Kalpošanas vietas maiņa 80 gadu vecumā

PASTĀSTĪJUSI GVENDOLINA METJŪSA

Kad biju sasniegusi 80 gadu vecumu, mēs ar vīru nolēmām sakraut visu iedzīvi noīrētā kravas automašīnā un pārcelties no Anglijas uz Spāniju. Mēs nepratām runāt spāniski, tomēr devāmies uz Spānijas dienvidrietumiem — tālu no vietām, ko ir iecienījuši angļu valodā runājošie tūristi. Lielākā daļa mūsu draugu uzskatīja, ka rīkojamies gluži neprātīgi, bet es sevi uzmundrināju ar domu, ka Ābrahāmam, kad viņš atstāja Ūru, bija 75 gadi.

SPĀNIJĀ mēs ieradāmies 1992. gada aprīlī, un nu jau varu teikt, ka tur pavadītie gadi ir bijuši vieni no bagātākajiem mūsu dzīvē. Bet, pirms paskaidroju mūsu pārcelšanās iemeslu, ļaujiet pastāstīt, kā, gadu gaitā kalpojot Jehovam, mēs nonācām pie šī nopietnā lēmuma.

Bībeles patiesība pārveido mūsu dzīvi

Es uzaugu Londonas dienvidrietumos reliģiozā ģimenē. Mana māte mēdza apmeklēt dažādas pielūgsmes vietas, jo vēl aizvien nebija atradusi garīgu piepildījumu, un mūs ar māsu parasti ņēma līdzi. Mans tēvs slimoja ar tuberkulozi, un viņš nenāca kopā ar mums. Toties tēvs bija aizrautīgs Bībeles lasītājs un pasvītroja ikvienu pantu, no kura smēlās kādu atziņu. Viņa apbružātā Bībele ir viena no pašām dārgākajām lietām, kas man pieder, jo zinu, cik augstu to vērtēja tēvs.

Reiz 1925. gadā, kad man bija 14 gadu, zem mūsu durvīm tika pabāzts buklets ar uzaicinājumu Vesthemas rātsnamā noklausīties publisko lekciju. Māte un kaimiņiene nolēma to apmeklēt, un mēs ar māsu devāmies līdz. Šī runa, ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”, mātes sirdī iesēja pirmās patiesības sēklas.

Pēc dažiem mēnešiem nomira tēvs; viņam bija 38 gadi. Tēva nāve mums bija smags trieciens, mēs jutāmies dziļi sāpinātas, turklāt bijām palikušas bez iztikas līdzekļiem. Kad piemiņas dievkalpojumā, kas notika vietējā anglikāņu baznīcā, māte izdzirdēja mācītāju runājam par to, ka tēva dvēsele atrodas debesīs, viņa sašuta. Viņa no Bībeles zināja, ka mirušie guļ kapā, un nešaubīgi ticēja, ka pienāks diena, kad tēvs tiks augšāmcelts, lai dzīvotu mūžīgi uz zemes. (Psalms 37:9—11, 29; 146:3, 4; Salamans Mācītājs 9:5; Apustuļu darbi 24:15; Atklāsmes 21:3, 4.) Būdama pārliecināta, ka viņai jābiedrojas ar cilvēkiem, kas māca Dieva Rakstus, māte nolēma arī turpmāk tikties ar Starptautiskajiem Bībeles pētniekiem (ar šādu nosaukumu tolaik bija pazīstami Jehovas liecinieki).

Tā kā transportam naudas nebija, mēs katru nedēļu pavadījām divas stundas, ejot no mājām līdz Jehovas liecinieku sapulču vietai, un divas stundas atpakaļceļā. Bet mēs šīs sapulces ļoti augstu vērtējām un nevienu neizlaidām pat tad, kad pilsēta tinās bēdīgi slavenajā Londonas dūmakā. Pēc neilga laika māte nolēma veltīt savu dzīvi Jehovam un kristīties, un 1927. gadā kristījos arī es.

