Esiet žēlsirdīgi, kā Jehova ir žēlsirdīgs

”Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!” (LŪKAS 6:36, JD)

1. Kā farizeju rīcībā izpaudās žēlsirdības trūkums?

LAI gan cilvēki ir radīti pēc Dieva tēla, viņiem mēdz pietrūkt tās žēlsirdības, kāda ir raksturīga Jehovam. (1. Mozus 1:27.) Kā piemēru var minēt farizejus. Viņi it nemaz nebija iepriecināti, kad Jēzus, žēlsirdības mudināts, sabatā darīja veselu kāda cilvēka sakaltušo roku. Farizeji ”sarunājās pret viņu un nolēma to nogalināt”. (Mateja 12:9—14.) Kādā citā reizē Jēzus izdziedināja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Atkal ”daži farizēji” nejutās iepriecināti par Jēzus žēlsirdību. Viņi teica: ”Šis cilvēks nav no Dieva, jo viņš nesvētī sabatu.” (Jāņa 9:1—7, 16.)

2., 3. Uz ko Jēzus norādīja, brīdinādams sargāties no farizeju rauga?

² Farizeju neiejūtība patiesībā bija noziegums pret cilvēkiem un grēks pret Dievu. (Jāņa 9:39—41.) Var saprast, kāpēc Jēzus brīdināja savus mācekļus sargāties no šīs ietekmīgās grupas un citu reliģisku grupējumu, piemēram, saduceju, ”rauga”. (Mateja 16:6.) Ar raugu Bībelē tiek apzīmēts grēks un sabojātība. Tātad Jēzus norādīja, ka farizeju un saduceju mācības var sabojāt tīro pielūgsmi. Šīs mācības mudināja cilvēkus uztvert Dieva likumus viņu izdomāto noteikumu un rituālu gaismā, ignorējot ”svarīgāko bauslībā”, un viena no svarīgākajām prasībām bija tieši žēlsirdība. (Mateja 23:23.) Šāda rituāliem pārpilna reliģija Dieva pielūgsmi padarīja par nepanesamu nastu.

³ Līdzībā par izšķērdīgo dēlu Jēzus atmaskoja ebreju reliģisko vadītāju ļaunās domas. Tēvs, ar ko šajā līdzībā tika attēlots Jehova, labprāt piedeva dēlam, kas bija nožēlojis savu grēcīgo rīcību. Turpretī vecākajam brālim, ar ko tika attēloti ”farizēji un rakstu mācītāji”, bija pavisam atšķirīgs viedoklis par notikušo. (Lūkas 15:2.)

Brāļa dusmas

4., 5. Kādā ziņā izšķērdīgā dēla brālis bija ”pazudušais”?

⁴ ”Vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: Tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baŗoto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā.” (Lūkas 15:25—28.)

⁵ Skaidri var redzēt, ka izšķērdīgais dēls nebija vienīgais, kam bija jāmainās. ”Abi šeit attēlotie dēli ir pazudušie,” teikts kādā Bībeli skaidrojošā izdevumā, ”viens tāpēc, ka savas netaisnās rīcības dēļ ir degradējies, un otrs tāpēc, ka sava paštaisnuma dēļ ir kļuvis akls.” Der pievērst uzmanību tam, ka vecākais brālis ne tikai nebija iepriecināts, bet pat ”apskaitās”. Ar grieķu valodas vārdu, no kura cēlies izteiciens, kas šeit tulkots ar vārdu ”apskaisties”, tiek apzīmēta nevis īslaicīga dusmu izpausme, bet gan attieksme, kas ir iesakņojusies cilvēka prātā. Acīmredzot izšķērdīgā dēla brālī bija izveidojusies dziļa nepatika, kas viņam lika uzskatīt, ka būtu pilnīgi nepareizi priecāties par tāda cilvēka atgriešanos, kurš vispār nedrīkstēja aiziet no mājām.

6. Kas un kāpēc tika attēlots ar izšķērdīgā dēla brāli?

⁶ Ar izšķērdīgā dēla brāli ļoti trāpīgi tiek attēloti tie, kam nepatika Jēzus žēlsirdīgā izturēšanās pret grēciniekiem. Šos paštaisnos cilvēkus neaizkustināja Jēzus žēlsirdība, un viņu nostājā neatspoguļojās tas prieks, kāds rodas debesīs, kad grēciniekam tiek piedots. Notika pretējais — Jēzus žēlsirdība viņos izraisīja dusmas, un viņi sāka domāt ”ļaunu savās sirdīs”. (Mateja 9:2—4.) Reiz vairāki farizeji bija tik ļoti sadusmoti, ka lika atvest cilvēku, ko Jēzus bija izdziedinājis, un ”viņu izdzina ārā”, kas acīmredzot nozīmēja, ka šis cilvēks tika izslēgts no sinagogas. (Jāņa 9:22, 34.) Tāpat kā izšķērdīgā dēla brālis, kas ”negribēja iet iekšā”, ebreju reliģiskie vadītāji bija īgni, kad viņiem bija iespēja ’priecāties ar priecīgajiem’. (Romiešiem 12:15.) Turpinot stāstīt līdzību, Jēzus vēl vairāk atmaskoja viņu ļaunās domas.

