Epafra — ”uzticīgais Kristus darbinieks”

KURŠ nodibināja kristiešu draudzes Korintā, Efesā un Filipos? Iespējams, tu atbildētu bez vilcināšanās: ”Pāvils, ”pagānu tautu apustulis”.” (Romiešiem 11:13.) Un tev būtu taisnība.

Bet kas izveidoja draudzes Kolosās, Hierapolē un Laodiķejā? Mēs nevaram būt pilnīgi pārliecināti, bet tas varēja būt kāds vīrs, vārdā Epafra. Tā vai citādi, bet tu droši vien gribētu uzzināt kaut ko vairāk par šo evaņģēlistu, ja reiz viņš ir nosaukts par ’uzticīgu Kristus darbinieku’. (Kolosiešiem 1:7.)

Likas ielejas evaņģēlists

Vārds ”Epafra” ir saīsinājums no vārda ”Epafrodits”. Bet nevajadzētu Epafru jaukt ar Epafroditu no Filipiem. Epafras dzimtā puse bija Kolosas — viens no trim kristiešu draudžu centriem Likas ielejā, Mazāzijā. Kolosas atradās senās Frīģijas apgabalā tikai 18 kilometrus no Laodiķejas un 19 kilometrus no Hierapoles.

Bībelē nav skaidri pateikts, kā labā vēsts par Dieva Valstību sasniedza Frīģiju. Tomēr mūsu ēras 33. gadā Piecdesmitās dienas svētkos frīģieši bija Jeruzalemē, un, iespējams, daži bija ieradušies tieši no Kolosām. (Apustuļu darbi 2:1, 5, 10.) Pāvila kalpošanas laikā Efesā (aptuveni 52.—55. g. m.ē.) liecība, kas tika dota tās teritorijā, bija tik iespaidīga un efektīva, ka ne tikai efesieši, bet arī ”visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi”. (Apustuļu darbi 19:10.) Tā vien šķiet, ka Pāvils nebija sludinājis labo vēsti pa visu Likas ieleju, jo daudzi, kas tur kļuva par kristiešiem, nekad viņu nebija redzējuši. (Kolosiešiem 2:1.)

Saskaņā ar Pāvila vārdiem, tieši Epafra mācīja kolosiešiem ’visā patiesībā izprast Dieva žēlastību’. Tas, ka Pāvils sauc šo darbabiedru par ’uzticīgu Kristus darbinieku, kas strādājis mūsu labā’, parāda, ka Epafra bija aktīvs evaņģēlists tajā apgabalā. (Kolosiešiem 1:6, 7.)

Gan apustulis Pāvils, gan evaņģēlists Epafra bija ļoti ieinteresēti Likas ielejā dzīvojošo ticības biedru garīgajā labklājībā. ”Pagānu tautu apustulis” Pāvils noteikti bija priecīgs uzzināt par viņu izaugsmi. Un šīs ziņas par kolosiešu garīgo stāvokli Pāvils dzirdēja tieši no Epafras. (Kolosiešiem 1:4, 8.)

Epafras ziņojums

Kolosieši bija sastapušies ar tik nopietnām problēmām, ka tas pārliecināja Epafru doties garajā ceļā uz Romu ar konkrētu nolūku — pārrunāt šos jautājumus ar Pāvilu. Gandrīz droši var teikt, ka tieši Epafras detalizētais ziņojums pamudināja Pāvilu uzrakstīt divas vēstules šiem brāļiem, kurus viņš personiski nepazina. Viena no šīm vēstulēm bija kolosiešiem. Otra, kas acīmredzot nav saglabājusies, tika nosūtīta laodiķiešiem. (Kolosiešiem 4:16.) Būtu saprātīgi domāt, ka vēstuļu saturs atbilda šo kristiešu vajadzībām, par kurām Pāvils uzzināja no Epafras. Bet kādas neatliekamas vajadzības Epafra bija saskatījis? Un ko šī informācija mums atklāj par viņa personību?

Vēstule kolosiešiem parāda, ka Epafra bija noraizējies par Kolosu kristiešiem, visticamāk, tāpēc, ka viņu garīgumu apdraudēja pagānu filozofijas, arī askētisms, spiritisms un ar elkdievību saistīta māņticība. Turklāt dažus no draudzes locekļiem, iespējams, bija ietekmējušas jūdaisma mācības par atturēšanos no ēdiena un noteiktu dienu atzīmēšanu. (Kolosiešiem 2:4, 8, 16, 20—23.)

Tas, ka Pāvils rakstīja par šiem jautājumiem, mums atklāj, cik modrs un jūtīgs bija Epafra attiecībā uz citu kristiešu vajadzībām. Viņš no sirds rūpējās par savu brāļu garīgo labklājību, apzinādamies briesmas, kādas ir vidē, kurā viņi dzīvo. Epafra prasīja Pāvilam padomu, un tas liecina par viņa pazemību. Varbūt Epafra juta, ka viņam ir nepieciešams apspriesties ar kādu pieredzējušāku cilvēku. Katrā gadījumā Epafra rīkojās gudri. (Salamana Pamācības 15:22.)

Vīrs, kas augstu vērtēja lūgšanu

Noslēdzot vēstuli Kolosu kristiešiem, Pāvils rakstīja: ”Jūs sveicina vēl Epafra, kas ir no jūsu vidus, Kristus Jēzus kalps, kas pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās, lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba. Es varu apliecināt, ka viņš daudz pūlas par jums, kā arī par laodiķiešiem un hierapoliešiem.” (Kolosiešiem 4:12, 13.)

Jā, pat tajā laikā, kad Epafra Romā bija Pāvila ”cietuma biedrs”, viņš domāja par dārgajiem brāļiem Kolosās, Laodiķejā un Hierapolē un lūdza par viņiem. (Filemonam 23.) Epafra ’cīnījās’ par viņiem lūgšanās. Kā atzīst zinātnieks D. Edmonds Haiberts, šeit lietotais grieķu valodas termins nozīmē ”saspringtu un smagu darbību”, kas līdzinās tam, kā Ģetzemanes dārzā, izjūtot spēcīgu garīgu sasprindzinājumu, Jēzus lūdza Dievu. (Lūkas 22:44.) Epafra karsti vēlējās, lai garīgie brāļi un māsas iegūtu izturību un sasniegtu pilnīgu kristiešu briedumu. Šāds garīgi domājošs brālis draudzei noteikti bija par svētību.

Tā kā Epafra tika nosaukts par ’mīļo darba biedru’, tad nevar būt šaubu, ka kristieši viņu mīlēja. (Kolosiešiem 1:7.) Kad vien to atļauj apstākļi, ikvienam draudzes loceklim būtu no sirds jācenšas darīt visu iespējamo citu labā. Piemēram, jācenšas palīdzēt slimajiem un padzīvojušajiem cilvēkiem vai citiem, kam ir īpašas vajadzības. Iespējams, mēs varam pildīt dažādus pienākumus draudzē vai atbalstīt teokrātisko celtņu būvniecību.

Vēršanās pie Dieva ar lūgšanām par citiem, kā to darīja Epafra, ir svētā kalpošana, ko var izpildīt visi. Šādās lūgšanās var paust rūpes par Jehovas kalpiem, kas saskaras ar dažādām garīgas vai fiziskas dabas grūtībām. Būdami dedzīgi šādās lūgšanās, mēs varam līdzināties Epafram. Un ikvienam no mums var būt priekšrocība un prieks pierādīt, ka esam ’mīļi darba biedri’ Jehovas uzticīgo kalpu ģimenē.