”Zelta vietā es atradu dimantus”
PASTĀSTĪJIS MIHALIS AMINARIS
Piecus gadus pavadījis Dienvidāfrikā, kurp biju devies meklēt zeltu, es atgriezos mājās ar daudz vērtīgāku ieguvumu. Atļaujiet man pastāstīt, kas tā bija par bagātību, kura man tagad piederēja un kurā es vēlējos dalīties ar citiem.
ES PIEDZIMU 1904. gadā Grieķijā, Jonijas jūras salā Kefalinijā. Neilgi pēc tam nomira mani vecāki, un es uzaugu, būdams bārenis. Es ilgojos, lai kāds man palīdzētu, un bieži lūdzu Dievu. Kaut gan regulāri apmeklēju Grieķijas pareizticīgo baznīcu, man nebija nekādas sapratnes par Bībeli. Es nespēju atrast mierinājumu.
Pienāca 1929. gads, un es nolēmu emigrēt un meklēt labāku dzīvi. Atstājis savu neauglīgo salu, devos ar kuģi caur Angliju uz Dienvidāfriku. Pēc 17 dienu ilga jūras ceļojuma sasniedzu Keiptaunu (Dienvidāfrika), un tur kāds tautietis mani tūlīt nolīga darbā. Tomēr arī materiālā pārticība nesniedza man mierinājumu.
Kaut kas daudz vērtīgāks
Biju nodzīvojis Dienvidāfrikā apmēram divus gadus, kad uz manu darbavietu atnāca kāds no Jehovas lieciniekiem un piedāvāja man bībelisku literatūru grieķu valodā. Piedāvāto publikāciju vidū bija arī brošūras Where Are the Dead? (Kur atrodas mirušie?) un Oppression, When Will It End? (Apspiešana — kad tā beigsies?). Es labi atceros, ar kādu aizrautību tās lasīju — es pat iemācījos no galvas visus brošūrās citētos Bībeles pantus. Kādu dienu es teicu vienam no saviem darbabiedriem: ”Esmu atradis to, ko esmu meklējis visus šos gadus. Es atbraucu uz Āfriku pēc zelta, bet zelta vietā atradu dimantus.”
Man bija liels prieks uzzināt, ka Dievam ir personvārds — Jehova —, ka viņa Ķēniņvalsts jau ir nodibināta debesīs un ka mēs dzīvojam šīs sistēmas pēdējās dienās. (Psalms 83:19, NW; Daniēla 2:44; Mateja 6:9, 10; 24:3—12; 2. Timotejam 3:1—5; Atklāsmes 12:7—12.) Cik saviļņojoši bija uzzināt, ka Jehovas Ķēniņvalsts atnesīs bezgalīgas svētības visām cilvēku rasēm! Uz mani atstāja iespaidu arī tas, ka šīs vērtīgās patiesības tiek sludinātas visā pasaulē. (Jesajas 9:5, 6; 11:6—9; Mateja 24:14; Atklāsmes 21:3, 4.)
Drīz vien es noskaidroju Sargtorņa biedrības filiāles biroja adresi Keiptaunā un saņēmu vēl vairāk bībeliskas literatūras. Īpaši patīkami man bija iegūt savā īpašumā personīgo Bībeli. Izlasītais pamodināja manī vēlēšanos liecināt citiem. Es sāku ar to, ka sūtīju bībeliskas publikācijas uz savu dzimto pilsētu Liksurju radiem, draugiem un paziņām. Studējot Bībeli, es pakāpeniski sapratu, ka cilvēkam ir jāveltī sava dzīve Jehovam, lai varētu viņam patikt. Tāpēc es nekavējoties to izdarīju, griezdamies pie Dieva lūgšanā.
Reiz es apmeklēju Jehovas liecinieku sapulci, bet nesapratu no tās ne vārda, jo nezināju angļu valodu. Uzzinājis, ka Portelizabetā dzīvo daudz grieķu, es pārcēlos uz turieni, bet man neizdevās atrast nevienu Jehovas liecinieku, kas runātu grieķiski. Tāpēc nolēmu atgriezties Grieķijā, lai kļūtu par pilnas slodzes labās vēsts sludinātāju. Atceros, kā pats sev teicu: ”Es atgriezīšos Grieķijā par katru cenu — pat ja man nāktos ierasties galā tikai ar to, kas mugurā.”
