Es iemācījos paļauties uz Jehovu
PASTĀSTĪJIS JANS KORPA-ONDO
Bija 1942. gads; es atrados Krievijā netālu no Kurskas ungāru karavīru apsardzībā. Mūs bija apcietinājuši fašisti, kad fašistiskā bloka valstis Otrajā pasaules karā cīnījās pret Krieviju. Es stāvēju pie man izraktā kapa, un man bija desmit minūtes, lai izlemtu, vai parakstīšu dokumentu par atsacīšanos no Jehovas liecinieku ticības. Pirms stāstu, kas notika tālāk, atļaujiet man atskatīties uz notikumiem, kas bija risinājušies iepriekš.
ES PIEDZIMU 1904. gadā nelielajā Zahoras ciematā, kas atrodas tagadējās Slovakijas austrumos. Pēc pirmā pasaules kara Zahora ietilpa jaunizveidotās Čehoslovakijas teritorijā. Ciematā bija ap 200 māju un divas baznīcas — grieķu katoļu un kalvinistu.
Kaut arī apmeklēju kalvinistu baznīcu, es sevi neierobežoju ar morāles principu ievērošanu. Taču netālu no manis dzīvoja kāds vīrietis, kas bija pavisam citādāks. Kādu dienu viņš uzsāka ar mani sarunu un iedeva man Bībeli. Tā bija pirmā reize, kad turēju rokās šo grāmatu. Ap to pašu laiku, 1926. gadā, es apprecēju Barboru, un drīz mums piedzima divi bērni — Barbora un Jans.
Es sāku lasīt Bībeli, bet tajā daudz ko nesapratu. Aizgājis pie sava mācītāja, es lūdzu viņam palīdzību. ”Bībele ir domāta tikai izglītotiem ļaudīm,” viņš sacīja, ”tāpēc pat nemēģini to saprast.” Pēc tam viņš mani uzaicināja uzspēlēt kārtis.
Pēc šīs sarunas es devos pie vīrieša, kas man bija iedevis Bībeli. Viņš bija Bībeles pētnieks, kā tolaik sauca Jehovas lieciniekus. Šis vīrietis bija priecīgs man palīdzēt, un man pamazām sāka atvērties acis. Es pārtraucu pārmērīgi lietot alkoholu, sāku dzīvot morāli tīru dzīvi un pat mēģināju runāt ar citiem par Jehovu. Zahorā Bībeles patiesība bija sākusi izplatīties jau divdesmito gadu sākumā, un pēc kāda laika šeit izveidojās aktīva Bībeles pētnieku grupa.
Tomēr mums bija jāsastopas ar spēcīgu reliģisku pretestību. Vietējais mācītājs lielāko daļu manas ģimenes locekļu noskaņoja pret mani, apgalvodams, ka esmu kļuvis ārprātīgs. Bet mana dzīve sāka iegūt jēgu, un es stingri apņēmos kalpot patiesajam Dievam Jehovam. 1930. gadā veltīju savu dzīvi Jehovam un tiku kristīts.
Pirmie smagie pārbaudījumi
1938. gadā mūsu apgabalā pie varas nāca Ungārija — valsts, kas Otrajā pasaules karā nostājās Vācijas pusē. Tajā laikā no gandrīz tūkstoš mūsu ciemata iedzīvotājiem aptuveni 50 bija liecinieki. Mēs nepārtraucām sludināt, kaut arī tas nozīmēja riskēt ar savu dzīvību un brīvību.
1940. gadā es tiku iesaukts Ungārijas armijā. Man bija jāizlemj, kā rīkoties. Es biju lasījis Bībeles pravietojumus par cilvēkiem, kas pārkaļ savus ieročus darbarīkos, un zināju, ka savā laikā Dievs likvidēs visus karus uz zemes. (Psalms 46:10; Jesajas 2:4.) Es biju sācis ienīst karu, tāpēc nolēmu nestāties armijā, lai kādas būtu šī lēmuma sekas.
