Labāka cerība dvēselei

KAUT ko tādu romiešu karavīri nebija gaidījuši. Dodamies triecienuzbrukumā Masadas cietoksnim kalnos — pēdējam jūdu sacelšanās dalībnieku nocietinājumam —, romieši bija sagatavojušies sīvai sadursmei ar pretiniekiem, viņi gaidīja atskanam karavīru izsaucienus, sieviešu un bērnu spalgos kliedzienus. Taču dzirdama bija vienīgi liesmu sprēgāšana. Izlūkojuši degošo citadeli, romieši uzzināja baismīgo patiesību: viņu ienaidnieki — apmēram 960 cilvēku — jau bija miruši! Jūdu karavīri bija nogalinājuši vispirms savas ģimenes un pēc tam cits citu. Pēdējais vīrs bija izdarījis pašnāvību.a Kas viņus bija pamudinājis uz šo briesmīgo masu slepkavību un pašnāvību?

Kā liecina viņu laikabiedrs, vēsturnieks Josefs Flāvijs, nozīmīgs faktors bija ticība nemirstīgai dvēselei. Masadas zelotu vadonis Ēleāzars ben Jaīrs vispirms bija centies savus vīrus pārliecināt, ka pašnāvība ir godājamāka nekā verdzība vai nāve no romiešu rokas. Redzēdams, ka tie svārstās, viņš uzsāka kaismīgu runu par dvēseli. Viņš tiem teica, ka ķermenis ir tikai traucēklis, dvēseles cietums. ”Bet, kad dvēsele, atbrīvota no smaguma, kas to spiež pie zemes un sasaista, atgriežas savā īstajā mājvietā,” viņš turpināja, ”tad tā patiešām iemanto savu daļu brīnišķas varas un neierobežota spēka, būdama neredzama cilvēka acīm, tāpat kā Dievs pats.”

Kāda bija reakcija? Josefs stāsta, ka pēc tam, kad Ēleāzars bija labu laiku runājis tādā pašā garā, ”klausītāji viņu pārtrauca un nevaldāma entuziasma pilni steidzās izpildīt uzdevumu”. Josefs piebilst: ”Viņi brāzās kā apsēsti, cenzdamies apsteigt cits citu, ..tik nepārvarama vēlēšanās slepkavot savas sievas, bērnus un sevi pašus bija viņus pārņēmusi.”

Šis briesmīgais notikums uzskatāmi parāda, cik krasi mācība par nemirstīgu dvēseli var izmainīt parasto viedokli par nāvi. Tie, kas tic šai doktrīnai, tiek mācīti uzskatīt nāvi nevis par cilvēka ļaunāko ienaidnieku, bet gan par vārtiem, aiz kuriem dvēsele iegūst brīvību un pāriet augstākas eksistences stāvoklī. Bet kāpēc tam ticēja jūdu zeloti? Izplatīts ir pieņēmums, ka viņu svētajos rakstos, t.i., Ebreju rakstos, ir mācīts: cilvēkā mājo ar apziņu apveltīts gars — dvēsele —, kas pēc nāves atbrīvojas un turpina dzīvot. Vai tā patiešām ir?

Kas par dvēseli teikts Ebreju rakstos

Īsi sakot, tā nav. Jau no pašas pirmās Bībeles grāmatas, 1. Mozus grāmatas, mēs uzzinām, ka dvēsele ir nevis kaut kas cilvēkā, bet gan cilvēks pats. Mēs lasām par pirmā cilvēka Ādama radīšanu: ”Cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1. Mozus 2:7, LB-26.) Šajā pantā lietotais ebreju vārds nefeš ar nozīmi ’dvēsele’ Ebreju rakstos parādās vairāk nekā 700 reižu, un ne reizi ar to netiek izteikta doma par kādu atsevišķu, netveramu, garīgu cilvēka daļu. Gluži otrādi, dvēsele ir taustāma, konkrēta, materiāla.

Uzmeklē norādītos pantus pats savā Bībelē, jo visos šajos pantos ir lietots ebreju vārds nefeš. Tie skaidri liecina, ka dvēsele var tikt ziedota, nonākt briesmās un pat tikt nozagta (5. Mozus 24:7; Soģu 9:17; 1. Samuēla 19:11); tā var kaut kam pieskarties (Ījaba 6:7); to var iekalt dzelžos (Psalms 105:18); dvēselei var gribēties ēst, to var mērdēt ar gavēšanu, tā var būt novārgusi no izsalkuma un slāpēm; dvēsele var ciest no sērgas un pat skumt asarās (5. Mozus 12:20; Psalms 35:13; 69:11; 106:15; 107:9; 119:28). Citiem vārdiem sakot, tā kā tava dvēsele esi tu pats, tā var pieredzēt visu, ko vari pieredzēt tu.b

