Jehova — patiesa taisnīguma avots

”Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi [”visi Viņa ceļi ir tiesa”, LB-65r]; Dievs ir uzticams un bez viltus.” (5. MOZUS 32:4)

1. Kāpēc mums ir iedzimta vajadzība pēc taisnīguma?

VISIEM cilvēkiem ir iedzimta vajadzība pēc mīlestības, un gluži tāpat mēs visi vēlamies, lai pret mums izturētos taisnīgi. Amerikāņu valstsvīrs Tomass Džefersons rakstīja: ”[Taisnīguma izjūta] ir dabiska un iedzimta, ..[tā] ir mūsu būtības daļa tikpat lielā mērā kā tauste, redze un dzirde.” Par šo faktu nebūtu jābrīnās, jo Jehova mūs ir radījis pēc sava tēla. (1. Mozus 1:26.) Viņš mūs ir apveltījis ar īpašībām, kas piemīt viņam pašam, un viena no tām ir taisnīgums. Tieši tāpēc mēs izjūtam iekšēju nepieciešamību pēc taisnīguma un ilgojamies dzīvot patiesi taisnīgā pasaulē.

2. Cik svarīgs Jehovam ir taisnīgums, un kāpēc mums jāsaprot, ko nozīmē Dieva taisnīgums?

² Bībelē par Jehovu ir teikts: ”Visi Viņa ceļi ir tiesa [”taisnīgums”, NW].” (5. Mozus 32:4, LB-65r.) Pasaulē, kurā ir ļoti daudz netaisnības, nav nemaz tik viegli saprast, ko nozīmē Dieva taisnīgums. Tomēr, ja pētām Dieva Rakstus, mums kļūst skaidrs, kā Dievs apmierina taisnīguma prasības, un mēs varam novērtēt Dieva brīnišķīgos ceļus vēl augstāk. (Romiešiem 11:33.) Ir svarīgi saprast, kas ir taisnīgums bībeliskā izpratnē, jo mūsu priekšstatus par taisnīgumu, ļoti iespējams, ir ietekmējuši citu cilvēku uzskati. Raugoties no cilvēciska viedokļa, varētu domāt, ka taisnīguma nodrošināšanai nav vajadzīgs nekas vairāk kā objektīvi piemērot likumā ietvertās normas. Filozofs Frānsiss Bēkons rakstīja, ka ”spriest taisnu tiesu nozīmē piešķirt katram cilvēkam to, ko viņš ir pelnījis”. Taču Jehovas taisnīgumam ir vēl daudzas citas šķautnes.

Jehovas taisnīgums iepriecina

3. Ko mēs varam uzzināt, pētot, kā Bībelē lietoti oriģinālvalodu vārdi taisnīguma apzīmēšanai?

³ To, cik daudz sevī ietver Dieva taisnīgums, var labāk saprast, pētot, kā Bībelē lietoti oriģinālvalodu vārdi.a Rakstos nav būtiskas atšķirības starp taisnīguma, taisnības un taisnas tiesas jēdzieniem. Attiecīgie senebreju valodas vārdi dažreiz pat lietoti paralēli, piemēram, Amosa 5:24, kur lasāms Jehovas aicinājums savai tautai: ”Lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts!” (LB-65r.) Vairākkārt vārdi ”taisnība” un ”tiesa” ir lietoti kopā domas uzsvaram. (Psalms 33:5; Jesajas 33:5, LB-65r; Jeremijas 33:15; Ecēhiēla 18:21; 45:9, LB-65r.)

4. Ko nozīmē rīkoties taisnīgi, un kas ir augstākais taisnīguma mērs?

⁴ Kādu domu pauž šie senebreju un grieķu valodas vārdi? Saskaņā ar Rakstiem, rīkoties taisnīgi nozīmē darīt to, kas ir pareizs. Tā kā Jehova nosaka morāles normas un principus jeb to, kas ir pareizs, tad Jehovas rīcība ir augstākais taisnīguma mērs. Vārdnīcā Theological Wordbook of the Old Testament norādīts, ka ar vārdu ”taisnība” tulkotais senebreju valodas vārds (cedeq) ”attiecas uz ētisku, morālu etalonu, un, protams, V[ecajā] D[erībā] šāds etalons ir Dieva īpašības un griba”. Tātad tas, kā Dievs izmanto savus principus, it īpaši tas, kā viņš izturas pret nepilnīgiem cilvēkiem, ļauj saprast patiesa taisnīguma būtību.

