Savas ticības dēļ ienīsti

”Jūs būsit visu ienīsti mana vārda dēļ.” (MATEJA 10:22)

1., 2. Pastāstiet, lūdzu, kas Jehovas lieciniekiem ir bijis jāpiedzīvo tāpēc, ka viņi cenšas dzīvot saskaņā ar saviem reliģiskajiem uzskatiem.

GODĪGS veikala īpašnieks, kas dzīvo Krētas salā, desmitiem reižu tiek arestēts un vairākkārt stājas Grieķijas tiesas priekšā. Viņš ir šķirts no savas sievas un pieciem bērniem vairāk nekā sešus gadus, kurus viņš pavada cietumā. Japānā septiņpadsmitgadīgs jaunietis tiek izslēgts no skolas, lai gan viņa uzvedība ir priekšzīmīga un viņš ir labākais no 42 skolēniem savā klasē. Francijā daudzi cilvēki pēkšņi tiek atlaisti no darba, lai gan viņi ir pierādījuši, ka ir uzcītīgi un apzinīgi strādnieki. Kas kopīgs ir tikko minētajiem notikumiem?

² Visi šie cilvēki ir Jehovas liecinieki. Viņu ”noziegums” ir dzīve saskaņā ar saviem reliģiskajiem uzskatiem. Veikala īpašnieks, paklausīdams Jēzus Kristus mācībām, stāstīja par savu ticību citiem. (Mateja 28:19, 20.) Lielākā daļa apsūdzības tika balstīta uz novecojušu Grieķijas likumu, kurā ir teikts, ka cilvēku pievēršana savai ticībai ir kriminālnoziegums. Iepriekš minētais jaunietis tika izslēgts no skolas tāpēc, ka viņa sirdsapziņa, kas ir audzināta saskaņā ar Bībeles principiem, neļāva viņam piedalīties kendo (japāņu zobenu cīņas) nodarbībās, kuras skolā bija viens no obligātajiem priekšmetiem. (Jesajas 2:4.) Un cilvēkiem, kas zaudēja darbu Francijā, tika paziņots, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņi tiek atlaisti no darba, ir viņu piederība Jehovas liecinieku reliģiskajai organizācijai.

3. Kāpēc Jehovas liecinieku vajāšanas kopumā ir samērā reta parādība?

³ Pēdējā laikā Jehovas liecinieki vairākās valstīs ir pieredzējuši tādas pašas vai līdzīgas grūtības. Tomēr, ja domā par to, kā dzīvo Jehovas liecinieki kopumā, tad ir redzams, ka šāda veida vajāšanas nav sastopamas pārāk bieži. Visā pasaulē Jehovas liecinieki ir pazīstami ar savu priekšzīmīgo dzīvesveidu, tāpēc cilvēkiem nav nekāda iemesla vērsties pret viņiem. (1. Pētera 2:11, 12.) Jehovas liecinieki neorganizē sazvērestības un nedara neko tādu, kas kaitētu apkārtējiem. (1. Pētera 4:15.) Viņi cenšas dzīvot saskaņā ar Bībelē dotajiem padomiem pakļauties Dievam un arī laicīgajai varai. Liecinieki maksā likumā prasītos nodokļus un cenšas saglabāt ”mieru ar visiem cilvēkiem”. (Romiešiem 12:18; 13:6, 7; 1. Pētera 2:13—17.) Bībeliskais izglītošanas darbs, ko viņi veic, palīdz cilvēkiem veidot cieņu pret likumu, ģimenes vērtībām un tikumības principiem. Daudzas valdības ir atzinīgi novērtējušas Jehovas liecinieku paklausību valsts likumiem. (Romiešiem 13:3.) Taču, kā ļauj saprast raksta sākumā minētie fakti, Jehovas liecinieki reizēm ir pieredzējuši spēcīgu pretestību, un dažas valdības pat ir aizliegušas viņu darbību. Vai šādiem notikumiem mūs būtu jāpārsteidz?

