Mans prāts un mana sirds ir pievērsti balvai

PASTĀSTĪJUSI EDITE MAIKLA

Trīsdesmito gadu sākumā mēs dzīvojām netālu no Sentluisas Misūri štatā (ASV), un reiz pie mums iegriezās kāda Jehovas lieciniece. Tieši tajā brīdī satrūka veļas aukla un mātes izmazgātā, žilbinoši baltā veļa iekrita dubļos. Lai sieviete ātrāk aizietu, māte paņēma viņas piedāvātās grāmatas, bet pēc tam nolika tās plauktā un aizmirsa.

TIE bija ekonomiskās depresijas gadi, un tētis bija atlaists no darba. Kādu dienu viņš apjautājās, vai mājās nav kaut kas, ko palasīt. Māte pateica viņam par grāmatām. Tētis sāka tās lasīt, un pēc neilga laika viņš izsaucās: ”Sieviņ, tā ir patiesība!”

”Ak, tā ir tikai kaut kāda reliģija, kas ir tikpat kāra uz naudu kā visas pārējās,” māte atsaucās. Tomēr tētis viņu aicināja apsēsties un kopā izskatīt Bībeles pantus. Māte tā arī izdarīja, un uzzinātais pārliecināja arī viņu. Pēc tam viņi sāka meklēt Jehovas lieciniekus un noskaidroja, ka tie pulcējas kādā īrētā zālē netālu no Sentluisas centra; šī zāle tika izmantota arī dejām un citiem pasākumiem.

Tētis un mamma paņēma mani līdzi — es biju apmēram trīs gadus veca — un uzmeklēja šo zāli, bet tajā brīdī tur notika dejas. Tētis noskaidroja, kad notiek sapulces, un mēs atnācām atkal. Mēs sākām apmeklēt arī iknedēļas Bībeles studijas netālu no mūsu dzīvesvietas. Šīs studijas notika tās sievietes mājās, kas pirmā bija mūs apmeklējusi. ”Kāpēc jūs neņemat līdzi savus zēnus?” viņa vaicāja. Mātei bija kauns atzīties, ka dēliem nav kurpju. Kad viņa beidzot to pastāstīja, kurpes tika sagādātas, un mani brāļi sāka apmeklēt sapulces kopā ar mums.

Mātei tika iedalīta sludināšanas teritorija netālu no mūsu mājām, un viņa sāka sludināt no mājas uz māju. Es gāju mātei līdzi, slēpdamās viņai aiz muguras. Pirms māte bija iemācījusies vadīt automašīnu, mums bija kājām jāiet apmēram jūdze, lai tiktu uz autobusu, ar kuru mēs braucām uz sapulcēm Sentluisā. Pat tad, kad zemi klāja sniegs un ledus, mēs vienmēr bijām klāt sapulcēs.

Mamma un tētis kristījās 1934. gadā. Es arī gribēju kristīties un uzstāju tik ilgi, līdz māte palūdza kādu gados vecāku liecinieku parunāt ar mani par šo tematu. Viņš uzdeva man daudz jautājumu, izteikdamies tā, lai es varētu saprast. Pēc tam viņš teica maniem vecākiem, ka mani nevajadzētu atturēt kristīties, jo tas varētu kaitēt manai garīgajai izaugsmei. Tāpēc es tiku kristīta nākamajā vasarā, kad man bija seši gadi.

Man ļoti patika brošūra Home and Happiness (Mājas un laime), ko es visur nēsāju sev līdzi, es pat gulēju, palikusi šo brošūru zem spilvena. Atkal un atkal es lūdzos, lai māte man lasa to priekšā, līdz zināju to no galvas. Uz brošūras pēdējā vāka bija attēls: maza meitene paradīzē kopā ar lauvu. Es teicu, ka tā mazā meitene esmu es. Šis attēls man ir palīdzējis vērst savu skatienu uz balvu — dzīvi Dieva jaunajā pasaulē.

