Viņi pildīja Jehovas gribu

Jēzus veltīja laiku bērniem

JĒZUS trīsarpus gadus ilgā kalpošana tuvojās beigām. Drīzumā viņam bija jānonāk Jeruzalemē un jācieš mokpilna nāve. Jēzus labi zināja, kas viņu gaida, jo viņš bija teicis mācekļiem: ”Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie to nokaus.” (Marka 9:31.)

Jēzus noteikti vēlējās pēc iespējas labāk izmantot ikkatru atlikušo dienu, ikvienu stundu un brīdi. Viņam vēl arvien bija jārūpējas par mācekļiem. Jēzus saprata, ka mācekļi joprojām stingri jāpamāca — viņiem bija jāmācās būt pazemīgiem un bija jāapzinās, ka visu laiku pastāv briesmas ’apgrēcināt’ kādu citu un ’apgrēcināties’ pašiem. (Marka 9:35—37, 42—48.) Mācekļiem bija arī jāpadziļina sava izpratne par laulību, šķiršanos un bezlaulību. (Mateja 19:3—12.) Jēzus, zinādams, ka viņam drīz jāmirst, bez šaubām, runāja kodolīgi un ar neatliekamības apziņu. Tas bija ļoti nozīmīgs posms viņa dzīvē — tāpēc viņa turpmākā rīcība iegūst vēl lielāku vērtību.

Jēzus aicina pie sevis bērnus

Bībelē teikts: ”Tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tos aiz[s]kartu.” Kad to pamanīja mācekļi, viņi nekavējoties izteica savu neapmierinātību. Varbūt viņi sprieda, ka Jēzus ir ļoti svarīga persona vai arī ka Jēzus ir pārāk aizņemts un tāpēc tam nav jāpievērš uzmanība bērniem. Iztēlojieties, cik pārsteigti jutās mācekļi, kad Jēzus sašuta par viņu rīcību! ”Laidiet bērniņus pie manis,” Jēzus sacīja, ”neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” Pēc tam viņš piebilda: ”Patiesi es jums saku, kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” (Marka 10:13—15.)

Jēzus redzēja, ka bērniem piemīt brīnišķīgas īpašības. Bērni parasti ir zinātkāri, un viņi uzticas saviem vecākiem. Viņi tic vecāku teiktajam un pat aizstāv savus vecākus citu bērnu priekšā. Bērniem ir atsaucīga daba, un viņi vēlas mācīties, — tāpēc visiem, kas vēlas ’nākt Dieva Valstībā’, būtu jācenšas viņiem līdzināties. Kā teica Jēzus, ”tādiem pieder Dieva valstība”. (Salīdzināt Mateja 18:1—5.)

Bet Jēzus nebija pievērsis bērniem uzmanību tāpēc vien, lai minētu uzskatāmu piemēru. Vēstījums skaidri atklāj, ka Jēzum tiešām patika atrasties bērnu sabiedrībā. Marks stāsta, ka Jēzus ”tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja”. (Marka 10:16.) Tikai Marks ir atzīmējis tādu aizkustinošu sīkumu, ka Jēzus ”tos apkampa”a. Tātad Jēzus darīja vairāk, nekā no viņa bija gaidījuši pieaugušie, kas bija atnesuši bērnus, lai Jēzus tos tikai ”aiz[s]kartu”.

Ko nozīmēja tas, ka Jēzus bērniem ’uzlika rokas’? Tā nekādā ziņā nav norāde uz reliģisku ceremoniju, piemēram, kristīšanu. Dažos gadījumos, uzliekot kādam rokas, tika apliecināts, ka šis cilvēks saņem īpašu uzdevumu, bet citos — ka viņam tiek dota svētība. (1. Mozus 48:14; Apustuļu darbi 6:6.) Tātad Jēzus droši vien bērniem dāvāja svētību.

Turklāt vārds ”svētīja” (ka·teu·lo·geʹo), ko lietoja Marks, apzīmē intensīvu darbību. Tas norāda, ka Jēzus svētīja bērnus dedzīgi, maigi un silti. Viņš neuzskatīja, ka bērni viņu apgrūtina un velti atņem laiku.

Ko mēs varam mācīties

Jēzus, sarunādamies ar bērniem un pieaugušajiem, tos nedz iebiedēja, nedz pazemoja. ”Viņš sirsnīgi smaidīja un priecīgi smējās,” teikts kādā publikācijā. Nav jābrīnās, ka jebkura vecuma cilvēki Jēzus klātbūtnē jutās brīvi. Domājot par Jēzus priekšzīmi, mēs varam sev pavaicāt: ”Vai citi uzskata, ka esmu atsaucīgs? Vai arī es izskatos tik aizņemts, ka neviens mani neiedrošinās traucēt ar savām darīšanām un rūpēm?” Ja vairāk domāsim par citiem, tad jutīsim pamudinājumu gan veltīt viņiem savu laiku, gan palīdzēt — tā rīkojās Jēzus. Citi redzēs, ka mēs patiesi interesējamies par viņiem, un tieksies mums pretī. (Salamana Pamācības 11:25.)

Kā liecina Marka vēstījums, Jēzus priecājās par iespēju būt kopā ar bērniem. Acīmredzot viņš bija arī noskatījies bērnu rotaļās, jo runāja par tām vienā no savām līdzībām. (Mateja 11:16—19.) Varbūt daži bērni, kurus Jēzus svētīja, bija pārāk mazi, lai saprastu, kas ir Jēzus un ko viņš māca. Bet Jēzus tāpēc nedomāja, ka iznieko savu dārgo laiku. Viņš tiem veltīja laiku tāpēc, ka mīlēja bērnus. Droši vien daudzi bērni, ko Jēzus satika, sludinādams cilvēkiem, vēlāk atsaucās uz Jēzus mīlestību un kļuva par viņa mācekļiem.

Ja Jēzus savas dzīves pēdējās nedēļās veltīja laiku bērniem, tad noteikti arī mums, kaut esam ļoti aizņemti, var atrasties laiks, ko pavadīt ar tiem kopā. Mums sevišķi jādomā par bērniem, kam ir īpašas vajadzības, — par zēniem un meitenēm, kas aug bez tēva. Visi bērni atplaukst, ja tiem pievērš uzmanību, un Jehova vēlas, lai mēs tiem dāsni apliecinātu savu mīlestību un palīdzētu, cik vien spējam. (Psalms 10:14.)

[Zemsvītras piezīme]