Ko nozīmē būt māceklim

4. Ko, saskaņā ar Jēzus vārdiem, cilvēks var gaidīt, kļūstot par viņa mācekli?

⁴ Jēzus Kristus pilnīgi skaidri pateica, ko nozīmē būt viņa māceklim. ”Kalps nav lielāks par savu kungu,” Jēzus teica saviem sekotājiem. ”Ja viņi mani vajājuši, viņi vajās arī jūs.” Jēzus tika ienīsts bez pamatota iemesla. (Jāņa 15:18—20, 25; Psalms 69:5; Lūkas 23:22.) Viņa mācekļiem bija jābūt gataviem piedzīvot to pašu — pretestību bez pamatota iemesla. Jēzus vairākkārt viņus brīdināja: ”Jūs būsit visu ienīsti.” (Mateja 10:22; 24:9.)

5., 6. a) Kāpēc Jēzus teica, lai cilvēki, kas vēlas kļūt par viņa sekotājiem, ”aprēķinātu izdevumus”? b) Kāpēc mums nav jābūt pārsteigtiem par pretestību?

⁵ Jēzus teica, lai cilvēki, kas vēlas kļūt par viņa mācekļiem, ”aprēķinātu izdevumus”. (Lūkas 14:28.) Kāpēc tas ir vajadzīgs? Nevis tāpēc, lai izdomātu, vai ir vērts kļūt par Kristus sekotāju, bet gan tāpēc, lai viņi būtu gatavi darīt visu, kas no viņiem tiek prasīts. Mums jābūt gataviem stāties pretī grūtībām un pārbaudījumiem, kādi var rasties katram, kam ir dota privilēģija kļūt par Kristus mācekli. (Lūkas 14:27.) Neviens mūs nespiež kļūt par Kristus mācekli un kalpot Jehovam. Mūsu izvēle ir brīvprātīga un apzināta. Mēs jau iepriekš zinām, ka, veltījot sevi Dievam, mēs ne tikai saņemsim svētības, bet arī pieredzēsim naidu no citu cilvēku puses. Tāpēc pretestība mūsos neizraisa neizpratni. Mēs esam ”aprēķinājuši izdevumus” un esam tiem gatavi. (1. Pētera 4:12—14.)

⁶ Bet kāpēc cilvēki vai pat valstu valdības vēršas pret patiesajiem kristiešiem? Uz šo jautājumu būs vieglāk atbildēt, ja pievērsīsim uzmanību divām reliģiskām grupām, kas pastāvēja mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Abas šīs grupas cilvēki ienīda, taču naida iemesli bija atšķirīgi.

Nīdēji un ienīstie

7., 8. Kādās mācībās izpaudās nicinājums pret cittautiešiem, un kāda attieksme tāpēc izveidojās ebrejos?

⁷ Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Izraēla bija Romas pakļautībā un ebreju reliģiskajā sistēmā, jūdaismā, galvenie noteicēji bija tādi reliģiskie vadoņi kā rakstu mācītāji un farizeji. (Mateja 23:2—4.) Savā fanātismā viņi bija sagrozījuši Mozus bauslībā dotos norādījumus būt nošķirtiem no citām tautām un izveidojuši likumus, kas prasīja nicināt cittautiešus. Ar laiku viņi bija radījuši reliģiju, kas mudināja ebrejus ienīst cittautiešus un izraisīja cittautiešos naidu pret ebrejiem.

⁸ Jūdaisma vadoņiem nebija grūti sludināt naidu pret cittautiešiem, jo līdz tam laikam ebreju sabiedrībā jau bija izveidojies uzskats, ka cittautieši ir zemiski radījumi. Reliģiskie vadoņi mācīja tautai, ka ebrejiete nekādā gadījumā nedrīkst palikt viena cittautiešu sabiedrībā, jo cittautieši ”ir turami aizdomās par izvirtību”. Ebrejs nedrīkstēja ”palikt ar viņiem vienatnē, jo viņi ir turami aizdomās par asins izliešanu”. Pienu, ko bija izslaucis cittautietis, drīkstēja lietot vienīgi tad, ja kāds ebrejs bija bijis klāt slaukšanas laikā. Jūdaisma vadoņu dēļ ebrejos radās neiecietība un pārākuma sajūta. (Salīdzināt Jāņa 4:9.)

