Mišna un Mozum dotā Dieva bauslība

”NO SĀKUMA mums rodas sajūta, ka pievienojamies sarunai, kura sākusies jau pirms krietna laika un kurā tiek apspriesti jautājumi, ko mēs nekādi nespējam saprast.. Mēs.. jūtamies tā, it kā atrastos kādas tālas lidostas uzgaidāmajā telpā. Mēs saprotam vārdus, ko cilvēki izrunā, bet mūs mulsina to nozīme, mēs nesaprotam, par ko viņi runā, un īpaši mulsina satraukums šo cilvēku balsīs.” Tā ebreju zinātnieks Jakobs Neisners apraksta, kā var justies tie, kas pirmo reizi lasa Mišnu. Neisners piebilst: ”Mišnai nav konkrēta sākuma. Tās beigas ir aprautas.”

Denjels Džeremijs Silvers savā darbā A History of Judaism (Jūdaisma vēsture) ir nosaucis Mišnu par ”rabīniskā jūdaisma galveno grāmatu”. Viņš raksta: ”Mišna aizstāja Bībeli, turpmāk tā bija mācību programmas pamats [ebreju] izglītībā.” Kāpēc tik neskaidri uzrakstīta grāmata kļuva tik nozīmīga?

Daļēji ir atbildēts pašā Mišnā: ”Mozus Sīnāja kalnā saņēma Toru un nodeva to Jozuam, Jozua nodeva vecajiem, un vecaji praviešiem. Pravieši to nodeva lielās sapulces vīriem.” (Abot 1:1.) Mišnā ir apgalvots, ka tajā ietverta informācija, kas Mozum nodota Sīnāja kalnā, proti, neuzrakstīti likumi, kas pieder pie Izraēlam dotās Dieva bauslības. Tika uzskatīts, ka lielās sapulces (vēlāk to nosauca par sinedriju) locekļi pieder pie mācītajiem vīriem jeb gudrajiem, kas noteiktas mācības mutvārdos nodeva no paaudzes paaudzei, līdz beigās tās tika pierakstītas un izveidoja Mišnu. Bet vai tas atbilst īstenībai? Kas patiesībā sarakstīja Mišnu un kāpēc? Vai tajā ir ietverta informācija, ko Mozus saņēma Sīnāja kalnā? Vai tā kaut ko nozīmē mums?

Jūdaisms bez tempļa

Laikā, kad Dievs iedvesmoja cilvēkus, lai viņi sarakstītu Bībeli, nepastāvēja uzskats, ka kopā ar rakstīto Mozus bauslību Dievs būtu devis arī mutvārdu likumus.a (2. Mozus 34:27.) Pēc daudziem gadsimtiem jūdaismā radās tāda grupa kā farizeji, kas izveidoja šādu uzskatu un veicināja tā izplatīšanos. Pirmajā gadsimtā m.ē. saduceji, kā arī citi ebreji pretojās šai nebībeliskajai mācībai. Taču, kamēr ebreju pielūgsmes centrs bija templis Jeruzalemē, jautājums par mutvārdu likumiem bija otršķirīgs. Pielūgsme templī ikviena ebreja dzīvei piešķīra noteiktību un zināmu stabilitāti.

Bet 70. g. m.ē. ebreju tauta piedzīvoja milzīgu reliģisku krīzi. Romiešu leģioni izpostīja Jeruzalemi un nogalināja vairāk nekā miljonu ebreju. Tempļa, ebreju garīgās dzīves centra, vairs nebija. Nebija vairs iespējams dzīvot pēc Mozus bauslības, kas pieprasīja upurus un priesteru kalpošanu templī. Bija zudis jūdaisma stūrakmens. Talmudists Adins Šteinzalcs rakstīja: ”Kad.. 70. g. m.ē. sagrāva templi, par neatliekamu uzdevumu kļuva visas reliģiskās dzīves struktūras pārveidošana.” Tas arī tika izdarīts.