Biju ļoti kautrīga, taču es vienmēr atbildēju uz jautājumiem draudzes Sargtorņa studijā, kaut gan pati varbūt drebēju no uztraukuma.

Diemžēl tētis, bažīdamies, ka viņš varētu pazaudēt darbu, pārtrauca biedroties ar Jehovas lieciniekiem. Tāpat rīkojās arī mani brāļi.

Pilnas slodzes kalpošana

Māte bija atļāvusi pionieriem jeb pilnas slodzes kalpotājiem novietot viņu dzīvojamās autopiekabes aiz mūsu mājas, un es pēc stundām gāju viņiem līdzi sludināt. Drīz man radās vēlēšanās kļūt par pionieri, bet tētis tam pretojās, jo viņš uzskatīja, ka man būtu jāiegūst plašāka laicīgā izglītība. Tomēr māte viņu beidzot pierunāja atļaut man būt par pionieri. Tā 1943. gada jūnijā, kad man bija 14 gadi, es sāku pilnas slodzes kalpošanu. Lai palīdzētu segt saimniecības izdevumus, es sāku strādāt nepilnu darba dienu pasaulīgā darbā; vēlāk es reizēm strādāju arī pilnu slodzi. Tomēr es sasniedzu nosprausto mērķi — sludināju katru mēnesi 150 stundas.

Ar laiku es atradu sev partneri pioniera kalpošanā — tā bija Dorotija Kreidena, kas bija kļuvusi par pionieri 1943. gada janvārī 17 gadu vecumā. Dorotija kādreiz bija bijusi dedzīga katoliete, taču pēc sešus mēnešus ilgām Bībeles studijām viņa bija kristījusies. Daudzus gadus mēs viena otrai bijām spēka un uzmundrinājuma avots. Mēs kļuvām tuvākas nekā māsas.

No 1945. gada mēs kopā sludinājām Misūri štata mazajās pilsētiņās, kur nebija draudžu. Boulinggrīnā mēs sakārtojām kādu sapulču zāli; ieradās arī mana māte un palīdzēja mums to izdarīt. Pēc tam mēs katru nedēļu apmeklējām visas mājas šajā pilsētiņā un ielūdzām cilvēkus uz publisko runu — bijām sarunājušas ar brāļiem no Sentluisas, ka viņi brauks uz šejieni, lai teiktu runas. Katru nedēļu uz zāli nāca 40 līdz 50 cilvēku. Vēlāk mēs līdzīgi rīkojāmies Luiziānā, kur īrējām telpas masonu templī. Lai varētu samaksāt īri, zālēs novietojām ziedojumu kastītes, un katru nedēļu visi izdevumi tika segti.

Pēc tam mēs devāmies uz Mehiko Misūri štatā un noīrējām kādas ēkas pirmajā stāvā telpu ar ieeju tieši no ielas. Iekārtojām to nelielās vietējās draudzes vajadzībām. Ēkā bija arī blakusistabas, un mēs tajās dzīvojām. Palīdzējām organizēt publiskās runas arī šajā pilsētā. Tad devāmies uz štata galvaspilsētu Džefersonsitiju, kur mēs katru darbadienas rītu apmeklējām valsts ierēdņus viņu darbavietās. Kopā ar Stellu Viliju, kas mums bija kā māte, dzīvojām kādā istabā virs Ķēniņvalsts zāles.

No turienes mēs trijatā devāmies uz Festusu un Kristalsitiju; šīs divas pilsētas atrodas tuvu viena otrai. Apmetāmies uz dzīvi aiz kādas ieinteresētas ģimenes mājas vistu kūtī, kas bija pārbūvēta par dzīvojamām telpām. Tā kā šeit nebija kristītu vīriešu, mēs pašas vadījām visas sapulces. Strādājām nepilnu darba dienu un pārdevām kosmētiku. Līdzekļu mums bija ļoti maz. Mēs pat nevarējām atļauties salabot caurās kurpes, tāpēc katru rītu likām tajās iekšā kartonu, bet vakaros mazgājām katra savu vienīgo kleitu.

