Bībeles patiesību es uzzināju Rumānijā
PASTĀSTĪJUSI GOLDIJA ROMOŠJANA
Tūkstoš deviņsimt septiņdesmitajā gadā pirmo reizi pēc gandrīz 50 gadu ilga pārtraukuma es apciemoju savus piederīgos Rumānijā. Cilvēki tur dzīvoja despotiska komunistiska režīma pakļautībā, un es pastāvīgi dzirdēju brīdinājumus rūpīgi apdomāt, ko runāju. Un tad pienāca brīdis, kad es stāvēju mūsu ciema vietējās varas iestādes kabinetā un ierēdnis mani mudināja nekavējoties atstāt valsti. Pirms es paskaidroju, kāpēc viņš to darīja, atļaujiet man pastāstīt, kā es Rumānijā uzzināju Bībeles patiesību.
ES ESMU dzimusi 1903. gada 3. martā Ortelekas ciemā, kas atrodas Rumānijas ziemeļrietumos netālu no Zaleu pilsētas. Mēs dzīvojām brīnumjaukā apkaimē. Ūdens bija dzidrs, un gaiss — tīrs. Visu iztikai nepieciešamo mēs audzējām paši, un materiālā ziņā mums nekā netrūka. Manos bērnības gados šajā zemē valdīja miers.
Ļaudis bija ļoti reliģiozi. Mūsu ģimenes locekļi piederēja pie trijām dažādām reliģijām. Viena no manām vecmāmiņām bija stingra katoliete, otra — adventiste, bet mani vecāki bija baptisti. Tā kā es nebiju apmierināta ne ar vienu no viņu reliģijām, tad mani piederīgie teica, ka es kļūšot par ateisti. ”Ja ir viens Dievs,” es domāju, ”tad jābūt tikai vienai reliģijai, nevis veselām trijām vienā ģimenē.”
Tas, ko es redzēju reliģijā, mani satrauca. Piemēram, priesteris nāca uz mājām ievākt nodevas, kas pienācās baznīcai. Kad cilvēkiem nebija naudas, ko dot, priesteris paņēma tās vietā viņu labākās vilnas segas. Katoļu baznīcā es vēroju, kā vecāmāte, ceļos nometusies, skaita lūgšanas Marijas attēla priekšā. ”Kāpēc lūgt attēlu?” es pie sevis domāju.
Nemierīgi laiki
Kad pienāca 1912. gads, tēvs devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm pelnīt naudu, lai atmaksātu kādu parādu. Neilgi pēc tam sākās karš, un mūsu ciema vīri aizgāja karot — palika tikai sievietes, bērni un sirmgalvji. Kādu laiku mūsu ciems atradās ungāru rokās, bet tad atgriezās rumāņu kareivji un atguva ciemu. Viņi mums pavēlēja nekavējoties doties prom. Taču, kamēr apjukumā un steigā tika kravāta iedzīve un mazie bērni sēdināti vēršu pajūgā, es nejauši tiku atstāta. Redziet, es biju vecākā no pieciem bērniem.
Es aizskrēju pie kāda kaimiņa, veca vīra, kas bija palicis tepat, un viņš man teica: ”Ej mājās. Aizslēdz durvis un nelaid nevienu iekšā.” Es tūlīt pat tā arī izdarīju. Apēdusi nedaudz vistas zupas un kāpostu tīteņus, kas promiešanas steigā bija atstāti mājās, es nometos ceļos pie savas gultas un lūdzu Dievu. Pēc tam es drīz vien aizmigu ciešā miegā.
Kad atvēru acis, bija jau gaišs, un es teicu: ”Paldies tev, Dievs! Es esmu dzīva!” Sienas bija izraibinātas ložu caurumiem, jo visu nakti bija notikusi apšaude. Kad māte attapās, ka manis nav kopā ar viņiem kaimiņu ciemā, viņa atsūtīja kādu puisi, vārdā George Romošjans, kurš mani atrada un aizveda pie pārējiem. Nepagāja ilgs laiks, kad mēs jau varējām atgriezties savā dzimtajā ciemā un atsākt tur dzīvot.