Vai tas nozīmē, ka dvēsele patiešām var nomirt? Jā. Dvēsele nepavisam nav nemirstīga; Ebreju rakstos ir stāstīts, ka pārkāpumu dēļ cilvēku dvēseles var ’tapt izdeldētas’ jeb sodītas ar nāvi, tās var atņemt, nokaut, iznīcināt un saplosīt. (2. Mozus 31:14; 5. Mozus 19:6; 22:26; Psalms 7:3.) ”Kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst,” teikts Ecēhiēla 18:4. Ir pilnīgi skaidrs, ka nāve ir cilvēku dvēseļu parastais gals, jo mēs visi grēkojam. (Psalms 51:7.) Pirmajam cilvēkam, Ādamam, tika pateikts, ka sods par grēku ir nāve — nevis pārcelšanās garīgajā sfērā un nemirstība. (1. Mozus 2:17.) Kad viņš izdarīja grēku, tika paziņots spriedums: ”Tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” (1. Mozus 3:19.) Kad Ādams un Ieva nomira, viņi kļuva par to, kas Bībelē bieži saukts par ”mirušām” jeb ”nedzīvām dvēselēm”. (4. Mozus 5:2; 6:6, NW.)

Nav brīnums, ka enciklopēdijā The Encyclopedia Americana par dvēseli Ebreju rakstos teikts: ”Saskaņā ar Veco Derību cilvēks ir dvēseles un miesas vienotība, nevis to savienība.” Tālāk tajā piebilsts: ”Nekādā gadījumā netika uzskatīts, ka nefeš.. varētu darboties atsevišķi no ķermeņa.”

Kādi tad bija Dievam uzticīgo jūdu uzskati par nāvi? Vienkārši sakot, viņi ticēja, ka nāve ir pretstats dzīvībai. Psalmā 146:4 stāstīts, kas notiek ar cilvēkiem, kad garsc jeb dzīvības spēks tos atstāj: ”Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā.” Līdzīgi par mirušajiem rakstīja arī ķēniņš Salamans, teikdams, ka tie ”vispār nezina vairāk nekā”. (Salamans Mācītājs 9:5.)

Bet kāpēc daudzi pirmā gadsimta jūdi, piemēram, Masadas zeloti, bija tik pārliecināti par dvēseles nemirstību?

Grieķu ietekme

Šis jūdu uzskats nebalstījās uz Bībeli, viņi to bija aizguvuši no grieķiem. Šķiet, laikā starp septīto un piekto gadsimtu p.m.ē. priekšstats par dvēseles nemirstību no grieķu reliģiskajiem kultiem un mistērijām ienāca grieķu filozofijā. Jau ilgu laiku uzskatam, ka ļauno cilvēku dvēseles pēc nāves saņem bargu atmaksu, bija daudz piekritēju, un šis priekšstats nostabilizējās un izplatījās. Filozofi risināja nebeidzamas diskusijas par to, kāda ir dvēseles patiesā daba. Homērs apgalvoja, ka nāves brīdī dvēsele izlido, radot ar ausīm saklausāmu skaņu — dūkoņu, čirkstoņu vai šalkoņu. Savukārt Epikūrs teica, ka dvēselei ir pat masa un tātad arī bezgalīgi mazs ķermenis.d

Taču, iespējams, vislielākais dvēseles nemirstības idejas atbalstītājs bija grieķu filozofs Platons, kas dzīvoja ceturtajā gadsimtā p.m.ē. Aprakstīdams sava skolotāja Sokrata nāvi, viņš pauž pārliecību, kas ļoti līdzīga tiem uzskatiem, kādi vairākus gadsimtus vēlāk bija Masadas zelotiem. Kā izteicies zinātnieks Oskars Kulmans, ”Platons attēlo, ka Sokrats iet nāvē pavisam mierīgi un savaldīgi. Sokrata nāve — tā ir skaista nāve. Nekas šajā aprakstā neliecina par nāves šausmām. Sokrats nevar baidīties no nāves, jo tā patiesi atbrīvo mūs no miesas valgiem. [..] Nāve ir dvēseles labākais draugs. Tā viņš ir mācījis, un tā — brīnišķīgā saskaņā ar savu mācību — viņš mirst.”

Acīmredzot tieši Makabeju periodā, otrajā gadsimtā pirms Kristus, jūdi sāka pārņemt šo mācību no grieķiem. Kā stāsta Josefs Flāvijs, mūsu ēras pirmajā gadsimtā šo doktrīnu pieņēma farizeji un eseni — ietekmīgi jūdu reliģiskie grupējumi. Tā atspoguļojas arī dažos dzejas darbos, kas, iespējams, sacerēti šajā laika posmā.

