Bētele — pilsēta ar labu un ar sliktu slavu

DAŽAS pilsētas atkarībā no notikumiem, kādi tur risinājušies, iemanto vai nu labu, vai sliktu slavu. Bētele šajā ziņā bija neparasta, jo tā bija kļuvusi pazīstama gan labā, gan ļaunā dēļ. Patriarhs Jēkabs nosauca šo pilsētu par Bēteli, kas nozīmē ’Dieva nams’. Bet pēc tūkstoš gadiem pravietis Hozeja to nosauca par ’posta namu’. Kā varēja notikt tik lielas pārmaiņas? Ko mēs varam mācīties no šīs pilsētas vēstures?

Dieva kalpotāji Bētelē pirmoreiz nonāca 1943. gadā p.m.ē., Ābrahāma dzīves laikā. Tad pilsētu vēl sauca par Lūzu, kas bija sākotnējais, kanaāniešu dotais nosaukums. Tā atradās kalnainā apvidū apmēram 17 kilometru uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Iztēlojieties Ābrahāmu un viņa brāļadēlu Latu noraugāmies uz Jordānas ielejas auglīgo līdzenumu no kāda izdevīga skatu punkta augstu kalnos, kas ieskauj Bēteli. Ābrahāms taktiski pievērš Lata uzmanību grūtībām, kādas rodas, iedalot ganības viņu abu milzīgajiem ganāmpulkiem: ”Lai nebūtu strīdus mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada. Vai nav visa zeme tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi iet pa kreisi, es iešu pa labi; bet ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi.” (1. Mozus 13:3—11.)

Ābrahāms neizmantoja savas tiesības izlemt pirmajam — viņš ļāva jaunākajam izraudzīties labāko daļu. Mēs varam sekot Ābrahāma labajam paraugam. Strīdīgus jautājumus mēs varam atrisināt, paši uzņemoties iniciatīvu, runājot mierīgi un rīkojoties nesavtīgi. (Romiešiem 12:18.)

Daudzus gadus vēlāk Ābrahāma mazdēlam Jēkabam, kad viņš bija apmeties Lūzā, bija neparasts sapnis. Viņš redzēja, ka ”uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, tas Kungs stāvēja augšgalā.” (1. Mozus 28:11—19; salīdzināt Jāņa 1:51.) Sapnim bija īpaša nozīme. Eņģeļiem, ko redzēja Jēkabs, bija viņam jākalpo, lai piepildītos Jēkabam dotais Dieva solījums par dzimumu. Tā kā kāpņu augšgalā bija Jehova, tas nozīmēja, ka viņš vadīja eņģeļus šajā darbā.

Dieva aizstāvības apliecinājums dziļi aizkustināja Jēkabu. Pamodies viņš nosauca šo vietu par Bēteli, kas nozīmē ’Dieva nams’, un svinīgi apsolīja Jehovam: ”No visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.”a (1. Mozus 28:20—22.) Apzinādamies, ka viss, kas viņam pieder, ir nācis no Dieva, viņš vēlējās dāsni dot Dievam un tā apliecināt savu pateicību.

Mūsdienās eņģeļi kalpo kristiešu labā. (Psalms 91:11; Ebrejiem 1:14.) Arī kristieši, būdami ’pārbagāti ar daudzām pateicībām Dievam’, var parādīt, ka novērtē visas saņemtās svētības. (2. Korintiešiem 9:11, 12, LB-65r.)

Ar laiku Jēkaba pēcnācēji kļuva par veselu tautu. Viņu vadonis Jozua, sākdams iekarot Kanaānas zemi, sakāva Bēteles pagānu ķēniņu. (Jozuas 12:16.) Soģu laikā Bēteles tuvumā dzīvoja praviete Debora, kas atstāstīja tautai Jehovas sacīto. Arī Samuēls pastāvīgi apmeklēja Bēteli, kad viņš tiesāja Izraēla tautu. (Soģu 4:4, 5; 1. Samuēla 7:15, 16.)

