Onēsifors drosmīgs cilvēks, kas sniedza atbalstu
”ATCERIETIES saistītos, it kā arī jūs būtu saistīti, tos, kas tiek mocīti!” (Ebrejiem 13:3.) Kad apustulis Pāvils apmēram 61. gadā m.ē. rakstīja šos vārdus, viņš pats jau vairākkārt bija arestēts, un pirms savas mocekļa nāves viņš vēlreiz nonāca cietumā. (Apustuļu darbi 16:23, 24; 22:24; 23:35; 24:27; 2. Korintiešiem 6:5; 2. Timotejam 2:9; Filemonam 1.) Tāpat kā tagad, arī toreiz bija ļoti nepieciešams, lai draudžu locekļi rūpētos par ticības biedriem, kas savas ticības dēļ cieš.
Viens no pirmajā gadsimtā dzīvojušajiem mācekļiem, kas īpaši pievērsa uzmanību šai vajadzībai, bija Onēsifors. Viņš apmeklēja Pāvilu, kad tas otro reizi Romā atradās cietumā. Apustulis rakstīja par šo kristieti: ”Lai tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu, bet, nonācis Romā, rūpīgi meklēja mani un atrada.” (2. Timotejam 1:16, 17.) Vai tu kādreiz esi atvēlējis laiku, lai padomātu, ko šie nedaudzie vārdi īstenībā nozīmē? Ja tu tā darīsi, tu, visticamāk, vēl vairāk novērtēsi Onēsifora paveikto. Tu redzēsi, ka viņš bija drosmīgs un ka viņš mācēja sniegt atbalstu.
Pāvils atkal cietumā
Pēc tam kad Pāvils pirmo reizi tika atbrīvots no ieslodzījuma Romā, viņš atkal nonāca romiešu cietumā, bet nu jau citādos apstākļos. Pirmajā reizē draugi varēja apciemot Pāvilu viņa īrētajā mājā, un viņš pats bija pārliecināts, ka noteikti tiks atsvabināts. Tagad vairākums bija pametis Pāvilu, un viņu gaidīja mocekļa nāve. (Apustuļu darbi 28:30; 2. Timotejam 4:6—8, 16; Filemonam 22.)
Šoreiz Pāvils bija nonācis cietumā apmēram 65. gadā m.ē. Aptuveni pirms gada — 64. gada jūlijā — Romā bija plosījies ugunsgrēks, nopostīdams veselus 10 no 14 pilsētas rajoniem. Kā rakstīja romiešu vēsturnieks Tacits, imperators Nerons nevarēja ”izskaust apkaunojošās baumas, ka dedzināšana bija notikusi pēc pavēles. Tad, lai darītu galu baumām, Nerons sagrozīja faktus un lika nežēlīgi mocīt tos, kurus tauta kaunpilnās rīcības dēļ ienīda un sauca par kristiešiem. [..] Viņu sodīšanai ar nāvi pievienojās ņirgāšanās. Daudzus, apģērbtus zvēru ādās, saplosīja suņi, citi tika sisti krustā, citi — nolemti liesmām un sadedzināti, tumsai iestājoties, lai tie būtu par gaismekļiem naktī.”
Šāda gaisotne valdīja tad, kad Pāvils atkal bija nokļuvis cietumā, un viņam draudēja līdzīgs liktenis. Nav brīnums, ka viņš bija ļoti pateicīgs par sava drauga Onēsifora apciemojumiem! Bet tagad aplūkosim situāciju no Onēsifora viedokļa.
Onēsifors apciemo ieslodzīto Pāvilu
Onēsifora ģimene acīmredzot dzīvoja Efesā. (2. Timotejam 1:18; 4:19.) Nav stāstīts, vai Onēsifors bija ieradies impērijas galvaspilsētā kārtot savas darīšanas vai arī ar nolūku apmeklēt Pāvilu. Lai kā arī būtu bijis, apustulis atzīmēja, ka Onēsifors, nonācis Romā, to ”daudzkārt atspirdzināja”. (2. Timotejam 1:16, 17.) Kā viņš atspirdzināja Pāvilu? Varbūt Onēsifors palīdzēja materiāli, taču arī viņa klātbūtne noteikti stiprināja un uzmundrināja Pāvilu. Dažos Bībeles tulkojumos šajā pantā rakstīts: ”Viņš bieži uzmundrināja manu garu,” — vai arī: ”Viņš bieži spēcināja mani.”
Ja kāds tajā laikā vēlējās Romā apmeklēt ieslodzītu kristieti, viņam bija jāsastopas ar grūtībām. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad Pāvils atradās ieslodzījumā, Romas kristieši acīmredzot bija zaudējuši sakarus ar viņu. Tik lielā pilsētā, kāda bija Roma, starp daudzajiem dažādu nodarījumu dēļ ieslodzītajiem nebija viegli atrast neievērojamu cietumnieku. Tāpēc bija cītīgi jāmeklē. Zinātnieks Džovanni Rostanjo to apraksta šādi: ”Grūtības varēja būt dažādas. Galvenais, šādos meklējumos bija nepieciešama īpaša piesardzība. Ja kāds ievāca informāciju dažādās vietās, neatlaidīgi centās atrast cietumu, kur ieslodzīts vecs fanātiķis, kas iesaistīts daudzos noziegumos, tad viņš varēja izraisīt nevajadzīgas aizdomas.”