Man bija 19 gadi, kad 1948. gada sākumā mēs ar Dorotiju saņēmām uzaicinājumu mācīties 12. klasē Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kur sagatavo misionārus. Pēc piecu mēnešu ilgām mācībām simts studentu absolvēja šo klasi 1949. gada 6. februārī. Tas bija ļoti priecīgs brīdis. Mani vecāki bija pārcēlušies uz Kaliforniju, un māte atbrauca garu ceļu, lai būtu klāt izlaidumā.

Dodamies uz savu norīkojuma vietu

Divdesmit astoņi no absolventiem saņēma norīkojumu uz Itāliju, seši no viņiem — tajā skaitā arī mēs ar Dorotiju — tika nosūtīti uz Milānu. 1949. gada 4. martā mēs iekāpām itāliešu kuģī Vulcania un atstājām Ņujorku. Ceļā pagāja 11 dienas, un spēcīgo viļņu dēļ lielākā daļa no mums saslima ar jūras slimību. Dženovas ostā mūs sagaidīja brālis Benanti, viņa pavadībā mēs ar vilcienu nokļuvām Milānā.

Kad ieradāmies misionāru mājā Milānā, mēs savās istabās atradām ziedus, ko bija atnesusi kāda jauna itāliešu meitene. Pagāja gadi, un šī meitene — Marija Merafīna — devās uz Gileādas skolu, pēc tam viņa atgriezās Itālijā, un mēs abas kopā kalpojām misionāru mājā!

Nākamajā rītā pēc ierašanās Milānā mēs palūkojāmies laukā pa vannas istabas logu. Aiz mūsu mājas ielas malā atradās liels, sabombardēts dzīvojamais nams. Kāds amerikāņu bumbvedējs nejauši bija nometis tur bumbu, nogalinot visas 80 ģimenes, kas dzīvoja šajā namā. Kādā citā reizē bumbas bija trāpījušas nevis rūpnīcai, bet gan skolai; toreiz 500 bērni bija zaudējuši dzīvību. Tāpēc šejienieši nejuta īpašas simpātijas pret amerikāņiem.

Cilvēki bija noguruši no kara. Daudzi teica: ja no jauna izceltos karš, viņi neietu uz bumbu patvertnēm, bet paliktu mājās, atgrieztu gāzes degļus un mirtu. Mēs viņiem stāstījām, ka neesam šeit ieradušies tāpēc, lai pārstāvētu Savienotās Valstis vai kādu citu cilvēku izveidotu valdību, mēs teicām, ka pārstāvam Dieva Ķēniņvalsti, kas izbeigs itin visus karus un to izraisītās ciešanas.

Milānā, šajā lielajā pilsētā, bija viena vienīga draudze, pie kuras piederēja ap 20 cilvēku, un sapulces notika misionāru mājā. Sludināšanas teritorijas vēl nebija sadalītas, tāpēc mēs sākām liecināt kādā lielā dzīvojamā mājā. Pašā pirmajā dzīvoklī mēs sastapām Džandinoti kungu, kas vēlējās, lai viņa sieva atstātu baznīcu, un tāpēc pieņēma vienu no mūsu piedāvātajām publikācijām. Džandinoti kundze bija sirsnīga sieviete, viņa uzdeva daudz jautājumu. ”Kad jūs iemācīsieties runāt itāliski, es būšu ļoti priecīga,” viņa teica, ”jo tad jūs varēsiet mācīt man Bībeli.”

