Ķēniņvalsts sludinātāji stāsta
Ķēniņvalsts sēklas tiek sētas katrā izdevīgā gadījumā
DIEVA Raksti, Bībele, mudina būt čakliem. Ķēniņš Salamans teica: ”No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram, jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet varbūt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi.” (Salamans Mācītājs 11:6.)
Katrā piemērotā gadījumā Jehovas liecinieki sēj ”sēklu”, sludinādami labo vēsti par Dieva Ķēniņvalsti. Vairāk nekā 230 valstīs un salu grupās viņi ’nemitas mācīt un sludināt Kristu Jēzu’. (Apustuļu darbi 5:42.) Tālāk minētie gadījumi ilustrē, kā Jehovas liecinieki ”neļauj mieru savai rokai” sludināšanas darbā.
◻ Kaboverdes Republikā kāda no Jehovas lieciniecēm, atrazdamās tīruma kalpošanā, gāja garām cietumam. Cietuma pagalmā vairāki ieslodzītie bija uzrāpušies kokā. Pamanījuši lejā liecinieci, šie ieslodzītie uzsauca viņai, ka vēlētos saņemt dažus žurnālus. Lieciniece piesēja vairākus žurnālus Sargtornis un Atmostieties! pie akmens un pārmeta saini pār cietuma mūri. Šīs sākotnējās intereses iznākums bija 12 Bībeles studijas. Trīs no ieslodzītajiem ir veltījuši savu dzīvi Dievam un tikuši kristīti ūdenī. Viens no viņiem jau vairāk nekā gadu kalpo par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri. Bet kā viņi organizē tīruma kalpošanu cietumā? Vispirms cietums tiek sadalīts teritorijās. Pēc tam šīs teritorijas tiek sadalītas trīs liecinieku starpā un viņi iet sludināt no kameras uz kameru. Šie Ķēniņvalsts sludinātāji attīsta radušos interesi tādā pašā veidā, kā to dara Jehovas liecinieki visā pasaulē, — veicot atkārtotus apmeklējumus. Taču ir arī kāda atšķirība — tas ir Bībeles nodarbību biežums. Daži no cietumniekiem studē Bībeli nevis pa stundai vienu divas reizes nedēļā, bet gan katru dienu! Turklāt cietuma ģenerāldirektors ir devis lieciniekiem atļauju rīkot cietumā visas draudzes sapulces.
◻ Portugālē kāda sieviete pēc vecāsmātes nāves saņēma mantojumā daudz Sargtorņa biedrības publikāciju. Tā kā viņa nebija Jehovas lieciniece, viņai nebija nekādas vēlēšanās paturēt šīs grāmatas. Tomēr arī iznīcināt tās viņa negribēja. Reiz, kad pie viņas atnāca viena no Jehovas lieciniecēm, kas sludināja pa dzīvokļiem, šī sieviete pastāstīja lieciniecei par mantoto bibliotēku. Lieciniece pavaicāja sievietei, vai viņai ir kāds priekšstats par šīs bibliotēkas īsto vērtību. Viņa atteica: ”Nu protams, es nezinu, kāda ir šo grāmatu īstā vērtība, bet kā lai es to noskaidroju?” Šī sieviete piekrita studēt Bībeli, un drīz vien viņa sāka ļoti augstu vērtēt savas vecāsmātes bibliotēku. Tagad viņa ir kristīta Jehovas lieciniece. Vēl vairāk: arī viņas meita un kāds tuvs ģimenes draugs studē Bībeli. Cik vērtīgs mantojums galu galā izrādījās šī grāmatu kolekcija!