Kalpošana Dievam, uz kuru var paļauties
Pastāstījis Kīmons Progakis
Ritēja 1955. gads, bija sveloši auksts vakars. Mēs ar Janūlu, manu sievu, bijām sākuši raizēties, ka mūsu 18 gadu vecais dēls Georgs vēl nav atgriezies no kioska, kur viņš strādāja. Pēkšņi pie durvīm pieklauvēja policists. ”Jūsu dēls brauca uz mājām ar velosipēdu, un viņu notrieca mašīna,” policists sacīja, ”viņš ir miris.” Pēc tam policists paliecās uz priekšu un pačukstēja: ”Jums teiks, ka tas bija nelaimes gadījums, bet ticiet man, viņš ir noslepkavots.” Vietējais priesteris un daži militarizēto grupējumu līderi bija slepus izplānojuši viņu nogalināt.
TAJOS gados, kad Grieķija pamazām atguvās pēc cīņām un grūtībām, bija bīstami būt Jehovas lieciniekam. Es no paša pieredzes zināju, kāda vara ir Grieķijas pareizticīgo baznīcai un militāristiskajām organizācijām, jo vairāk nekā 15 gadu biju bijis aktīvs to loceklis. Atļaujiet man pastāstīt par notikumiem, kuru dēļ pirms vairāk nekā 40 gadiem mūsu ģimene piedzīvoja šo traģēdiju.
Esmu uzaudzis Grieķijā
Esmu dzimis 1902. gadā Grieķijā pārtikušā ģimenē. Mēs dzīvojām mazā ciematā netālu no Halkīdas pilsētas. Tēvs aktīvi piedalījās vietējā politiskajā dzīvē, un mani piederīgie bija dedzīgi Grieķijas pareizticīgo baznīcas locekļi. Laikā, kad lielākā daļa manu tautiešu bija analfabēti, es aizrautīgi lasīju politiskas un reliģiskas grāmatas.
Nabadzība un netaisnība, kas valdīja 20. gadsimta sākumā, modināja manī ilgas pēc pasaules, kurā būtu labāki apstākļi. Es domāju, ka reliģijai droši vien ir pa spēkam uzlabot manu tautiešu bēdīgo stāvokli. Tā kā man bija šāda nosliece uz reliģiju, ciemata vecākie ierosināja, ka man būtu jākļūst par Grieķijas pareizticīgo baznīcas priesteri mūsu kopienā. Tomēr es nejutos gatavs uzņemties šādu pienākumu un man nebija arī vēlēšanās to darīt, kaut gan biju viesojies daudzos klosteros un gari diskutējis ar bīskapiem un klosteru priekšniekiem.
Pilsoņu kara virpulī
Pagāja gadi, un 1941. gada aprīlī Grieķiju okupēja nacisti. Sākās briesmīgs laiks — slepkavības, bads, zaudējumi un neizsakāmas ļaužu ciešanas. Izveidojās spēcīga pretošanās kustība, un es pievienojos kādai no partizānu vienībām, kas cīnījās pret nacistiskajiem iebrucējiem. Iznākumā vairākkārt tika aizdedzināta mana māja, es pats tiku sašauts, un mani lauki — izpostīti. 1943. gada sākumā biju spiests kopā ar ģimeni bēgt kalnos. Tur mēs palikām līdz vācu okupācijas beigām — 1944. gada oktobrim.
Pēc vāciešu aiziešanas valstī izcēlās iekšēji politiski konflikti un cīņas pilsoņu starpā. Partizānu vienība, pie kuras es piederēju, kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kaujas grupējumiem pilsoņu karā. Lai gan man patika komunistiskie taisnīguma, vienlīdzības un brālības ideāli, realitāte beigu beigās izkliedēja visas manas ilūzijas. Tā kā vienībā man bija augsts stāvoklis, es savām acīm redzēju, ka vara spēj demoralizēt cilvēkus. Par spīti ārēji cildenām teorijām un ideāliem, savtīgums un nepilnība sabojā pat vislabākos politiskos nodomus.
