Stiprināsim paļāvību uz Dieva taisnīgumu

”Lai tava cerība būtu likta uz to Kungu, — to es tev.. atgādinu.” (SALAMANA PAMĀCĪBAS 22:19)

1., 2. a) Kāpēc Jehovas liecinieki paļaujas uz Jehovu? (Salamana Pamācības 22:19.) b) Kas liecina par to, ka dažiem ir jāstiprina sava paļāvība uz Jehovu?

PATIESIE kristieši ir svētīti ar precīzām zināšanām par Jehovu un viņa nodomiem. ”Uzticīgais un gudrais kalps” ar mīlestību dod kristiešiem garīgo ”barību savā laikā”. (Mateja 24:45.) Iegūtās zināšanas viņiem ļauj veidot drošu pamatu paļāvībai uz Dievu. Tāpēc Jehovas liecinieki kopumā stingri paļaujas uz Jehovu un uz viņa taisnīgumu.

² Tomēr dažiem atsevišķiem lieciniekiem, šķiet, ir jāstiprina sava paļāvība. Reizēm biedrība saņem vēstules, kurās paustas šaubas par tās publikācijās dotajiem skaidrojumiem. Dažreiz šādas šaubas ir reakcija uz izmaiņām noteiktu jautājumu sapratnē; citos gadījumos tās ir saistītas ar kaut ko tādu, kas tieši skar vēstules rakstītāju, īpaši tad, ja tas viņu ietekmē emocionāli. (Salīdzināt Jāņa 6:60, 61.)

3. Kas var notikt pat ar uzticīgiem Jehovas kalpiem, un kāpēc tā var notikt?

³ Pat īstie Jehovas kalpi izjūt, cik patiesi ir Salamana Mācītāja grāmatas 9. nodaļas 11. pantā lasāmie vārdi: ”Un atkal es redzēju zem saules, ka ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam kaŗā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize nedz arī pašiem sapratīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan, ka viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” Kā šie vārdi piepildās plašākā, garīgā nozīmē? Iespējams, mēs pazīstam kristiešus, kas ātri ir likuši lietā Bībeles padomus, drošsirdīgi aizstāvējuši patiesību, gudri izmantojuši Bībeles principus un dedzīgi tiekušies pēc precīzām zināšanām. Tomēr, būdami atkarīgi no ”laika un apstākļiem”, viņi, iespējams, tagad izjūt ierobežojumus kāda negadījuma vai vecuma dēļ. Varbūt viņi nav pārliecināti, vai varēs nonākt Dieva jaunajā pasaulē, nekad nemirstot.

4., 5. Kāpēc kristiešiem nav nekāda pamata zaudēt savu paļāvību uz Jehovas taisnīgumu?

⁴ Kristietis, kam ir nomiris dzīvesbiedrs, izjūt skaudras sāpes un lielu zaudējumu. Iespējams, abi kopā viņi bija kalpojuši Jehovam gadiem vai pat gadu desmitiem. Dzīvesbiedrs, kas ir palicis dzīvs, zina, ka nāve sarauj laulības saites.a (1. Korintiešiem 7:39.) Lai nemazinātos viņa paļāvība, šim kristietim jākontrolē savas emocijas. (Salīdzināt Marka 16:8.)

⁵ Situāciju, kad ir nomiris dzīvesbiedrs, kāds no vecākiem, bērns vai tuvs kristīgs draugs, ir prātīgi uzskatīt par izdevību paust savu paļāvību uz Jehovas taisnīgumu. Pat tad, ja esam pieredzējuši personīgu zaudējumu, mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova nav netaisnīgs. Mēs varam paļauties, ka ikviens, kas iegūs mūžīgu dzīvi, — vai nu viņš vispār nemirs, vai tiks celts augšā — būs laimīgs. Psalmu sacerētājs par Dievu saka: ”Tu atver savu roku un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu. Tas Kungs ir taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos. Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš izpilda, ko dievbijīgie vēlas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem.” (Psalms 145:16—19.)