Bet ko var teikt par Jēzu Kristu? Vai Jēzus un viņa sekotāji arī mācīja šo uzskatu, kas bija aizgūts no grieķu reliģijas?

Agrīno kristiešu uzskati par dvēseli

Pirmā gadsimta kristiešu uzskati par dvēseli nelīdzinājās grieķu priekšstatiem. Padomā, piemēram, par Jēzus drauga Lācara nāvi. Ja Lācaram būtu bijusi nemirstīga dvēsele, kas atbrīvota un laimīga būtu aizlidojusi nāves brīdī, vai tad šī notikuma apraksts Jāņa evaņģēlija 11. nodaļā nebūtu pavisam citāds? Neapšaubāmi, ja Lācars būtu sveiks un vesels un, būdams pie pilnas apziņas, atrastos debesīs, Jēzus būtu pastāstījis to saviem sekotājiem; taču notika gluži otrādi, Jēzus viņiem teica, ka Lācars ir aizmidzis, bez samaņas, — šie vārdi sasaucās ar to, kas teikts Ebreju rakstos. (11. pants.) Jēzus noteikti būtu priecājies, ja viņa draugs būtu pārgājis jaunā, brīnišķīgā eksistences stāvoklī; taču mēs lasām, ka viņš ļaužu acu priekšā raudāja par drauga nāvi. (35. pants.) Bez šaubām, ja Lācara dvēsele būtu nokļuvusi debesīs un baudītu tur svētlaimīgu nemirstību, Jēzus nekad nebūtu bijis tik cietsirdīgs, lai sauktu viņu atpakaļ un liktu dzīvot vēl kādus gadus nepilnīgā fiziskā ķermeņa ”cietumā” slimās un mirstošās cilvēces vidū.

Vai Lācars, atgriezies no mirušajiem, aizrautīgi stāstīja par četrām brīnumainām dienām, ko viņš pavadījis, būdams atbrīvota, bezmiesīga garīga būtne? Nē, viņš neko nestāstīja. Tie, kas tic dvēseles nemirstībai, iebildīs: viņš klusēja tāpēc, ka pieredzētais bija pārāk neparasts, lai to izteiktu vārdos. Taču šis arguments nav pārliecinošs; vai tad Lācars tomēr nebūtu varējis pastāstīt saviem tuviniekiem vismaz to, ka viņš ir pieredzējis tādus brīnumus, ko nav iespējams aprakstīt? Lācars turpretī ne ar vārdu nepieminēja, ka viņš vispār kaut ko būtu pieredzējis, kamēr bija miris. Padomā — ne pušplēsta vārda par to, kas vairāk nekā jebkas cits rosina cilvēku ziņkāri: kā ir tad, kad cilvēks ir miris! Šai klusēšanai ir tikai viens izskaidrojums. Nebija nekā, par ko stāstīt. Mirušie ir iegrimuši nāves miegā, viņi atrodas bezapziņas stāvoklī.

Kāds ir secinājums? Vai Bībelē nāve ir attēlota kā dvēseles draugs, kā pāreja starp dažādiem esības posmiem? Nē! Patiesiem kristiešiem, piemēram, apustulim Pāvilam, nāve nekad nav bijusi draugs, tā ir viņu ”pēdējais ienaidnieks”. (1. Korintiešiem 15:26.) Kristieši nedomā, ka nāve ir kaut kas dabisks, viņi uzskata nāvi par briesmīgu un pretdabisku, jo tās tiešais cēlonis ir grēks un sacelšanās pret Dievu. (Romiešiem 5:12; 6:23.) Nāve nekad nav ietilpusi Dieva sākotnējā nodomā attiecībā uz cilvēci.

Kad dvēsele nomirst, patiesie kristieši tomēr nav bez cerības. Lācara augšāmcelšana ir viens no daudzajiem Bībelē aprakstītajiem notikumiem, kas uzskatāmi parāda, kāda cerība saskaņā ar Svētajiem rakstiem patiesībā ir mirušām dvēselēm — tā ir augšāmcelšana. Bībelē ir runāts par diviem dažādiem augšāmcelšanas veidiem. Lielākajai daļai cilvēku, kas guļ kapā, — gan taisnajiem, gan netaisnajiem — ir cerība tikt celtiem augšā, lai dzīvotu mūžīgi paradīzē šeit, uz Zemes. (Lūkas 23:43; Jāņa 5:28, 29; Apustuļu darbi 24:15.) Nelielai ļaužu grupai, ko Jēzus nosauca par ’mazo ganāmo pulciņu’, ir paredzēta augšāmcelšana nemirstīgai dzīvei debesīs, kur viņi būs garīgas būtnes. Šīs personas, kuru skaitā ietilpst arī Kristus apustuļi, valdīs pār cilvēci kopā ar Jēzu Kristu un palīdzēs tai atgūt pilnību. (Lūkas 12:32; 1. Korintiešiem 15:53, 54; Atklāsmes 20:6.)