Jau pirms tempļa iznīcināšanas Johanans ben Zakajs, ievērojams farizeju vadoņa Hillēla māceklis, bija saņēmis no Vespasiāna (nākamā imperatora) atļauju pārvietot jūdaisma garīgo centru un sinedriju no Jeruzalemes uz Jabni. Kā paskaidro Šteinzalcs, pēc Jeruzalemes izpostīšanas Johananam ben Zakajam ”bija jānodibina tautai jauns centrs un jāpalīdz tai pielāgoties jaunajiem apstākļiem, jo tad, kad templis bija beidzis pastāvēt, bija jāpanāk, ka reliģiskā dedzība pievēršas kaut kam citam”. Šis ”kaut kas cits” bija mutvārdu likumi.

Kad templis bija drupās, ne saduceji, ne citas jūdu sektas nevarēja piedāvāt nekādu vērā ņemamu alternatīvu. Farizeju virziens jūdaismā kļuva par galveno virzienu, kas ar laiku iekļāva sevī opozicionāros grupējumus. Lai uzsvērtu vienotību, galvenie rabīni vairs nesauca sevi par farizejiem — šis vārds saistījās ar sektantismu un neiecietību. Viņi kļuva pazīstami vienkārši kā rabīni, ”Izraēla gudrie”. Šie gudrie veidoja uzskatu sistēmu, kurā varētu ietilpināt savu priekšstatu par mutvārdu likumiem. Tai bija jābūt garīgai celtnei, kam cilvēku uzbrukumi nespētu nodarīt tik lielu postu kā templim.

Mutvārdu likumu apkopošana

Kaut gan pēc tempļa sagraušanas par galveno centru bija kļuvusi rabīnu akadēmija Jabnē (40 kilometru uz rietumiem no Jeruzalemes), visā Izraēlā un pat tik tālās vietās kā Babilona un Roma sāka rasties citas akadēmijas, kurās mācīja mutvārdu likumus. Taču tam bija savi trūkumi. A. Šteinzalcs paskaidro: ”Kamēr gudrie bija sapulcējušies vienuviet un galveno zinātnisko darbu veica viena vīriešu grupa [Jeruzalemē], tradīciju vienotība tika saglabāta. Bet līdz ar skolotāju skaita pieaugumu un atsevišķu skolu nodibināšanu radās.. izteiksmes metožu un formu pārbagātība.”

Mutvārdu likumu skolotājus sauca par tannām, šis nosaukums ir atvasināts no aramiešu vārda, kas nozīmē ’pētīt’, ’atkārtot’, ’mācīt’. Tā tika uzsvērts, ka tannas gan paši apgūstot likumus, gan mācot tos citiem, izmantoja cītīgas atkārtošanas un iegaumēšanas metodi. Lai atvieglotu mutvārdu tradīciju iegaumēšanu, visus likumus jeb tradīcijas saīsināja līdz īsai, kodolīgai frāzei. Jo mazāk vārdu, jo labāk. Tika meklēta stilizēta, poētiska forma, un frāzes bieži tika skandētas vai dziedātas. Taču šie likumi nebija sistematizēti, un dažādu skolotāju likumi ļoti atšķīrās.

Pirmais rabīns, kas daudzajām un dažādajām mutvārdu tradīcijām piešķīra noteiktu formu un struktūru, bija Akiba ben Josefs (apm. 50.—135. g. m.ē.). A. Šteinzalcs par viņu rakstīja: ”Laikabiedri salīdzināja viņu ar strādnieku, kas staigā pa laukiem, liek savā grozā visu bez izšķirības un, atgriezies mājās, visu sašķiro. Akiba studēja ļoti daudzus priekšmetus un tos sistematizēja.”

Mūsu ēras otrajā gadsimtā — vairāk nekā 60 gadu pēc Jeruzalemes sagraušanas — notika otrā lielā ebreju sacelšanās pret Romas kundzību, un to vadīja Bar Kohba. Arī šī sacelšanās atnesa postu. Gāja bojā gandrīz miljons ebreju, arī Akiba un daudzi viņa mācekļi. Kad Romas imperators Adriāns paziņoja, ka ebreji drīkst uzturēties Jeruzalemē tikai tempļa sagraušanas gadadienā, tika iznīcinātas pēdējās ebreju cerības, ka reiz būs iespējams atjaunot templi.