Brāļa aplamie spriedumi

7., 8. a) Kā kļuva redzams, ka izšķērdīgā dēla brālis nebija sapratis, ko nozīmē būt dēlam? b) Kā vecākais dēls atšķīrās no sava tēva?

⁷ ”Tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievietēm, tu viņam esi licis nokaut baŗoto teļu!” (Lūkas 15:28—30.)

⁸ Šie vecākā brāļa vārdi skaidri apliecināja, ka viņš nemaz nebija sapratis, ko īsti nozīmē būt dēlam. Viņš strādāja tēva labā tā, kā cilvēks strādā sava darba devēja labā. Viņš tēvam tā arī pateica: ”Es tev kalpoju.” Tas tiesa, vecākais dēls nebija pametis mājas un nebija pārkāpis nevienu no tēva pavēlēm. Bet vai viņa paklausību noteica mīlestība? Vai viņš kalpoja tēvam ar patiesu prieku, jeb vai viņš bija ieslīdzis pašapmierinātībā, uzskatīdams sevi par labu dēlu tāpēc vien, ka pildīja viņam uzticētos pienākumus ”uz lauka”? Ja viņš tiešām bija paklausīgs dēls, kāpēc viņam nebija tādas pašas attieksmes, kāda bija tēvam? Kāpēc viņa sirdī nebija vietas žēlsirdībai, kad radās iespēja to apliecināt pret savu brāli? (Salīdzināt Psalms 50:20—22.)

9. Kādā ziņā ebreju reliģiskie vadītāji līdzinājās vecākajam dēlam?

⁹ Ebreju reliģiskie vadoņi bija kā vecākais dēls. Viņi uzskatīja, ka ir uzticīgi Dievam, jo stingri ievēro likumus. Paklausība tiešām ir svarīga. (1. Samuēla 15:22.) Bet pārlieku lielais uzsvars uz darbiem Dieva pielūgsmi pārvērta par formalitāti, par ārišķīgu dievbijību, kurā nebija nekā garīga. Viņu prātā bija vienas vienīgas tradīcijas. Mīlestības viņu sirdī nebija. Uz vienkāršiem cilvēkiem reliģiskie vadoņi skatījās kā uz dubļiem zem kājām, pat sauca tos par ’nolādētu tautu’. (Jāņa 7:49.) Kā gan Dievam varēja būt patīkami reliģisko vadoņu darbi, ja to sirdis bija tālu nost no viņa? (Mateja 15:7, 8.)

10. a) Kāpēc atgādinājums ”Man patīk žēlastība un ne upuris” bija īsti vietā? b) Cik nopietns pārkāpums ir nevēlēšanās būt žēlsirdīgam?

¹⁰ Jēzus teica farizejiem: ”Eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris.” (Mateja 9:13; Hozejas 6:6.) Farizeji nesaprata, kas ir patiesi svarīgs, un bez žēlsirdības visi viņu upuri bija bezvērtīgi. Šis ir ļoti nopietns jautājums, jo Bībelē ir norādīts, ka cilvēki, kas ir ”pilni.. nežēlības”, ir starp tiem, kuri ”ir pelnījuši nāvi”. (Romiešiem 1:31, 32.) Var saprast, kāpēc Jēzus teica, ka reliģiskos vadoņus kopumā gaidīja mūžīga iznīcība. Acīmredzot reliģisko vadoņu nežēlība ļoti lielā mērā bija ietekmējusi viņiem izteikto spriedumu. (Mateja 23:33.) Bet pastāvēja iespēja, ka atsevišķi cilvēki no reliģisko vadoņu kopuma vēl nebija nonākuši bezcerīgā stāvoklī. Jēzus mēģināja labot šādu cilvēku uzskatus, sacīdams vārdus, ar kuriem līdzībā minētais tēvs vērsās pie sava vecākā dēla. Pievērsīsim arī mēs uzmanību šiem vārdiem.