Kaut arī mums bija grūti materiālie apstākļi, māte man vienmēr mācīja, ka vissvarīgākās ir garīgās intereses. Mateja 6:33 bija viens no viņas mīļākajiem pantiem, un viņa patiešām ’dzinās papriekšu pēc Dieva valstības’. Kad 1935. gadā māte priekšlaicīgi nomira ar vēzi, palika nepiepildīta viņas iecere atsaukties uz aicinājumu pilnas slodzes kalpotājiem, kam ir iespējams, pārcelties kalpot uz Franciju.

Piemēri, kas mūs stiprināja

Tajos agrīnajos gados Londonā daži no sapulču apmeklētājiem vēlējās sludināt paši savas idejas un izraisīja nesaskaņas un strīdus. Taču māte aizvien norādīja, ka būtu nelojāli atstāt Jehovas organizāciju pēc tam, kad esam tik daudz ar tās palīdzību iemācījušās. Tāpat toreizējā Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidenta Džozefa Raterforda apciemojumi mūs rosināja nepārstāt uzticīgi kalpot Jehovam.

Brālis Raterfords man ir palicis atmiņā kā laipns un atsaucīgs cilvēks. Es vēl biju pusaudze, kad kādu dienu Londonas draudze devās ekskursijā, kurā piedalījās arī brālis Raterfords. Viņš ievēroja mani — nedaudz biklu pusaudzi ar fotoaparātu rokā — un pavaicāja, vai es negribot viņu nofotografēt. Viņa uzņēmums man kļuva par dārgu piemiņas lietu.

Vēlāk kāds gadījums man skaidri parādīja atšķirību starp tiem, kas uzņemas vadību kristiešu draudzē, un ietekmīgiem cilvēkiem pasaulē. Es strādāju par apteksni kādā lielā Londonas mājā, kur reiz brokastīs bija uzaicināts Hitlera emisārs Francis fon Pāpens. Pirms maltītes viņš atteicās noņemt savu zobenu, un, pasniedzot zupu, es paklupu pār zobenu un zupu izšļakstīju. Viņš nikni aizrādīja, ka Vācijā par šādu neuzmanību es varētu tikt nošauta. Atlikušo maltītes laiku es viņam gāju apkārt ar līkumu.

Nozīmīgs notikums bija brāļa Raterforda runa, ko noklausījos kopsanāksmē Aleksandras pilī 1931. gadā. Šajā kopsanāksmē mēs ar sajūsmu pieņēmām jauno nosaukumu — Jehovas liecinieki. (Jesajas 43:10, 12.) Divus gadus vēlāk, 1933. gadā, es uzsāku kalpot par pionieri (pilnas slodzes kalpotāju). No tiem gadiem kā svētību atceros arī iespēju biedroties ar brīnišķīgiem jauniem cilvēkiem, kas vēlāk kļuva par misionāriem un kalpoja tālās pasaules malās. Starp tiem bija Klods Gudmens, Harolds Kings, Džons Kuks un Edvins Skiners. Viņu uzticīgā kalpošana manī izraisīja vēlēšanos sludināt ārzemēs.

Kalpoju par pionieri Austrumanglijā

Es tiku norīkota kalpot par pionieri Austrumanglijā. Sludināšana šajā vietā prasīja entuziasmu un dedzību. Lai aptvertu mūsu plašo teritoriju, ceļojām ar divriteņiem no pilsētas uz pilsētu un no ciema uz ciemu un apmetāmies īrētās istabās. Šajā apvidū tikpat kā nebija draudžu, tāpēc es un pioniere, ar kuru kopā kalpojām, divatā pārspriedām visas iknedēļas sapulču daļas. Kalpošanā mēs cilvēkiem atstājām simtiem grāmatu un brošūru, kurās bija paskaidroti Dieva nodomi.