Ja mums šķiet, ka esam cietuši bez vajadzības

6., 7. a) Kāpēc daļai liecinieku, kas savā laikā ir cietuši, tagad varbūt ir citāda sapratne kādā jautājumā? b) Kāpēc nebūtu jādomā, ka Jehova ir netaisnīgs, ja viņš kādreiz ir pieļāvis šādas ciešanas?

⁶ Ir liecinieki, kas savā laikā ir cietuši par atteikšanos iesaistīties kādā darbībā, ko tagad viņu sirdsapziņa varbūt ļautu veikt. Iespējams, kādreiz viņi ir izlēmuši nepildīt noteikta veida civilo dienestu. Tagad kāds brālis varbūt uzskata, ka viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu pildīt šādu dienestu, nepārkāpdams savu kristīgo neitralitāti pašreizējās sistēmas lietās.

⁷ Vai Jehova ir rīkojies netaisni, ļaudams brālim ciest par atteikšanos darīt to, ko viņš tagad varētu darīt bez jebkādām sekām garīgā ziņā? Lielākā daļa no tiem, kas ir nokļuvuši šādā situācijā, tā nedomā. Gluži otrādi, viņi priecājas par to, ka viņiem ir bijusi iespēja publiski un skaidri apliecināt savu apņēmību palikt nelokāmiem jautājumā par augstāko varu Visumā. (Salīdzināt Ījaba 27:5.) Kāpēc gan lai kāds nožēlotu, ka ir paklausījis savai sirdsapziņai un stingri nostājies Jehovas pusē? Lojāli ievērojot kristīgos principus atbilstoši savai toreizējai sapratnei un paklausot sirdsapziņas balsij, šādi cilvēki ir pierādījuši, ka viņi ir Jehovas draudzības cienīgi. Bez šaubām, ir saprātīgi izvairīties no rīcības, kas padarītu nemierīgu paša sirdsapziņu vai kas varētu kļūt par klupšanas akmeni citiem. Labu piemēru šajā ziņā rādīja apustulis Pāvils, un mēs varam domāt par to. (1. Korintiešiem 8:12, 13; 10:31—33.)

8. Kāpēc ebreju tautības kristiešiem, kas agrāk bija pildījuši bauslību, nebija pamata apšaubīt Jehovas taisnīgumu?

⁸ Lai izpelnītos Jehovas labvēlību, ebrejiem bija jāievēro desmit baušļi, kā arī vēl aptuveni 600 visdažādāko likumu. Vēlāk, pēc kristiešu draudzes izveidošanas, minēto likumu ievērošana vairs nebija obligāts priekšnoteikums, lai cilvēks varētu kalpot Jehovam, un tas attiecās arī uz miesīgajiem jūdiem. Starp likumiem, kas vairs nebija spēkā, bija tādi, kuros bija runāts par apgraizīšanu, sabata ievērošanu, dzīvnieku upurēšanu un noteiktiem uztura ierobežojumiem. (1. Korintiešiem 7:19; 10:25; Kolosiešiem 2:16, 17; Ebrejiem 10:1, 11—14.) Ebreji, kas bija kļuvuši par kristiešiem, arī apustuļi, bija atbrīvoti no pienākuma pildīt likumus, kas viņiem bija jāpilda agrāk, kad bija spēkā bauslības derība. Vai viņi žēlojās, ka Dieva iekārtojums ir bijis netaisns, jo iepriekš no viņiem tika prasīts kaut kas tāds, kas nu vairs nebija nepieciešams? Nē, šie kristieši priecājās, ka ir ieguvuši skaidrāku sapratni par Jehovas nodomiem. (Apustuļu darbi 16:4, 5.)

