”Atcerieties iepriekšējās dienas”. Kāpēc?

”ATCERIETIES iepriekšējās dienas.” Šo padomu, kas pierakstīts aptuveni 61. g. m.ē., apustulis Pāvils deva ebreju kristiešiem Jūdejā. (Ebrejiem 10:32.) Kas mudināja viņu uzrakstīt šādus vārdus? Kāpēc šiem Jehovas kalpiem, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, bija jāatceras pagātne? Vai arī mēs varam gūt labumu, ievērojot šo norādījumu?

Gadsimtu gaitā Bībeles pierakstītāji atkārtoti ir brīdinājuši, ka ir nepareizi neņemt vērā pagātni vai pievērst tai tikai paviršu uzmanību. Agrākie laiki un notikumi ir jāpatur prātā un jāpārdomā. Pats Jehova ir teicis: ”Pieminiet notikumus kopš seniem laikiem, ka Es esmu Dievs un cita nav neviena, Dievs, kam nav cita līdzīga!” (Jesajas 46:9.) Izpētīsim trīs nopietnus iemeslus, kāpēc ir jāpaklausa šim norādījumam.

Pamudinājums un uzmundrinājums

Pirmkārt, tā mēs varam saņemt spēcīgu pamudinājumu un lielu uzmundrinājumu. Kad Pāvils rakstīja vēstuli ebreju kristiešu draudzei, viņš vērsās pie ticības biedriem, kuru ticībai jūdaisma piekritēju pretestība ik dienas sagādāja pārbaudījumus. Apzinoties, ka viņiem nepieciešams attīstīt izturību, Pāvils teica: ”Atcerieties iepriekšējās dienas, kuŗās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu.” (Ebrejiem 10:32.) Atsaukdami atmiņā, kā viņi pagātnē ar darbiem bija apliecinājuši savu lojalitāti garīgajā cīņā, šie kristieši varētu iegūt nepieciešamo drosmi, lai izturētu līdz galam. Līdzīgi bija rakstījis arī pravietis Jesaja: ”Apdomājiet [”Pieminiet to”, LB-26] un esiet stipri garā.” (Jesajas 46:8.) Jēzus Kristus gribēja panākt tādu pašu labvēlīgu rezultātu, kad teica Efesas draudzei: ”Tad nu pārdomā [”piemini”, LB-26], no kā tu esi atkritis [no savas pirmās mīlestības]; atgriezies un dari pirmos darbus.” (Atklāsmes 2:4, 5.)

Mozus runās, kurās viņš aicināja izraēliešu tautu bezbailīgi paust lojalitāti pret Jehovu, atkārtoti izskanēja pamudinājums ’pieminēt senās dienas, ņemt vērā gadus no paaudzes uz paaudzi’. (5. Mozus 32:7.) Pievērs uzmanību Mozus vārdiem, kas pierakstīti 5. Mozus 7:18: ”Nebīsties no tām [no Kanaānas tautām]! Bet pieminēdams piemini, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir darījis faraonam un visiem ēģiptiešiem.” Atmiņām par to, kā Jehova rīkojās savas tautas labā un izglāba izraēliešus, bija jākļūst viņiem par stimulu vienmēr uzticīgi pildīt Dieva likumus. (5. Mozus 5:15; 15:15.)

Diemžēl izraēlieši bieži grēkoja, kļūdami aizmāršīgi. Kādas bija sekas? ”Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto. Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem.” (Psalms 78:41, 42.) Tā kā izraēlieši bija nevērīgi un nepaturēja prātā Jehovas pavēles, viņš galu galā no tiem atteicās. (Mateja 21:42, 43.)

Labu piemēru rādīja psalmu dziesminieks, kas rakstīja: ”Es tad pieminu tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnumdarbus kopš senseniem laikiem. Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveŗu sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari.” (Psalms 77:12, 13.) Šādi pieminot un dziļi pārdomājot uzticīgo kalpošanu pagātnē un Jehovas mīlestības pilno rīcību, mēs saņemam nepieciešamo pamudinājumu un uzmundrinājumu un jūtamies pateicīgi. Turklāt atmiņas par ’iepriekšējām dienām’ var izkliedēt mūsu nogurumu un paskubināt mūs darīt visu, ko vien spējam, un tāpat tās var palīdzēt mums saglabāt uzticību un izturību.

Mācīties no pagātnes kļūdām

Otrkārt, ja neaizmirstam agrākos notikumus, mēs varam mācīties no pagātnes kļūdām un to sekām. Ņemot vērā šo faktu, Mozus deva izraēliešiem padomu: ”Piemini un neaizmirsti, ka tu to Kungu, savu Dievu, esi tuksnesī ļoti sadusmojis; sākot ar dienu, kad tu iznāci no Ēģiptes zemes, līdz kamēr jūs nonācāt šinī vietā, jūs esat bijuši nepaklausīgi un pat pretojušies tam Kungam.” (5. Mozus 9:7.) Kā Mozus norādīja, izraēliešu nepaklausības dēļ ’tas Kungs, viņu Dievs, viņus vadīja tuksnesī četrdesmit gadus’. Kādēļ izraēlieši tika mudināti to atcerēties? Tādēļ, lai viņi kļūtu pazemīgi un lai tiktu labota viņu pretestīgā rīcība, tā ka viņi ’turētu tā Kunga, sava Dieva, baušļus, staigātu Viņa ceļos un Viņu bītos’. (5. Mozus 8:2—6.) Viņiem bija jāmācās neatkārtot savas agrākās kļūdas.

