Jehova ir bijis mans patvērums
PASTĀSTĪJUSI PENELOPE MAKRE
Mana māte kvēli lūdza: ”Pamet savu vīru; brāļi tev atradīs labāku!” Kāpēc gan mana mīlošā māte vēlējās, lai es šķirtu savu laulību? Kas viņu tā bija sarūgtinājis?
ES ESMU dzimusi 1897. gadā Grieķijas salā Samā, mazā ciematiņā Ambelā. Mani piederīgie bija dedzīgi Grieķijas pareizticīgās baznīcas locekļi. Tēvs nomira neilgi pirms manas nākšanas pasaulē, un mātei, maniem trim brāļiem un man bija smagi jāstrādā, lai izdzīvotu tolaik valdošajā galējā nabadzībā.
Pirmais pasaules karš uzliesmoja 1914. gadā, un drīz pēc tam abi vecākie brāļi saņēma pavēli doties armijā. Bet, lai no tā izvairītos, viņi emigrēja uz Ameriku, atstādami mani un jaunāko brāli mājās kopā ar māti. Pēc dažiem gadiem, t.i., 1920. gadā, es apprecējos ar Dimitri, jaunu skolotāju no mūsu ciematiņa.
Svarīgs apciemojums
Drīz pēc tam, kad es apprecējos, no Amerikas mūs apciemot ieradās manas mātes brālis. Viņš nejauši bija atvedis arī vienu sējumu no grāmatu sērijas Studies in the Scriptures (Iedziļināšanās Rakstos), ko bija sarakstījis Čārlzs Teizs Rasels. To bija izdevuši Bībeles pētnieki, kas tagad ir pazīstami kā Jehovas liecinieki.
Kad Dimitris atvēra grāmatu, viņš ievēroja jautājumu, ko bija vēlējies noskaidrot jau no bērnības: ”Kas notiek ar cilvēku, kad tas nomirst?” Tieši šo jautājumu vidusskolā viņš bija uzdevis Grieķijas pareizticīgās baznīcas teologam, bet nebija saņēmis apmierinošu atbildi. Grāmatā dotais viegli saprotamais un loģiskais izskaidrojums Dimitri tik ļoti sajūsmināja, ka viņš taisnā ceļā devās uz ciematiņa kafejnīcu — tā ir vieta, kur Grieķijā parasti pulcējas ciema vīri. Tur viņš atstāstīja visu, ko bija uzzinājis no Bībeles.
Nostājamies Bībeles patiesības pusē
Tajā laikā — 20. gadu sākumā — Grieķija bija ierauta citā karā. Dimitris tika iesaukts karadienestā un nosūtīts uz Turciju (Mazāzijas pussala). Tur viņš guva ievainojumus un tika nosūtīts mājās. Kad Dimitris bija atspirdzis, es viņu pavadīju uz Smirnu (Mazāzijas pussala), kas tagad ir Izmira Turcijā. Kad karš 1922. gadā pēkšņi beidzās, mums bija jābēg. Patiesībā mēs tik tikko izglābāmies, ļoti bojātā laivā aizbēgdami uz Samu. Ieradušies mājās, mēs metāmies ceļos un pateicāmies Dievam — Dievam, par kuru mums vēl arvien bija visai trūcīgas zināšanas.
Drīz vien Dimitri norīkoja strādāt par skolotāju Vati — salas galvaspilsētā. Viņš joprojām lasīja Bībeles pētnieku literatūru, un kādā lietainā vakarā mūs apmeklēja divi Bībeles pētnieki no Hijas salas. Viņi bija atgriezušies no Amerikas, lai kalpotu par kolportieriem, kā tika saukti pilnas slodzes labās vēsts sludinātāji. Mēs viņus izmitinājām pie sevis pa nakti, un viņi mums daudz pastāstīja par Dieva nodomiem.
Vēlāk Dimitris man teica: ”Penelope, es apzinos, ka tā ir patiesība, un man tai ir jāseko. Tas nozīmē, ka man jāpārtrauc dziedāt Grieķijas pareizticīgajā baznīcā un ka es nevaru iet uz baznīcu kopā ar skolēniem.” Kaut arī mūsu zināšanas par Jehovu bija ierobežotas, mēs bijām cieši apņēmušies viņam kalpot. Tāpēc es atbildēju: ”Es tev nelikšu šķēršļus. Tikai turpini iesākto.”