Viņu dzīvoklī bija augsti griesti un vājš apgaismojums, tāpēc viņa vakaros mēdza novietot krēslu uz galda, lai būtu tuvāk gaismai un varētu lasīt Bībeli. ”Ja es studēšu ar jums Bībeli,” viņa jautāja, ”vai es varēšu joprojām iet uz baznīcu?” Mēs atbildējām, ka tas ir atkarīgs no viņas pašas. Viņa svētdienās no rītiem gāja uz baznīcu, bet pēcpusdienās — uz mūsu sapulcēm. Un tad kādu dienu viņa sacīja: ”Es vairs neiešu uz baznīcu.”

”Kāpēc?” mēs pajautājām.

”Tāpēc, ka viņi nemāca Bībeli, bet es esmu atradusi patiesību, studējot Bībeli kopā ar jums.” Viņa kristījās un vēlāk studēja Bībeli ar daudzām sievietēm, kas gāja baznīcā katru dienu. Pēc kāda laika Džandinoti kundze mums pastāstīja: ja mēs būtu teikušas, lai viņa neiet uz baznīcu, viņa būtu pārstājusi studēt Bībeli un, iespējams, nekad nebūtu uzzinājusi patiesību.

Jaunas norīkojuma vietas

Pagāja kāds laiks, un mēs ar Dorotiju un pārējiem četriem misionāriem saņēmām norīkojumu doties uz Triesti, vienu no Itālijas pilsētām, kurā tolaik atradās britu un amerikāņu okupācijas karaspēks. Tur bija tikai aptuveni desmit Jehovas liecinieku, taču viņu skaits auga. Triestē mēs sludinājām trīs gadus; kad atstājām šo pilsētu, tajā bija 40 Ķēniņvalsts vēsts sludinātāju, no tiem 10 bija pionieri.

Mūsu nākamā norīkojuma vieta bija Verona, kur nebija nevienas draudzes. Taču baznīca ietekmēja vietējās varas iestādes, un tās mūs piespieda aizbraukt. Mēs ar Dorotiju tikām nosūtītas uz Romu. Tur noīrējām mēbelētu istabu un sludinājām teritorijā, kas atradās pavisam tuvu pie Vatikāna. Tieši no šejienes, no Romas, Dorotija devās uz Libānu, lai apprecētos ar Džonu Čimikli. Bijām kopā pavadījušas gandrīz 12 gadus, un man patiešām viņas pietrūka.

Pēc tam, 1955. gadā, citā Romas daļā tika atklāta jauna misionāru māja; tā atradās ielā, ko sauca par Jauno Apija ceļu. Mājā bija četri iemītnieki, to vidū bija arī Marija Merafīna, tā pati meitene, kas bija ienesusi ziedus mūsu istabās tovakar, kad ieradāmies Milānā. Šajā pilsētas daļā tika izveidota jauna draudze. Pēc starptautiskās kopsanāksmes, kas tajā vasarā notika Romā, man bija priekšrocība apmeklēt kopsanāksmi Vācijā, Nirnbergā. Cik saviļņojoši bija sastapt tos, kas tik daudz bija pārcietuši Hitlera režīma laikā!

Atpakaļ uz Savienotajām Valstīm

Mana veselība pasliktinājās, tāpēc 1956. gadā es atgriezos Savienotajās Valstīs slimības atvaļinājumā. Bet es nekad nenovērsu savu skatienu no balvas — no kalpošanas Jehovam tagad un mūžīgi viņa jaunajā pasaulē. Es plānoju atgriezties Itālijā. Taču tad iepazinos ar Orvilu Maiklu, kas strādāja Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka). Mēs apprecējāmies pēc 1958. gada starptautiskās kopsanāksmes, kas notika Ņujorkā.

Neilgi pēc tam mēs pārcēlāmies uz Frontrojālu Virdžīnijas štatā, kur kalpojām kādā nelielā draudzē. Dzīvojām mazā dzīvoklītī aiz Ķēniņvalsts zāles. Beidzot, 1960. gada martā, mums bija jāatgriežas Bruklinā un jāatrod maizes darbs, lai varētu samaksāt savus rēķinus. Naktīs mēs strādājām par apkopējiem dažādās bankās, tā mēs varējām turpināt pilnas slodzes kalpošanu.

