Beidzot taisnīgums visiem

”Mēs centīsimies uzklausīt.. tos, kam nodarīts pāri, tos, kas ir noraizējušies, un tos, kas vairs necer kādreiz tikt uzklausīti. [..] Mums jāiedzīvina tas, kas teikts likumā, un beidzot jānodrošina, lai visiem būtu vienāda cieņa cilvēku priekšā, jo visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi savā cieņā Dieva priekšā.” (No ASV prezidenta Ričarda Niksona inaugurācijas runas 1969. gada 20. janvārī.)

KAD karaļi, prezidenti un premjerministri stājas pie savu pienākumu pildīšanas, viņi parasti runā par taisnīgumu. Bijušais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Ričards Niksons nebija izņēmums. Bet vēstures objektīvajā gaismā viņa skaistie vārdi zaudē savu spožumu. Kaut gan Niksons solīja ”iedzīvināt likumu”, vēlāk atklājās, ka viņš pats to ir pārkāpis, un viņam bija jāatstāj savs amats. Kopš tā laika ir pagājuši trīsdesmit gadi, bet ”tie, kam nodarīts pāri, kas ir noraizējušies un zaudējuši cerības,” vēl arvien prasa, lai tos uzklausa.

Uzklausīt un ņemt vērā šādas prasības nav viegls uzdevums, kā ir konstatējuši neskaitāmi līderi, kam ir bijuši vislabākie nodomi. ”Taisnīgums visiem” — tas ir izrādījies grūti sasniedzams mērķis. Tomēr pirms daudziem gadsimtiem tika izteikts kāds solījums, kas ir pelnījis mūsu uzmanību, — vienreizējs, ar taisnību saistīts solījums.

Ar pravieša Jesajas starpniecību Dievs apsolīja savai tautai, ka sūtīs tai ’kalpu’, ko viņš pats būs izraudzījies. ”Es liku savu Garu uz viņu,” sacīja Jehova, ”lai viņš nes tautām taisnību.” (Jesajas 42:1—3.) Neviens cilvēku valdnieks neuzdrīkstētos nākt klajā ar tik drosmīgu paziņojumu un apsolīt, ka uz visiem laikiem nodrošinās taisnīgumu ikvienai tautai. Bet vai mēs varam paļauties uz šo solījumu? Vai kaut ko tādu ir iespējams kādreiz īstenot?

Solījums, uz ko var paļauties

Uz solījumu var paļauties tikai tik lielā mērā, cik uz tā devēju. Šajā gadījumā pats Visvarenais Dievs ir paziņojis, ka viņa ’kalps’ nodibinās visā pasaulē taisnību. Pretēji politiķiem, Jehova neizsaka neapdomātus solījumus. Bībele apliecina, ka ’viņam nav iespējams melot’. (Ebrejiem 6:18.) ”Kā Es esmu nolēmis, tā tas piepildīsies,” Dievs noteikti paziņo. (Jesajas 14:24.)

Tāpat mēs varam stiprināt savu paļāvību uz šo solījumu, uzzinot vairāk par Dieva izvēlēto ’kalpu’ — Jēzu Kristu. Ja kāds grasās nodibināt taisnību, viņam pašam jāmīl taisnība un taisnīgi jādzīvo. Jēzus dzīve bija nevainojama — viņš ’mīlēja taisnību un ienīda netaisnību’. (Ebrejiem 1:9.) Viņa vārdi, viņa darbi un pat viņa nāve apstiprināja, ka viņš patiešām bija taisnīgs cilvēks. Jēzum mirstot, romiešu armijas virsnieks, kas droši vien redzēja gan Jēzus notiesāšanu, gan sodīšanu ar nāvi, izjuta pamudinājumu sacīt: ”Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.” (Lūkas 23:47.)

Jēzus ne tikai pats dzīvoja taisnīgi, bet arī pretojās tajā laikā izplatītajai netaisnībai. Viņš to darīja nevis gatavodams apvērsumu vai sacelšanos, bet mācīdams patiesu taisnīgumu visiem, kas vēlējās klausīties. Viņa sacītajā Kalna sprediķī ir lieliski paskaidrots, kā jāīsteno patiesa tiesa un taisnība. (Mateja evaņģēlijs, 5.—7. nodaļa.)

Jēzus dzīvoja tā, kā pats sludināja. Viņš nenonicināja nelaimīgus spitālīgos, kas ebreju sabiedrībā bija ”nepieskaramie”. Jēzus runāja ar spitālīgajiem, pieskārās tiem un pat tos izdziedināja. (Marka 1:40—42, LB-65r.) Viņš augstu vērtēja visus cilvēkus, ko satika, arī nabadzīgos un apspiestos. (Mateja 9:36.) ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt,” sacīja Jēzus. (Mateja 11:28.)

Galvenais, Jēzus nepieļāva, ka visapkārt valdošā netaisnība viņu negatīvi ietekmētu vai izraisītu viņā rūgtumu. Jēzus nekad neatmaksāja ļaunu ar ļaunu. (1. Pētera 2:22, 23.) Pat nāves mokās viņš lūdza savam debesu Tēvam par kareivjiem, kas viņu piesita pie staba. ”Tēvs, piedod tiem,” viņš lūdzās, ”jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūkas 23:34.) Jēzus neapšaubāmi ’pasludināja tautām tiesu’. (Mateja 12:18.) Kas gan varētu būt vēl pārliecinošāks pierādījums tam, ka Dievs vēlas nodibināt taisnīgu pasauli, nekā paraugs, kādu rādīja viņa Dēls?

Netaisnību var izskaust

Arī mūsdienu pasaulē ir iespējams pierādīt, ka netaisnību var izskaust. Jehovas liecinieki gan katrs atsevišķi, gan kā organizācija kopumā atsakās no aizspriedumiem, neobjektivitātes, rasisma un vardarbības. To apstiprina tālāk minētais gadījums.