9. Kādas sekas bija mācībām par cittautiešiem, kuras izplatīja jūdaisma vadoņi?

⁹ Jūdaisma mācības par cittautiešiem nevarēja veicināt labas attiecības starp ebrejiem un citām tautām. Cittautieši sāka uzskatīt ebrejus par cilvēku nīdējiem. Romiešu vēsturnieks Tacits (dzimis ap 56. g. m.ē.) rakstīja, ka ebreji ”izturas pret pārējiem cilvēkiem ar naidu, kas raksturīgs visīstākajiem ienaidniekiem”. Tacits apgalvoja, ka cittautieši, kas kļuva par jūdaisma prozelītiem, tika mācīti atteikties no savas valsts un izturēties ar necieņu pret saviem ģimenes locekļiem un draugiem. Visā visumā romieši izturējās pret ebrejiem iecietīgi, jo ebreju bija pietiekami daudz, lai viņus uzskatītu par vērā ņemamu spēku. Bet pēc ebreju dumpja mūsu ēras 66. gadā romieši atmaksāja ļoti bargi, un 70. gadā tika iznīcināta Jeruzaleme.

10., 11. a) Kādu attieksmi pret cittautiešiem pieprasīja Mozus bauslība? b) Ko mēs mācāmies no tā, kas notika ar jūdaismu?

¹⁰ Vai tiešām Mozus bauslībā bija pieprasīta neiecietība pret cittautiešiem? Bauslībā bija prasīts nošķirties no citām tautām — šīs prasības mērķis bija aizsargāt izraēliešus un it sevišķi tīro pielūgsmi. (Jozuas 23:6—8.) Bet bauslībā bija pieprasīts izturēties pret cittautiešiem taisnīgi un godīgi un būt pret viņiem viesmīlīgiem, ja vien viņi klaji nepārkāpa izraēliešu likumus. (3. Mozus 24:22.) Rīkodamies pretēji saprātīgajiem principiem, kas bija ietverti pašā bauslības būtībā, jūdaisma vadoņi Jēzus dzīves laikā bija izveidojuši reliģiju, kas ieaudzināja tās piekritējos naidu pret cittautiešiem un visos pārējos cilvēkos izraisīja naidu pret sevi. Galu galā ebreju tauta pirmajā gadsimtā zaudēja Jehovas labvēlību. (Mateja 23:38.)

¹¹ Vai mēs no tā varam kaut ko mācīties? Jā, varam. Paštaisnums un augstprātība, kas liek skatīties no augšas uz cilvēkiem, kuriem nav tādu pašu reliģisko uzskatu kā mums, nav raksturīgi Jehovas tīrajai pielūgsmei un nav viņam patīkami. To apliecina arī pirmā gadsimta kristiešu dzīvesveids. Viņi neienīda cilvēkus, kas nebija kristieši, un neorganizēja dumpjus pret Romas varu. Tomēr apkārtējie viņus ienīda. Kāpēc tā notika? Un kas bija tie cilvēki, kuri viņus ienīda?

Kam bija naids pret agrīnajiem kristiešiem

12. Kā Svētie raksti parāda, ka Jēzus vēlas, lai viņa sekotājiem būtu saprātīga attieksme pret cilvēkiem, kas nav kristieši?