Tannas, kas dzīvoja laikposmā pēc Akibas nāves, nekad nebija redzējuši Jeruzalemes templi. Par viņu ”templi” jeb reliģijas centru kļuva mutvārdu likumu tradīciju sistemātiskas studijas. Akibas un tā mācekļu iesākto darbu mutvārdu likumu sistēmas izveidē turpināja pēdējais tanna Jūda Hanasi.

Kas tika iekļauts Mišnā

Jūda Hanasi bija Hillēla un Gamaliēlab pēcnācējs. Viņš bija dzimis Bar Kohbas sacelšanās laikā un neilgi pirms otrā un trešā gadsimta mijas bija kļuvis par Izraēlas ebreju kopienas vadītāju. Tituls ”Hanasi” nozīmē ’valdnieka dēls’, tas norāda, ka viņam ebreju vidū bija augsts stāvoklis. Bieži viņš ir saukts vienkārši par rabīnu. Jūda Hanasi vadīja kā savu akadēmiju, tā arī sinedriju — no sākuma Betšearimā, vēlāk Galilejā, Zeporā.

Saprazdams, ka turpmākie konflikti ar Romu var apdraudēt pat mutvārdu likumu nodošanu nākamajām paaudzēm, Jūda Hanasi nolēma tiem piešķirt tādu struktūru, kas nodrošinātu to saglabāšanu. Viņš sapulcināja savā akadēmijā visievērojamākos tā laika zinātniekus. Tie apsprieda katru jautājumu, katru mutvārdu likumu tradīciju. Diskusiju kopsavilkums tika izteikts ārkārtīgi kodolīgās frāzēs, ievērojot dzejiskās senebreju prozas stingrās likumības.

Kopsavilkums tika iedalīts sešās lielās daļās atbilstoši saturam. Jūda tās sadalīja 63 nodaļās jeb traktātos. Garīgā celtne nu bija pabeigta. Līdz tam laikam tradīcijas vienmēr bija nodotas tālāk mutvārdos. Bet tad, lai tās aizsargātu vēl vairāk, visas tradīcijas tika uzrakstītas — tas bija radikāls pavērsiens. Šo iespaidīgo jauno rakstveida apkopojumu, kurā tika iekļauti mutvārdu likumi, nosauca par Mišnu. Vārds Mišna cēlies no senebreju vārda šānā, kas nozīmē ’atkārtot’, ’pētīt’, ’mācīt’. Tam ir tāda pati nozīme kā aramiešu vārdam tena, no kura cēlies tānāim, kā sauca Mišnas skolotājus.

Mišna nebija veidota ar mērķi radīt negrozāmu kodeksu. Tajā galvenokārt bija runa par izņēmumiem, uzskatot, ka lasītājs zina pamatprincipus. Īstenībā Mišna rezumēja to, kas tika apspriests un mācīts rabīnu akadēmijās Jūdas Hanasi laikā. Mišna bija tālākai apspriešanai paredzēts darbs, kurā pamatvilcienos ietverti mutvārdu likumi, tas bija karkass jeb pamatstruktūra, uz ko balstīt tālāko izveidi.

Mišna neatklāj neko tādu, kas būtu dots Mozum Sīnāja kalnā, bet sniedz ieskatu mutvārdu likumu izveidē, ko aizsāka farizeji. Mišnā ietvertā informācija nedaudz palīdz saprast izteicienus Kristiešu grieķu rakstos, kā arī dažas Jēzus Kristus un farizeju diskusijas. Taču jābūt piesardzīgiem, jo Mišnā paustās domas atspoguļo mūsu ēras otrā gadsimta jūdaistu uzskatus. Mišna ir tilts starp otro templi un Talmudu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 26. lpp.]