Man piesprieda 14 mēnešus cietumsoda, ko izcietu Pēčā (Ungārija). Šajā cietumā atradās vēl pieci liecinieki, un mēs ļoti novērtējām to, ka varējām būt kopā. Taču kādu laiku biju ieslodzīts vieninieku kamerā, turklāt kājas man iekala važās. Kad atteicāmies no darbiem, ar kuriem tika atbalstīta karadarbība, mūs sodīja ar sitieniem. Papildus tam mums bija jāstāv miera stājā visu dienu, izņemot divas stundas dienas vidū. Šie pārbaudījumi ilga vairākus mēnešus. Tomēr mēs bijām laimīgi, jo bijām saglabājuši tīru sirdsapziņu Dieva priekšā.
Man tiek piedāvāts kompromiss
Kādu dienu ieradās 15 katoļu priesteri un mēģināja mūs pārliecināt, ka ir svarīgi atbalstīt karadarbību un iestāties armijā. Sarunas gaitā mēs teicām: ”Ja jūs, pamatojoties uz Bībeli, pierādīsiet, ka dvēsele ir nemirstīga un ka tajā gadījumā, ja mēs kristu karā, mēs dotos uz debesīm, tad mēs stāsimies armijā.” To viņi, protams, nevarēja pierādīt un arī sarunu turpināt nevēlējās.
1941. gadā es sodu biju izcietis un gaidīju brīdi, kad varēšu atkal būt kopā ar savu ģimeni. Taču mani nevis atbrīvoja, bet, važās sakaltu, aizveda uz armijas bāzi Šārošpatakā (Ungārija). Tur man piedāvāja iespēju tikt brīvībā. ”Jums vienīgi jāparaksta šis dokuments,” man teica, ”kas apliecinās, ka pēc atgriešanās mājās jūs apsolāt samaksāt 200 penges.”
”Kā to saprast?” es jautāju. ”Kādam nolūkam jums vajadzīga šī nauda?”
”Ja samaksāsiet minēto summu,” viņi atbildēja, ”jūs saņemsiet apliecību, ka medicīniskajā apskatē esat atzīts par armijai nederīgu.”
Atbildēt nebija viegli. Vairāk nekā gadu biju cietis no necilvēcīgas izturēšanās; es biju noguris. Un nu, piekrītot samaksāt prasīto summu, varēju tikt brīvībā. ”Es padomāšu par to,” klusi noteicu.
Ko izlemt? Man bija sieva un bērni, un man bija jādomā par viņiem. Taču tad es saņēmu uzmundrinošu vēstuli no kāda kristīga brāļa. Brālis bija citējis Ebrejiem 10:38, kur apustulis Pāvils savukārt citē Jehovas vārdus: ”Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, manai dvēselei nav labs prāts.” Drīz pēc tam kazarmās ar mani runāja divi ungāru virsnieki un viens no viņiem atzīmēja: ”Jūs nemaz nezināt, cik ļoti mēs jūs cienām par to, ka tik nelokāmi aizstāvat Bībeles principus. Nepadodieties!”
Nākamajā dienā es aizgāju pie tiem, kas bija piedāvājuši man brīvību par 200 pengēm, un teicu: ”Ja Dievs Jehova pieļauj, ka atrodos apcietinājumā, tad viņš arī parūpēsies, lai es tiktu atbrīvots. Es neizpirkšu sevi.” Mani notiesāja uz desmit gadiem cietumā. Bet ar to vēl nebeidzās mēģinājumi pamudināt mani uz kompromisu. Tiesa piedāvājās mani apžēlot, ja es piekristu nokalpot armijā tikai divus mēnešus, pat nepaņemot rokās ieroci. Arī šo piedāvājumu es noraidīju, un soda izciešanas laiks sākās.
Spiediens pieaug
Atkal tiku nogādāts uz cietumu Pēčā. Tagad man bija jāizcieš vēl nežēlīgākas mocības. Man sasēja rokas uz muguras un aiz sasietajām rokām pakarināja apmēram uz divām stundām. Tā tika izmežģīti abi pleci. Šādas mocības atkārtojās aptuveni sešus mēnešus. Es varu pateikties vienīgi Jehovam par to, ka nepadevos.
1942. gadā daļu cietumnieku — politiski ieslodzītos, ebrejus un 26 Jehovas lieciniekus — aizveda uz vācu karaspēka okupēto pilsētu Kursku. Tur ieslodzītos nodeva vāciešu uzraudzībā, un viņi mums lika nogādāt karavīriem uz fronti pārtiku, ieročus un apģērbu. Mēs, liecinieki, to atteicāmies darīt, jo tas bija pretrunā ar mūsu kristīgo neitralitāti. Tad mūs aizsūtīja atpakaļ pie ungāriem.