¹² Iepazīstoties ar Jēzus mācībām, kļūst skaidrs, ka viņš vēlējās, lai mācekļiem būtu saprātīga attieksme pret cilvēkiem, kas nav kristieši. Jēzus teica, ka viņa mācekļiem jābūt atšķirtiem no pasaules, tas ir, jāvairās no attieksmes un rīcības, kas ir pretrunā ar Jehovas taisnīgajām normām. Kristiešiem bija jāsaglabā neitralitāte militāros un politiskos jautājumos. (Jāņa 17:14, 16.) Bet Jēzus nekādā gadījumā nesludināja naidu pret cilvēkiem, kas nav kristieši, — viņš pat teica saviem sekotājiem: ”Mīliet savus ienaidniekus.” (Mateja 5:44.) Apustulis Pāvils mudināja kristiešus: ”Ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dodi viņam dzert.” (Romiešiem 12:20.) Viņš izteica aicinājumu: ”Darīsim labu visiem.” (Galatiešiem 6:10.)

13. Kāpēc jūdaisma vadoņi pretojās Kristus mācekļiem?

¹³ Bet Kristus mācekļi drīz vien izjuta naidu, kas nāca no trīs pusēm. Pirmie, kas viņus ienīda, bija jūdaisma reliģiskie vadītāji. Nav nekāds brīnums, ka kristieši piesaistīja viņu uzmanību. Kristieši ievēroja augstas morāles normas un bija ļoti uzticīgi Dievam, turklāt viņi ar lielu dedzību sludināja iepriecinošu vēsti. Tūkstošiem cilvēku no jūdaisma pārgāja kristietībā. (Apustuļu darbi 2:41; 4:4; 6:7.) Jūdaisma vadītājiem ebreji, kas kļuva par Jēzus mācekļiem, nebija nekas cits kā atkritēji. (Salīdzināt Apustuļu darbi 13:45.) Saniknotie reliģiskie vadoņi uzskatīja, ka kristietība grauj viņu izveidotās tradīcijas. Arī viņu priekšstatiem par cittautiešiem kristieši nepiekrita. Sākot ar mūsu ēras 36. gadu, cittautieši pat varēja kļūt par kristiešiem — būt tādā pašā ticībā un iegūt tādas pašas privilēģijas kā ebreji. (Apustuļu darbi 10:34, 35.)

14., 15. a) Kāpēc kristiešus ienīda pagānu reliģiju piekritēji? Miniet kādu piemēru. b) Kas bija trešā cilvēku grupa, kura ienīda kristiešus?

¹⁴ Otrie, kas ienīda kristiešus, bija pagānu reliģiju piekritēji. Piemēram, senajā Efesā varēja labi nopelnīt, izgatavojot dievietes Artemīdas svētnīcas. Kad Pāvils sludināja Efesā, diezgan daudzi pilsētas iedzīvotāji atsaucās uz sludināto vēsti un pārtrauca pielūgt Artemīdu. Redzēdami, ka viņu ienākumi ir apdraudēti, sudrabkaļi pilsētā sarīkoja nemierus. (Apustuļu darbi 19:24—40.) Kaut kas līdzīgs notika Bitīnijā (pašreizējās Turcijas teritorijas ziemeļrietumos), kad to sasniedza kristietība. Neilgi pēc tam, kad bija pabeigti Kristiešu grieķu raksti, Bitīnijas pārvaldnieks Plīnijs Jaunākais rakstīja, ka pagānu tempļi ir tukši un tiek pārdots arvien mazāk lopbarības, kas paredzēta upurējamo dzīvnieku barošanai. Par vainīgiem tika uzskatīti kristieši, kuru reliģiskie uzskati neļāva upurēt dzīvniekus un pielūgt elkus, tāpēc sākās kristiešu vajāšanas. (Ebrejiem 10:1—9; 1. Jāņa 5:21.) Var saprast, ka kristietības izplatīšanās ietekmēja ar pagānu pielūgsmi saistītās materiālās intereses, tāpēc cilvēki, kas zaudēja darbu un ienākumus, pretojās kristietībai.

¹⁵ Trešie, kas ienīda kristiešus, bija nacionālistiski noskaņotie romieši. Sākumā romieši uzskatīja kristiešus par nelielu un, iespējams, fanātisku reliģisku grupu. Taču ar laiku pat atzīt sevi par kristieti bija ar nāvi sodāms noziegums. Kāpēc kārtīgi pilsoņi, kas dzīvoja pēc kristīgiem principiem, tika vajāti un nogalināti?

