Kas ir Talmuds?

”Talmuds neapšaubāmi ir viens no visu laiku izcilākajiem literārajiem darbiem.” (The Universal Jewish Encyclopedia.)

”[Talmuds ir] viens no cilvēces lielākajiem intelektuālajiem sasniegumiem, tik sarežģīts, tik dziļš un grūti saprotams dokuments, ka vairāk nekā pusotra tūkstoša gadu ar to ir bijuši nodarbināti lieliskākie prāti.” (Jakobs Neisners, ebreju zinātnieks un rakstnieks.)

”Talmuds ir [jūdaisma] pamats, uz kura balstās visa ebreju garīgā un intelektuālā dzīve.” (Adins Šteinzalcs, talmudists un rabīns.)

TALMUDAM daudzus gadsimtus neapstrīdami ir bijusi milzīga ietekme uz ebreju tautu. Tomēr, pretstatā iepriekšminētajiem atzinīgajiem izteikumiem, tas ir arī noniecināts un saukts par ”neskaidrības jūru”. Talmudu pasludināja par zaimu darbu, ko radījis Velns. Ar pāvesta rīkojumu to daudz reižu pakļāva cenzūrai, konfiscēja un milzum daudz tā eksemplāru sadedzināja Eiropas pilsētu laukumos.

Bet kāds īstenībā ir minētais darbs, kura dēļ uzliesmojuši tik daudzi strīdi? Kādā ziņā Talmuds ir unikāls pārējo ebreju rakstu pieminekļu vidū? Kāpēc tas ir sarakstīts? Kādu iemeslu dēļ tas ir tik ļoti iespaidojis jūdaismu? Vai Talmuds kaut ko nozīmē arī tiem, kas nav ebreji?

70. gadā m.ē. templis Jeruzalemē tika sagrauts, un nākamajos 150 gados visā Izraēlā rabīnu jeb gudro akadēmijas steidzīgi meklēja jaunu pamatu ebreju paražu saglabāšanai. Viņi apsprieda dažādas savu mutvārdu likumu tradīcijas un diskusiju rezultātus apkopoja. Uz šā pamata viņi jūdaismā izveidoja jaunus ierobežojumus un prasības, kas noteica, kā ikdienā dzīvot svētu dzīvi bez tempļa. Jaunā garīgā struktūra tika izklāstīta Mišnā, ko trešā gadsimta sākumā sastādīja Jūda Hanasi.a

Mišna bija atsevišķs darbs, kurā netika meklēti apstiprinājumi Bībeles pantos. Diskusiju metode un pat tajā lietotās ebreju valodas stils ļoti atšķīrās no Bībeles teksta. Mišnā rakstītie rabīnu lēmumi attiecās uz ebreju ikdienas dzīvi, lai kur tie dzīvotu. Jakobs Neisners komentē: ”Mišna izraēliešiem kļuva par galveno likumu krājumu. [..] Tās priekšrakstiem bija jāpiekrīt, un tie bija jāievēro.”

Bet ja nu kāds apšaubītu, ka Mišnā iekļautie gudro izteikumi patiešām ir tikpat autoritatīvi kā Raksti, kas nākuši no Dieva? Rabīniem būtu jāparāda, ka Mišnā esošās tannu (mutvārdu likumu skolotāju) mācības ir pilnīgā saskaņā ar Ebreju rakstiem. Radās vajadzība pēc tālākiem komentāriem. Rabīni domāja, ka Mišna jāpaskaidro un ka jārod tai apstiprinājumi, kā arī jāpierāda, ka tā tapusi vienlaicīgi ar Mozum doto bauslību Sīnāja kalnā. Viņi uzskatīja par nepieciešamu pierādīt, ka mutvārdu un rakstīto likumu jēga un mērķis ir vienādi. Mišna nekļuva par pēdējiem komentāriem jūdaismā, tieši otrādi — tā kļuva par pamatu jaunām reliģiskām diskusijām un debatēm.