Pilnas slodzes kalpošana Grieķijā
Pavasarī, 1934. gadā, es atrados uz itāliešu okeāna lainera Duilio klāja. Nokāpu krastā Francijas pilsētā Marseļā un pēc desmit dienu ilgas uzturēšanās šajā vietā ar pasažieru kuģi Patris devos tālāk uz Grieķiju. Kad mēs atradāmies jūrā, kuģī radās tehniski bojājumi, un naktī tika dota pavēle nolaist jūrā glābšanas laivas. Tajā brīdī es atcerējos, kā biju domājis, ka nokļūšu Grieķijā kaut vai tikai ar to, kas mugurā. Tomēr beigu beigās atbrauca kāds itāliešu velkonis un aizbuksēja mūsu kuģi uz Neapoli Itālijā. Vēlāk mēs beidzot sasniedzām Pirejas ostu Grieķijā.
No turienes es devos uz Atēnām, kur apmeklēju Sargtorņa biedrības filiāles biroju. Sarunādamies ar filiāles pārraugu Atanasiju Karanasiju, es lūdzu dot man uzdevumu sludināt pilnu slodzi. Nākamajā dienā es jau biju ceļā uz Peloponēsu, kontinentālās Grieķijas dienvidu daļu. Es biju norīkots kalpot visā šajā apgabalā — tagad tā bija mana personīgā sludināšanas teritorija!
Es sāku sludināt ar milzīgu entuziasmu, iedams no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu, no lauku sētas uz lauku sētu, no mājas uz māju. Drīzumā man pievienojās Mihaels Triantafilopuls, kurš kristīja mani 1935. gada vasarā — vairāk nekā gadu pēc tam, kad es biju sācis kalpot pilnu slodzi! Nebija pieejams nekāds sabiedriskais transports, tāpēc mēs visur devāmies kājām. Vislielākās grūtības mums sagādāja garīdzniecības pretestība; garīdznieki darīja visu iespējamo, lai tikai mūs apstādinātu. Šī iemesla dēļ mēs bieži sastapāmies ar aizspriedumainu attieksmi. Tomēr, par spīti šķēršļiem, liecināšana turpinājās un Jehovas vārds tika pasludināts tuvu un tālu.
Izturība pretestības laikā
Kādu rītu, sludinādams kalnainajā Arkādijas nomē, es nonācu Maguljanas ciemā. Stundu pavadījis sludinot, es sadzirdēju baznīcas zvanu skaņas un drīz vien atskārtu, ka tie zvana manis dēļ! Kāda Grieķijas pareizticīgo arhimandrīta vadībā sanāca ļaužu pūlis (arhimandrīts ir augsta baznīcas amatpersona, kas zemāka par bīskapu). Es aši aizvēru somu ar literatūru un nedzirdami lūdzu Jehovu. Arhimandrīts bērnu bara priekšgalā nāca tieši pie manis. Viņš sāka kliegt: ”Tas ir viņš! Tas ir viņš!”
Bērni sastājās ap mani ciešā lokā, un garīdznieks iznāca uz priekšu un sāka mani grūstīt ar savu visai apjomīgo vēderu, teikdams, ka viņš negrib skarties man klāt ar rokām — varot vēl inficēties. Viņš klaigāja: ”Sitiet viņu! Sitiet viņu!” Bet tieši tajā brīdī parādījās policists un aizveda mūs abus uz policijas iecirkni. Garīdznieks tika saukts tiesas priekšā par pūļa kūdīšanu, un viņam bija jāsamaksā naudas sods 300 drahmu apmērā, kā arī jāsedz tiesas izdevumi. Es tiku atbrīvots.
Parasti, kad mēs ieradāmies kādā jaunā apvidū, mēs izvēlējāmies par savas darbības centru kādu palielu pilsētu un no turienes devāmies sludināt pa visu apkārtni četru stundu gājuma rādiusā. Tas nozīmēja, ka mēs gājām projām agri no rīta, kad bija vēl tumšs, un atgriezāmies mājās pēc vakara krēslas iestāšanās; parasti mēs katru dienu apmeklējām vienu vai divus ciemus. Kad bijām pabeiguši sludināt apkārtējos ciemos, mēs sludinājām tajā pilsētā, kuru bijām izvēlējušies par izejas punktu, un pēc tam devāmies tālāk. Mēs daudzreiz tikām arestēti, jo garīdznieki kūdīja ļaudis pret mums. Grieķijas vidienē, Parnasa apkārtnē, mēnešiem ilgi mani meklēja policija. Tomēr viņiem ne reizi neizdevās mani notvert.
