Viņi pildīja Jehovas gribu

Ījaba nevainojamība tiek atalgota

ĪJABS bija līdzjūtīgs cilvēks — atraitņu, bāreņu un cietēju aizstāvis. (Ījaba 29:12—17; 31:16—21.) Taču tad kādu dienu viņu pašu negaidīti piemeklēja nelaime: viņš pazaudēja savu bagātību, bērnus un veselību. Diemžēl šajā kritiskajā brīdī cēlsirdīgais vīrs, kas bija sniedzis palīdzīgu roku apspiestajiem, pats nesaņēma nekādu palīdzību. Pat sieva viņam sacīja: ”Atsaki Dievam un mirsti!” Arī Ījaba tā saucamie draugi, Ēlifass, Bildads un Cofars, nesniedza viņam mierinājumu. Gluži pretēji: tie netieši norādīja, ka Ījabs ir grēkojis un tāpēc pelnīti saņem sodu. (Ījaba 2:9; 4:7, 8; 8:5, 6; 11:13—15.)

Lai gan Ījaba ciešanas bija milzīgas, viņš palika uzticīgs Dievam. Tāpēc Jehova beigu beigās parādīja Ījabam žēlastību un svētīja viņu. Vēstījums par Ījabu ir skaidrs apliecinājums tam, ka Dievs noteiktā laikā atalgos visus savus kalpotājus, kas saglabā nevainojamību.

Ījaba attaisnošana un viņa labklājības atjaunošana

Vispirms Jehova izteica aizrādījumu Ēlifasam, Bildadam un Cofaram. Uzrunājot Ēlifasu, kas acīmredzot bija vecākais no šiem trim, viņš teica: ”Mana dusmu kvēle ir iedegusies pret tevi un taviem divi draugiem, jo jūs neesat par Mani runājuši pienācīgā kārtā, — ne tā, kā mans kalps Ījabs. Un tagad, — izraugiet sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie mana kalpa Ījaba un upurējiet kā dedzināmo upuri jūsu pašu labā, un mans kalps Ījabs par jums lai aizlūdz.” (Ījaba 42:7, 8.) Padomā, ko tas nozīmēja!

Jehova pieprasīja no Ēlifasa, Bildada un Cofara iespaidīgu upuri — iespējams, tāpēc, lai uzsvērtu viņu grēka smagumu. Tik tiešām, vai nu apzināti, vai neapzināti viņi bija zaimojuši Dievu, teikdami, ka Dievs ’neuzticas saviem kalpiem’ un ka patiesībā viņam nemaz nav svarīgi, vai Ījabs saglabā uzticību vai ne. Ēlifass pat bija apgalvojis, ka Dieva acīs Ījabs ir tikpat niecīgs kā kode! (Ījaba 4:18, 19; 22:2, 3.) Tāpēc nav brīnums, ka Jehova sacīja: ”Jūs neesat par Mani runājuši pienācīgā kārtā.”

Bet tas vēl nebija viss. Ēlifass, Bildads un Cofars bija grēkojuši arī pret Ījabu, sakot, ka viņš pats ir vainīgs savās nelaimēs. Noklausījies viņu nepamatotās apsūdzības un nesaņēmis ne mazāko līdzjūtību, Ījabs jutās dziļi sarūgtināts un nomākts, viņš pat izsaucās: ”Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?” (Ījaba 10:1; 19:2.) Iedomājieties, kādu kaunu izjuta šie trīs vīri, kad viņiem bija jādāvina Ījabam upuris par saviem grēkiem!

Taču Ījabs nedrīkstēja ļauni priecāties par viņu pazemojumu. Jehova prasīja, lai Ījabs aizlūdz par saviem apsūdzētājiem. Viņš tieši tā arī izdarīja un tāpēc tika svētīts. Vispirms Jehova izdziedināja viņa drausmīgo slimību. Pēc tam Ījaba brāļi, māsas un bijušie paziņas atnāca viņu mierināt, ”Un ikviens no viņiem deva tam vienu kešitua un ikkatrs vienu zelta gredzenu”. Turklāt Ījabam ”piederēja — četrpadsmit tūkstoši sīklopu, un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātesb”. Un, pēc visa spriežot, Ījaba sieva atjaunoja ar viņu mieru. Ar laiku Ījabam piedzima septiņi dēli un trīs meitas; viņš nodzīvoja ilgu mūžu un redzēja četras savu pēcnācēju paaudzes. (Ījaba 42:10—17.)

Ko mēs varam mācīties

Ījaba rīcība ir izcils paraugs, kam var sekot Dieva kalpotāji mūsdienās. Viņš bija ”sirdsskaidrs un taisns” cilvēks — cilvēks, ko Jehova ar lepnumu nosauca par ’savu kalpu’. (Ījaba 1:8; 42:7, 8.) Taču tas nenozīmē, ka Ījabs nekad nekļūdījās. Pārbaudījumu laikā Ījabs vienubrīd nepareizi secināja, ka viņa ciešanas ir izraisījis Dievs. Viņš pat nokritizēja to, kā Dievs izturas pret cilvēkiem. (Ījaba 27:2; 30:20, 21.) Un viņš bija izteicies, ka ir taisnīgs — pat taisnīgāks par Dievu. (Ījaba 32:2.) Tomēr Ījabs nenovērsās no Radītāja, bet pazemīgi pieņēma no viņa pārmācību. ”Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes,” viņš atzina. ”Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.” (Ījaba 42:3, 6.)

Arī mēs, nonākuši grūtībās, varētu domāt, runāt vai rīkoties tā, kā neklājas. (Salīdzināt Salamans Mācītājs 7:7 [”Apspiešanas dēļ vien gudrais var rīkoties neprātīgi”, NW].) Taču, ja mums būs dziļa mīlestība pret Dievu, mēs nesacelsimies pret viņu un nebūsim sarūgtināti, tāpēc ka viņš pieļauj mūsu ciešanas. Tieši pretēji — mēs saglabāsim nevainojamību un, tā rīkodamies, saņemsim lielas svētības. Psalmu sacerētājs par Jehovu teica: ”Pret to, kas ir lojāls, tu izturies lojāli.” (Psalms 18:26, NW.)

Pirms Ījabs atguva veselību un agrāko labklājību, viņam bija jāaizlūdz par saviem draugiem, kas bija grēkojuši pret viņu. Kāds brīnišķīgs paraugs mums! Lai saņemtu grēku piedošanu no Jehovas, mums vispirms jāpiedod tiem, kas ir grēkojuši pret mums. (Mateja 6:12; Efeziešiem 4:32.) Ja nevēlamies piedot citiem, kad ir pamatots iemests to darīt, — vai gan mēs varam gaidīt, ka Jehova būs žēlsirdīgs pret mums? (Mateja 18:21—35.)

Mums visiem reižu reizēm jāsastopas ar pārbaudījumiem. (2. Timotejam 3:12.) Taču mēs, tāpat kā Ījabs, varam saglabāt nevainojamību. Par šādu nostāju mēs tiksim bagātīgi atalgoti. Jēkabs rakstīja: ”Raugi, mēs teicam svētīgus tos, kas ir izcietuši. Par Ījaba pastāvību jūs esat dzirdējuši un redzējuši, kāds ar viņu ir bijis tā Kunga gala mērķis, jo tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs.” (Jēkaba 5:11.)

[Zemsvītras piezīmes]