Dimitris diezgan svārstīgi teica tālāk: ”Jā, bet, ja visi par to uzzinās, es zaudēšu darbu.”
”Neraizējies,” es atteicu, ”vai tad visi cilvēki pārtiek no skolotāja darba? Mēs esam jauni un spēcīgi, un ar Dieva palīdzību mēs varam atrast citu darbu.”
Ap to laiku mēs uzzinājām, ka Samā ir ieradies vēl viens Bībeles pētnieks, arī kolportieris. Kad mēs izdzirdējām, ka policija ir atteikusies dot viņam atļauju uzstāties ar publisku runu, devāmies viņu meklēt. Mēs viņu atradām veikalā sarunājamies ar diviem Grieķijas pareizticīgo baznīcas teologiem. Juzdamies apkaunoti, ka nespēj aizstāvēt savus uzskatus ar Bībeli, teologi drīz vien devās prom. Mans vīrs, kolportiera zināšanu iespaidots, jautāja: ”Kā tas nākas, ka jūs tik labi lietojat Bībeli?”
”Mēs studējam Bībeli sistemātiski,” viņš atbildēja. Atvēris somu, viņš no tās izņēma mācību palīglīdzekli — grāmatu Dieva kokle — un parādīja, kā izmantot šo grāmatu nodarbībās. Mēs tik ļoti vēlējāmies mācīties, ka mans vīrs, es, kolportieris un divi citi vīrieši tūlīt pat devāmies kopā ar veikala īpašnieku uz viņa māju. Kolportieris katram iedeva grāmatu Dieva kokle, un mēs nekavējoties sākām studēt. Nodarbība ieilga krietni pāri pusnaktij, un uz rīta pusi mēs sākām mācīties dziesmas, ko mēdza dziedāt Bībeles pētnieki.
Kopš tā laika es pasāku studēt Bībeli vairākas stundas dienā. Bībeles pētnieki no citām valstīm mūs apgādāja ar Bībeles studēšanas palīglīdzekļiem. 1926. gada janvārī es lūgšanā veltīju sevi Dievam un apsolījos vienmēr pildīt viņa gribu. Tā paša gada vasarā mans vīrs un es simbolizējām savu veltīšanos, kristīdamies ūdenī. Mums bija karsta vēlēšanās runāt ar citiem par to, ko mācījāmies, tāpēc mēs sākām sludināt no durvīm pie durvīm ar bukletu Message of Hope (Cerības vēsts).
Izturam spēcīgu pretestību
Reiz kāda jauna sieviete mani uzaicināja apmeklēt liturģiju mazā Grieķijas pareizticīgo kapelā. ”Es esmu pārtraukusi šādi pielūgt Dievu,” es paskaidroju. ”Tagad es viņu pielūdzu garā un patiesībā, kā māca Bībele.” (Jāņa 4:23, 24.) Sieviete bija pārsteigta un visur stāstīja par notikušo, pieminēdama arī manu vīru.
Gandrīz visi mums sāka izrādīt pretestību. Nekur mums nedeva miera — ne mūsu mājās, ne sapulcēs, kurās piedalījās arī daži ieinteresēti salas iedzīvotāji. Pareizticīgo priesteru uzkūdīti, cilvēki mēdza ierasties pie vietas, kur notika sapulces, sviest akmeņus un izkliegt apvainojumus.
Kad mēs izplatījām bukletu Message of Hope, mūs apstāja bērni, klaigādami ”Tūkstošgadnieki” un apsaukādami mūs citos nicinošos vārdos. Arī mana vīra darbabiedri sāka radīt viņam nepatikšanas. 1926. gada beigās mans vīrs tika iesūdzēts tiesā, viņam tika izvirzīta apsūdzība par neatbilstību skolotāja darbam valsts skolā un viņam piesprieda 15 dienu ilgu cietumsodu.
Kad to uzzināja mana māte, viņa man ieteica atstāt vīru. ”Uzklausi mani, mīļā māt,” es atbildēju, ”tu, tāpat kā es, zini, cik ļoti es tevi mīlu un cienu. Bet es vienkārši nevaru pieļaut, ka tu stājies mums ceļā un neļauj kalpot patiesajam Dievam, Jehovam.” Viņa devās atpakaļ uz savu ciematu, rūgti vīlusies.