Mani īpaši šokēja tas, ka pareizticīgo baznīcas garīdznieki pieslējās dažādām karojošajām pusēm un ņēma rokās ieročus, lai nogalinātu savus ticības biedrus. Es pie sevis domāju: ”Jēzus taču brīdināja: ”Visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” Kā gan šie garīdznieki var apgalvot, ka viņi pārstāv Jēzu Kristu?” (Mateja 26:52.)
Pilsoņu kara laikā, 1946. gadā, es slēpos Lamijas pilsētas apkaimē Grieķijas vidienē. Manas drēbes bija pavisam nonēsātas, tāpēc es nolēmu saģērbties tā, lai mani nevarētu pazīt, un doties uz pilsētu pie drēbnieka pēc jauniem apģērba gabaliem. Kad es ierados, tur notika dedzīga diskusija, un drīz vien es biju tajā iesaistījies un runāju nevis par politiku, bet par savu izsenis iemīļoto tēmu — par reliģiju. Pamanījuši manu informētību, vērotāji man ieteica aprunāties ar kādu ”teoloģijas profesoru”. Viņi nekavējoties devās pēc šī cilvēka.
Atrodu pamatotu cerību
Sekoja saruna ar šo ”profesoru”, un viņš man pajautāja, uz ko balstās mana pārliecība. ”Uz Svētajiem tēviem un ekumeniskajām sinodēm,” es atbildēju. Viņš nesāka ar mani strīdēties, bet atvēra savā mazajā Bībelē Mateja 23:9, 10 un palūdza man nolasīt Jēzus vārdus: ”Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus.”
Tas man atvēra acis! Es apjautu, ka šis cilvēks runā patiesību. Kad viņš pateica, ka ir Jehovas liecinieks, es palūdzu kādu literatūru, ko palasīt. Viņš man atnesa grāmatu Light (Gaisma), kurā ir paskaidrota Atklāsmes grāmata, un es paņēmu to līdzi uz savu paslēptuvi. Gadiem ilgi es nebiju varējis saprast, kas ir Atklāsmes grāmatā aprakstītie zvēri, bet tagad es uzzināju, ka tie attēlo 20. gadsimta politiskās organizācijas. Es sāku aptvert, ka Bībelei ir praktiska nozīme mūsdienās, ka man tā ir jāstudē un jāsaskaņo sava dzīve ar Bībeles patiesību.
Notverts un ieslodzīts
Drīz pēc tam manā paslēptuvē ielauzās kareivji un mani arestēja. Tiku ieslodzīts pazemes kamerā. Tā kā es biju ārpus likuma un jau kādu laiku tiku meklēts, es gaidīju nāves spriedumu. Tur, cietuma kamerā, mani apciemoja Jehovas liecinieks, kas bija runājies ar mani. Viņš mani mudināja nešaubīgi paļauties uz Jehovu, un es tā arī darīju. Man tika piespriests sešu mēnešu ilgs izsūtījums uz Ikarijas salu Egejas jūrā.
Ieradies salā, es stādījos priekšā nevis kā komunists, bet kā Jehovas liecinieks. Uz turieni bija izsūtīti arī citi cilvēki, kas bija uzzinājuši Bībeles patiesību; es viņus sameklēju, un mēs regulāri kopā studējām Bībeli. Viņi man palīdzēja paplašināt Rakstu zināšanas un labāk saprast mūsu uzticamo Dievu — Jehovu.
Mans izsūtījuma termiņš beidzās 1947. gadā, un mani izsauca uz prokurora biroju. Prokurors teica, ka mana uzvedība ir viņu iespaidojusi un viņš ir gatavs dot par mani atsauksmi, ja es kādreiz atkal tikšu izsūtīts. Kad ierados Atēnās, uz kurieni pa to laiku bija pārcēlusies mana ģimene, es sāku biedroties ar Jehovas liecinieku draudzi un pēc neilga laika kristījos, simboliski attēlojot savu veltīšanos Jehovam.
