cilvēku sabiedrībā — mēs satiekam viņus darbā, skolā, savā dzīvesvietā. (Jāņa 17:11, 15; 1. Korintiešiem 5:9, 10.) Tomēr mēs neļaujam, ka pasaule mūs aptraipītu, — mēs nepieņemam uzskatus, runas veidu un dzīvesveidu, kas būtu pretrunā ar Dieva taisnīgajām prasībām. Tāpat mēs apzināmies, cik bīstami ir veidot ciešas attiecības ar pasauli, it sevišķi ar cilvēkiem, kas izrāda klaju necieņu pret Jehovas noteiktajām normām. (Salamana Pamācības 13:20.)

8. Kāpēc padoms neļaut pasaulei sevi aptraipīt nekādā gadījumā nenozīmē, ka mēs varam uz citiem skatīties no augšas?

⁸ Bet padoms neļaut pasaulei sevi aptraipīt nekādā gadījumā nenozīmē, ka mēs varam noniecināt cilvēkus, kas nav Jehovas liecinieki. (Salamana Pamācības 8:13.) Atcerēsimies jūdaisma vadoņus, par kuriem tika stāstīts iepriekšējā rakstā. Viņu izveidotā reliģija nesaņēma Jehovas atbalstu un, protams, neveicināja labas attiecības ar cittautiešiem. (Mateja 21:43, 45.) Sava paštaisnuma, augstprātības un fanātisma dēļ šie cilvēki skatījās uz cittautiešiem no augšas. Mēs nevēlamies izveidot šādu aprobežotu viedokli un sākt izturēties pret cilvēkiem, kas nav Jehovas liecinieki, ar nicinājumu. Tāpat kā apustulis Pāvils, mēs vēlamies, lai Dieva labvēlību iegūtu ikviens, kas uzklausa Bībeles patiesības vēsti. (Apustuļu darbi 26:29; 1. Timotejam 2:3, 4.)

9. Kā saprātīgs, uz Rakstu principiem balstīts viedoklis ietekmē to, kā mēs izsakāmies par cilvēkiem, kam nav tādu pašu reliģisko uzskatu kā mums?

⁹ Saprātīgam, uz Rakstu principiem balstītam viedoklim jābūt redzamam tajā, ko mēs runājam par cilvēkiem, kas nav Jehovas liecinieki. Pāvils lūdza Titam atgādināt kristiešiem, kas dzīvoja Krētas salā, lai viņi ”nevienu nepulgo, tur mieru, izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību”. (Titam 3:2.) Kristiešiem tika izteikts atgādinājums, lai viņi ”nevienu nepulgo” — lai viņi nenoniecina arī tos Krētas iedzīvotājus, kas nebija kristieši un kam mēdza būt melīgu, negausīgu un slinku cilvēku reputācija. (Titam 1:12.) Tātad lietot nievājošus izteicienus, runājot par cilvēkiem, kam nav tādu pašu reliģisku uzskatu kā mums, būtu pretrunā ar Rakstu principiem. Augstprātīga nostāja nevar piesaistīt cilvēkus Jehovas pielūgsmei. Un otrādi — ja mūsu attieksme pret cilvēkiem atbilst Jehovas Rakstos izklāstītajiem principiem, mūsu rīcība ir ”rota” mūsu Dieva mācībai. (Titam 2:10.)

Kad runāt un kad klusēt

10., 11. Kā Jēzus pierādīja, ka viņš zina, a) kad ir laiks klusēt un b) kad — laiks runāt?

¹⁰ ”Savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt,” teikts Salamana Mācītāja 3:7. Tātad mūsu priekšā ir grūts uzdevums: izlemt, kuri ir tie gadījumi, kad labāk neņemt vērā pretinieku uzbrukumus, un kuri — tie, kad mums jārunā un jāaizstāv sava ticība. Daudz ko var iemācīties no Jēzus — cilvēka, kura spriedumi vienmēr bija nevainojami. (1. Pētera 2:21.) Viņš zināja, kad ir ”laiks klusēt”. Kad augstie priesteri un tautas vecaji sarunā ar Pilātu nepatiesi apvainoja Jēzu, viņš ”neatbildēja neviena paša vārda”. (Mateja 27:11—14.) Viņš nevēlējās teikt neko, kas varētu kavēt Dieva gribas īstenošanos. Jēzus ļāva, lai viņa darbi runā paši par sevi. Jēzus zināja, ka arī patiesība nekādi nevar ietekmēt viņa augstprātīgo pretinieku prātu un sirdi. Tāpēc viņš apzināti klusēja un neatbildēja uz izvirzīto apsūdzību. (Jesajas 53:7.)