5. Kādas īpašības ir saistītas ar Dieva taisnīgumu?

⁵ Raksti skaidri liecina, ka Dievam tīkams taisnīgums iepriecina, tas nav skarbs un nepiekāpīgs. Dāvids dziedāja: ”Tas Kungs mīl taisnu tiesu un savus ticīgos neatstāj postā.” (Psalms 37:28.) Taisnīguma jūtu mudināts, Dievs parāda uzticību un līdzjūtību saviem kalpiem. Būdams taisnīgs, Dievs atsaucas uz mūsu vajadzībām un ir iecietīgs pret mūsu nepilnībām. (Psalms 103:14.) Tas nenozīmē, ka Dievs būtu gatavs samierināties ar ļaunumu, jo šādu nostāju varētu uztvert kā pamudinājumu rīkoties netaisnīgi. (1. Samuēla 3:12, 13; Salamans Mācītājs 8:11.) Jehova sacīja Mozum, ka viņš ir ”apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā”. Kaut gan Dievs labprāt piedod noziegumus un pārkāpumus, viņš neatstāj nesodītus tos, kas ir pelnījuši sodu. (2. Mozus 34:6, 7.)

6. Kā Jehova izturas pret saviem bērniem uz Zemes?

⁶ Kad domājam par Jehovas taisnīgumu, viņš nebūtu jāiztēlojas kā bargs tiesnesis, kam rūp vienīgi tas, kā piespriest sodu pārkāpējiem. Gluži otrādi, mums būtu jādomā par viņu kā par mīlošu, taču principiālu tēvu, kas vienmēr dara visu iespējamo savu bērnu labā. ”Ak Kungs, Tu esi taču mūsu Tēvs!” izsaucās pravietis Jesaja. (Jesajas 64:8.) Būdams taisnīgs Tēvs, Jehova nekad neatkāpjas no tā, kas ir pareizs, bet vienlaikus izturas ar maigu līdzjūtību pret saviem bērniem uz Zemes, kad tiem vajadzīga palīdzība vai piedošana, jo tie nonākuši grūtā situācijā vai pakļāvušies miesas vājībām. (Psalms 103:6, 10, 13.)

Tiek darīts zināms, kas ir taisnīgums

7. a) Ko mēs par Dieva taisnīgumu uzzinām no Jesajas pravietojuma? b) Kā Jēzus mācīja tautām taisnīgumu?

⁷ Jehovas taisnīguma ciešā saikne ar līdzjūtību sevišķi skaidri izpaudās pēc Mesijas ierašanās. Jēzus mācīja Dieva taisnīgumu citiem un pats dzīvoja saskaņā ar to, kā jau bija paredzējis pravietis Jesaja. Bez šaubām, viena no Dieva taisnīguma iezīmēm ir iejūtība pret apspiestajiem. Izjuzdami šādu attieksmi, viņi nezaudē pēdējo cerību. Jēzus, Jehovas ”kalps”, bija nācis uz Zemi, lai ’pasludinātu tautām’ šo Dieva taisnīguma aspektu. Galvenokārt viņš to darīja, ar savu dzīvi rādīdams, ko nozīmē Dieva taisnīgums. Būdams ķēniņa Dāvida ’taisnības Zars’, Jēzus dedzīgi ’aizstāvēja ļaužu tiesības un rūpējās par taisnību’. (Jesajas 16:5; 42:1—4; Mateja 12:18—21; Jeremijas 33:14, 15, LB-26.)