Galu galā mēs tikām ieslodzīti Kurskas cietumā. Kādu laiku mūs trīs reizes dienā sita ar gumijas nūjām. Reiz es saņēmu sitienu pa deniņiem un nokritu uz ceļiem. Kamēr sitieni vēl aizvien turpinājās, man prātā pazibēja doma: ”Mirt nemaz nav tik grūti.” Mans ķermenis kļuva nejutīgs, un sāpes pazuda. Trīs dienas mēs tikām atstāti pilnīgi bez ēdiena. Pēc tam mums bija jāstājas tiesas priekšā un sešiem no mums tika piespriests nāves sods. Pēc soda izpildīšanas mēs palikām 20.
Manā dzīvē nav bijis smagāku ticības pārbaudījumu par tiem, ko nācās izturēt tolaik, 1942. gada oktobrī, Kurskā. Mēs jutāmies līdzīgi kā senatnē dzīvojušais ķēniņš Jošafats, kad viņa tauta atradās milzīga pārspēka priekšā, un, tāpat kā viņš, varējām sacīt: ”Mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!” (2. Laiku 20:12.)
Tad mūs, visus 20 lieciniekus, aizveda, lai mēs izraktu sev kopējo kapu, un 18 ungāru karavīri mūs apsargāja. Kad kaps bija gatavs, mums tika dotas desmit minūtes, lai parakstītu dokumentu, kurā bija teikts: ”Jehovas liecinieku mācība ir nepareiza. Es vairs tai neticēšu un to neatbalstīšu. Es cīnīšos par savu dzimteni Ungāriju. [..] Ar savu parakstu apliecinu, ka piederu pie Romas katoļu baznīcas.”
Pēc desmit minūtēm atskanēja pavēle: ”Pa labi, griezties! Nostāties pie kapa!” Nākamā komanda: ”Pirmais un trešais ieslodzītais, iekāpiet bedrē!” Viņiem tika dotas vēl desmit minūtes, lai izlemtu, vai viņi parakstīs dokumentu. Viens no karavīriem viņus lūdza: ”Atsakieties no savas ticības un kāpiet ārā!” Atbildes nebija. Tad atbildīgais virsnieks brāļus nošāva.
”Ko darīt ar pārējiem?” kāds karavīrs pavaicāja virsniekam.
”Sasieniet viņus,” virsnieks atbildēja. ”Mēs viņus vēl pamocīsim un nošausim rīt sešos no rīta.”
Pēkšņi man kļuva bail — nevis bail no nāves, bet no tā, ka nespēšu izturēt spīdzināšanu un padošos. Iznācis soli uz priekšu, es teicu: ”Kungs, mūsu pārkāpums ir tāds pats kā mūsu brāļiem, kurus tikko nošāvāt. Kāpēc jums nenošaut arī mūs?”
Taču viņi to neizdarīja. Sasējuši mums rokas uz muguras, viņi mūs aiz tām pakarināja. Kad zaudējām samaņu, mums uzgāza virsū ūdeni. Mēs cietām mežonīgas sāpes, jo, nespēdami izturēt ķermeņa svaru, izmežģījās pleci. Mocības turpinājās apmēram trīs stundas. Bet tad pēkšņi pienāca pavēle nenošaut vairs nevienu Jehovas liecinieku.
Pārvietošanās uz austrumiem un bēgšana
Pēc trim nedēļām mums lika soļot kolonnā vairākas dienas, līdz sasniedzām Donas krastus. Atbildīgās militārpersonas mums paziņoja, ka te mēs savu dzīvi arī beigsim. Pa dienu mums lika darīt bezmērķīgu darbu — rakt tranšejas un bērt atkal ciet. Vakaros bija atļauts nedaudz pastaigāties.
Pārdomājot mūsu situāciju, es redzēju tikai divas iespējas. Mēs varējām vai nu šeit nomirt, vai arī bēgt no vāciešiem un padoties krieviem. Bēgt pāri aizsalušajai Donai izlēma tikai trīs no mums. 1942. gada 12. decembrī mēs griezāmies pie Jehovas lūgšanā un tad metāmies skriet. Kad bijām sasnieguši krievu fronti, mūs nekavējoties ievietoja karagūstekņu nometnē, kur atradās ap 35 000 ieslodzīto. Līdz pavasarim dzīvi bija palikuši tikai apmēram 2300. Pārējie bija nomiruši bada nāvē.