Kāpēc romieši ienīda kristiešus

16. Kādā ziņā kristieši nebija no pasaules, un kāpēc viņi bija tik nepopulāri romiešu sabiedrībā?

¹⁶ Galvenais iemesls, kāpēc romieši ienīda kristiešus, bija kristiešu reliģiskie uzskati. Piemēram, kristieši nebija ”no pasaules”. (Jāņa 15:19.) Viņi neieņēma politiskus amatus un negāja karadienestā. Tāpēc viņi ”tika raksturoti kā cilvēki, kas ir miruši pasaulei un nederīgi visās dzīves jomās”, rakstīja vēsturnieks Augusts Neanders. Nebūt no pasaules kristiešiem nozīmēja arī rīkoties citādi, nekā bija pierasts pagrimušajā Romas sabiedrībā. ”Mazās kristiešu kopienas nedeva mieru baudkārajai pagānu pasaulei ar savu dievbijību un tikumību,” rakstīja vēsturnieks Vils Djūrants. (1. Pētera 4:3, 4.) Vajādami un nogalinādami kristiešus, romieši laikam mēģināja apklusināt nemierīgo sirdsapziņas balsi.

17. Kas liecina par to, ka kristiešu sludināšana pirmajā gadsimtā sekmējās ļoti labi?

¹⁷ Kristieši pirmajā gadsimtā ar neatslābstošu dedzību sludināja labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.) Ap 60. gadu Pāvils varēja apgalvot, ka labā vēsts ir sludināta ”visai radībai apakš debesīm”. (Kolosiešiem 1:23.) Līdz pirmā gadsimta beigām Jēzus sekotāji bija sagatavojuši mācekļus visdažādākajās Romas impērijas daļās — Āzijā, Eiropā un Āfrikā. Par kristiešiem bija kļuvuši pat daži ”no ķeizara nama”.a (Filipiešiem 4:22.) Kristiešu dedzīgā sludināšana izraisīja pretestību. Neanders rakstīja par valdošo uzskatu, ka ”kristietība neatlaidīgi izplatās visos sabiedrības slāņos un draud sagraut valsts reliģiju”.

18. Kāpēc kristiešu nedalītā uzticība Jehovam izraisīja Romas valdības pretestību?

¹⁸ Jēzus sekotāji saglabāja nedalītu uzticību Jehovam. (Mateja 4:8—10.) Šis laikam bija galvenais iemesls, kāpēc romieši izturējās pret kristiešiem tik slikti. Romieši bija iecietīgi pret citām reliģijām, ja vien to piekritēji piedalījās imperatora pielūgsmē. Agrīnie kristieši nekādi nevarēja to darīt. Viņi uzskatīja, ka ir pakļauti varai, kas ir augstāka par Romas valsti, proti, Dieva Jehovas varai. (Apustuļu darbi 5:29.) Tāpēc kristietis, lai cik priekšzīmīgs pilsonis viņš būtu, tika uzskatīts par valsts ienaidnieku.

19., 20. a) Kas lielā mērā bija atbildīgs par ļaunajiem apmelojumiem, kuri tika vērsti pret kristiešiem? b) Kādi nepatiesi apvainojumi tika izteikti kristiešiem?

¹⁹ Vēl viens iemesls, kāpēc Dievam uzticīgie kristieši tika ienīsti Romas impērijā, bija ļaunie apmelojumi, kuriem cilvēki labprāt ticēja un par kuru izplatīšanu ļoti lielā mērā bija atbildīgi jūdaisma vadoņi. (Apustuļu darbi 17:5—8.) Mūsu ēras 60. vai 61. gadā, kad Pāvils Romā gaidīja imperatora Nerona tiesu, ebreju vadoņi par kristiešiem teica: ”Par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.” (Apustuļu darbi 28:22.) Nerons nevarēja nedzirdēt melus, kas tika stāstīti par kristiešiem. Kad 64. gadā Nerons tika apvainots Romas dedzināšanā, viņš visu vainu esot novēlis uz kristiešiem, pret kuriem cilvēki jau tā izturējās slikti. Acīmredzot tieši tāpēc sākās nežēlīgas kristiešu vajāšanas, kuru mērķis bija viņus iznīcināt.