Kādu dienu mēs ar brāli Triantafilopulu sludinājām Muriki ciemā Boiotijas nomē. Mēs sadalījām ciemu divās daļās, un es sāku sludināt tajās mājās, kas atradās stāvajās nogāzēs, jo es biju jaunākais no mums abiem. Pēkšņi es saklausīju kliedzienus, kas atskanēja no lejas. Skriedams uz turieni, es nodomāju: ”Viņi sit brāli Triantafilopulu.” Cieminieki bija sadrūzmējušies vietējā kafejnīcā, un kāds priesteris mīdījās šurp turp kā satracināts bullis. ”Šie cilvēki sauc mūs par ”Čūskas dzimumu”!” viņš kliedza.
Priesteris jau bija salauzis savu spieķi pret brāļa Triantafilopula galvu, un pār brāļa seju plūda asinis. Kad biju notīrījis asinis no viņa sejas, mēs tikām projām. Gājām trīs stundas, līdz sasniedzām Tēbas. Tur slimnīcā brūce tika apkopta. Mēs ziņojām policijai par šo notikumu, un tika ierosināta lieta. Taču šim priesterim bija ietekmīgi paziņas, un beigu beigās viņš tika attaisnots.
Kad mēs darbojāmies Levkadas pilsētā, kāda vietējā politiskā līdera sekotāji mūs ”arestēja” un aizveda uz ciema kafejnīcu; tur mēs uzzinājām, ka tiekam apsūdzēti un tagad mūs tiesās improvizēta ”tautas tiesa”. Politiskais līderis un viņa ļaudis pēc kārtas mācās mums virsū, teikdami runas — viņi izrunājās gari un plaši — un draudēdami mums ar sažņaugtām dūrēm. Visi šie cilvēki bija piedzērušies. Viņu tirādes pret mums turpinājās no pusdienas laika līdz saulrietam, bet mēs saglabājām mieru un smaidīdami teicām, ka esam nevainīgi, un pie sevis lūdzām Jehovam palīdzību.
Jau krēsloja, kad beidzot mūs izglāba divi policisti. Viņi aizveda mūs uz policijas iecirkni un izturējās pret mums laipni. Lai attaisnotu savu rīcību, politiskais līderis otrā dienā ieradās un apsūdzēja mūs, ka mēs izplatot propagandu pret Grieķijas karali. Tāpēc policija mūs divu cilvēku apsardzībā nosūtīja uz Lamijas pilsētu, lai šo gadījumu izmeklētu tālāk. Mūs noturēja ieslodzījumā septiņas dienas un pēc tam, ieslēgtus roku dzelžos, aizveda uz Larisas pilsētu, kur mums bija jāstājas tiesas priekšā.
Larisā mūsu kristīgie brāļi, kuriem jau iepriekš bija paziņots par notikušo, sagaidīja mūs ierodamies. Dziļā sirsnība, ar kādu viņi pret mums izturējās, bija laba liecība mūsu sargiem. Mūsu advokāts, Jehovas liecinieks un bijušais apakšpulkvedis, pilsētā bija labi pazīstams. Kad viņš uzstājās tiesā mūsu labā un izklāstīja savus argumentus šajā lietā, pret mums izvirzīto apsūdzību melīgums tika atmaskots, un mēs tikām atbrīvoti.
Jehovas liecinieku sludināšanas vispārējās sekmes izraisīja pretestības saasināšanos. 1938. un 1939. gadā tika izdoti likumi, kas aizliedza prozelītismu, un mēs ar Mihaelu bijām iejaukti vairākos desmitos lietu, kas bija ierosinātas saistībā ar to. Vēlāk filiāles birojā mums deva padomu darboties katram atsevišķi, lai nepiesaistītu tik lielu uzmanību. Man nebija viegli iztikt bez partnera. Tomēr, pilns paļāvības uz Jehovu, es sludinādams izstaigāju tādas nomes kā Atiku, Boiotiju, Ftiotīdu, Eiboju, Aitoliju, Akarnaniju un Eiritaniju, kā arī Peloponēsas apgabalu.