Tēva žēlsirdība

11., 12. Kā tēvs Jēzus stāstītajā līdzībā cenšas pārliecināt savu vecāko dēlu, un kāpēc ir ievērības cienīgi tēva teiktie vārdi: ”Tavs brālis.”?

¹¹ ”Tas viņam atbildēja: Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas 15:31, 32.)

¹² Vai pamanījāt, ka tēvs teica: ”Tavs brālis.”? Kāpēc? Atcerēsimies, ko iepriekš sarunā ar tēvu bija sacījis vecākais dēls. Viņš par savu izšķērdīgo brāli bija teicis: ”Tavs dēls,” — nevis: ”Mans brālis.” Viņš, šķiet, neatzina, ka starp viņu un brāli pastāv radniecības saites. Tāpēc tēvs viņam it kā atgādināja: ”Viņš nav tikai mans dēls. Viņš ir tavs miesīgais brālis. Tev jāpriecājas par viņa atgriešanos!” Ebreju vadoņiem vajadzēja saprast, ko Jēzus ar to vēlas pateikt. Grēcinieki, kurus viņi nicināja, patiesībā bija viņu ”brāļi”. ”Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kuŗš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” (Salamans Mācītājs 7:20.) Tātad ievērojamiem ebreju sabiedrības locekļiem bija pamatots iemesls priecāties par grēcinieku atgriešanos.

13. Kādu jautājumu mums liek uzdot līdzības pēkšņās beigas?

¹³ Ar vārdiem, ko tēvs saka vecākajam dēlam, līdzība pēkšņi apraujas. Rodas tāda sajūta, it kā Jēzus aicinātu savus klausītājus pašiem pabeigt šo stāstu. Lai kā uz tēva vārdiem atsauktos vecākais dēls, katram no līdzības klausītājiem pašam tika piedāvāts atbildēt uz jautājumu: ”Vai tu priecāsies ar tādu pašu prieku, kāds par grēcinieka atgriešanos ir debesīs?” Kristiešiem mūsdienās arī tiek dota iespēja atbildēt uz šo jautājumu. Padomāsim, kā mēs varam uz to atbildēt.

Sekosim Dieva priekšzīmei un būsim žēlsirdīgi

14. a) Kā Pāvila padomu, kas lasāms Efeziešiem 5:1, mēs varam izmantot, domājot par žēlsirdību? b) No kāda nepareiza uzskata par Dieva žēlsirdību mums būtu jāsargās?

¹⁴ Pāvils mudināja efesiešus: ”Sekojiet Dievam, kā viņa mīļie bērni.” (Efeziešiem 5:1.) Tātad kristiešiem jāmācās novērtēt Dieva žēlsirdību un jāļauj tai iesakņoties sirdī un izpausties attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tomēr mums jāpatur prātā, ka Dieva žēlsirdību nedrīkst jaukt ar iecietību pret grēku. Piemēram, kāds savā vieglprātībā varētu spriest tā: ”Ja es izdarīšu grēku, es varēšu lūgt Dievam piedošanu, un viņš būs pret mani žēlsirdīgs.” Šāda nostāja līdzinātos tam, par ko rakstīja Jūda, kad viņš minēja cilvēkus, kas Dieva žēlastību izmanto ”par aizbildinājumu izlaidīgai uzvedībai”. (Jūdas 4, NW.) Jehova tiešām ir žēlsirdīgs, taču viņš nekādā gadījumā ’neatstāj nesodītu nevienu’, kas bez nožēlas grēko. (2. Mozus 34:7; salīdzināt Jozuas 24:19; 1. Jāņa 5:16.)

15. a) Kāpēc it sevišķi draudzes vecākajiem jāsaglabā līdzsvarots viedoklis par žēlsirdību? b) Lai gan vecākajiem nav jābūt iecietīgiem pret apzināti izdarītu pārkāpumu, kas un kāpēc viņiem tomēr jācenšas darīt?

¹⁵ Bet mums jābūt uzmanīgiem, lai mēs nekristu arī otrā galējībā — nekļūtu nepiekāpīgi un nesāktu nosodīt tos, kuru rīcība liecina par patiesu grēku nožēlu un dievišķām skumjām. (2. Korintiešiem 7:11.) Draudzes vecākajiem ir uzticēts rūpēties par Jehovas ganāmpulku, tāpēc viņiem nepieciešams līdzsvarots viedoklis, kas ir īpaši svarīgs reizēs, kad jāveido tiesas komiteja. Kristiešu draudzei jābūt tīrai, tāpēc ir pareizi izslēgt cilvēku no draudzes saskaņā ar Rakstos doto norādījumu ”Izmetiet ārā ļauno no sava vidus”. (1. Korintiešiem 5:11—13.) Bet pareizi ir arī izrādīt žēlsirdību tajos gadījumos, kad tam ir skaidri redzams pamats. Vecākajiem nav jābūt iecietīgiem pret apzināti izdarītu pārkāpumu, tomēr viņi cenšas, nepārkāpjot taisnīguma prasības, rīkoties ar mīlestību un žēlsirdību. Viņi zina principu, kas ir izteikts Bībelē: ”Tiesa nežēlīga tiem, kas neparāda žēlsirdību. Bet žēlsirdība pārsniedz tiesu.” (Jēkaba 2:13, JD; Salamana Pamācības 19:17; Mateja 5:7.)