¹¹ Bet tāpat Jēzus zināja, kad ir laiks runāt. Viņš vairākkārt atklāti iebilda saviem kritizētājiem un atspēkoja nepatiesos apvainojumus. Reiz, kad rakstu mācītāji un farizeji mēģināja nomelnot Jēzu pūļa priekšā, apgalvojot, ka viņš izdzen dēmonus ar Belcebula palīdzību, Jēzus neatstāja nepatiesos apvainojumus bez ievērības. Ar neapstrīdamas loģikas un iedarbīgas ilustrācijas palīdzību viņš atspēkoja melīgos apgalvojumus. (Marka 3:20—30; skat. arī Mateja 15:1—11; 22:17—21; Jāņa 18:37.) Kad Jēzus bija nodots un arestēts, viņš tika aizvests uz sinedriju, kur augstais priesteris Kajafa viņam jautāja: ”Pie dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: Vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Arī šis bija ”laiks, kad runāt”, jo klusēšanu Jēzus pretinieki būtu varējuši iztulkot kā noliegumu, ka viņš ir Kristus. Tāpēc Jēzus atbildēja: ”Tas es esmu.” (Mateja 26:63, 64; Marka 14:61, 62.)

12. Kas Pāvilu un Barnabu pamudināja drosmīgi sludināt Ikonijā?

¹² Pamācošs ir arī Pāvila un Barnabas piemērs. Apustuļu darbos 14:1, 2 ir teikts: ”Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi. Bet jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem.” Kristiešu pretinieki no jūdu vidus ne tikai paši nevēlējās uzklausīt sludināto vēsti, bet arī uzsāka apmelošanas kampaņu, lai noskaņotu cittautiešus pret kristiešiem.a Viņu naids pret kristietību acīmredzot bija ļoti liels. (Salīdzināt Apustuļu darbi 10:28.) Pāvils un Barnaba nosprieda, ka šis ir ”laiks, kad runāt”, citādi pūļa neapmierinātība varēja atņemt drosmi jaunajiem mācekļiem. ”Viņi tur palika labu laiku un droši sludināja, paļaudamies uz to Kungu”, kas apliecināja savu labvēlību, dodams viņiem varu darīt brīnumus. Vieni pilsētas iedzīvotāji bija ”ar jūdiem, citi ar apustuļiem”. (Apustuļu darbi 14:3, 4.)

13. Kuros gadījumos, kad par mums runā sliktu, ir ”laiks klusēt”?

¹³ Kā mums būtu jārīkojas, kad par mums runā sliktu? Tas ir atkarīgs no apstākļiem. Reizēm ir labi atcerēties, ka ir ”savs laiks klusēt”. Īpaši svarīgi tas ir situācijās, kad pretinieki mūs cenšas iesaistīt bezmērķīgos strīdos. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir cilvēki, kas gluži vienkārši nevēlas zināt patiesību. (2. Tesaloniķiešiem 2:9—12.) Censties pārliecināt cilvēkus, kuru sirdī ir augstprātība un nevēlēšanās ticēt, ir bezjēdzīgi. Turklāt, iesaistoties debatēs ar katru, kas mums uzbrūk ar nepatiesiem apvainojumiem, mums atliktu maz laika, lai darītu daudz svarīgāku un noderīgāku darbu — palīdzētu godprātīgiem cilvēkiem, kas patiešām vēlas uzzināt Bībelē atklāto patiesību. Tātad, satiekoties ar cilvēkiem, kuru vienīgais mērķis ir izplatīt melus par mums, ir labi paklausīt Dieva iedvesmotajam padomam: ”Vairaities no viņiem!” (Romiešiem 16:17, 18; Mateja 7:6.)