Man ir spilgti palicis atmiņā gadījums, kad ieradāmies kādā mācītājmājā un runājām ar vietējās anglikāņu baznīcas vikāru. Parasti mēs mācītāju apmeklēšanu atlikām līdz beidzamajam, jo visbiežāk, uzzinājuši, ka sludinām viņu apkaimē labo vēsti, viņi lika mums šķēršļus. Taču šajā ciemā visi par vikāru izteicās ļoti atzinīgi. Viņš apciemoja slimos, aizdeva grāmatas tiem, kam patika lasīt, un pat apmeklēja mājās savas draudzes locekļus, lai paskaidrotu tiem Bībeli.

Kā jau varēja gaidīt, viņš mūs uzņēma ļoti draudzīgi un pieņēma vairākas grāmatas. Viņš pat uzņēmās samaksāt to ciema iedzīvotāju vietā, kas gribēja lasīt mūsu grāmatas, bet nevarēja to atļauties. Vikārs mums pastāstīja, ka apņēmība veicināt mieru un labu gribu draudzē viņam radusies pēc Pirmajā pasaules karā pieredzētajām šausmām. Pirms mūsu aiziešanas viņš mūs svētīja un pamudināja turpināt mūsu labo darbu. Atvadoties viņš citēja 4. Mozus 6:24: ”Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasarga!”

Kad biju kalpojusi par pionieri divus gadus, nomira māte un es bez naudas un bez ģimenes atgriezos Londonā. Savā paspārnē mani uzņēma kāda mīļa skotu lieciniece; viņa man palīdzēja samierināties ar mātes nāvi un pamudināja turpināt pilnas slodzes kalpošanu. Tad es kopā ar Džūliju Fērfeksu, jaunu partneri pioniera kalpošanā, atgriezos Austrumanglijā. No vecas dzīvojamās piekabes mēs izveidojām pārvietojamo māju, kuras pārvadāšanai no vienas vietas uz citu tika izmantots traktors vai kravas automašīna. Kopā ar kādu vecāku pāri, Albertu un Etelu Ebotiem, kuriem tāpat bija maza dzīvojamā piekabe, mēs turpinājām sludināt. Alberts un Etela kļuva man kā vecāki.

Kalpojot par pionieri Kembridžšīrā, es iepazinos ar Džonu Metjūsu — jauku kristīgo brāli, kas savu uzticību Jehovam jau bija pierādījis grūtībās. 1940. gadā, neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma, mēs apprecējāmies.

Karalaiks un ģimene

Mūsu laulības sākumā mēs dzīvojām pavisam nelielā dzīvojamā piekabē un kalpošanā ceļojām ar motociklu. Kad pēc kāzām bija pagājis gads, Džonam saskaņā ar tiesas spriedumu bija jādodas lauku darbos, jo, balstīdams savu pārliecību uz Bībeli, viņš bija atteicies iet karadienestā. (Jesajas 2:4.) Pionieru kalpošana līdz ar to bija jābeidz, taču šim spriedumam bija arī labā puse, jo es gaidīju bērnu un Džons ar šo darbu varēja mūs uzturēt.

Par spīti kara gadu grūtībām, tika organizētas īpašas pulcēšanās reizes, no kurām guvām prieku un stiprinājumu. 1941. gadā, kad gaidīju mūsu pirmo bērnu, mēs ar Džonu uz motocikla mērojām 300 kilometru garu ceļu līdz Mančestrai. Mēs braucām garām daudzām sabombardētām pilsētām un brīnījāmies, vai tiešām šādos apstākļos varēs notikt kopsanāksme. Taču tā notika. Brīvās tirdzniecības nams Mančestras centrā bija pilns ar lieciniekiem no dažādām Anglijas vietām, un mums bija iespējams noklausīties visu programmu.