Pedroa uzskatīja, ka graujoša darbība ir vienīgais veids, kā nodrošināt taisnīgumu Basku zemei — Spānijas novadam, kurā viņš dzīvoja. Tāpēc viņš kļuva par teroristu organizācijas locekli, un šī organizācija viņam sniedza militāru apmācību Francijā. Kad mācības bija pabeigtas, viņam lika izveidot teroristu vienību un uzspridzināt policijas kazarmas. Pedro vienība jau gatavoja spridzekļus, kad policija viņu arestēja. Pedro pavadīja 18 mēnešus cietumā, taču pat tur viņš turpināja politisko darbību, piedalījās bada streikos un reiz pat sagraizīja plaukstu locītavas.

Pedro ticēja, ka cīnās par taisnu lietu. Bet tad viņš uzzināja par Jehovu un tā nodomiem. Kad Pedro vēl atradās cietumā, viņa sieva sāka studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, un pēc atbrīvošanas sieva viņu uzaicināja uz vienu no Jehovas liecinieku sapulcēm. Pedro sapulce tik ļoti patika, ka viņš palūdza, lai arī ar viņu sāk studēt Bībeli, un Bībeles nodarbību iespaidā viņš pilnīgi izmainīja savus uzskatus un dzīvesveidu. 1989. gadā Pedro ar sievu kristījās.

”Es pateicos Jehovam, ka tajā laikā, kad biju terorists, tomēr neesmu nogalinājis nevienu cilvēku,” saka Pedro. ”Tagad es lietoju Dieva gara zobenu, Bībeli, lai pastāstītu cilvēkiem vēsti par patiesu mieru un taisnīgumu — labo vēsti par Dieva Valstību.” Nesen Pedro, kas tagad kalpo par Jehovas liecinieku draudzes vecāko, apmeklēja tās pašas kazarmas, ko kādreiz bija grasījies uzspridzināt. Šajā reizē viņš bija tur ieradies, lai sludinātu kazarmās dzīvojošām ģimenēm vēsti par mieru.

Jehovas liecinieki izmaina savu dzīvi tāpēc, ka viņi ilgojas pēc taisnīgas pasaules. (2. Pētera 3:13.) Kaut arī viņi tic, ka vienīgi Dievs izveidos taisnīgu pasauli, viņi apzinās, ka arī viņu pašu pienākums ir dzīvot taisnīgi. Bībelē ir skaidri norādīts, ka Dievs vēlas, lai mēs darītu to, kas atkarīgs no mums.

Sēt taisnības sēklas

Kad sastopamies ar netaisnību, mēs varbūt izsaucamies: ”Kur tad ir Dievs, kas sodītu?” Tā žēlojās arī ebreji Maleahija laikā. (Maleahija 2:17.) Vai Dievs ņēma vērā viņu neapmierinātību? Tieši otrādi, viņi Dievu ’noskaņoja nelabvēlīgi’, jo izturējās nodevīgi pret savām sievām, šķiroties visniecīgāko iemeslu dēļ, kad tās bija kļuvušas vecas, un darīja vēl daudz ko citu nosodāmu. Jehova darīja zināmu, ka viņam rūp šo cilvēku ’jaunības gadu sievas, kuras viņi bija atstūmuši un ienīda, kaut tās bija viņu līdzgaitnieces un viņu derības sievas’. (Maleahija 2:14, LB-65r.)

Vai mums ir tiesības žēloties par netaisnību, ja paši rīkojamies netaisnīgi? Bet, ja mēs cenšamies līdzināties Jēzum un iznīdējam savā sirdī aizspriedumus un rasistiskus uzskatus, izturamies pret visiem objektīvi un ar mīlestību, neatmaksājam ļaunu ar ļaunu, tad mēs apliecinām, ka patiešām mīlam taisnīgumu.

Ja mēs vēlamies pļaut taisnību, mums arī ’jāsēj taisnība’, kā mudināts Bībelē. (Hozejas 10:12.) Ikviena personiska uzvara pār netaisnību ir nozīmīga, lai arī cik maza mums tā liktos. Kā savā vēstulē no Birmingemas cietuma (Letter From Birmingham Jail) rakstīja Mārtins Luters Kings jaunākais, ”netaisnība vienā vietā apdraud taisnīgumu visur”. Taisnīgo jauno pasauli, ko Dievs drīzumā izveidos, viņš ļaus iemantot tiem cilvēkiem, kas ’dzenas pēc taisnības’. (Cefanjas 2:3.)

Ja balstāmies uz cilvēku nedrošajiem solījumiem, mēs nevaram cerēt, ka tiks nodibināts taisnīgums, taču mēs varam paļauties uz to, ko sacījis mūsu mīlošais Radītājs. Tāpēc Jēzus lika saviem sekotājiem lūgt, lai nāk Dieva Valstība. (Mateja 6:9, 10.) Jēzus, Dieva ieceltais Valstības Ķēniņš, ”glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm.” (Psalms 72:12, 13.)

Ir pilnīgi skaidrs, ka netaisnība nepastāvēs vienmēr. Kristum valdot pār zemeslodi, uz visiem laikiem tiks iznīcināta netaisnība, kā to Dievs ir apliecinājis ar pravieša Jeremijas starpniecību: ”Nāks dienas, kad Es piepildīšu to svētības apsolījumu.. Tanīs dienās un tanī laikā Es izrietīšu Dāvidam īstu pilntiesīgu atvasi, kas nesīs sev līdzi tiesu un taisnību un liks tām valdīt virs zemes.” (Jeremijas 33:14, 15.)

[Zemsvītras piezīme]