9. Ko var teikt par dažiem lieciniekiem, bet kāpēc viņiem nav nekāda pamata kaut ko nožēlot?

⁹ Mūsu laikos ir bijuši liecinieki ar ļoti striktu viedokli par to, ko viņi ir ar mieru darīt un ko — ne. Tāpēc viņi ir cietuši vairāk nekā citi. Ar laiku labākas zināšanas viņiem ir palīdzējušas paraudzīties uz attiecīgo jautājumu plašākā skatījumā. Taču viņiem nav nekāda pamata nožēlot to, ka agrāk viņi ir rīkojušies saskaņā ar savu sirdsapziņu, kaut arī tāpēc viņi, iespējams, ir pieredzējuši lielākas ciešanas nekā citi. Ir patiešām slavējami, ka šie cilvēki ir apliecinājuši savu gatavību ciest, paliekot uzticīgi Jehovam, un ’darīt visu evaņģēlija dēļ’. Jehova svētī šādu dievbijību. (1. Korintiešiem 9:23; Ebrejiem 6:10.) To saprazdams, apustulis Pēteris rakstīja: ”Ja jūs labu darīdami cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” (1. Pētera 2:20.)

Mācīties no gadījuma ar Jonu

10., 11. Kā kļuva redzams, ka Jonam trūkst paļāvības uz Jehovu, a) kad viņš saņēma uzdevumu doties uz Nīnivi; b) kad Dievs neiznīcināja nīniviešus?

¹⁰ Kad Jonam tika pavēlēts doties uz Nīnivi, viņam pietrūka atzinības par Jehovas parādīto uzticību. Pēc briesmīga notikuma, kura cēlonis bija viņa paša nevēlēšanās paklausīt, Jona attapās, saprata savu kļūdu, devās uz svešu zemi un brīdināja nīniviešus par tiem draudošo iznīcināšanu. Bet tad notika kaut kas negaidīts: tā kā nīnivieši nožēloja savu rīcību, Jehova nolēma viņus neiznīcināt. (Jonas 1:1—3:10.)

¹¹ Kāda bija Jonas reakcija? Viņš sapīka un sāka lūgšanā žēloties Dievam. Sūdzības būtība bija šāda: ”Tā jau es domāju, ka viss notiks tieši tā. Tāpēc jau es negribēju doties uz Nīnivi. Un tagad, pēc visa, kas man ir bijis jāpārcieš, pēc tām šausmām un pazemojuma, ko izjutu, kad mani aprija milzu zivs, un pēc tam, kad esmu tā pūlējies, brīdinot nīniviešus par gaidāmo iznīcināšanu, — nekas nenotiek! Viss mans darbs un visas ciešanas ir vējā! Tad jau vispār vairs nav vērts dzīvot!” (Jonas 4:1—3.)

12. Ko mēs varam mācīties no gadījuma ar Jonu?

¹² Vai Jonas žēlabām bija pamatots iemesls? Vai Jehova bija rīkojies netaisnīgi, parādīdams žēlsirdību pārkāpējiem, kas nožēloja savu rīcību? Patiesībā Jonam būtu vajadzējis priecāties, jo tika atcelta nāvessoda izpilde daudziem tūkstošiem cilvēku! (Jonas 4:11.) Taču, kā liecināja Jonas nostāja, kurā izpaudās necieņa un tieksme sūdzēties, viņam nebija stingras paļāvības uz Jehovas taisnīgumu. Viņš pārāk daudz domāja par sevi un pārāk maz — par citiem. Mācīsimies no gadījuma ar Jonu un neuzskatīsim paši sevi un savas izjūtas par vissvarīgāko. Paļausimies uz to, ka ir pareizi paklausīt Jehovam — sekot norādījumiem, kas tiek doti ar viņa organizācijas starpniecību, un piekrist viņa lēmumiem. Mums ir paļāvība, ka ”dievbijīgiem klāsies labi”. (Salamans Mācītājs 8:12.)

Tagad ir laiks stiprināt savu paļāvību!