²⁰ Apvainojumi, kas tika vērsti pret kristiešiem, bieži vien sastāvēja no klajiem apmelojumiem un viņu uzskatu izkropļotām interpretācijām. Kristiešu reliģija bija monoteistiska, un viņi nepielūdza imperatoru, tāpēc viņi tika nosaukti par ateistiem. Tā kā reizēm kristiešiem pretojās ģimenes locekļi, kam bija citādi reliģiskie uzskati, kristieši tika apvainoti ģimeņu šķelšanā. (Mateja 10:21.) Viņi tika saukti par kanibāliem, un šis apgalvojums, kā minēts dažos avotos, bija radies, sagrozot vārdus, ko Jēzus teica Kunga vakara maltītes laikā. (Mateja 26:26—28.)

21. Kādu divu iemeslu dēļ kristieši tika ienīsti?

²¹ Tātad naidam, ko romieši izjuta pret kristiešiem, bija divi galvenie iemesli: 1) uz Bībeli balstītie uzskati un dzīvesveids un 2) apmelojumi, kas tika vērsti pret viņiem. Lai kādi būtu bijuši iemesli, pretiniekiem bija viens mērķis — apspiest kristietību. Protams, īstie vajāšanu izraisītāji bija nevis pretinieki no cilvēku vidus, bet ļaunie garīgie spēki. (Efeziešiem 6:12.)

22. a) Kas liecina par to, ka Jehovas liecinieki cenšas ’darīt labu visiem’? (Skat. ielogojumu 11. lappusē.) b) Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?

²² Jehovas liecinieki daudzās zemēs ir bijuši ienīsti tāpat kā agrīnie kristieši. Taču Jehovas lieciniekiem nav naida pret tiem, kas nepieder pie viņu reliģijas, un viņi nekad nav sacēlušies pret valdībām. Visā pasaulē cilvēki zina par Jehovas liecinieku mīlestību, kas ļauj pārvarēt jebkādus sociālus, rasistiskus un etniskus aizspriedumus. Bet kāpēc viņi tiek vajāti? Kā viņi rīkojas, kad viņiem uzbrūk? Par to tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

◻ Kāpēc Jēzus cilvēkiem, kas vēlējās viņam sekot, teica pārdomāt, ko nozīmē būt māceklim?

◻ Kā valdošie priekšstati par cittautiešiem ietekmēja jūdaismu, un ko mēs no tā mācāmies?

◻ No kādām trīs pusēm agrīnie kristieši izjuta pretestību?

◻ Kādi bija galvenie iemesli, kuru dēļ romieši ienīda kristiešus?

[Papildmateriāls 11. lpp.]

”Darīsim labu visiem”

Jehovas liecinieki cenšas dzīvot saskaņā ar aicinājumu: ”Darīsim labu visiem.” (Galatiešiem 6:10.) Grūtos brīžos mīlestība pret tuvāko mudina viņus palīdzēt arī tiem cilvēkiem, kam nav tādu pašu reliģisko uzskatu kā viņiem. Piemēram, 1994. gadā, pēc traģiskajiem notikumiem Ruandā, Jehovas liecinieki no Eiropas devās uz Āfriku, lai palīdzētu cilvēkiem, kas bija nonākuši nelaimē. Lai sniegtu palīdzību bēgļiem, ātri tika iekārtotas nometnes un lauka slimnīcas. Ar lidmašīnām tika atgādāts daudz pārtikas, apģērbu un segu. To cilvēku, kas saņēma palīdzību, bija trīs reizes vairāk nekā liecinieku tajā apkārtnē.

[Attēls 9. lpp.]

Kristieši pirmajā gadsimtā sludināja labo vēsti ar neatslābstošu dedzību