Bet kāpēc tad kristīgās pasaules baznīcas, kā zināms, māca nevis augšāmcelšanu, bet gan cilvēka dvēseles nemirstību? Pievērs uzmanību, kādu atbildi 1959. gadā žurnālā The Harvard Theological Review sniedza teologs Verners Jēgers: ”Ārkārtīgi liela nozīme kristīgās doktrīnas vēsturē bija tam, ka Origens — kristīgās teoloģijas tēvs — bija platonisma filozofs, Aleksandrijas skolas pārstāvis. Viņš pievienoja kristīgajai doktrīnai visu dvēseles kosmisko drāmu, ko bija aizguvis no Platona.” Tātad baznīca izdarīja tieši to pašu, ko pirms gadsimtiem bija darījuši jūdi! Viņi atteicās no Bībeles mācībām par labu grieķu filozofijai.

Doktrīnas patiesā izcelsme

Daži, aizstāvēdami dvēseles nemirstības mācību, varbūt jautā: kāpēc šo doktrīnu dažādos variantos māca tik daudzas pasaules reliģijas? Svētajos rakstos ir dots pamatots izskaidrojums, kāpēc minētā mācība ir tik plaši izplatīta šīs pasaules reliģiskajās aprindās.

Bībelē teikts, ka ”visa pasaule ir grimusi ļaunumā [”atrodas ļaunā varā”, NW]”, un tajā precīzi norādīts, ka tieši Sātans ir ”šīs pasaules valdnieks”. (1. Jāņa 5:19; Jāņa 12:31.) Bez šaubām, pasaules reliģijas nav palikušas Sātana ietekmes neskartas. Tieši pretēji, tās lielā mērā ir sekmējušas nemierus un konfliktus, kas valda mūsdienu pasaulē. Arī jautājumā par dvēseli, tās, šķiet, ārkārtīgi skaidri atspoguļo Sātana domas. Kāpēc tā var teikt?

Atceries, kādi bija paši pirmie meli. Dievs bija teicis Ādamam un Ievai, ka tie mirs, ja grēkos pret viņu. Taču Sātans Ievai apgalvoja: ”Jūs nemirsit vis.” (1. Mozus 3:4.) Ādams un Ieva, protams, nomira; viņi atgriezās pīšļos, kā jau Dievs bija teicis. Taču Sātans, ”melu tēvs”, nav atteicies no saviem pirmajiem meliem. (Jāņa 8:44.) Neskaitāmas reliģijas, kas novirzās no Bībeles mācības vai pat to vispār neņem vērā, joprojām izplata to pašu ideju: jūs nemirsit vis; jūsu miesa var sairt, bet dvēsele dzīvos, tā dzīvos mūžīgi — tāpat kā Dievs! Arī Sātans teica Ievai, ka viņa būs ”kā Dievs”. (1. Mozus 3:5.)

Cik gan daudz labāka ir tā cerība, kas balstās nevis uz meliem vai cilvēku filozofijām, bet uz patiesību. Cik nesalīdzināmi labāk ir droši zināt, ka mūsu dārgie aizgājēji bezapziņas stāvoklī guļ kapā, bet nevis raizēties par to, kur varētu atrasties kāda nemirstīga dvēsele! Nāves miegam nebūtu mūs jābiedē vai jānomāc. Savā ziņā mēs varētu uzskatīt, ka mirušie atrodas drošā atpūtas vietā. Kāpēc šī vieta ir droša? Tāpēc, ka Bībelē apgalvots: mirušie, ko Jehova mīl, kādā īpašā nozīmē ir dzīvi. (Lūkas 20:38.) Tie dzīvo viņa atmiņā. Šī apziņa sniedz dziļu mierinājumu, jo Dieva atmiņa nav ierobežota. Dievs karsti vēlas atgriezt dzīvē neskaitāmus miljonus cilvēku, ko viņš mīl, un dot tiem iespēju dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes. (Salīdzināt Ījaba 14:14, 15.)

Šis brīnišķīgais augšāmcelšanas laiks noteikti pienāks, jo visiem Jehovas solījumiem ir jāpiepildās. (Jesajas 55:10, 11.) Padomā par šo pravietojumu, kura piepildījums tuvojas: ”Vai tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.” (Jesajas 26:19.) Tāpēc mirušie, kas guļ kapā, ir tikpat drošā vietā kā bērns mātes miesās. Viņi drīz atkal ”piedzims”, viņi tiks atgriezti dzīvē paradīzē uz Zemes!

Vai tā nav vislabākā cerība, kāda vien var būt?

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 7. lpp.]

Jūdu zeloti Masadā ticēja, ka nāve atbrīvos viņu dvēseles