Talmuda veidošana

Rabīnus, kas ķērās pie šī uzdevuma, sauca par amorajiem — Mišnas ’izskaidrotājiem’. Katrā akadēmijā skolnieki pulcējās ap kādu izcilu rabīnu. Diskusijas nelielā zinātnieku un skolnieku lokā noritēja visa gada garumā. Bet visnozīmīgākās apspriedes notika divreiz gadā, adara un elula mēnesī, kad lauku darbi bija padarīti un diskusijas varēja apmeklēt simtiem un pat tūkstošiem ebreju.

Adins Šteinzalcs stāsta: ”Apspriedes vadīja akadēmijas galva, viņš sēdēja uz krēsla vai uz īpaša paklāja. Pirmajās rindās vadītājam pretī sēdēja ievērojami zinātnieki, vadītāja kolēģi un labākie skolnieki, bet aiz tiem — visi pārējie zinātnieki.. Kārtība, kādā visi sēdēja, bija balstīta uz stingri noteiktu hierarhiju [atbilstoši nozīmīgumam].” Tika noskaitīta kāda Mišnas daļa. Pēc tam to salīdzināja ar tannu savākto materiālu, kurš nebija iekļauts Mišnā, bet kurā bija runāts par to pašu jautājumu vai arī dota papildu informācija. To visu sāka analizēt. Izvirzīja jautājumus un analizēja pretrunas ar nolūku rast iekšēju saskaņu starp mācībām. Ebreju rakstos tika meklēti panti, kas atbalstītu rabīnu mācības.

Lai gan diskusijās pastāvēja stingra kārtība, tās bija ļoti saspringtas un dažreiz pat vētrainas. Kāds Talmudā citēts gudrais runāja par ”ugunīgām dzirkstīm”, kas lidoja starp rabīniem debašu laikā. (Hullin 137b, Babilonijas Talmuds.) A. Šteinzalcs par diskusiju norisi raksta: ”Akadēmijas vadītājs jeb gudrais, lasīdams lekciju, deva problēmām savu skaidrojumu. Zinātnieku auditorija bieži vien viņu apbēra ar jautājumiem, kas bija balstīti uz citiem avotiem, citu komentētāju viedokļiem vai arī pašu izdarītiem loģiskiem secinājumiem. Reizēm debates bija ļoti īsas, un tās aprobežojās ar noteiktu un pārliecinošu atbildi uz izvirzīto jautājumu. Bet citos gadījumos zinātnieki piedāvāja alternatīvus risinājumus, un tad sekoja plašas debates.” Tajās varēja piedalīties visi klātesošie. Apspriedēs noskaidrotos jautājumus nodeva citām akadēmijām, lai tos izskatītu citi zinātnieki.

Taču apspriedes nebija tikai nebeidzamas debates par tiesiskiem jautājumiem. Tiesisko priekšrakstu kopumu, kurā bija iekļauti ebreju reliģiskās dzīves likumi un normas, sauc par halahu. Apzīmējums cēlies no senebreju vārda ar nozīmi ’iet’ un norāda uz ’ceļu, kāds dzīvē jāiet’. Viss pārējais — stāsti par rabīniem un Bībelē aprakstītajiem cilvēkiem, gudri sakāmvārdi, ticības un filozofijas mācības — tiek saukts par hagadu (no senebreju vārda ar nozīmi ’stāstīt’). Halaha un hagada rabīnu debatēs tika izklāstītas pārmaiņus.

Moriss Adlers savā grāmatā The World of the Talmud (”Talmuda pasaule”) raksta: ”Gudrs skolotājs iejaucas garā un grūtā tiesiskā strīdā, pievērsdamies kaut kam pamācošākam un mazāk apgrūtinošam. [..] Tāpēc Talmudā ir sastopamas leģendas un vēsturiski nostāsti, tā laika zinātnes un folkloras elementi, Bībeles ekseģēze un biogrāfijas, sprediķi un teoloģiski iestarpinājumi — tas viss cilvēkam, kas nepazīst akadēmiju metodes, varētu šķist dīvains nesakārtotas informācijas sajaukums.” Akadēmiju zinātnieki šādas atkāpes izdarīja ar nolūku, un tās bija saistītas ar diskutējamo jautājumu. Halaha un hagada rabīnu akadēmijās tika izmantotas, lai radītu jaunu darbu.