Tieku brīvībā, taču grūtības nebeidzas
Atlikušos kara gadus, kā arī vairākus mēnešus pēc kara beigām es pavadīju krievu gūstā. Visbeidzot 1945. gada novembrī devos mājās uz Zahoru. Mūsu saimniecība bija sliktā stāvoklī, tāpēc viss bija jāsāk no gala. Sieva un bērni kara laikā bija rūpējušies par saimniecību, bet 1944. gada oktobrī, kad tuvojās krievi, viņi tika evakuēti uz austrumiem. Pa to laiku visu, kas mums bija piederējis, nolaupīja.
Taču pats ļaunākais bija tas, ka atgriežoties atradu savu sievu ļoti slimu. 1946. gada februārī viņa nomira. Viņai bija tikai 38 gadi. Laiks, ko pēc vairāk nekā pieciem gariem un grūtiem atšķirtības gadiem bijām pavadījuši kopā, bija ļoti īss.
Mierinājumu es atradu starp garīgajiem brāļiem, apmeklējot sapulces un piedaloties kalpošanā pa mājām. 1947. gadā man izdevās aizņemties tik daudz naudas, lai aizbrauktu 400 kilometru garo ceļu līdz Brno un tur apmeklētu kopsanāksmi. Atrazdamies starp kristīgajiem brāļiem, kuru vidū bija arī toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents Neitans Nors, es izjutu lielu mierinājumu un uzmundrinājumu.
Brīvība, kādu bijām ieguvuši pēc kara, mums nebija ilgi. 1948. gadā mūs sāka apspiest komunisti. Daudzi no brāļiem, kas bija uzņēmušies Jehovas liecinieku darbības organizēšanu Čehoslovakijā, 1952. gadā tika arestēti, un man tika uzticēts rūpēties par draudzēm. 1954. gadā arī es tiku arestēts un mani notiesāja uz četriem gadiem cietumā. Savas kristīgās neitralitātes dēļ ieslodzījumā nonāca arī mans dēls Jans un viņa dēls Jurajs. Divus gadus es pavadīju Pankracas labošanas iestādē Prāgā. Kad 1956. gadā tika izsludināta amnestija, mani atbrīvoja.
Beidzot brīvība!
1989. gadā komunisti Čehoslovakijā zaudēja varu un Jehovas liecinieku darbs tika oficiāli reģistrēts. Mēs ieguvām brīvību pulcēties un atklāti sludināt. Pa šo laiku liecinieku skaits Zahorā bija sasniedzis gandrīz simtu, kas nozīmē, ka apmēram desmitā daļa ciemata iedzīvotāju bija liecinieki. Pirms pāris gadiem mēs Zahorā uzcēlām skaistu un plašu Ķēniņvalsts zāli ar aptuveni 200 sēdvietām.
Mana veselība ir pasliktinājusies, tāpēc uz Ķēniņvalsts zāli brāļi mani aizved. Man ļoti patīk tur atrasties un sniegt komentārus Sargtorņa studijās. Īpašs prieks ir redzēt, ka manā ģimenē Jehovas kalpotāji ir trīs paaudzēs, viņu vidū ir arī vairāki mazbērni. Viens no viņiem kalpoja par Jehovas liecinieku ceļojošo pārraugu Čehoslovakijā līdz tam laikam, kamēr ģimenes pienākumu dēļ viņam šī kalpošana bija jāpārtrauc.
Es esmu pateicīgs Jehovam par stiprinājumu daudzo pārbaudījumu laikā. Man palīdzēja izturēt tas, ka savu uzmanību vienmēr vērsu uz viņu, ”it kā neredzamo redzēdams”. (Ebrejiem 11:27.) Es esmu jutis viņa vareno roku, ar kuru viņš glābj savus kalpus, tāpēc vēl aizvien cenšos būt klāt draudzes sapulcēs un publiskajā kalpošanā cildināt viņa vārdu, cik vien tas ir manos spēkos.
[Attēls 25. lpp.]
Ķēniņvalsts zāle Zahorā
[Attēls 26. lpp.]
Es augstu novērtēju priekšrocību Sargtorņa studijās sniegt komentārus