Tajā laikā, kad mēs dzīvojām Bruklinā, nomira mans tētis, savukārt vīramāte pārcieta vieglu insultu. Tāpēc nolēmām pārcelties uz Oregonu, lai būtu tuvāk mūsu mātēm. Mēs abi atradām maizes darbu, kur varējām strādāt nepilnu darba dienu, un turpinājām kalpot par pionieriem jaunajā dzīvesvietā. 1964. gada rudenī mēs kopā ar savām mātēm šķērsojām valsti, lai apmeklētu Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības gadskārtējo sapulci Pitsburgā, Pensilvānijā.

Kad viesojāmies Rodailendā, rajona pārraugs Arlens Meijers un viņa sieva mūs mudināja pārcelties uz šī štata galvaspilsētu Providensu, kur Ķēniņvalsts vēsts sludinātāji bija vairāk vajadzīgi. Mūsu mātes skubināja mūs uzņemties šo jauno uzdevumu, tāpēc mēs, atgriezušies Oregonā, pārdevām lielāko daļu savas iedzīves un mainījām dzīvesvietu.

Atkal Gileādas skolā

Mēs apmeklējām kopsanāksmi Yankee stadionā 1965. gada vasarā. Tur mēs, būdami precēts pāris, pieteicāmies Gileādas skolā. Aptuveni pēc mēneša, mums par pārsteigumu, saņēmām pieteikuma veidlapas, kas bija jānosūta atpakaļ 30 dienu laikā. Tā kā mātei bija vāja veselība, es biju norūpējusies par to, ka mums varbūt būs jādodas uz kādu tālu zemi. Taču viņa mani iedrošināja: ”Aizpildiet šos pieteikumus. Tu taču zini, ka vienmēr vajag pieņemt tās privilēģijas kalpošanā, ko Jehova piedāvā!”

Tas izšķīra šo jautājumu. Mēs aizpildījām pieteikuma veidlapas un tās aizsūtījām. Cik pārsteigti bijām, kad saņēmām uzaicinājumu mācīties 42. klasē, kurā mācības sākās 1966. gada 25. aprīlī! Tolaik Gileādas skola atradās Ņujorkā, Bruklinā. Pēc nepilniem pieciem mēnešiem, 1966. gada 11. septembrī, mēs — 106 studenti — pabeidzām mācības.

Norīkojums uz Argentīnu

Divas dienas pēc skolas beigšanas mēs ar Peru aviosabiedrības lidmašīnu ceļojām uz Argentīnu. Kad ieradāmies Buenosairesā, lidostā mūs sagaidīja filiāles pārraugs Čārlzs Eizenhauers. Viņš palīdzēja nokārtot muitas formalitātes un tad aizveda mūs uz filiāli. Mums bija viena diena laika, lai izkravātu mantas un iekārtotos; pēc tam sākās spāņu valodas nodarbības. Pirmajā mēnesī mēs mācījāmies spāņu valodu 11 stundas dienā. Otrajā mēnesī valodu mācījāmies četras stundas dienā un sākām piedalīties tīruma kalpošanā.

Piecus mēnešus pavadījām Buenosairesā, tad mūs norīkoja uz Rosario, lielu pilsētu ziemeļos no Buenosairesas; uz turieni ar vilcienu bija jābrauc apmēram četras stundas. Kalpojām šajā pilsētā 15 mēnešus, pēc tam mūs nosūtīja vēl tālāk uz ziemeļiem — uz Santjago del Estero, pilsētu, kas atradās karstā, tuksnešainā provincē. Kamēr mēs bijām tur, 1973. gada janvārī nomira mana māte. Četrus gadus nebiju ar viņu tikusies. Mierinājumu bēdās man sniedza nešaubīga cerība uz augšāmcelšanu un apziņa, ka es pildu uzdevumu, kas ir saskaņā ar mātes vēlēšanos. (Jāņa 5:28, 29; Apustuļu darbi 24:15.)