13. Kā mēs varam stiprināt savu paļāvību uz Jehovu?

¹³ Ir gudri stiprināt savu paļāvību uz Jehovu. (Salamana Pamācības 3:5—8.) Protams, nepietiek ar to vien, ka lūdzam Jehovu, lai viņš mums palīdzētu attīstīt paļāvību. Lai paļāvība augtu, ir vajadzīgas precīzas zināšanas, tāpēc mums jāpadara personīgās Bībeles studijas — pašas Bībeles un Bībeli skaidrojošu publikāciju lasīšana — par daļu no mūsu ikdienas. Ir svarīgi regulāri apmeklēt kristiešu sapulces, tāpat pienācīgi tām sagatavoties un iespēju robežās tajās piedalīties. Paļāvība uz Jehovu un viņa vārdiem stiprinās arī tad, ja veidojam paradumu stāstīt Bībeles patiesības citiem un mācāmies taktiski pārvarēt iebildumus. Tā mūsu ikdienas dzīve kļūst ciešāk saistīta ar Jehovu.

14. Kāpēc drīz Dieva tautai paļāvība uz Jehovu būs vajadzīga vairāk nekā jebkad iepriekš?

¹⁴ Pavisam drīz pēkšņi sāksies vislielākās bēdas cilvēces vēsturē. (Mateja 24:21.) Kad tas notiks, Dieva kalpiem vēl vairāk nekā jebkad iepriekš būs vajadzīga paļāvība uz Jehovas taisnīgumu un uz norādījumiem, ko dos viņa organizācija. Simboliskā nozīmē viņi tad ar paļāvību paklausīs Dieva aicinājumam: ”Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis, — paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas!” (Jesajas 26:20.) Dieva kalpi jau tagad izjūt aizsardzību, kas rodama vairāk nekā 85 000 draudžu 232 zemēs. Neatkarīgi no tā, ko vēl sevī ietvers aicinājums ’ieiet savās mītnēs’, mēs varam paļauties, ka Jehova mums palīdzēs to izpildīt.

15. Kā jautājums par paļāvību tiek uzsvērts 1998. gadā, un kāpēc tas ir vajadzīgs?

¹⁵ Ir ārkārtīgi svarīgi pašreiz stiprināt savu paļāvību. Bez paļāvības uz citiem kristiešiem, uz Jehovas organizāciju un, galvenais, uz pašu Jehovu mēs nevarēsim palikt dzīvi. Tāpēc ir ļoti labi, ka 1998. gadā Jehovas liecinieku gada pants viņiem visā pasaulē pastāvīgi atgādina: ”Ikviens, kas piesauc Jehovas vārdu, tiks izglābts.” (Romiešiem 10:13, NW.) Mums joprojām jāpaļaujas uz to. Ja pamanām, ka mūsu pārliecība šajā ziņā ir kļuvusi kaut nedaudz vājāka, mums tūlīt pat, ne mirkli nevilcinoties, jācenšas labot situāciju.

Jehovas spriedums būs taisnīgs

16. Kas var notikt ar paļāvību, ja tā netiek attīstīta, un kā mēs varam to nepieļaut?

¹⁶ Vēstulē ebrejiem, 3. nodaļas 14. pantā, svaidītie kristieši tiek brīdināti: ”Mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru.” Šajos vārdos ietvertais princips attiecas arī uz kristiešiem, kas cer dzīvot uz zemes. Sākotnējā paļāvība var atslābt, ja tā netiek attīstīta. Cik gan svarīgi ir joprojām tiekties pēc precīzām zināšanām, līdz ar to stiprinot pamatu, uz kura balstīta mūsu paļāvība!

17. Kāpēc mēs varam paļauties, ka Jēzus pieņems pareizu lēmumu attiecībā uz to, kurš ir cienīgs palikt dzīvs un kurš — ne?

¹⁷ Drīzumā Kristus pārbaudīs visas tautas un ”šķirs [cilvēkus], kā gans šķiŗ avis no āžiem”. (Mateja 25:31—33.) Mēs varam paļauties, ka Kristus lems taisnīgi, nosakot, kurš ir cienīgs palikt dzīvs un kurš — ne. Jehova viņam ir piešķīris gudrību, izpratni un citas īpašības, kas nepieciešamas, lai ’pasauli taisnīgi tiesātu’. (Apustuļu darbi 17:30, 31.) Būsim tādas pašas paļāvības pilni kā Ābrahāms, kas teica: ”Ne mūžam Tu [Jehova] tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tiesu.” (1. Mozus 18:25.)