14. Kā mēs varam aizstāvēt savu ticību?

¹⁴ Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka mēs neaizstāvam savu ticību. Ir arī ”savs laiks, kad runāt”. Mums rūp, ko domā patiesīgi cilvēki, kuri dzird pret mums vērstos apmelojumus. Mēs esam gatavi skaidri izklāstīt savus uzskatus, mēs labprāt to darām, kad rodas tāda izdevība. Pēteris rakstīja: ”Turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties savas cerības dēļ pret ikkatru, kas no jums prasa atbildību; tomēr gan ar lēnprātību un bijību.” (1. Pētera 3:15, 16.) Ja cilvēki, kurus tas patiešām interesē, lūdz pamatot uzskatus, kas mums ir ļoti nozīmīgi, ja viņi uzdod jautājumus par pretinieku izteiktajiem nepatiesajiem apvainojumiem, tad mūsu pienākums ir aizstāvēt savu ticību, dodot skaidras, uz Bībeli balstītas atbildes. Un lielisku liecību mēs varam dot ar savu dzīvesveidu. Godīgi cilvēki, kas būs pamanījuši, ka mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar taisnīgajām Dieva normām, sapratīs, ka pret mums vērstie apvainojumi nav patiesi. (1. Pētera 2:12—15.)

Kā rīkoties, kad mēs tiekam publiski apmeloti

15. Miniet piemēru, kas parāda, ka masu saziņas līdzekļos reizēm tiek izplatīta nepatiesa informācija par Jehovas lieciniekiem.

¹⁵ Reizēm masu saziņas līdzekļos parādās sagrozīta informācija par Jehovas lieciniekiem. Tā, piemēram, 1997. gada 1. augustā kādā Krievijas laikrakstā bija publicēts ķengu raksts par Jehovas lieciniekiem, kurā viens no izteiktajiem apvainojumiem bija tāds, ka liecinieki kategoriski pieprasot, lai viņu reliģijas locekļi atteiktos no sievām, vīriem un vecākiem, ja tie nesaprot un nepieņem viņu ticību. Katrs, kas tiešām pazīst Jehovas lieciniekus, zina, ka šāds apgalvojums ir nepatiess. Bībelē ir teikts, ka kristiešiem jāizturas pret neticīgajiem ģimenes locekļiem ar mīlestību un cieņu, un Jehovas liecinieki seko šim norādījumam. (1. Korintiešiem 7:12—16; 1. Pētera 3:1—4.) Bet raksts tika publicēts, un daudzi lasītāji saņēma nepatiesu informāciju. Kā lai mēs aizstāvam savu ticību gadījumos, kad mēs tiekam nepatiesi apvainoti?

16., 17. un ielogojums 16. lpp. a) Kas reiz bija teikts Sargtornī par to, vai ir nepieciešams rīkoties, kad masu saziņas līdzekļos tiek izplatīta nepatiesa informācija? b) Kādā gadījumā Jehovas liecinieki neatstāj bez ievērības negatīvu informāciju masu saziņas līdzekļos?

¹⁶ Arī šādos gadījumos ir ”savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt”. Sargtornī reiz bija rakstīts: ”Atstāt bez ievērības nepatiesu informāciju masu saziņas līdzekļos vai pienācīgā veidā aizstāvēt patiesību — tas ir atkarīgs no apstākļiem, neslavas cēlēja un viņa mērķiem.” Ir gadījumi, kad vislabāk ir atstāt negatīvu informāciju bez ievērības, lai meli neizplatītos vēl vairāk.

¹⁷ Bet ir arī tādas situācijas, kad ir jārunā. Varbūt kādam žurnālistam vai reportierim ir dotas nepatiesas ziņas par Jehovas lieciniekiem, un viņš, iespējams, labprāt saņemtu patiesu informāciju par mums. (Skat. ielogojumu ”Nepatiesas informācijas atspēkošana”.) Ja negatīva informācija masu saziņas līdzekļos rada cilvēkos aizspriedumus, kas mums traucē sludināt, Sargtorņa biedrības filiāles biroja pārstāvji var uzņemties iniciatīvu, lai piemērotā veidā aizstāvētu patiesību.b Piemēram, attiecīgām prasībām atbilstošiem draudžu vecākajiem var uzticēt pienākumu izklāstīt faktus televīzijas raidījumā, ja neierašanās uz to, iespējams, liktu domāt, ka Jehovas lieciniekiem nav, ko sacīt. Šādos jautājumos Jehovas liecinieki rīkojas saprātīgi, sadarbojoties ar Sargtorņa biedrību un tās pārstāvjiem. (Ebrejiem 13:17.)