Apsūdzība par prozelītismu
Gadu desmitiem Grieķijā tika vajāti Jehovas liecinieki, pamatojoties uz 1938. un 1939. gadā izdotajiem likumiem, kas aizliedza prozelītismu. Tāpēc no 1938. līdz 1992. gadam Grieķijā bija izdarīti 19 147 Jehovas liecinieku aresti un tiesas bija piespriedušas lieciniekiem cietumsodus, kuru kopējais ilgums bija 753 gadi; 593 no šiem gadiem patiešām arī tika pavadīti cietumā. Es vairāk nekā 40 reižu tiku arestēts par Ķēniņvalsts labās vēsts sludināšanu, un kopumā 27 mēnešus esmu pavadījis dažādos cietumos.
Reiz es tiku arestēts vēstules dēļ, ko biju aizrakstījis kādam Grieķijas pareizticīgo garīdzniekam Halkīdā. Jehovas liecinieku draudzes 1955. gadā tika mudinātas sūtīt visiem garīdzniekiem brošūru Christendom or Christianity — Which One Is ”the Light of the World”? (Kristīgā pasaule vai kristietība — kura ir ”pasaules gaisma”?). Kāds augsta ranga garīdznieks, kam es biju rakstījis, iesūdzēja mani tiesā par prozelītismu. Tiesā gan advokāts Jehovas liecinieks, gan vietējais jurists meistarīgi mani aizstāvēja, izskaidrojot, ka patieso kristiešu pienākums ir sludināt labo vēsti par Dieva Ķēniņvalsti. (Mateja 24:14.)
Tiesas sēdes priekšsēdētājs jautāja arhimandrītam (augsta baznīcas amatpersona, kas zemāka par bīskapu): ”Vai jūs izlasījāt šo vēstuli un brošūru?”
”Nē,” viņš ar uzsvaru atbildēja, ”es tās saplēsu un izmetu, tiklīdz biju atvēris aploksni!”
”Bet kā tad jūs varat teikt, ka šis cilvēks jūs centās pievērst savai ticībai?” tiesas sēdes priekšsēdētājs vaicāja.
Pēc tam mūsu advokāts minēja gadījumus, kad profesori vai kādi citi cilvēki ir dāvinājuši publiskajām bibliotēkām ārkārtīgi daudz grāmatu. ”Vai jūs viņu rīcību nosauktu par mēģinājumu vervēt prozelītus?” advokāts jautāja.
Protams, šāda rīcība nav prozelītisms. Es pateicos Jehovam, kad izdzirdēju spriedumu: ”Nevainīgs.”
Mana dēla nāve
Arī manam dēlam Georgam pastāvīgi nedeva mieru, pareizticīgo garīdznieki nepārtraukti kūdīja pret viņu. Dēls neskaitāmas reizes tika arestēts, jo viņš ar jauneklīgu dedzību sludināja Dieva Ķēniņvalsts labo vēsti. Beidzot pretinieki nolēma atbrīvoties no viņa un vienlaicīgi atsūtīt mums pārējiem draudu vēsti, pieprasot pārtraukt sludināšanu.
Policists, kas bija atnācis uz mūsu mājām paziņot par Georga nāvi, teica, ka vietējais Grieķijas pareizticīgo baznīcas priesteris un daži militāristisko grupējumu līderi bija izplānojuši nogalināt mūsu dēlu. Šādi ”nelaimes gadījumi” tajos briesmīgajos laikos nebija nekas neparasts. Kaut gan mēs dziļi sērojām par dēla nāvi, mūsu apņemšanās aktīvi sludināt un pilnīgi paļauties uz Jehovu kļuva vēl ciešāka.