Atēnās 1927. gadā notika Bībeles pētnieku kopsanāksme, un Jehova mums deva iespēju to apmeklēt. Tikšanās ar tik daudziem ticības brāļiem mūs saviļņoja un garīgi stiprināja. Pēc atgriešanās Samā mēs salas pilsētās un ciemos izplatījām 5000 bukletu ar nosaukumu A Testimony to the Rulers of the World (Liecība pasaules valdniekiem).
Ap to laiku Dimitris zaudēja skolotāja vietu, un pret mums pastāvošo aizspriedumu dēļ bija gandrīz neiespējami atrast citu darbu. Taču es pratu šūt, savukārt Dimitris bija prasmīgs krāsotājs, un tā mēs varējām nopelnīt pietiekami, lai savilktu galus kopā. 1928. gadā manam vīram un vēl četriem kristīgajiem brāļiem Samā par labās vēsts sludināšanu tika piespriests divu mēnešu ilgs cietumsods. Būdama vienīgā brīvībā palikusī Bībeles pētniece, es viņiem varēju nest uz cietumu pārtiku.
Cīnos ar smagu nespēku
Tad es saslimu ar tuberkulozo spondilītu, toreiz nezināmu hronisku slimību. Es zaudēju apetīti, un man visu laiku bija paaugstināta temperatūra. Viena no ārstēšanas metodēm bija tāda, ka man tika aplikta ģipša korsete no kakla līdz pat augšstilbiem. Lai spētu par visu samaksāt un es varētu turpināt ārstēšanos, vīrs pārdeva zemes gabalu. Galīgi nomocījusies, es katru dienu lūdzu Dievam spēku.
Radinieki, mani apciemojot, arvien bija naidīgi noskaņoti. Māte apgalvoja, ka visu mūsu grūtību cēlonis ir reliģijas maiņa. Es nespēju kustēties, un mans spilvens mirka vienās asarās, kad lūdzos mūsu debesu Tēvam dot man pacietību un drosmi, lai izturētu.
Uz galdiņa pie savas gultas es turēju Bībeli un ciemiņiem domātas brošūras un bukletus. Tā bija svētība, ka mūsu mazās draudzes sapulces notika pie mums mājās, — es varēju regulāri saņemt garīgu uzmundrinājumu. Drīz mums bija jāpārdod vēl viens zemes gabals, lai apmaksātu ārstēšanu, ko sniedza ārsts Atēnās.
Neilgi pēc tam mūs apciemoja ceļojošais pārraugs. Viņš bija ārkārtīgi apbēdināts, redzot mani šādā stāvoklī un uzzinot, ka Dimitris ir bez darba. Viņš mums laipni palīdzēja visu nokārtot tā, lai mēs varētu dzīvot Lesbas salā, Mitilēnē. Mēs pārcēlāmies uz turieni 1934. gadā, un Dimitrim izdevās dabūt darbu. Šeit mēs satikām arī brīnišķīgus kristīgos brāļus un māsas, kas rūpējās par mani, kamēr es slimoju. Pamazām man kļuva labāk, un pēc piecu gadu ārstēšanās es biju pilnīgi izveseļojusies.
Taču 1946. gadā, īsi pēc 2. pasaules kara, es atkal smagi saslimu, šoreiz ar tuberkulozo peritonītu. Piecus mēnešus es atrados gultā, man bija paaugstināta temperatūra un es cietu lielas sāpes. Bet tāpat kā iepriekš es nepārtraucu runāt par Jehovu ar tiem, kas mani apmeklēja. Ar laiku es atguvu veselību.
Pioniera kalpošana par spīti pretestībai
Pēckara gados Grieķijā Jehovas lieciniekiem bija jāpiedzīvo nemitīga pretestība. Sludinādami no mājas uz māju, mēs neskaitāmas reizes tikām arestēti. Mans vīrs kopumā bija atradies ieslodzījumā gandrīz gadu. Kad devāmies kalpošanā, mēs parasti plānojām nakti pavadīt policijas iecirknī. Tomēr Jehova mūs nekad nepameta. Viņš vienmēr deva nepieciešamo drosmi un spēku, lai mēs izturētu.
Četrdesmitajos gados izdevumā Informant (tagad Mūsu Ķēniņvalsts Kalpošana) es izlasīju, ka ir iespējams kalpot par brīvdienu pionieri. Es nolēmu, ka jāmēģina piedalīties šajā kalpošanas jomā — tas nozīmēja veltīt sludināšanai 75 stundas mēnesī. Kad es tā darīju, pieauga manis veikto atkārtoto apmeklējumu un manis vadīto Bībeles stundu skaits — kādu laiku es vadīju 17 nodarbību nedēļā. Tāpat man bija žurnālu piegādes maršruts Mitilēnes darījumu teritorijā, pa kuru iedama es regulāri iznēsāju apmēram 300 Sargtorņa un Atmostieties! eksemplāru veikalu, biroju un banku darbiniekiem.
