Viņi pildīja Jehovas gribu

Tēvs, kas piedod labprāt

ŠIS stāsts pilnīgi pamatoti tiek uzskatīts par izcilāko jebkad uzrakstīto īso stāstu. Jēzus līdzība, kurā attēlota tēva mīlestība pret pazudušo dēlu, ir kā logs, pa kuru paveras brīnišķīgs skats — Dieva žēlastība pret grēciniekiem, kas nožēlo savu rīcību.

Pazudis un atkal atrasts

Kādam tēvam bija divi dēli. Jaunākais dēls teica tēvam: ”Es nevēlos gaidīt, kamēr tu nomirsi, es gribu saņemt savu mantojuma daļu tagad.” Tēvs neiebilda un, visticamāk, piešķīra dēlam trešo daļu sava īpašuma — mantojuma daļu, kas likumīgi pienācās jaunākajam no diviem dēliem. (5. Mozus 21:17.) Jauneklis steigšus paņēma savu mantu un aizceļoja uz tālu zemi, kur tad arī iztērēja visu naudu, dzīvodams izlaidīgi. (Lūkas 15:11—13.)

Pēc tam izcēlās liels bads. Izmisumā jauneklis pat bija ar mieru ganīt cūkas — ebrejam tā bija pazemojoša nodarbošanās. (3. Mozus 11:7, 8.) Ēdiens bija tik trūcīgs, ka viņš labprāt vēlējās ēst sēnalas, kas bija cūku barība! Beidzot jauneklis nāca pie prāta. ”Mana tēva kalpi ir labāk paēduši nekā es,” viņš pie sevis domāja. ”Es došos atpakaļ uz mājām, atzīšos savos grēkos un lūgšu, lai tēvs mani pieņem par vienu no saviem algādžiem.”a (Lūkas 15:14—19.)

Jauneklis veica nogurdinošo mājupceļu. Nav šaubu, viņa āriene bija ļoti izmainījusies. Tomēr tēvs viņu pazina, ”viņam vēl tālu esot”. Žēlastības mudināts, tēvs skrēja dēlam pretī, apskāva viņu un ”skūpstīja”. (Lūkas 15:20.)

Šādas sirsnīgas sagaidīšanas dēļ jauneklim bija vieglāk visu izstāstīt. ”Tēvs,” viņš teica, ”es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” Tēvs sasauca savus kalpus un pavēlēja: ”Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baŗoto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas 15:21—24.)

Sākās īstas dzīres ar mūziku un dejām. Vecākais dēls, atgriežoties no lauka, izdzirda troksni. Uzzinājis, ka svinības ir sarīkotas par godu brāļa pārnākšanai, viņš apskaitās. ”Es tev esmu kalpojis daudzus gadus un vienmēr esmu bijis paklausīgs, taču tu ne reizi man neesi devis kazlēnu, lai es varētu līksmoties ar saviem draugiem,” viņš pārmeta tēvam. ”Bet, tiklīdz pārnāk tavs dēls, kas tavu bagātību ir izšķērdējis, tu sarīko viņam dzīres.” Tēvs laipni paskaidroja: ”Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas man pieder, ir arī tavs. Bet vajadzēja līksmoties, jo tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas 15:25—32.)

Ko mēs varam mācīties

Tēvs Jēzus līdzībā attēlo mūsu žēlsirdīgo Dievu Jehovu. Līdzīgi pazudušajam dēlam daži cilvēki uz kādu laiku atstāj drošību, kas rodama Dieva ģimenē, tomēr vēlāk atgriežas. Kā Jehova raugās uz šādiem cilvēkiem? Tie, kas atgriežas pie Jehovas ar patiesu nožēlu sirdī, var būt pārliecināti, ka ”Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi”. (Psalms 103:9.) Līdzībā ir teikts, ka tēvs skrēja pretī dēlam, lai pieņemtu viņu atpakaļ. Tāpat arī Jehova ne tikvien ir gatavs, bet ļoti vēlas piedot grēciniekiem, kas atgriežas. Viņš ”piedod labprāt”, būdams ”bagāts žēlastībā”. (Psalms 86:5; Jesajas 55:7; Cakarijas 1:3.)

No Jēzus līdzības mēs redzam, ka tēva neliekuļotās mīlestības dēļ dēlam bija vieglāk saņemt drosmi un atgriezties. Iedomājies: kas būtu noticis, ja, dēlam aizejot, tēvs būtu atteicies turpmāk viņu saukt par savu dēlu vai ja dusmu uzliesmojumā tēvs būtu pateicis, ka dēlam nav atpakaļceļa? Šāda izturēšanās, iespējams, uz visiem laikiem būtu viņus atsvešinājusi. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 2:6, 7.)

Tātad jau dēla aiziešanas brīdī tēvs rūpējās par to, lai dēls kādreiz atgrieztos. Mūsdienās kristiešu draudzes vecākajiem reizēm ir jāizslēdz no draudzes grēcinieki, kas nenožēlo savu rīcību. (1. Korintiešiem 5:11, 13.) Taču, to darīdami, vecākie var sagatavot ceļu, pa kuru grēciniekam atgriezties, — viņi ar mīlestību var norādīt, kas šim cilvēkam būtu jādara, lai viņu nākotnē varētu pieņemt atpakaļ draudzē. Atceroties draudzes vecāko sirsnīgos paskubinājumus, daudzi garīgi nomaldījušies cilvēki pēc kāda laika ir izjutuši nožēlu par savu rīcību un atgriezušies Dieva ģimenē. (2. Timotejam 4:2.)

Līdzībā minētais tēvs pauda iejūtību arī tad, kad dēls atgriezās. Nebija jāpaiet ilgam laikam, lai viņš saprastu, ka dēls patiešām ir nožēlojis savu rīcību. Tēvs arī nelika dēlam visos sīkumos izklāstīt savus grēkus — viņš vienkārši sagaidīja dēlu atpakaļ mājās, turklāt ar lielu prieku. Kristieši var mācīties no šī piemēra. Viņiem jāpriecājas par to, ka pazudušais ir atrasts. (Lūkas 15:10.)

Tēva izturēšanās nepārprotami pierāda, ka viņš bija ilgi gaidījis sava patvaļīgā dēla atgriešanos. Protams, viņa rīcība tikai daļēji atspoguļo, cik ļoti Jehova ilgojas, lai atgrieztos visi, kas ir atstājuši viņa ģimeni. Viņš negrib, ”ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās”. (2. Pētera 3:9.) Cilvēki, kas nožēlo savus grēkus, var būt pārliecināti, ka Jehova viņus svētīs ar ”atspirgšanas laikiem”. (Apustuļu darbi 3:19, 20a.)

[Zemsvītras piezīme]