Rakstnieks P. Herisons dzīvi tēlo to pašu situāciju: ”Mēs redzam, kā ļaužu drūzmā pavīd kāda apņēmīga seja, un ar pieaugošu interesi sekojam šim svešiniekam, kas ieradies no tāliem Egejas jūras krastiem, vērojam, kā viņš soļo pa nepazīstamajām līkloču ieliņām, klauvē pie daudzām durvīm, pievērš uzmanību katram mazākajam norādījumam, zina, kādu risku uzņēmies, un tomēr ir nolēmis neatkāpties; beidzot kādā ļoti vāji apgaismotā cietuma ēkā viņu sveic pazīstama balss un viņš atrod Pāvilu, kas ar ķēdēm saistīts pie romiešu kareivja.” Ja šis cietums bija tāds pats kā pārējie romiešu cietumi, tad droši vien tā bija auksta, tumša un netīra vieta, kur cilvēki bija iekalti važās un viņiem bija jāizjūt visādas ciešanas.
Bija bīstami būt draugos ar tādu cietumnieku, kāds bija Pāvils. Vēl bīstamāk bija apmeklēt viņu vairākkārt. Atklāti atzīt sevi par kristieti nozīmēja, ka tevi varēja arestēt un sodīt ar mokpilnu nāvi. Bet Onēsifors nebija mierā tikai ar dažiem apciemojumiem. Viņš nedz kaunējās, nedz baidījās to darīt bieži. Onēsifors no tiesas rīkojās saskaņā ar sava vārda nozīmi — ’Tas, kas atnes kaut ko labu’ —, drosmīgi sniegdams mīlestības pilnu atbalstu, kaut arī pastāvēja briesmas.
Kāpēc Onēsifors tā rīkojās? Braians Rapskī atzīmē: ”Cietums nebija tikai fizisku ciešanu vieta, tā bija vieta, kur ieslodzītie izjuta arī lielas emocionālas mokas un sasprindzinājumu. Šādos apstākļos palīdzīgu apmeklētāju klātbūtne un uzmundrinošie vārdi cietumniekam varēja būt liels emocionāls atbalsts.” Onēsifors to acīmredzot apzinājās un drosmīgi atbalstīja draugu. Pāvils noteikti šādu palīdzību ārkārtīgi novērtēja!
Kas notika ar Onēsiforu?
Otrajā vēstulē Timotejam Pāvils liek sveicināt Onēsifora namu un saka par Onēsiforu: ”Lai tas Kungs dod viņam atrast apžēlošanu pie tā Kunga viņa dienā.” (2. Timotejam 1:18; 4:19.) Daudzi uzskata, ka vārdi ”viņa dienā” attiecas uz Dieva tiesas dienu, un tāpēc secina, ka Onēsifors bija nomiris. Ja tā bija noticis, iespējams, ”Onēsifors bija uzdrošinājies bieži ierasties šajā bīstamajā vietā un samaksājis par to.. ar savu dzīvību”, domā P. Herisons. Protams, varbūt Pāvils šādi rakstīja tāpēc, ka Onēsifora nebija mājās, vai arī apustulis bija domājis arī viņu, kad sūtīja sveicienus visam viņa namam.
Daži uzskata, ka vārdiem: ”Lai tas Kungs dod viņam atrast apžēlošanu pie tā Kunga viņa dienā,” — ir kāda īpaša nozīme. Viņi domā, ka šie vārdi ir pamatots iemesls, lai lūgtu par aizgājēju dvēselēm, kas dzīvo un varbūt cieš kaut kādā garīgā sfērā. Taču šāds uzskats ir pretrunā ar Bībeles mācību, ka mirušie vairs neko nezina. (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Pat tādā gadījumā, ja Onēsifors bija nomiris, Pāvils tikai izteica vēlēšanos, lai viņa draugs rastu Dieva žēlastību. ”Mums ir tiesības izteikt šādu vēlēšanos par visiem cilvēkiem,” tā raksta R. Hortons. ”Bet lūgt par mirušiem un veltīt tiem mises — šāda doma [apustulim] bija pilnīgi sveša.”
Būsim uzticami un atbalstīsim citus
Vai Onēsifors patiešām gāja bojā, palīdzēdams Pāvilam, vai arī ne, viņš noteikti riskēja ar dzīvību, meklēdams apustuli un to apciemodams cietumā. Bez šaubām, Pāvils ļoti novērtēja no Onēsifora saņemto atbalstu un uzmundrinājumu, jo tas Pāvilam bija ļoti vajadzīgs.
Ja citiem kristiešiem ir pārbaudījumi, viņi tiek vajāti vai atrodas ieslodzījumā, mēs varam viņus spēcināt un uzmundrināt. Tāpēc lūgsim par viņiem un ar mīlestību darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu. (Jāņa 13:35; 1. Tesaloniķiešiem 5:25.) Būsim tikpat drosmīgi, cik drosmīgs bija Onēsifors, un, tāpat kā viņš, atbalstīsim citus.
[Attēls 31. lpp.]
Onēsifors drosmīgi sniedza atbalstu ieslodzītajam apustulim Pāvilam