Manas alkas pēc Bībeles patiesības
Māte vēlējās, lai es kristītos un kļūtu par baptisti, bet es to negribēju, jo nespēju noticēt, ka mīlošs Dievs mūžīgi dedzinātu cilvēkus ellē. Cenzdamās to izskaidrot, māte teica: ”Saproti, dedzinās tikai tos, kas ir slikti.” Bet es atteicu: ”Ja viņi ir slikti, tad lai viņus iznīcina, bet nevis moka. Es nemocītu pat ne suni vai kaķi.”
Atceros, kā reiz kādā jaukā pavasara dienā — toreiz man bija 14 gadu — māte mani aizsūtīja izdzīt govis ganībās. Es gulēju zālē upes krastā, un aiz manis slējās meža siena; es lūkojos debesīs un teicu: ”Dievs, es zinu, ka tu esi tur, bet man nepatīk neviena no šīm reliģijām. Tev taču noteikti ir jābūt kādai labai reliģijai.”
Es tiešām domāju, ka Dievs dzirdēja manu lūgšanu, jo tajā pašā vasarā — 1917. gadā — mūsu ciemā ieradās divi Bībeles pētnieki (tā tolaik sauca Jehovas lieciniekus). Viņi bija kolportieri jeb pilnas slodzes kalpotāji, un viņi atnāca uz baptistu baznīcu, kad tur notika dievkalpojums.
Rumānijā izplatās Bībeles patiesība
Dažus gadus iepriekš, 1911. gadā, Karols Sabo un Josifs Kiss, kas bija kļuvuši par Bībeles pētniekiem Amerikas Savienotajās Valstīs, bija atgriezušies Rumānijā, lai te darītu zināmu Bībeles patiesību. Viņi bija apmetušies Tirgu Murešā, kas atradās nepilnus simt sešdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no mūsu ciema. Dažu gadu laikā simtiem cilvēku atsaucās uz Ķēniņvalsts vēsti un uzsāka kristiešu kalpošanu. (Mateja 24:14.)
Kad šie divi jaunie Bībeles pētnieki ieradās Ortelekas ciema baptistu baznīcā, George Romošjans, kuram tolaik bija tikai 18 gadu, vadīja dievkalpojumu un mēģināja izskaidrot, ko nozīmē Romiešiem 12:1 rakstītie vārdi. Beigu beigās viens no kolportieriem piecēlās un sacīja: ”Brāļi, draugi, ko tad īsti apustulis Pāvils ar šiem vārdiem cenšas mums pateikt?”
Kad es to izdzirdēju, es biju sajūsmā! Es domāju: ”Šie cilvēki noteikti zina, kā izskaidrot Bībeli.” Bet lielākā daļa klātesošo kliedza: ”Viltus pravieši! Mēs zinām, kas jūs esat!” Izcēlās liels troksnis. Bet tad kājās piecēlās Georges tēvs un teica: ”Apklustiet, jūs visi! Kāds gars te īsti valda — vai tas, ko rada iztukšotas pudeles? Ja šiem cilvēkiem ir kas sakāms un jūs negribat viņos klausīties, es viņus uzaicinu uz savām mājām. Visi, kas vēlas nākt uz turieni, būs laipni gaidīti.”
Kā spārnos es skrēju mājās un izstāstīju mātei par notikušo. Es biju viena no tiem, kas pieņēma uzaicinājumu atnākt uz Romošjanu māju. Cik saviļņota es biju tovakar, uzzinot no Bībeles, ka nav nekādas liesmojošas elles, un ieraugot savā rumāņu valodas Bībelē Dieva vārdu — Jehova! Kolportieri parūpējās par to, lai katru svētdienu Romošjanu mājā viesotos kāds Bībeles pētnieks un mācītu mūs. Nākamajā vasarā, kad man bija 15 gadu, es kristījos, simboliski parādot, ka esmu veltījusi sevi Jehovam.