Bētele kļūst par atkrišanas centru

Taču Bēteles saistība ar tīro pielūgsmi beidzās līdz ar valsts sašķelšanos 997. gadā p.m.ē. Ķēniņš Jerobeāms Bētelē izveidoja centru, kur tika pielūgts teļa tēls, un turklāt paziņoja, ka šis tēls simbolizējot Jehovu. (1. Ķēniņu 12:25—29.) Tāpēc Hozeja, pravietodams Bēteles sagraušanu, nosauca pilsētu par Bet-Avenu — ’posta namu’. (Hozejas 10:5, 8.)

Lai gan Bētele bija kļuvusi par garīga posta centru, tomēr no tiem notikumiem, kas tur norisinājās, daudz ko var mācīties. (Romiešiem 15:4.) Piemēram, lūk, kas notika ar kādu vārdā neminētu pravieti, kurš bija sūtīts no Jūdas uz Bēteli pravietot iznīcību tās altāriem un priesteriem. Jehova bija licis, lai pravietis neko neēd un nedzer, kamēr nebūs atgriezies Jūdā, kas atradās tikai dažus kilometrus uz dienvidiem. Pravietis drosmīgi paziņoja Izraēlas ķēniņam Jerobeāmam pravietojumu, ka Bēteles altāris tiks sagrauts. Bet pēc tam viņš nepaklausīja Dievam, ieturēdams maltīti Bētelē, kāda veca pravieša namā. Kāpēc viņš tā rīkojās? Vecais pravietis bija melojis un sacījis, ka Jehovas eņģelis viņam licis uzaicināt šo pravieti pie sevis mājās. Tā kā pravietis no Jūdas nepaklausīja Dievam, viņš ļoti drīz gāja bojā. (1. Ķēniņu 13:1—25.)

Kā mums jārīkojas, ja ticības biedrs aicina darīt kaut ko apšaubāmu? Atcerieties, ka pat labi domāts padoms, ja tas ir nepareizs, var nodarīt ļaunu. (Salīdzināt Mateja 16:21—23.) Bet, ja mēs cenšamies uzzināt Jehovas gribu, viņu lūdzot un studējot viņa Rakstus, mēs varam izvairīties no iepriekš minētā pravieša traģiskās kļūdas. (Salamana Pamācības 19:21; 1. Jāņa 4:1.)

Aptuveni 150 gadu vēlāk pravietis Amoss arī devās ziemeļu virzienā, lai pravietotu Bētelei iznīcību. Amoss apņēmīgi izteica apsūdzību naidīgi noskaņotajiem klausītājiem, kuru vidū bija arī priesteris Amacija, kas augstprātīgi lika Amosam ’celties un bēgt uz Jūdas zemi’. Taču Amoss bezbailīgi pavēstīja Amacijam, ka tā nams pieredzēs postu. (Amosa 5:4—6; 7:10—17.) Šis notikums mums atgādina, ka Jehova var piešķirt drosmi saviem pazemīgajiem kalpotājiem. (1. Korintiešiem 1:26, 27.)

Visbeidzot Dievam uzticīgais ķēniņš Josija ’nojauca altāri Bētelē, iznīcināja augstieņu svētnīcu ar uguni, altāŗa akmeņus lika samalt putekļos un sadedzināja Ašēras tēlu’. (2. Ķēniņu 23:15, 16.) Draudžu vecākie mūsdienās var sekot viņa labajai priekšzīmei — cītīgi ievērot Dieva norādījumus un uzņemties vadību, lai saglabātu draudzi tīru.

Notikumi Bēteles vēsturē skaidri atklāj, kāds labums ir no taisnīgas rīcības un kādas sekas ir ļaunai rīcībai, un ko dod paklausība Jehovam, bet ko izraisa nepakļaušanās viņam. Senatnē Mozus Izraēla tautai bija piedāvājis tieši šādu izvēli: ”Es šodien esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu.” (5. Mozus 30:15, 16.) Pārdomas par Bēteles vēsturi mūs mudina saistīties ar ’Dieva namu’, patiesās pielūgsmes vietu, nevis ar ’posta namu’.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 23. lpp.]

Drupas kādreizējās Bēteles vietā, kur Jerobeāms iedibināja teļa pielūgsmi