8. Kāpēc pirmajā gadsimtā bija zudusi skaidrība par to, kas ir patiess taisnīgums?

⁸ Mūsu ēras pirmajā gadsimtā skaidrība par Jehovas taisnīguma būtību bija nepieciešama jo īpaši. Jūdu vecaji un reliģiskie vadītāji — rakstu mācītāji, farizeji un citi — pauda izkropļotu viedokli par taisnīgumu, un šāda nepareiza izpratne atspoguļojās arī viņu dzīvē. Vienkāršie ļaudis, nespēdami izpildīt rakstu mācītāju un farizeju prasības, acīmredzot sāka domāt, ka Dieva taisnīgums viņiem ir kaut kas nesasniedzams. (Mateja 23:4; Lūkas 11:46.) Jēzus parādīja, ka šāds uzskats nav pamatots. Viņš izraudzījās savus mācekļus no vienkāršo ļaužu vidus un mācīja tiem Dieva taisnīgās normas. (Mateja 9:36; 11:28—30.)

9., 10. a) Kā rakstu mācītāji un farizeji centās izrādīt savu taisnīgumu? b) Kā Jēzus parādīja, ka rakstu mācītāju un farizeju centieni ir veltīgi, un kāpēc viņš to darīja?

⁹ Turpretī farizeji meklēja iespējas izrādīt savu ”taisnīgumu”, publiski lūdzot Dievu un dodot ziedojumus. (Mateja 6:1—6.) Vēl viens paņēmiens, kā viņi centās parādīt cilvēkiem savu taisnīgumu, bija neskaitāmu likumu un priekšrakstu ievērošana; daudzus no tiem bija izdomājuši viņi paši. Aizrāvušies ar noteikumu pildīšanu, farizeji ’atstāja novārtā taisnību un Dieva mīlestību’. (Lūkas 11:42.) Iespējams, ārēji viņiem izdevās radīt taisnīguma iespaidu, taču iekšēji viņi bija ’pilni netaisnības’. (Mateja 23:28.) Patiesībā viņi tikpat kā neko nezināja par Dieva taisnīgumu.

¹⁰ Tāpēc Jēzus brīdināja savus sekotājus: ”Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizēju taisnību, tad jūs nenāksit debesu valstībā.” (Mateja 5:20.) Tā kā pastāvēja milzīgs pretstats starp Dieva taisnīgumu, kas izpaudās Jēzus dzīvē, un rakstu mācītāju un farizeju aprobežoto paštaisnumu, viņu starpā bieži izcēlās asas diskusijas.

Dieva taisnīgums pret izkropļotu taisnīgumu

11. a) Kāpēc farizeji uzdeva Jēzum jautājumu par dziedināšanu sabatā? b) Ko Jēzus paskaidroja ar savu atbildi?

¹¹ Mūsu ēras 31. gada pavasarī, kalpodams Galilejā, Jēzus ievēroja sinagogā vīrieti ar sakaltušu roku. Tā kā bija sabats, farizeji vaicāja Jēzum: ”Vai ir brīv sabatā dziedināt?” Farizejus it nemaz neinteresēja nelaimīgā cilvēka ciešanas; uzdotais jautājums liecināja, ka viņi tikai meklē ieganstu, lai apsūdzētu Jēzu. Nav brīnums, ka Jēzus noskuma, redzēdams, cik cieta ir viņu sirds! Pēc tam Jēzus uzdeva farizejiem atjautīgu pretjautājumu: ”Vai ir brīv sabatā labu darīt?” Kad viņi cieta klusu, Jēzus atbildēja uz savu jautājumu pats, pavaicādams, vai viņi neglābs aitu, kas sabatā iekritusi bedrē.b ”Vai cilvēks nav daudz labāks par avi?” Jēzus turpināja ar dzelžainu loģiku. ”Tamdēļ ir gan brīv [jeb pareizi] sabatā labu darīt,” viņš rezumēja. Nekad nedrīkst pieļaut, ka cilvēku tradīcijas traucētu izpausties Dieva taisnīgumam. Paskaidrojis šo domu, Jēzus izārstēja vīrieša roku. (Mateja 12:9—13; Marka 3:1—5.)