16. a) Kuros Bībeles pantos ir redzams, ka Jehova patiešām vēlas, lai tie, kas ir nomaldījušies, atgrieztos pie viņa? b) Kā mēs varam apliecināt, ka arī mēs esam apmierināti ar grēcinieku atgriešanos?

¹⁶ Līdzība par izšķērdīgo dēlu ļauj saprast, ka Jehova vēlas, lai tie, kas ir nomaldījušies, atgrieztos pie viņa. Kamēr vien vēl ir kaut mazākā cerība, Jehova dod šiem cilvēkiem iespēju atgriezties. (Ecēhiēla 33:11; Maleahija 3:7; Romiešiem 2:4, 5; 2. Pētera 3:9.) Gluži kā izšķērdīgā dēla tēvs, Jehova ar cieņu izturas pret cilvēkiem, kas atgriežas, un pieņem viņus atpakaļ kā pilntiesīgus ģimenes locekļus. Vai mēs sekojam Jehovas priekšzīmei šādās situācijās? Kāda ir mūsu nostāja, kad draudzē tiek pieņemts atpakaļ ticības biedrs, kas kādu laiku ir bijis izslēgts no draudzes? Mēs zinām, ka par to ir ”prieks debesīs”. (Lūkas 15:7.) Bet vai prieks ir arī uz zemes, mūsu draudzē, manā sirdī? Jeb vai ir manāma nepatika, kāda bija līdzībā pieminētā vecākā dēla sirdī, it kā būtu nepareizi uzņemt atpakaļ cilvēku, kurš vispār nedrīkstēja iet prom no Dieva ganāmpulka?

17. a) Kas pirmajā gadsimtā bija noticis Korintas draudzē, un kā Pāvils ieteica rīkoties draudzes locekļiem? b) Kāpēc Pāvila ieteikums bija labs, un kā mēs varam sekot šim ieteikumam? (Skatīt arī sleju pa labi.)

¹⁷ Lai pārbaudītu savu nostāju, padomāsim par to, kas notika Korintā ap mūsu ēras 55. gadu. Kāds vīrietis, kas bija izslēgts no Korintas draudzes, pēc kāda laika izmainīja savu dzīves veidu. Kā brāļiem bija jārīkojas? Vai uz šī vīrieša grēku nožēlu bija jāraugās skeptiski un arī turpmāk bija jāvairās no viņa sabiedrības? Pāvils korintiešus mudināja darīt tieši pretējo: ”Tagad ir labāk, ka jūs viņam piedodat un to iepriecināt, lai to nenomāc pārāk lielas skumjas. Tāpēc es jūs lūdzu, parādiet viņam mīlestību.” (2. Korintiešiem 2:7, 8.) Bieži vien cilvēkus, kas ir nožēlojuši savus grēkus, pārņem spēcīgas kauna jūtas un izmisums. Tāpēc viņiem ir nepieciešams sajust, ka ticības biedri un Jehova viņus mīl. (Jeremijas 31:3; Romiešiem 1:12.) Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Kāpēc?

18., 19. a) Kādā ziņā korintieši bija bijuši pārāk iecietīgi? b) Kā nevēlēšanās parādīt žēlsirdību būtu varējusi izraisīt to, ka Sātans uzvarētu korintiešus?

¹⁸ Mudinādams korintiešus piedot pārkāpējam, Pāvils minēja vienu no iemesliem, kāpēc tas jādara. Viņš rakstīja: ”Lai sātāns mūs nepieviltu; jo viņa nodomi mums labi zināmi.” (2. Korintiešiem 2:10, 11.) Ko nozīmē šie vārdi? Iepriekš Pāvilam bija jāizsaka aizrādījums, jo Korintas draudze bija bijusi pārāk iecietīga. Draudze bija pieļāvusi, ka minētais cilvēks nesodīti turpina grēkot. Šādi draudze — galvenokārt tās vecākie — it kā palīdzēja Sātanam, kas būtu ļoti apmierināts, ja viņam izdotos sabojāt draudzes reputāciju. (1. Korintiešiem 5:1—5.)