Ar laiku gandrīz visi Prodanu ģimenes piederīgie, kā arī Romošjanu ģimene pieņēma Bībeles patiesību un veltīja savu dzīvi Jehovam. Tāpat rīkojās arī daudzi citi mūsu ciema iedzīvotāji, viņu vidū bija arī jaunais laulātais pāris, kuru mājas agrāk tika izmantotas par baptistu baznīcu. Vēlāk viņi tur ierīkoja vietu, kur tikties Bībeles pētniekiem, lai studētu Bībeli. Rakstu patiesība strauji izplatījās apkārtējos ciemos, un 1920. gadā Rumānijā bija ap 1800 Ķēniņvalsts sludinātāju.
Uz Amerikas Savienotajām Valstīm
Mēs dedzīgi vēlējāmiem dalīties uzzinātajā ar manu tēvu Peteru Prodanu. Bet notika negaidītais: pirms mums radās iespēja viņam aizrakstīt, mēs saņēmām no tēva vēstuli, kurā viņš stāstīja, ka ir kļuvis par kristītu Jehovas kalpotāju. Viņš bija studējis Bībeli ar Bībeles pētniekiem Akronā, Ohaio štatā, un vēlējās, lai mēs visi dotos pie viņa uz Ameriku. Taču māte atteicās atstāt Rumāniju. Tāpēc 1921. gadā, izmantojot naudu, ko tēvs man bija atsūtījis, pie viņa uz Akronu devos es. George Romošjans un viņa brālis jau bija emigrējuši uz Ameriku iepriekšējā gadā.
Kad es ar kuģi atbraucu uz Ameriku un ierados Elisa salā (Ņujorka), imigrācijas dienesta ierēdnis nezināja, kā lai pārtulko angliski manu vārdu — Aurēlija —, un tāpēc viņš teica: ”Jūs būsiet Goldija.” Kopš tā laika tas ir mans vārds. Drīz pēc tam, 1921. gada 1. maijā, mēs ar Georgi Romošjanu apprecējāmies. Vēl pēc kāda gada tēvs aizbrauca uz Rumāniju un atgriezās Akronā kopā ar manu jaunāko māsu Mēriju. Tad tēvs atkal devās uz Rumāniju, lai būtu kopā ar manu māti un pārējiem tuviniekiem.
Mūsu kalpošanas sākums Amerikā
George bija ļoti lojāls un uzticīgs Jehovas kalpotājs. Laikā no 1922. līdz 1932. gadam mums piedzima četras jaukas meitiņas — Estere, Enna, Goldija Elizabeta un Airīna. Akronā tika izveidota rumāņu draudze, un sākumā tās sapulces notika mūsu mājās. Vēlāk ik pa sešiem mēnešiem mūsu draudzē viesojās kāds pārstāvis no Bībeles pētnieku pasaules galvenās pārvaldes Bruklinā (Ņujorka) un ikreiz kādu laiku palika pie mums.
Bieži svētdienās mēs visu dienu veltījām sludināšanai. Mēs sakravājām savas grāmatu somas, paņēmām līdzi pārtiku, iesēdinājām meitenes savā automašīnā ”Ford-T” un pavadījām dienu, sludinot lauku apvidū. Vakarā mēs apmeklējām Sargtorņa studijas. Mūsu meitenēm sludināšana iepatikās. 1931. gadā es biju klāt Kolumbusā, Ohaio štatā, kad Bībeles pētnieki pieņēma savu īpašo nosaukumu — Jehovas liecinieki.
Pamācība, kas man bija nepieciešama
Pagāja daži gadi, un reiz es ļoti saniknojos uz brāli Džozefu Raterfordu, toreizējo Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidentu. Kāds nesen kristīts liecinieks domāja, ka brālis Raterfords ir izturējies pret viņu netaisni, neuzklausīdams līdz galam. Arī man šķita, ka brālis Raterfords ir rīkojies nepareizi. Tad kādu svētdienu pie mums atnāca ciemos mana māsa Mērija un viņas vīrs Dans Pestrui. Pēc pusdienām Dans teica: ”Sagatavosimies, lai varētu iet uz sapulci.”
”Mēs vairs neejam uz sapulcēm,” es atteicu. ”Mēs esam dusmīgi uz brāli Raterfordu.”
Dans salika rokas aiz muguras, pastaigāja šurp turp un tad teica: ”Vai tu pazini brāli Raterfordu tolaik, kad kristījies?”
”Protams, nē,” es atbildēju. ”Tu zini, ka es kristījos Rumānijā.”
