Fundamentālisms. Kas tas ir?

KUR sākās fundamentālisma kustība? Pagājušā gadsimta beigās liberālie teologi sāka mainīt savus uzskatus, lai pielāgotos Bībeles kritikai un tādām zinātniskām teorijām kā, piemēram, evolūcijas mācībai. Iznākumā cilvēku uzticība Bībelei tika iedragāta. Amerikas Savienotajās Valstīs konservatīvie reliģiskie vadītāji reaģēja uz šo situāciju, izvirzot principus, ko viņi paši nosauca par ticības pamatiema. 20. gadsimta sākumā viņi publicēja grāmatu sēriju The Fundamentals: A Testimony to the Truth (Pamati: patiesības apliecinājums), kur bija iztirzāti šie pamatprincipi. No šīs sērijas nosaukuma ir radies termins ”fundamentālisms”.

Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē fundamentālisms reižu reizēm izraisīja diskusijas. Piemēram, 1925. gadā reliģiskie fundamentālisti Tenesī štatā (ASV) iesūdzēja tiesā kādu skolotāju, vārdā Džons Skopss, — šis tiesas process kļuva pazīstams kā Skopsa prāva. Kāds bija viņa noziegums? Skopss mācīja evolūcijas teoriju, un tas bija pretrunā ar štata likumiem. Tajos laikos daudzi uzskatīja, ka fundamentālismam būs īss mūžs. 1926. gadā protestantu žurnālā Christian Century bija teikts, ka fundamentālisms ir ”tukšs un samākslots” un tam ”ne mazākajā mērā nepiemīt konstruktīva sasnieguma vai noturīgas parādības iezīmes”. Cik aplams bija šis vērtējums!

Kopš 70. gadiem fundamentālisms pastāvīgi piesaista uzmanību. Profesors Miroslavs Volfs no Fulera teoloģijas semināra (Kalifornija, ASV) saka: ”Fundamentālisms ir ne vien izdzīvojis, bet arī uzplaucis.” Mūsdienās ar vārdu ”fundamentālisms” apzīmē ne tikai protestantu kustības, bet arī līdzīgus virzienus, kas izveidojušies citās reliģijās, piemēram, katolicismā, islamā, jūdaismā un hinduismā.

Reakcija uz mūsdienu apstākļiem

Kāpēc fundamentālisms izplatās? Tie, kas pētī šo parādību, uzskata, ka izplatīšanās iemesls, vismaz daļēji, ir mūsu laikmetam raksturīgā morālā un reliģiskā nenoteiktība. Agrākajos gados lielākā daļa sabiedrību dzīvoja morālas noteiktības atmosfērā, kas balstījās uz tradicionāliem uzskatiem. Tagad šie uzskati tiek apšaubīti vai pat noraidīti. Daudzi inteliģenti cilvēki apgalvo, ka Dieva nav un cilvēks ir viens pats vienaldzīgajā Visumā. Liela daļa zinātnieku māca, ka cilvēce ir nejaušas evolūcijas rezultāts, nevis mīloša Radītāja roku darbs. Cilvēku domāšanu raksturo visatļautības gars. Pasaulē visos sabiedrības slāņos vērojams katastrofāls morālo vērtību zudums. (2. Timotejam 3:4, 5, 13.)

Fundamentālisti tiecas pēc agrākās noteiktības, un daži no viņiem cenšas pievērst savu sabiedrību un nāciju tam, kas, viņuprāt, ir pareizie morāles un reliģiskās mācības pamati. Viņi dara visu, kas viņu spēkos, lai piespiestu citus dzīvot saskaņā ar ”pareizu” morāles kodeksu un pamatmācību sistēmu. Fundamentālists ir cieši pārliecināts, ka viņam ir taisnība, bet pārējie kļūdās. Profesors Džeimss Bārs savā grāmatā Fundamentalism (Fundamentālisms) izsakās, ka vārds ”fundamentālisms” ”bieži tiek uzskatīts par naidīgu un apvainojošu apzīmējumu, kas asociējas ar uzskatu šaurību, fanātismu, tumsonību un aprobežotību”.