Divi Talmudi

Ar laiku galvenais Palestīnas rabīnu centrs pārvietojās uz Tiberiju. Citas nozīmīgas akadēmijas atradās Zeporā, Cēzarejā un Lidā. Bet aizvien sliktākā ekonomiskā situācija, pastāvīgā politiskā nestabilitāte un beigās arī atkritušās kristietības naidīgā attieksme un ebreju vajāšana izraisīja plašu pārceļošanu uz Austrumiem, uz citu lielu ebreju centru — Babiloniju.

Gadsimtiem ilgi skolnieki bija plūduši no Babilonijas uz Palestīnu, lai studētu akadēmijās pie lielajiem rabīniem. Viens no šādiem skolniekiem bija Aba ben Ibo, ko sauca arī par Abu Ariku, t.i., garo Abu, bet vēlāk viņš bija pazīstams vienkārši kā Rabs. Viņš mācījās pie Jūdas Hanasi un atgriezās Babilonijā apmēram 219. gadā, un kopš tā laika Babilonijas ebreju kopienas nozīme garīgajā dzīvē aizvien pieauga. Rabs nodibināja akadēmiju Sūrā, tā bija vieta, kur dzīvoja daudz ebreju, bet bija maz zinātnieku. Raba reputācijas dēļ viņa akadēmijā jau drīz vien bija 1200 pastāvīgu skolnieku, bet adara un elula mēnesī (pēc ebreju kalendāra) apspriedēs bija klāt tūkstošiem ebreju. Ievērojams Raba laikabiedrs Samuēls nodibināja akadēmiju Nehardejā. Slavenas akadēmijas pastāvēja arī Pumbeditā un Mehozā.

Tad vairs nebija jāceļo uz Palestīnu, jo arī Babilonijā varēja mācīties pie lieliem zinātniekiem. Kad Mišna bija izveidota par atsevišķu tekstu, Babilonijas akadēmijas varēja kļūt pilnīgi neatkarīgas. Kaut arī kopš tā laika Palestīnā un Babilonijā attīstījās dažādi stili un metodes, akadēmijas savā starpā apmainījās ar informāciju, kā arī ar skolotājiem, tāpēc saglabājās vienotība.

Ceturtā gadsimta beigās un piektā gadsimta sākumā Palestīnā ebreju apstākļi kļuva sevišķi smagi. Atkritušās kristietības varai aizvien pieaugot, ebreji tika apspiesti un vajāti, līdz beidzot ap 425. gadu tika likvidēts sinedrijs un Nasi (patriarha) ietekmīgais stāvoklis. Tāpēc Palestīnas amoraji akadēmiju debašu rezultātus sāka apkopot vienā saskaņotā darbā, lai nodrošinātu to saglabāšanos. Šis darbs, kas lielā steigā tika izveidots ceturtā gadsimta beigās, kļuva pazīstams kā Palestīnas Talmuds.b

Kamēr akadēmijas Palestīnā arvien vairāk panīka, Babilonijas amoraji tuvojās savu spēju pilnbriedam. Abajes un Rabas diskusijās tika attīstīta sarežģīta un izsmalcināta argumentācija, kas vēlāk kļuva par talmudiskās analīzes modeli. Tad Sūras akadēmijas vadītājs Aši (371.—427. g. m.ē.) sāka apkopot un rediģēt diskusiju rezultātus. Kā raksta A. Šteinzalcs, Aši to darīja, ”raizēdamies, ka kolosālais mutvārdu materiāls nesakārtots varētu nogrimt aizmirstībā”.