Santjago del Estero iedzīvotāji bija draudzīgi, un bija viegli uzsākt Bībeles studijas. Kad mēs 1968. gadā ieradāmies šajā pilsētā, sapulces apmeklēja aptuveni 20 līdz 30 cilvēku, bet pēc astoņiem gadiem mūsu draudzē bija vairāk nekā 100 cilvēku. Turklāt tuvējās pilsētās bija izveidojušās divas jaunas draudzes, kurās bija no 25 līdz 50 sludinātājiem.

Atpakaļ uz Savienotajām Valstīm

Veselības problēmu dēļ mēs 1976. gadā saņēmām norīkojumu doties atpakaļ uz Savienotajām Valstīm un kalpot par speciālajiem pionieriem Feietvilā, Ziemeļkarolīnas štatā. Šeit bija ļoti daudz spāniski runājošu cilvēku no Centrālamerikas, Dienvidamerikas, Dominikas Republikas, Puertoriko un pat no Spānijas. Mēs vadījām daudzas Bībeles studijas, un pēc kāda laika tika izveidota spāņu valodas draudze. Šajā vietā mēs pavadījām gandrīz astoņus gadus.

Taču mums bija jāpārceļas uz dzīvi tuvāk vīramātei, jo viņa bija kļuvusi veca un nespēcīga. Vīramāte dzīvoja Oregonas štatā, Portlendā, tāpēc mūsu jaunā norīkojuma vieta bija Vankūvera Vašingtonas štatā, kura atrodas samērā tuvu Portlendai; mēs tikām norīkoti kalpot spāņu valodas draudzē. Kad 1983. gada decembrī ieradāmies šeit, draudze bija ļoti maza, taču tagad mēs redzam daudz jaunpienācēju.

Nesen, 1996. gada jūnijā, apritēja 53 gadi, kopš es kalpoju pilnu slodzi, bet 1996. gada 1. janvārī — 55 gadi, kopš pilnu slodzi kalpo mans vīrs. Šajos daudzajos gados man ir bijusi priekšrocība simtiem cilvēku palīdzēt uzzināt Dieva Rakstu patiesību un veltīt savu dzīvi Jehovam. Daudzi no viņiem šobrīd ir draudzes vecākie vai pilnas slodzes kalpotāji.

Reizēm man uzdod jautājumu, vai man kaut kā netrūkst tāpēc, ka man nav bērnu. Taču Jehova mani ir svētījis un devis man daudzus garīgus bērnus un mazbērnus. Jā, mana dzīve, ko esmu pavadījusi, kalpojot Jehovam, ir bagāta un piepildīta. Es varu atsaukties uz Jeftas meitu, kura aizvadīja savu dzīvi, kalpodama templī, un kurai nekad nebija bērnu, jo viņai bija piešķirta liela privilēģija kalpošanā. (Soģu 11:38—40.)

Es joprojām atceros, kā veltīju sevi Jehovam, kad biju pavisam maza meitene. Paradīzes aina man vēl šodien stāv acu priekšā tikpat spilgta kā bērnībā. Mans skatiens joprojām ir vērsts uz balvu — mūžīgu dzīvi Dieva jaunajā pasaulē —, un es vēl aizvien tiecos pēc tās ar visu savu sirdi. Jā, es vēlos kalpot Jehovam ne tikai kādus 50 gadus, bet visu mūžību, kad valdīs viņa Ķēniņvalsts.

[Attēls 23. lpp.]

Kopā ar Dorotiju Kreidenu, kas uzlikusi rokas man uz pleciem, un citiem pionieriem 1943. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Itālijas galvaspilsētā Romā kopā ar citām misionārēm 1953. gadā

[Attēls 25. lpp.]

Mēs ar vīru