Mišnas iedalījums

Mišna ir sadalīta sešās daļās. Tajās ietilpst 63 mazākas grāmatiņas jeb traktāti, kas sadalīti apakšnodaļās un paragrāfos — mišnajot (nevis pantos).

1. Zeraim (likumi par zemkopību).

Šajos traktātos apskatītas lūgšanas par ēdienu un jautājumiem, kas saistīti ar zemkopību. Turpat ir arī likumi par desmitās tiesas maksāšanu, priesteru daļām, ražas pārpalikumu savākšanu un sabata gadiem.

2. Moed (svētki).

Šīs daļas traktātos apspriesti likumi par sabatu, Salīdzināšanas dienu un citiem svētkiem.

3. Našim (sievietes, likumi par laulību).

Traktāti, kuros runāts par laulību un šķiršanos, īpašajiem solījumiem, nazīriešiem, kā arī gadījumiem, kad pastāv aizdomas, ka noticis laulības pārkāpums.

4. Nezikin (zaudējumi un civillikumi).

Šajā daļā apskatīti jautājumi, kas saistīti ar civillikumiem, arī likumiem par īpašumu, ar tiesām un sodiem, sinedrija funkcijām, elkdievību, zvērestiem, kā arī iekļautas Tēvu pamācības (Abot).

5. Kodašim (upuri).

Traktāti, kuros apspriesti likumi par dzīvnieku un labības upuriem, kā arī minēti tempļa izmēri.

6. Toharot (šķīstīšanās rituāli).

Šajā daļā ir traktāti par rituālo šķīstību, mazgāšanos, roku mazgāšanu, ādas slimībām un dažādu priekšmetu nešķīstību.

[Papildmateriāls 28. lpp.]

Mišna un kristiešu grieķu raksti

Mateja 12:1, 2: ”Tanī laikā Jēzus reiz gāja sabatā caur labību; un viņa mācekļi bija izsalkuši, un tie sāka vārpas plūkt un ēst. Bet farizēji, to redzēdami, uz viņu sacīja: ”Redzi, tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīv darīt.”” Ebreju rakstos nebija aizliegts tas, ko darīja Jēzus mācekļi. Bet Mišnā uzskaitītas 39 darbības, ko rabīni bija aizlieguši darīt sabatā. (Šabat 7:2.)

Mateja 15:3: ”Viņš [Jēzus] atbildēja un tiem sacīja: ”Kāpēc tad jūs arī pārkāpjat Dieva pavēli savu likumu dēļ?”” Mišnā ir apstiprināts, ka pastāvēja šāda attieksme pret likumiem. (Sinedrijs 11:3.) Tur sacīts: ”Lielāka stingrība attiecas uz Rakstu mācītāju vārdu [ievērošanu] nekā uz [rakstītā] Likuma [ievērošanu]. Ja cilvēks saka: ”Filaktēriju nēsāšana nav obligāta,” — tā pārkāpdams Likuma vārdus, viņš nav sodāms; [bet, ja viņš saka:] ”Tajās jābūt pieciem nodalījumiem,” — un tā kaut ko pievieno Rakstu mācītāju vārdiem, viņš ir sodāms.” (Herberta Denbija The Mishnah, 400. lpp.)

Efeziešiem 2:14: ”Viņš [Jēzus] ir mūsu miers: viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra.” Mišnā teikts: ”Tempļa kalnā bija režģa sēta (soregs) desmit plaukstu augstumā.” (Midot 2:3.) Cittautiešiem bija aizliegts iet tālāk, jo viņi nedrīkstēja ieiet iekšējos pagalmos. Apustulis Pāvils, rakstīdams efesiešiem mūsu ēras 60. vai 61. gadā, kad šī barjera vēl aizvien pastāvēja, izmantoja to par simbolu. Simboliskā barjera bija bauslības derība, kas ilgu laiku bija šķīrusi jūdus no cittautiešiem. Taču, pamatojoties uz Kristus nāvi, 33. gadā m.ē. šī barjera tika iznīcināta.