Kad ceļojošais pārraugs 1964. gadā apmeklēja mūsu draudzi, viņš teica: ”Māsa Penelope, tavā sludinātāja darbības pārskata kartītē es redzēju, ka tev ir brīnišķīgas sekmes kalpošanā. Kāpēc gan tu neizpildi iesniegumu par pastāvīgā pioniera kalpošanu?” Es vienmēr ar pateicību pieminēšu šo pamudinājumu; vairāk nekā trīsdesmit gadu es gūstu prieku no pilnas slodzes kalpošanas.
Iepriecinošs gadījums
Mitilēnē ir kāds blīvi apdzīvots rajons ar nosaukumu Langada, kur dzīvoja grieķu bēgļi. Mēs tur izvairījāmies iet no durvīm pie durvīm, jo bijām sastapušies ar fanātisku pretestību. Taču, kad mans vīrs atradās cietumā, man bija jāšķērso šis rajons, lai viņu apmeklētu. Reiz lietainā dienā kāda sieviete ieaicināja mani savā mājā, lai pajautātu, kāpēc mans vīrs atrodas ieslodzījumā. Es paskaidroju: iemesls ir tas, ka viņš sludina labo vēsti par Dieva Ķēniņvalsti, un viņš cieš tieši tāpat, kā cieta Kristus.
Pēc kāda laika cita sieviete norunāja ar mani, ka es ieradīšos pie viņas mājās. Atnākusi es ieraudzīju, ka viņa ir uzaicinājusi pavisam 12 sievietes. Es paredzēju pretestību, tāpēc es lūdzu Dievu dot man gudrību un drosmi, lai arī kas notiktu. Sievietēm bija daudz jautājumu, un dažas iebilda, bet es spēju dot uz Svētajiem rakstiem pamatotas atbildes. Kad es piecēlos promiešanai, mājas saimniece mani lūdza atnākt atkal nākamajā dienā. Par laimi, es šo ielūgumu pieņēmu. Kad mēs ar otru sludinātāju ieradāmies nākamajā dienā, sievietes jau gaidīja.
Pēc tam mūsu sarunas par Rakstiem notika regulāri, un tika uzsāktas daudzas Bībeles nodarbības. Vairākas sievietes, kā arī viņu ģimenes sekmīgi apguva precīzās zināšanas. Šī grupa vēlāk kļuva par jaunas Jehovas liecinieku draudzes kodolu Mitilēnē.
Jehova ir bijis labs pret mani
Visus šos gadus Jehova ir atalgojis gan mana vīra, gan manus pūliņus viņam kalpot. No liecinieku saujiņas, kas bija Samā divdesmitajos gados, ir izaugušas divas draudzes un vēl viena grupa, kurās kopā ir apmēram 130 sludinātāju. Un Lesbas salā ir četras draudzes un piecas grupas — pavisam aptuveni 430 Ķēniņvalsts sludinātāju. Mans vīrs aktīvi sludināja Dieva Ķēniņvalsti līdz pat savai nāvei 1977. gadā. Kāda priekšrocība ir redzēt, ka tie, kam mēs esam palīdzējuši, vēl arvien ir dedzīgi kalpošanā! Kopā ar saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem viņi patiešām veido lielu pulku, kas vienoti pielūdz Jehovu!
Mana kristīgā kalpošana ilgst jau vairāk nekā 70 gadu, un šis ceļš nav bijis viegls. Tomēr Jehova mani arvien ir atbalstījis un pasargājis. Lielā vecuma un vājās veselības dēļ es esmu saistīta pie gultas un manas iespējas sludināt ir ļoti ierobežotas. Bet, tāpat kā psalmu dziesminieks, es varu teikt Jehovam: ”Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” (Psalms 91:2.)
(Māsa Makre nomira, kad tika gatavots šis raksts. Viņai bija debesu cerība.)
[Attēls 26. lpp.]
Kopā ar vīru 1955. gadā
[Attēls 26. lpp.]
Māsai Makrei 1997. gada janvārī būtu palikuši 100 gadi