Šajā laikā man palīdzēja brīnišķīgie psalmu dziesminieka vārdi, kuros izpaužas paļāvība uz Jehovu: ”Ar Tavu spēku es sagŗauju mūŗus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus. Dievs apjož mani ar spēku un dara līdzenus manus ceļus, viņš man devis stirnu kājas un pacēlis mani augstā vietā.” (Psalms 18:30, 33, 34.)
Vēlāk, 1940. gadā, Itālija pieteica Grieķijai karu, un drīz pēc tam valstī iebruka vācu karaspēks. Tika izsludināts karastāvoklis, un Sargtorņa biedrības grāmatas tika aizliegtas. Jehovas lieciniekiem Grieķijā tie bija grūti laiki, tomēr viņu skaits strauji pieauga — no 178 lieciniekiem 1940. gadā līdz 1770 lieciniekiem 1945. gadā, kad beidzās 2. pasaules karš.
Kalpošana Bētelē
Ritēja 1945. gads, kad es saņēmu uzaicinājumu kalpot Jehovas liecinieku filiāles birojā Atēnās. Bētele (šis vārds nozīmē ’Dieva nams’) tolaik atradās īrētā namā Lombardu ielā. Pirmajā stāvā bija izvietotas darbistabas, bet pagrabā atradās tipogrāfija. Tā sastāvēja no nelielas iespiedmašīnas un apgriešanas mašīnas. Sākumā tipogrāfijā strādāja tikai divi cilvēki, bet drīz arī citi brīvprātīgie sāka palīdzēt darbā, regulāri ierazdamies šeit no savām mājām.
Sakari ar Sargtorņa biedrības galveno pārvaldi Bruklinā (Ņujorka) tika atjaunoti 1945. gadā, un tajā pašā gadā mēs Grieķijā atkal sākām regulāri iespiest Sargtorni. Pēc tam, 1947. gadā, mēs pārcēlām savu filiāli uz Tenedu ielu 16, bet tipogrāfija palika Lombardu ielā. Vēlāk tā no Lombardu ielas tika pārcelta uz kādam lieciniekam piederošu fabriku, kas atradās aptuveni piecu kilometru attālumā. Tā nu kādu laiku mēs ceļojām šurp turp starp trīs dažādām vietām.
Man joprojām ir prātā, kā es pirms rītausmas mēdzu doties no mūsu dzīvesvietas Tenedu ielā uz tipogrāfiju. Nostrādājis tur līdz vieniem dienā, es gāju uz Lombardu ielu, kur tika pieņemtas mūsu iespiestās loksnes. Tur šīs loksnes tika salocītas, izveidojot žurnālus, tad žurnālus sabrošēja un apgrieza ar ierīci, kas bija darbināma ar roku. Pēc tam mēs aiznesām gatavos žurnālus uz pastu, uznesām trešajā stāvā, palīdzējām pasta darbiniekiem tos sašķirot un uzlīmējām pastmarkas uz nosūtāmajām aploksnēm.
Līdz 1954. gadam liecinieku skaits Grieķijā bija pārsniedzis 4000, un mums kļuva nepieciešamas ietilpīgākas ēkas. Tāpēc mēs pārcēlāmies uz jaunu Bēteles namu — trīsstāvu ēku Atēnu centrā, Kartali ielā. 1958. gadā mani palūdza uzņemties rūpes par virtuves darbiem, un es pildīju šo pienākumu līdz pat 1983. gadam. 1959. gadā es apprecēju Elefteriju, un viņa kļuva par uzticamu biedru kalpošanā Jehovam.
Jauns pretestības vilnis
Kad 1967. gadā varu sagrāba militāra hunta, mūsu sludināšanai atkal tika likti šķēršļi. Tomēr mēs jau agrāk bijām uzkrājuši pieredzi, kā rīkoties situācijā, kad mūsu darbību ierobežo dažādi aizliegumi, un tāpēc ātri pielāgojāmies apstākļiem un sekmīgi turpinājām darboties pagrīdē.
Mēs rīkojām savas sapulces privātās mājvietās un bijām piesardzīgi kalpošanā no durvīm pie durvīm. Tomēr mūsu brāļi bieži tika arestēti, un tiesas prāvu skaits pieauga. Mūsu juristi vienmēr kaut kur steidzās, kārtodami tiesas lietas visdažādākajās valsts malās. Par spīti pretestībai, lielākā daļa Jehovas liecinieku joprojām regulāri piedalījās sludināšanā, īpaši nedēļas nogalēs.