”Kāpēc tu kristījies?” viņš jautāja.
”Jo es uzzināju, ka Jehova ir patiesais Dievs, un gribēju veltīt savu dzīvi, lai kalpotu viņam,” skanēja mana atbilde.
”Nekad to neaizmirsti!” viņš sacīja. ”Ja nu brālis Raterfords pamestu patiesību — vai arī tu to atstātu?”
”Nekad, nekad!” es atsaucos. Šī saruna mani veda pie prāta, un es teicu: ”Gatavosimies, lai visi ietu uz sapulci.” Un kopš tā laika mēs nekad neesam pārtraukuši apmeklēt sapulces. Cik pateicīga es biju Jehovam, ka mans māsasvīrs ar mīlestību mani pamācīja!
Cīņa ar grūtībām ekonomiskās depresijas laikā
Trīsdesmitajos gados, ekonomiskās depresijas laikā, dzīve bija ļoti smaga. Kādu dienu George pārnāca mājās no darba pavisam nospiestā garastāvoklī un teica man, ka viņš ir atlaists no darba gumijas apstrādes fabrikā. ”Neraizējies,” es teicu, ”mums ir bagāts Tēvs debesīs, un viņš mūs nepametīs.”
Tajā pašā dienā George satika kādu draugu, kas nesa lielu grozu ar sēnēm. George uzzināja, kur draugs tās bija salasījis, un pārnesa mājās bušeli sēņu. Pēc tam viņš izdeva mūsu pēdējos trīs dolārus par maziem groziņiem. ”Kā tu varēji kaut ko tādu izdarīt,” es neizpratnē jautāju, ”kad mums ir mazas meitenes, kurām vajadzīgs piens?”
”Neuztraucies, bet dari, kā es saku,” viņš atbildēja. Turpmākās nedēļas mūsu mājās bija maza fabriciņa — mēs tīrījām un pakojām sēnes. Mēs tās pārdevām vissmalkākajiem restorāniem un katru dienu nopelnījām 30 līdz 40 dolāru; tolaik tā mums bija liela nauda. Fermeris, kas mums bija atļāvis lasīt sēnes viņa ganībās, teica, ka viņš dzīvo šajā vietā jau 25 gadus, bet nekad nav redzējis tur tik daudz sēņu. Drīz vien gumijas apstrādes fabrika atkal aicināja Georgi darbā.
Saglabājam savu ticību
Vēlāk, 1943. gadā, mēs apmetāmies Losandželosā (Kalifornijas štats) un vēl pēc četriem gadiem pārcēlāmies uz Elsinoru. Tur mēs atvērām pārtikas preču veikalu, un visi mūsu ģimenes locekļi pēc kārtas tajā strādāja. Tajā laikā Elsinora bija maza pilsētiņa ar aptuveni 2000 iedzīvotājiem, un mums bija jāveic 30 kilometru garš ceļš uz citu pilsētu, lai apmeklētu kristiešu sapulces. Cik es biju laimīga, kad 1950. gadā Elsinorā tika izveidota neliela draudze! Tagad tajā pašā teritorijā ir 13 draudzes.
Mūsu meita Goldija Elizabeta (kuru vairākums pazīst kā Betu) 1950. gadā pabeidza Sargtorņa Bībeles Gileādas skolu Sautlānsingā (Ņujorkas štats) un saņēma norīkojumu kalpot par misionāri Venecuēlā. Mūsu jaunākā meita Airīna piedzīvoja lielu prieku, kad 1955. gadā viņas vīrs tika uzaicināts kļūt par ceļojošo kalpotāju un kalpot rajona pārraudzīšanas darbā. Pēc tam, 1961. gadā, kad viņi bija beiguši Ķēniņvalsts kalpošanas skolu Sautlānsingā, viņi tika nosūtīti uz Taizemi. Brīžiem man tik ļoti pietrūka manu meitu, ka es pat raudāju, bet tad es pie sevis domāju: ”Es vēlējos, lai viņas to darītu.” Tad es ņēmu savu grāmatu somu un devos sludināt. Atgriežoties mājās, es vienmēr biju atkal līksma.