Palīdzam citiem paļauties uz Jehovu
Mana sieva un bērni 60. gadu vidū vasaras mēnešus mēdza pavadīt pie jūras Skala Oropas ciemā, aptuveni 50 kilometru attālumā no Atēnām. Tolaik tur nedzīvoja neviens Jehovas liecinieks, tāpēc mēs neformāli liecinājām saviem kaimiņiem. Daži vietējie zemkopji vēsti uzņēma labvēlīgi. Tā kā šie cilvēki augu dienu strādāja savos laukos, Bībeli mēs ar viņiem studējām vēlu vakarā; daudzi no viņiem vēlāk kļuva par Jehovas lieciniekiem.
Tā kā redzējām, ka Jehova svētī mūsu pūles, mēs aptuveni 15 gadus braucām uz turieni katru nedēļu, lai pasniegtu Bībeles stundas ieinteresētajiem cilvēkiem. Apmēram 30 no tiem, ar kuriem mēs šeit studējām, garīgi auga un varēja kristīties. Sākumā tika izveidota Bībeles studiju grupa, un man uzdeva vadīt sapulces. Vēlāk šī grupa kļuva par draudzi, un tagad vairāk nekā 100 liecinieku no šī apvidus veido Malakasas draudzi. Mums ir liels prieks, ka četri no tiem, kam mēs esam palīdzējuši, patlaban kalpo pilnu slodzi.
Bagāts mantojums
Drīz pēc tam, kad es veltīju savu dzīvi Jehovam, mana sieva sāka garīgi augt un tika kristīta. Smagajā vajāšanu laikā viņa saglabāja stipru ticību un viņas uzticība Dievam palika nelokāma un nesatricināma. Mana sieva nekad nežēlojās par neskaitāmajām grūtībām, kas viņai bija jāpārcieš manu biežo ieslodzījumu dēļ.
Gadu gaitā mēs kopā esam vadījuši daudzas Bībeles studijas, un mana sieva ar savu vienkāršo un aizrautīgo pieeju daudziem ir efektīvi palīdzējusi. Patlaban viņa ir izveidojusi žurnālu izplatīšanas maršrutu un regulāri piegādā Sargtorni un Atmostieties! vairākiem desmitiem cilvēku.
Galvenokārt manas mīlošās dzīvesbiedres atbalsta dēļ trīs mūsu bērni, kas vēl šodien ir dzīvi, un viņu ģimenes — arī seši mūsu mazbērni un četri mazmazbērni — ir aktīvi Jehovas kalpotāji. Kaut gan viņiem nav bijis jāiztur tādas vajāšanas un tik sīva pretestība kā mums ar sievu, viņi nešaubīgi paļaujas uz Jehovu un pastāvīgi staigā viņa ceļus. Cik līksmi mēs visi būsim, kad mūsu dārgais Georgs tiks celts augšā un atgriezīsies pie mums!
Esmu apņēmies paļauties uz Jehovu
Šajos daudzajos gados es esmu redzējis, kā Jehovas gars darbojas Dieva tautā. Viņa organizācija, ko vada viņa gars, ir palīdzējusi man saprast, ka mēs nevaram paļauties uz cilvēku pūliņiem. Cilvēki sola labāku nākotni, bet šiem solījumiem nav nekādas vērtības, tie īstenībā ir salti meli. (Psalms 146:3, 4.)
Par spīti vecumam un smagām veselības problēmām, mans skats ir vērsts uz Ķēniņvalsti — uz šo reālo cerību. Man patiešām žēl to gadu, ko esmu pavadījis, nododamies viltus reliģijai un mēģinādams uzlabot dzīvi ar politiskiem līdzekļiem. Ja man būtu vēlreiz jānodzīvo sava dzīve, es nešaubīdamies atkal izlemtu kalpot Jehovam — Dievam, uz kuru var paļauties.
(Kīmons Progakis nesen aizmiga nāves miegā. Viņam bija cerība dzīvot uz Zemes.)
[Attēls 26. lpp.]
Viens no pēdējiem Kīmona Progaka fotoattēliem: Kīmons ar savu sievu Janūlu