18. Kāpēc mums nebūtu pārmērīgi jāuztraucas par to, ko mēs pagaidām nevaram skaidri zināt?

¹⁸ Ja mums ir pilnīga paļāvība uz Jehovas taisnīgumu, tad nav jāraizējas par tādiem jautājumiem kā, piemēram: ”Kā tiks tiesāti zīdaiņi un mazi bērni? Vai nevar gadīties, ka, sākoties Harmagedonam, daudzi cilvēki vēl nebūs dzirdējuši labo vēsti? Kas notiks ar psihiski slimajiem? Kas notiks ar ...” Tiesa, pagaidām mēs skaidri nezinām, kā Jehova atrisinās šos jautājumus. Taču viņš to darīs taisnīgi un žēlsirdīgi. Par to nebūtu jāšaubās ne mirkli. Mēs droši vien būsim izbrīnīti un iepriecināti, vērojot, kā Jehova nokārto šos jautājumus tādā veidā, ko mēs nebijām pat iedomājušies. (Salīdzināt Ījaba 42:3; Psalms 78:11—16; 136:4—9; Mateja 15:31; Lūkas 2:47.)

19., 20. a) Kāpēc nav nepareizi uzdot saprātīgus jautājumus? b) Kad Jehova dos nepieciešamās atbildes?

¹⁹ Jehovas organizācija nemudina atturēties no neliekuļotu, aktuālu jautājumu uzdošanas, kā to nepatiesi apgalvo pretinieki. (1. Pētera 1:10—12.) Tomēr Bībelē ir padoms neuzdot muļķīgus un tukšus jautājumus. (Titam 3:9.) Uzdodot saprātīgus jautājumus un meklējot uz Rakstiem balstītas atbildes ar Dieva vārdu un kristīgo publikāciju palīdzību, mēs varam padziļināt savas precīzās zināšanas un līdz ar to nostiprināt paļāvību uz Jehovu. Organizācija seko Jēzus priekšzīmei. Viņš neatbildēja uz jautājumiem, uz kuriem vēl nebija pienācis īstais laiks atbildēt. Viņš teica: ”Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.” (Jāņa 16:12.) Turklāt Jēzus atzina, ka viņš pats tajā laikā vēl visu nezināja. (Mateja 24:36.)

²⁰ Ir daudz kā tāda, ko Jehova vēl nav atklājis. Ir prātīgi gaidīt uz viņu ar paļāvību, ka viņš atklās savus nodomus īstajā laikā — tad, kad situācija to prasīs. Mēs varam būt pārliecināti, ka Jehovas noteiktajā laikā mēs gūsim prieku, vēl labāk izprotot viņa rīcību. Mēs tiksim atalgoti, ja vien pilnībā paļausimies uz Jehovu un uz organizāciju, ko viņš izmanto. Salamana Pamācību grāmatā, 14. nodaļas 26. pantā, ir lasāms apliecinājums: ”Kas to Kungu bīstas, tam pieder drošs cietoksnis, un arī viņa bērni būs tur pasargāti.”

[Zemsvītras piezīmes]

Kā jūs domājat?

◻ Kāpēc nav saprātīgi pieļaut, ka emocijas mazinātu mūsu paļāvību uz Jehovu?

◻ Ko mēs varam mācīties no gadījuma ar Jonu?

◻ Kāpēc ir ļoti svarīgi studēt Bībeli un apmeklēt sapulces?

[Attēls 16. lpp.]

Pat tad, ja mēs zaudējam tuvu cilvēku, mums var būt paļāvība, ka Jehova ir taisnīgs

[Attēli 18. lpp.]

Vai tu esi pārliecināts, ka paļaujies uz Jehovu?