Nevienam nepatīk, ja viņu sauc par aprobežotu un aizspriedumainu cilvēku vai fanātiķi, tāpēc jautājumā par to, kurš ir fundamentālists un kurš ne, nav vienprātības. Tomēr ir noteiktas pazīmes, kas raksturo reliģisko fundamentālismu.

Kā pazīt fundamentālistu

Reliģiskie fundamentālisti parasti tiecas saglabāt to, kas — pēc viņu domām — ir attiecīgās kultūras sākotnējās tradīcijas un reliģiskie uzskati, un pretoties tam, kas tiek uztverts kā pasaulē valdošais laicīgais gars. Tas nenozīmē, ka fundamentālisti noliedz pilnīgi visu moderno. Daļa no viņiem ļoti efektīvi izmanto modernās sakaru sistēmas, lai popularizētu savu viedokli. Bet viņi cīnās pret sabiedrības sekularizācijub.

Daži fundamentālisti ir apņēmušies ne tikai paši turēties pie tradicionālas doktrīnu sistēmas vai dzīvesveida, bet arī uzspiest tos citiem; viņi grib mainīt sociālās struktūras, lai pieskaņotu tās fundamentālistiskajiem uzskatiem. Tāpēc, piemēram, katoļu fundamentālists neaprobežosies ar noliedzošu attieksmi pret abortiem. Ļoti iespējams, ka viņš centīsies ietekmēt savas valsts likumdevējus, lai tie izdotu likumus, kas aizliedz abortus. Kā bija stāstīts laikrakstā La Repubblica, Polijā katoļu baznīca, lai panāktu, ka tiek apstiprināts likums par abortu aizliegšanu, sarīkoja īstu ””karu”, kurā tā izmantoja visu savu varu un ietekmi”. Šajā situācijā baznīcas vadītāji rīkojās ļoti līdzīgi fundamentālistiem. Protestantu Kristīgā koalīcija Amerikas Savienotajās Valstīs izcīna līdzīgus ”karus”.

Visraksturīgākā fundamentālistu iezīme ir dziļi iesakņojusies reliģiskā pārliecība. Piemēram, protestantu fundamentālists pārliecināti aizstāv burtisku Bībeles skaidrojumu; droši vien viņš arī tic, ka Zeme tika radīta sešās burtiskās dienās. Katoļu fundamentālistam savukārt nav nekādu šaubu par pāvesta nemaldīgumu.

Ņemot vērā visus šos faktus, ir saprotams, kāpēc termins ”fundamentālisms” rada priekšstatu par nesaprātīgu fanātismu un kāpēc tie, kas paši nav fundamentālisti, ir noraizējušies, redzot fundamentālisma izplatīšanos. Mēs katrs personīgi varbūt nepiekrītam fundamentālistu viedoklim, un mūs varbūt biedē viņu politiskie manevri un dažbrīd varmācīgā rīcība. Patiešām, var būt pat tā, ka fundamentālistus, kas pieder pie vienas reliģijas, šausmina kādas citas reliģijas fundamentālistu rīcība. Tomēr daudzus domājošus cilvēkus uztrauc tās parādības, kas ir izraisījušas fundamentālisma attīstību, — aizvien pieaugošā vaļība morāles jautājumos, ticības zudums un mūsdienu sabiedrības atteikšanās no garīguma.

Vai fundamentālisms ir vienīgā reakcija uz šīm tendencēm? Ja tā nav, kāda ir alternatīva?

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 5. lpp.]

1926. gadā kādā protestantu žurnālā par fundamentālismu bija teikts, ka tas ir ”tukšs un samākslots” un ka tam ”ne mazākajā mērā nepiemīt konstruktīva sasnieguma vai noturīgas parādības iezīmes”