Materiāla bija daudz, daudz vairāk, nekā varētu sakārtot viens cilvēks vai pat viena paaudze. Amoraju periods Babilonijā beidzās piektajā gadsimtā, bet Babilonijas Talmuda galīgo rediģēšanu sestajā gadsimtā turpināja grupa, ko sauca par saborajiem (aramiešu termins, kas nozīmē ’izskaidrotāji’). Šie beidzamie redaktori milzīgo nepabeigtā materiāla daudzumu un gadsimtiem ilgušo rabīnu diskusiju lēmumus apkopoja un izveidoja par vienotu veselumu, piešķirdami Babilonijas Talmudam tādu stilu un uzbūvi, ar ko tas atšķīrās no agrākajiem ebreju sarakstītajiem darbiem.

Ko panāca Talmuds?

Talmuda rabīnu mērķis bija pierādīt, ka Mišna cēlusies no tā paša avota, no kura Ebreju raksti. Kādēļ viņi vēlējās to pierādīt? Jakobs Neisners komentē: ”Oficiālais mērķis bija noskaidrot, par ko jāuzskata Mišna. Bet lietas būtība, izrādās, bija jautājums par gudro autoritāti.” Lai to nostiprinātu, katra Mišnas rindiņa un dažreiz pat katrs vārds tika pārbaudīti, apstrīdēti, paskaidroti un noteiktā veidā saskaņoti. J. Neisners atzīmē, ka tādā veidā rabīni ”mainīja Mišnas ievirzi”. Mišna bija radīta kā pabeigts darbs, bet tad to sāka analizēt un sīki izskaidrot. Šajā procesā to pārskatīja un pārstrādāja.

Jaunais darbs, Talmuds, bija atbilstošs rabīnu nolūkam. Viņi iedibināja analīzes likumus, un tāpēc cilvēki mācījās domāt tāpat, kā domā rabīni. Rabīni uzskatīja, ka viņu pētīšanas un analīzes metode atspoguļo Dieva prātu. Talmudiskās studijas kļuva par pašmērķi, par pielūgsmes formu — par prāta nodarbi, ar kuru varot līdzināties Dievam. Nākamās paaudzes šo metodi izmantoja paša Talmuda analīzē. Ko tas deva? Vēsturnieks Sesils Rots raksta: ”Ar Talmuda palīdzību.. [ebreji] ieguva raksturīgu iezīmi, kas viņus atšķīra no pārējiem, kā arī milzīgu spēku pretoties ārējam spiedienam un palikt vienotiem. Talmuda dialektika attīstīja ebreju spēju uztvert un spriest, kā arī piešķīra.. viņiem asu un vērīgu prātu. [..] Viduslaikos vajātajiem ebrejiem Talmuds bija kā cita pasaule, kurā tie varēja paslēpties no īstenības.. Tā bija tēvzeme, ko viņi varēja nēsāt sev līdzi, jo viņu pašu zeme bija zudusi.”

Mācot citiem rabīnu domāšanas veidu, Talmudam noteikti ir bijusi liela ietekme. Bet visi — kā ebreji, tā pārējie — var padomāt par šādu jautājumu: vai Talmuds patiešām atspoguļo Dieva prātu? (1. Korintiešiem 2:11—16.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 31. lpp.]

Abu Talmudu salīdzinājums

Senebreju vārds ”Talmuds” nozīmē ’pētīšana’, ’mācīšanās’. Palestīnas un Babilonijas amoraju mērķis bija pētīt un analizēt Mišnu. Tas ir darīts abos Talmudos (gan Palestīnas, gan Babilonijas), bet ko var secināt, tos salīdzinot? Jakobs Neisners raksta: ”Pirmais Talmuds analizē pierādījumus, otrais pētī premisas; pirmais paliek tikai pētījamā jautājuma ietvaros, otrais tos ievērojami pārsniedz.”

Tā kā Babilonijas Talmudu rediģēja vairāk un pamatīgāk, tas ir ne vien vērienīgāks, bet arī dziļāks un rūpīgāks, kas it sevišķi izpaužas veidā, kādā tiek risinātas domas un izdarīta analīze. Pieminot Talmudu, parasti domā Babilonijas Talmudu. Šis darbs gadsimtu gaitā ir daudz vairāk pētīts un komentēts. Pēc J. Neisnera domām, Palestīnas Talmuds ”ir kompetents darbs”, bet Babilonijas Talmuds ”ir ģeniāls darbs”.