12., 13. a) Kā Jēzus atšķirībā no rakstu mācītājiem un farizejiem apliecināja savu vēlēšanos palīdzēt grēciniekiem? b) Ar ko Dieva taisnīgums atšķiras no paštaisnuma?

¹² Farizeji nerūpējās par cilvēkiem, kas bija nespēcīgi fiziskā ziņā, bet vēl mazāk viņi rūpējās par tiem, kas atradās nožēlojamā garīgā stāvoklī. Nepareizi izprazdami taisnīgumu, farizeji nevērīgi un nicīgi izturējās pret muitniekiem un grēciniekiem. (Jāņa 7:49.) Daudzi no šiem cilvēkiem atsaucīgi uzņēma Jēzus mācību, jo noteikti juta viņa vēlēšanos tiem palīdzēt, nevis pasludināt spriedumu. (Mateja 21:31; Lūkas 15:1.) Taču farizeji noniecināja Jēzus centienus dziedēt garīgi neveselos. ”Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem,” viņi kurnēdami pauda savu nosodījumu. (Lūkas 15:2.) Atbildot uz šiem pārmetumiem, Jēzus pastāstīja vēl vienu līdzību no ganu dzīves. Tāpat kā gans priecājas, atradis pazudušu avi, eņģeļi debesīs līksmo, kad kāds grēcinieks atgriežas no grēkiem. (Lūkas 15:3—7.) Arī pats Jēzus priecājās, kad viņam izdevās palīdzēt Caķejam pārtraukt grēcīgu rīcību. ”Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo,” Jēzus teica. (Lūkas 19:8—10.)

¹³ Uzskatu sadursmēs starp Jēzu un farizejiem skaidri atklājās atšķirība starp Dieva taisnīgumu, kas dziedē un glābj, un paštaisnumu, kas nedaudzus cildina, bet visus pārējos nosoda. Ievērodami tukšus rituālus un pašizdomātas tradīcijas, rakstu mācītāji un farizeji bija kļuvuši augstprātīgi un iedomīgi, taču Jēzus trāpīgi atzīmēja, ka viņi bija ’atstājuši bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību’. (Mateja 23:23.) Tāpēc centīsimies līdzināties Jēzum un rīkosimies patiesi taisnīgi it visā, ko darām, kā arī sargāsimies no paštaisnuma slazda!

14. Kā viens no Jēzus brīnumiem parāda, ka Dievs savā taisnīgumā ņem vērā cilvēka apstākļus?

¹⁴ Kaut gan Jēzus nepakļāvās farizeju pašizdomātajiem noteikumiem, viņš pildīja Mozus bauslību. (Mateja 5:17, 18.) Turklāt Jēzus neļāva šī taisnīgā likumu kopuma burtam aizēnot tajā ietvertos principus. Kad sieviete, kas 12 gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pieskārās Jēzus drēbēm un izveseļojās, viņš tai sacīja: ”Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!” (Lūkas 8:43—48.) Jēzus iejūtīgie vārdi apstiprināja, ka Dievs savā taisnīgumā ir ņēmis vērā viņas apstākļus. Lai gan viņa bija ceremoniāli nešķīsta un tātad ar savu atrašanos pūlī formāli bija pārkāpusi Mozus bauslību, viņas ticība bija pelnījusi atalgojumu. (3. Mozus 15:25—27; salīdzināt Romiešiem 9:30—33.)

Taisnīgums ir domāts visiem

15., 16. a) Kāda doma par taisnīgumu ir ietverta Jēzus līdzībā par žēlsirdīgo samarieti? b) Kāpēc mums jāvairās būt ’pārliecīgi taisniem’?