Kāds rakstnieks ir teicis: ”Piesardzīgs cilvēks gūst labumu no savas pieredzes, bet gudrs cilvēks — no citu pieredzes.” Mozus aicināja izraēliešus gūt labumu, pārdomājot pašu izdarītās kļūdas, bet apustulis Pāvils deva padomu arī citiem — pirmā gadsimta korintiešu draudzei un plašākā nozīmē arī mums — mācīties no tiem pašiem vēsturiskajiem notikumiem. Viņš rakstīja: ”Un viss tas viņiem [izraēliešiem] noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām.” (1. Korintiešiem 10:11.) Jēzum Kristum bija prātā vēl kāds sens notikums, kas pierakstīts Bībelē un no kura jāgūst mācība, kad viņš teica: ”Pieminiet Lata sievu!” (Lūkas 17:32; 1. Mozus 19:1—26.) Angļu dzejnieks un domātājs Semjuels Kolridžs rakstīja: ”Ja vien cilvēki spētu mācīties no vēstures, cik daudz tā mums varētu iemācīt!”

Pieticība un pateicība

Treškārt, atmiņas par pagātni var attīstīt mūsos tādas Dievam patīkamas īpašības kā pieticību un pateicību. Priecādamies par mūsu garīgo paradīzi visā pasaulē un par tās daudzveidību, nekad neaizmirsīsim, ka tā balstās uz noteiktiem pamatelementiem. To vidū ir lojalitāte, mīlestība, uzupurēšanās, drosme grūtībās, izturība, pacietība un ticība — īpašības, kuras ir pauduši mūsu kristīgie brāļi un māsas, kas pirms gadu desmitiem aizsāka darbu dažādās zemēs. Grāmatā 1995 Yearbook of Jehovah’s Witnesses (Jehovas liecinieku gadagrāmata — 1995) ziņojums par Dieva tautas mūsdienu vēsturi Meksikā beidzas ar šādiem vārdiem: ”Cilvēki, kas tikai nesen sākuši biedroties ar Jehovas lieciniekiem, varbūt ir pārsteigti, uzzinot, ar kādiem pārbaudījumiem sastapās tie, kuri piedalījās šī darba uzsākšanā Meksikā. Nesen piebiedrojušies cilvēki ir pieraduši pie garīgās paradīzes, kur ir garīgās barības pārpilnība, kur ir simtiem tūkstošu dievbijīgu ticības biedru un kur kalpošana Dievam ir labi organizēta.”

Šie pirmie ceļa cirtēji bieži darbojās vieni paši vai atsevišķās mazās grupās. Viņi sastapās ar vientulību, trūkumu un citiem smagiem uzticības pārbaudījumiem, bet neatlaidīgi turpināja sludināt Ķēniņvalsts vēsti. Kaut gan daudzi no šiem agrāko laiku kalpotājiem jau ir beiguši savas zemes gaitas, ir tik saviļņojoši apzināties, ka Jehova atceras viņu uzticīgo kalpošanu! Apustulis Pāvils to apstiprināja, rakstīdams: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” (Ebrejiem 6:10.) Ja Jehova ar atzinību atceras viņus, vai arī mums nebūtu jādara tāpat, paužot pateicības garu?

Tiem, kas nesen iepazinuši patiesību, ieskatu pagātnes notikumos var sniegt publikācija Jehovah’s Witnesses—Proclaimers of God’s Kingdom (Jehovas liecinieki — Dieva Ķēniņvalsts sludinātāji)a. Turklāt, ja mums ir priekšrocība piederēt pie tādas ģimenes vai kristiešu draudzes, kuras locekļu vidū ir padzīvojuši brāļi vai māsas, kas ilgi kalpojuši Dievam, saskaņā ar 5. Mozus 32:7 mēs tiekam mudināti: ”Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no paaudzes uz paaudzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks.”

Jā, atsaucot atmiņā dievbijīgu rīcību pagātnē, mēs varam izjust pamudinājumu pacietīgi un ar prieku turpināt savu kristīgo kalpošanu. Pagātnes notikumi sniedz arī mācības, kas mums jāapgūst. Un dziļas pārdomas par mūsu garīgo paradīzi, ko Dievs ir svētījis, palīdz attīstīt tādas īpašības kā pieticību un pateicību. Patiešām — ”atcerieties iepriekšējās dienas”!

[Zemsvītras piezīme]