Parasti sestdienā vai svētdienā pēc sludināšanas mēs pārbaudījām, kuru brāļu vai māsu mūsu grupās trūkst. Lielākoties trūkstošie bija aizturēti un atradās tuvākajā policijas iecirknī. Tad mēs viņiem aiznesām uz turieni segas un pārtiku un viņus uzmundrinājām. Mēs arī informējām savus juristus, kas pēc tam, pirmdienā, ieradās pie prokurora, lai aizstāvētu tos, kuri bija aizturēti. Mēs ar prieku stājāmies pretī šīm grūtībām, jo mēs taču cietām patiesības dēļ!
Aizlieguma laikā iespieddarbu izgatavošana Bētelē tika pārtraukta. Tāpēc kādā no Atēnu priekšpilsētām, mājā, kurā mēs ar Elefteriju dzīvojām, tika ierīkota savdabīga tipogrāfija. Elefterija pārrakstīja Sargtorņa rakstus, izmantojot smagu rakstāmmašīnu. Viņa lika tajā vienlaicīgi desmit papīra lapas, un viņai bija ļoti stipri jāsit pa taustiņiem, lai burti būtu redzami uz visām lapām. Pēc tam es savācu aprakstītās lapas un sastiprināju tās kopā. Katru vakaru mēs tā strādājām līdz pusnaktij. Tieši zem mums dzīvoja kāds policists, un mēs līdz šai dienai brīnāmies, kāpēc viņā ne reizi nepamodās aizdomas.
Prieks par tālāku paplašināšanos
Grieķijā 1974. gadā tika atjaunota demokrātija, un mēs atkal varējām sludināt brīvāk. Bet arī tajos septiņos gados, kad valdīja ierobežojumi, mēs pieredzējām brīnišķīgu pieaugumu: mums pievienojās vairāk nekā 6000 jaunu liecinieku, un līdz ar to kopējais Ķēniņvalsts sludinātāju skaits pārsniedza 17 000.
Mēs atsākām regulāri iespiest literatūru filiāles telpās. Iznākumā Bēteles telpas Kartali ielā drīz kļuva par šauru. Tāpēc tika nopirkts hektāru liels zemes gabals Atēnu priekšpilsētā Marūsi. Tika uzbūvēts jauns Bēteles komplekss; tajā ietilpa 27 guļamistabas, fabrika, biroji un citas telpas. Kompleksa veltīšana notika 1979. gada oktobrī.
Ar laiku kļuva nepieciešama vēl lielāka platība. Tāpēc tika nopirkti 22 hektāri zemes apmēram 60 kilometru attālumā no Atēnām. Šī vieta atrodas Eleonā, kalna nogāzē, no kurienes paveras skats uz kalniem un ielejām, kas bagātas ar ūdeni. Šeit 1991. gada aprīlī tika atklāts liels komplekss; daļa no šī kompleksa ir 22 ēkas, kas katra ir paredzēta astoņiem cilvēkiem.
Pēc vairāk nekā 60 gadu ilgas pilnas slodzes kalpošanas es joprojām baudu tādu svētību kā labu veselību. Es priecājos, ka ’vēl vecumā nesu augļus’. (Psalms 92:15.) It īpaši es pateicos Jehovam par to, ka savām acīm esmu redzējis viņa patieso pielūdzēju skaita milzīgo pieaugumu. Pravietis Jesaja runāja par šādu pieaugumu: ”Tavi vārti būs vienmēr atvērti, tie dienu un nakti netiks aizslēgti, lai ielaistu tautu mantas.” (Jesajas 60:11.)
Cik brīnišķīgi ir redzēt miljoniem cilvēku no visām tautām pulcējamies Jehovas organizācijā un mācāmies, kā palikt dzīviem lielajās bēdās un iegūt Dieva jauno pasauli! (2. Pētera 3:13.) Es nešauboties varu teikt, ka pilnas slodzes kalpošana man ir bijusi daudz vērtīgāka nekā jebkas, ko var piedāvāt šī pasaule. Jā, es esmu atradis nevis zeltu, bet gan garīgus dimantus, kas ir neizmērojami bagātinājuši manu dzīvi.
[Attēli 23. lpp.]
Mihalis un Elefterija Kaminari
Pa labi: tipogrāfija Lombardu ielā