Labās vēsts aizstāvēšana ar tiesiskiem paņēmieniem

18. a) Kāpēc mums nav nepieciešama cilvēku valdību atļauja sludināt? b) Kā mēs rīkojamies, ja mums tiek liegta iespēja sludināt?

¹⁸ Pilnvara sludināt labo vēsti par Dieva Valstību ir saņemta no debesīm. Jēzum, kas mums ir uzdevis šo darbu, ir ”dota visa vara debesīs un virs zemes”. (Mateja 28:18—20; Filipiešiem 2:9—11.) Tātad mums nav nepieciešama cilvēku valdību atļauja sludināt. Bet mēs atzīstam, ka reliģiskā brīvība palīdz izplatīt Valstības vēsti. Zemēs, kur mums tiek ļauts netraucēti īstenot Dieva pielūgsmi, mēs izmantojam tiesu sistēmu, lai aizstāvētu savas tiesības. Zemēs, kur mums šāda brīvība tiek liegta, mēs likuma ietvaros cenšamies to iegūt. Mūsu mērķis nav panākt sociālas reformas, mēs vēlamies juridiski ’aizstāvēt un apstiprināt evaņģēliju’.c (Filipiešiem 1:7.)

19. a) Ko mēs varam pieredzēt, ja esam apņēmušies ’dot Dievam, kas Dievam pieder’? b) Ko mēs vēlamies darīt arī turpmāk?

¹⁹ Jehovas liecinieki atzīst, ka Jehova ir Visuma Suverēns. Viņa likumi ir visaugstākie. Mēs ’dodam ķeizaram, kas ķeizaram pieder’, apzinīgi paklausot cilvēku valdībām. Bet mēs nepieļaujam, lai kaut kas mums traucētu pildīt daudz svarīgāku pienākumu — ’dot Dievam, kas Dievam pieder’. (Mateja 22:21.) Mēs ļoti labi saprotam, ka šādas nostājas dēļ tautas mūs ienīst, taču mēs apzināmies, ka tā notiek ar visiem, kas kļūst par Kristus mācekļiem. Ziņas par Jehovas liecinieku darbību juridiskās aizstāvības laukā liecina par mūsu apņemšanos aizstāvēt savu ticību. Ar Jehovas atbalstu mēs turpināsim ”mācīt un sludināt”. (Apustuļu darbi 5:42.)

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

◻ Kāpēc cilvēki ienīst Jehovas lieciniekus?

◻ Kā mums jāizturas pret cilvēkiem, kam nav tādu pašu reliģisko uzskatu kā mums?

◻ Ko mēs mācāmies no tā, kā Jēzus izturējās pret saviem pretiniekiem?

◻ Kā mēs varam izmantot principu ”Savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt”, ja par mums runā sliktu?

[Papildmateriāls 16. lpp.]

Nepatiesas informācijas atspēkošana

”Jakuibā, kādā Bolīvijas pilsētā, vietējā evaņģēlistu grupa bija vienojusies ar kāda televīzijas kanāla vadību, ka tiks demonstrēta filma, ko acīmredzot bija veidojuši atkritēji. Tā kā filmas demonstrēšanai bija sliktas sekas, draudzes vecākie parunāja ar divu televīzijas kanālu darbiniekiem un piedāvāja samaksāt šiem televīzijas kanāliem, lai tiktu parādītas videofilmas ”Jehovas liecinieki — organizācija ar šādu nosaukumu” un ”Bībele — faktu un pravietojumu grāmata”. Kādas radiostacijas īpašnieks pēc abu filmu noskatīšanās bija ļoti dusmīgs par sagrozīto informāciju atkritēju raidījumā un piedāvāja Jehovas lieciniekiem iespēju viņa radiostacijas raidījumu reklāmpauzēs paziņot par apgabala kopsanāksmi. Uz kopsanāksmi ieradās neparasti daudz cilvēku, un vēlāk, kad Jehovas liecinieki gāja sludināt, godprātīgi cilvēki uzdeva viņiem jautājumus, kas liecināja par patiesu ieinteresētību.” (”Jehovas liecinieku gadagrāmata — 1997” [angļu val.], 61., 62. lappuse.)

[Attēls 17. lpp.]

Jēzus vairākkārt atklāti atspēkoja savu pretinieku melīgos apgalvojumus