Mans mīļotais vīrs George 1966. gadā pārcieta triekas lēkmi. Beta, kas veselības problēmu dēļ bija atgriezusies mājās no Venecuēlas, palīdzēja viņu aprūpēt. Nākamajā gadā George nomira, bet es atradu mierinājumu, domājot par to, ka viņš ir saglabājis uzticību Jehovam un ieguvis savu debesu balvu. Vēlāk Beta devās uz Spāniju, lai kalpotu tur, kur ir lielāka vajadzība pēc Ķēniņvalsts sludinātājiem. Mana vecākā meita Estere saslima ar vēzi un 1977. gadā nomira, un 1984. gadā ar leikēmiju nomira Enna. Viņas abas visu mūžu bija uzticīgi kalpojušas Jehovam.
Tajā laikā, kad nomira Enna, Beta un Airīna jau bija atgriezušās no savām kalpošanas norīkojuma vietām ārzemēs. Viņas bija palīdzējušas rūpēties par savām māsām, un mēs visas dziļi sērojām. Pēc kāda laika es teicu savām meitenēm: ”Labi, pietiek! Mēs esam mierinājušas citus, stāstot par brīnišķīgajiem Bībeles apsolījumiem. Tagad mums jāļauj, lai mēs pašas tiktu mierinātas. Sātans grib mums laupīt prieku kalpošanā Jehovam, bet mēs nedrīkstam viņam to atļaut.”
Mūsu uzticīgie tuvinieki Rumānijā
Mēs ar manu māsu Mēriju 1970. gadā devāmies neaizmirstamajā ceļojumā uz Rumāniju, lai apciemotu savus piederīgos. Viena no mūsu māsām jau bija mirusi, bet mums bija iespēja paviesoties pie mūsu brāļa Džona un māsas Lodovikas, kas joprojām dzīvoja Ortelekas ciemā. Tēvs un māte tolaik jau bija miruši; līdz pašai nāvei viņi bija saglabājuši uzticību Jehovam. Daudzi mums teica, ka tēvs ir bijis īsts draudzes balsts. Pat daži no viņa mazmazbērniem, kas dzīvo Rumānijā, tagad ir Jehovas liecinieki. Mēs apciemojām arī daudzus mana vīra radiniekus, kas joprojām nelokāmi turējās pie Bībeles patiesības.
Tajā laikā, 1970. gadā, Rumānijā valdīja nežēlīgais komunistiskais režīms, valsts priekšgalā bija Nikolaje Čaušesku, un Jehovas liecinieki Rumānijā tika cietsirdīgi vajāti. Mana brāļa Džona dēls Flore, kā arī citi mani radinieki savas kristīgās ticības dēļ daudzus gadus pavadīja koncentrācijas nometnēs; to pašu nācās izciest arī mana vīra brālēnam Gaboram Romošjanam. Nav nekāds brīnums, ka tad, kad mums tika uzticēts nogādāt vēstules Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Ņujorkā, mūsu rumāņu brāļi teica: viņi ne brīdi nevarēs justies mierīgi, kamēr nesaņems vēsti, ka mēs sveikas un veselas esam tikušas ārā no valsts!
Kad mēs aptvērām, ka mūsu vīzu derīguma termiņš ir beidzies, devāmies uz vietējo varas iestādi Ortelekā. Bija piektdienas pēcpusdiena, un tur darbā bija tikai viens ierēdnis. Uzzinājis, pie kā mēs esam atbraukušas ciemos un ka mūsu brāļadēls ir bijis koncentrācijas nometnē, ierēdnis teica: ”Dāmas, jums jātiek prom no šejienes!”
”Bet šodien nav neviena vilciena,” atbildēja mana māsa.
”Tas nav svarīgi,” viņš uzstāja. ”Brauciet ar autobusu. Brauciet ar vilcienu. Brauciet ar taksometru. Ejiet kājām. Bet tieciet prom no šejienes, cik ātri vien varat!”