Nobeidzot savu runu, pēdējais orators auditoriju lūdza nekavējoties atstāt telpas, jo esot gaidāms uzlidojums. Brīdinājums nāca īstajā laikā. Necik tālu nebijām aizgājuši, kad izdzirdējām sirēnas un zenītlielgabalu šāviņu troksni. Atskatījušies ieraudzījām ļoti daudz lidmašīnu, kas bombardēja pilsētas centru. Cauri ugunij un dūmiem redzējām arī ēku, kurā tikko bijām atradušies, — tā bija pilnībā iznīcināta! Par laimi, neviens no mūsu kristīgajiem brāļiem un māsām netika nogalināts.

Kamēr audzinājām bērnus, mēs nevarējām kalpot par pionieriem, bet mūsu mājas durvis vienmēr bija atvērtas ceļojošajiem pārraugiem un pionieriem, kam nebija mājvietas. Vienu laiku pie mums seši pionieri uzturējās vairākus mēnešus. Nav šaubu, ka biedrošanās ar šādiem cilvēkiem bija viens no iemesliem, kāpēc 1961. gadā mūsu meita Eunika, būdama tikai 15 gadu veca, izlēma kalpot par pionieri. Diemžēl mūsu dēls Deivids pārstāja kalpot Jehovam, kad pieauga, un otra mūsu meita Linda traģiski gāja bojā kara laikā.

Lēmums pārcelties uz Spāniju

Mātes piemērs un viņas izteiktie pamudinājumi bija radījuši manī vēlēšanos kļūt par misionāri, un šo mērķi es nekad nebiju pilnībā pazaudējusi no redzesloka. Mēs bijām ļoti iepriecināti, kad 1973. gadā Eunika atstāja Angliju, lai pārceltos uz Spāniju, kur Valstības sludinātāji bija vairāk nepieciešami. Pats fakts, ka viņa aizbrauc, protams, bija skumjš, bet mēs bijām lepni, ka viņa grib kalpot ārzemēs.

Pēc tam mēs ar Džonu sākām braukt ciemos pie Eunikas un pamazām iepazinām Spāniju, jo apciemojām viņu četrās dažādās norīkojuma vietās. Tomēr ar gadiem mūsu spēki sāka izsīkt. Džonam gadījās nokrist, un kritiena sekas nopietni iespaidoja viņa veselību; man nopietnas problēmas sagādāja slimā sirds un vairogdziedzeris. Turklāt mūs abus mocīja artrīts. Taču, kaut arī Eunikas palīdzība bija ļoti nepieciešama, mēs negribējām, ka viņa mūsu dēļ atsacītos no sava uzdevuma.

Mēs apspriedām ar Euniku mūsu izvēles iespējas un lūdzām Dievam vadību. Eunika gribēja atgriezties mājās, lai mums palīdzētu, tomēr izlēmām, ka labākais risinājums būtu mums ar Džonu dzīvot kopā ar meitu Spānijā. Ja es pati nevarēju būt misionāre, es domāju, tad vismaz varu atbalstīt meitu un divas pionieres, kas kopā ar viņu kalpo pilnu slodzi. Jau tolaik mēs ar Džonu pret Nuriju un Anu, kas ir Eunikas partneres pionieru kalpošanā aptuveni 15 gadu, izturējāmies kā pret pašu meitām. Arī viņām bija prieks, ka dzīvosim visi kopā, lai kurp viņas tiktu norīkotas.

Kopš šī lēmuma pieņemšanas ir pagājuši vairāk nekā seši gadi. Mūsu veselība nav pasliktinājusies, un dzīve, bez šaubām, ir kļuvusi daudz interesantāka. Es vēl aizvien neprotu labi runāt spāniski, bet tas mani neattur no sludināšanas. Mazajā draudzē Estremadurā, kas atrodas Spānijas dienvidrietumos, mēs ar Džonu jūtamies kā mājās.

Dzīvojot Spānijā, manī vēl dziļāk ir nostiprinājusies apziņa, ka Valstības darbs ir starptautisks, un tagad es daudz skaidrāk saprotu Jēzus Kristus vārdus, ka ”tīrums ir pasaule”. (Mateja 13:38.)

[Attēli 28. lpp.]

Pionieru kalpošana trīsdesmitajos gados