¹⁵ Jēzus ne tikai uzsvēra, ka Dieva taisnīgums ir cieši saistīts ar līdzjūtību, bet arī paskaidroja saviem mācekļiem, ka Dieva taisnīgums attiecas uz visiem cilvēkiem. Jehovas griba bija tāda, lai Jēzus ”nes tautām taisnību”. (Jesajas 42:1.) Tā bija galvenā doma vienā no pazīstamākajām Jēzus līdzībām — līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. Jēzus pastāstīja šo līdzību, atbildēdams uz jautājumu, ko bija uzdevis kāds bauslības pazinējs, kurš vēlējās ”attaisnoties”. ”Kuŗš tad ir mans tuvākais?” jautāja šis cilvēks, noteikti gribēdams, lai par tuvākajiem būtu jāuzskata tikai ebreji. Turpretī samarietis, par ko Jēzus stāstīja savā līdzībā, parādīja Dievam tīkamu taisnīgumu, jo bija gatavs ziedot savu laiku un naudu, lai palīdzētu nepazīstamam cittautietim. Jēzus pabeidza līdzību, dodams padomu cilvēkam, kas pie viņa bija vērsies: ”Dari tu arī tāpat.” (Lūkas 10:25—37.) Ja arī mēs darīsim labu visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu rases un etniskās piederības, mēs rīkosimies saskaņā ar Dieva taisnīgumu. (Apustuļu darbi 10:34, 35.)

¹⁶ Savukārt rakstu mācītāju un farizeju piemērs mums atgādina, ka tad, ja vēlamies atspoguļot Dieva taisnīgumu, mēs nedrīkstam būt ’pārliecīgi taisni’. (Salamans Mācītājs 7:16.) Cenšoties iespaidot citus ar ārišķīgu taisnīguma izrādīšanu vai piešķirot pārmērīgu nozīmi cilvēku izdomātiem noteikumiem, mēs neiegūsim Dieva labvēlību. (Mateja 6:1.)

17. Kāpēc ir ļoti svarīgi, lai mūsu rīcībā izpaustos Dievam tīkams taisnīgums?

¹⁷ Viens iemesls, kāpēc Jēzus darīja zināmu tautām Dieva taisnīguma būtību, bija tas, lai visi viņa mācekļi varētu attīstīt šo īpašību. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Raksti mūs mudina: ”Sekojiet Dievam,” — un, kā esam noskaidrojuši, visi Dieva ceļi ir taisnīgi. (Efeziešiem 5:1.) Mihas grāmatas 6. nodaļas 8. pantā norādīts, ka viena no Jehovas prasībām ir tāda, lai mēs ’darītu taisnību’, staigājot ar Dievu. Savukārt Cefanjas grāmatas 2. nodaļas 2. un 3. pantā lasāms atgādinājums, ka tad, ja vēlamies atrast glābšanu Jehovas dusmu dienā, mums ’jādzenas pēc taisnības’, pirms šī diena ir pienākusi.

18. Uz kādiem jautājumiem tiks sniegtas atbildes nākamajā rakstā?

¹⁸ Tātad grūtību pilnās pēdējās dienas ir ”vislabvēlīgākais laiks”, lai rīkotos taisnīgi. (2. Korintiešiem 6:2.) Ja mēs, tāpat kā Ījabs, padarīsim taisnību par savu ”tērpu” un taisnīgumu — par savu ”goda mēteli”, Jehova mūs svētīs. (Ījaba 29:14.) Bet kā ticība Jehovas taisnīgumam mums var palīdzēt ar paļāvību raudzīties nākotnē? Kā Dievam tīkams taisnīgums mūs var garīgi aizsargāt līdz tam laikam, kad būsim sagaidījuši taisnīgu ”jaunu zemi”? (2. Pētera 3:13.) Atbildes uz šiem jautājumiem tiks sniegtas nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs varat paskaidrot?

◻ Ko nozīmē Dieva taisnīgums?

◻ Kā Jēzus mācīja taisnīgumu tautām?

◻ Kāpēc farizeju izpratne par taisnīgumu bija izkropļota?

◻ Kāpēc mums jārīkojas taisnīgi?

[Attēls 8. lpp.]

Jēzus paskaidroja, cik daudz sevī ietver Dieva taisnīgums