Kad mēs jau gājām projām, mēs tikām pasauktas atpakaļ, un mums pateica, ka sarakstā neparedzēts militārais vilciens brauks šeit cauri sešos vakarā. Kā izrādījās, tā bija liela veiksme! Parastā vilcienā mūsu dokumenti tiktu vairākkārt pārbaudīti, bet šis vilciens veda militārpersonas un mēs abas bijām vienīgie civilie pasažieri, tāpēc neviens nelika mums uzrādīt pases. Viņi varbūt domāja, ka mēs esam kādu virsnieku vecmāmiņas.
Nākamajā rītā ieradāmies Timišoarā, un ar kāda radinieka drauga palīdzību mums izdevās dabūt vīzas. Nākamajā dienā mēs jau bijām atstājušas valsti. Mēs atgriezāmies mājās, vezdamas līdzi daudzas dārgas, neizdzēšamas atmiņas par mūsu lojālajiem kristīgajiem brāļiem un māsām Rumānijā.
Turpmākajos gados pēc ciemošanās Rumānijā līdz mums nonāca pavisam maz ziņu par sludināšanas norisi aiz ”dzelzs priekškara”. Tomēr mēs nešaubījāmies, ka mūsu kristīgie brāļi un māsas paliks uzticīgi mūsu Dievam, lai kas notiktu. Un, protams, tā arī bija! Kāds prieks bija uzzināt, ka 1990. gada aprīlī Jehovas liecinieki Rumānijā ir oficiāli atzīti kā reliģiska organizācija! Nākamajā vasarā mūs iepriecināja ziņojumi par Rumānijā notikušajām kopsanāksmēm. Tās tika rīkotas astoņās pilsētās, kopējais apmeklētāju skaits pārsniedza 34 000, un 2260 cilvēki kristījās. Patlaban Rumānijā sludināšanā piedalās vairāk nekā 35 000 cilvēku, un pagājušajā gadā Kristus nāves atceres vakaru apmeklēja 86 034 cilvēki.
Patiesība joprojām man ir dārga
Dažus gadus es biju pārtraukusi iebaudīt simbolus Atceres vakarā. Es vēroju ļoti spējīgus brāļus, kas neiebaudīja simbolus, un spriedu: ”Kāpēc gan Jehova būtu man piešķīris privilēģiju būt par viņa Dēla līdzmantinieci debesīs, kad ir citi, kas ir tik labi oratori?” Bet, kad es pārtraucu to darīt, es izjutu dziļu nemieru. Bija tā, it kā es kaut ko atraidītu. Pēc ilgas studēšanas un lūgšanām es atkal sāku iebaudīt šos simbolus. Mans miers un prieks atgriezās un turpmāk mani vairs neatstāja.
Mana redze vairs nav pietiekami skaidra, lai varētu lasīt, bet es katru dienu klausos Bībeles un žurnālu Sargtornis un Atmostieties! audioierakstus. Turklāt es joprojām piedalos sludināšanā. Parasti es katru mēnesi izplatu 60 līdz 100 žurnālu, bet pagājušā gada aprīlī speciālās žurnāla Atmostieties! izplatīšanas kampaņas laikā man izdevās izplatīt 323 žurnālus. Ar savu meitu palīdzību es spēju arī uzstāties ar uzdevumiem Teokrātiskās kalpošanas skolā. Esmu laimīga, ka joprojām varu uzmundrināt citus. Gandrīz visi, kas nāk uz Ķēniņvalsts zāli, mani sauc par vecmāmiņu.
Atskatoties uz gandrīz 79 gadiem, ko esmu veltījusi kalpošanai Jehovam, es katru dienu pateicos viņam, ka viņš man ir devis iespēju zināt viņa nenovērtējamo patiesību un izmantot savu dzīvi, lai viņam kalpotu. Es esmu tik pateicīga, ka esmu redzējusi, kā piepildās brīnišķīgie Bībeles pravietojumi par avīm līdzīgo cilvēku pulcināšanu šajās pēdējās dienās. (Jesajas 60:22; Cakarijas 8:23.)
[Attēls 23. lpp.]
Kājās stāv mana māsa Mērija un tēvs; pārējie: es, George un mūsu meitas Estere un Enna
[Attēls 24. lpp.]
Mēs ar manām meitām Betu un Airīnu un Airīnas vīru, un viņu diviem zēniem — visi uzticīgi Jehovas kalpotāji