¹⁹ Ja tagad viņi kristu otrā galējībā un nevēlētos piedot cilvēkam, kas bija nožēlojis grēkus, Sātans panāktu savu citādā veidā. Viņš izmantotu draudzes vecāko stingro nostāju un nevēlēšanos parādīt žēlsirdību. Ja grēkus nožēlojušo cilvēku nomāktu ”pārāk lielas skumjas”, tad vecākajiem būtu jāatbild par savu nepareizo rīcību Jehovam. (Salīdzināt Ecēhiēla 34:6; Jēkaba 3:1.) Jēzus, brīdinājis savus sekotājus nepaklupināt ”vienu no šiem mazajiem”, teica: ”Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un ja viņš nožēlo, piedodi viņam.”a (Lūkas 17:1—4.)

20. Kā izpaužas prieks debesīs un uz zemes, kad grēcinieks atgriežas?

²⁰ Tūkstošiem cilvēku, kas katru gadu atgriežas tīrajā pielūgsmē, ir pateicīgi par žēlsirdību, ko pret viņiem ir izrādījis Jehova. ”Es nevaru atcerēties nevienu citu brīdi savā dzīvē, kad es būtu bijusi tik laimīga.” Tā kāda kristiete raksturo laiku, kad viņa tika pieņemta atpakaļ draudzē. Nav šaubu, ka eņģeļi priecājas kopā ar viņu. Pievienosimies arī mēs tam priekam, kas rodas debesīs, kad grēcinieks atgriežas. (Lūkas 15:7.) Ja tā rīkosimies, mēs būsim žēlsirdīgi, kā Jehova ir žēlsirdīgs.

[Zemsvītras piezīmes]

Atkārtošanai

◻ Kādā ziņā ebreju reliģiskie vadoņi līdzinājās izšķērdīgā dēla brālim?

◻ Kādā ziņā vecākais brālis nebija sapratis, ko nozīmē būt dēlam?

◻ No kādām divām galējībām mums jāsargās, ja domājam par Dieva žēlsirdību?

◻ Kā mēs varam sekot Dieva priekšzīmei un būt žēlsirdīgi?

[Papildmateriāls 17. lpp.]

”PARĀDIET VIŅAM MĪLESTĪBU”

Pieminējis grēcinieku, kas bija bijis izslēgts no Korintas draudzes, Pāvils rakstīja: ”Es jūs lūdzu, parādiet viņam mīlestību.” (2. Korintiešiem 2:8.) Grieķu valodas vārds, kas šeit tulkots ar vārdu ”parādiet”, ir juridisks termins ar nozīmi ’apstiprināt’. Tiem, kas ir nožēlojuši savus grēkus un pieņemti atpakaļ draudzē, ir nepieciešams sajust, ka viņus mīl un ka viņi tiek sagaidīti draudzē kā pilntiesīgi tās locekļi.

Tomēr der atcerēties, ka lielākajai daļai draudzes locekļu nav detalizētu ziņu par iemesliem, kāpēc cilvēks ir ticis izslēgts vai pieņemts atpakaļ draudzē. Turklāt draudzē, iespējams, ir cilvēki, kas grēkus nožēlojušā kristieša pārkāpuma dēļ ir cietuši, varbūt pat cieš joprojām. Ņemot vērā šādus apstākļus, kļūst skaidrs, ka tad, kad tiek paziņots par cilvēka pieņemšanu atpakaļ draudzē, nav vajadzības draudzes vārdā apliecināt prieku par cilvēka atgriešanos, jo šādus apliecinājumus draudzes locekļi var izteikt personiski, ja viņi to vēlas.

Ja cilvēks ir bijis izslēgts no kristiešu draudzes, viņa ticību ļoti stiprina apziņa, ka viņš tiek sagaidīts atpakaļ kā pilntiesīgs draudzes loceklis. Mēs varam uzmundrināt cilvēkus, kas ir nožēlojuši savus grēkus, sarunājoties ar viņiem Ķēniņvalsts zālē, sadarbojoties kalpošanā un esot kopā ar viņiem citās reizēs. Šādi apstiprinot savu mīlestību pret mūsu mīļajiem brāļiem un māsām, mēs nekādā ziņā nemazinām izdarītā grēka nopietnumu. Bet kopā ar debesu pulkiem mēs priecājamies par to, ka viņi ir atteikušies no grēcīgās rīcības un atgriezušies pie Jehovas. (Lūkas 15:7.)

[Attēls 15. lpp.]

Vecākais dēls nepriecājās par sava brāļa atgriešanos