Vai dvēsele ir nemirstīga?

DRAUGI un piederīgie klusi sastājas ap vaļējo zārku. Viņi cieši raugās uz mirušo — uz 17 gadus vecu zēnu. Skolasbiedriem ir grūti viņu pazīt. Ķīmijterapijas dēļ viņa mati ir izkrituši, viņš ir ārkārtīgi novājējis, slimodams ar vēzi. Vai tas tiešām varētu būt viņu draugs? Vēl pirms dažām nedēļām viņam bija tik daudz ieceru un jautājumu, viņš bija pilns enerģijas — pilns dzīvības! Zēna māte caur asarām atkal un atkal atkārto: ”Tomijam tagad ir labāk. Dievs gribēja, lai Tomijs būtu pie viņa debesīs.”

Satriektajai mātei doma, ka viņas dēls kaut kādā veidā tomēr vēl dzīvo, sniedz zināmu cerību un mierinājumu. Baznīcā viņai ir mācīts, ka dvēsele ir nemirstīga un tajā sakņojas cilvēka personība, domas, atmiņas — viņa ”es”. Māte tic, ka dēla dvēsele nemaz nav mirusi, bet ir atstājusi viņa ķermeni un, būdama dzīva garīga būtne, devusies uz debesīm, lai mājotu kopā ar Dievu un eņģeļiem.

Kad notikusi traģēdija, cilvēka sirds izmisīgi pieķeras jebkuram cerības stariņam, un nav grūti saprast, kāpēc šis uzskats daudziem šķiet tik pievilcīgs. Pievērs uzmanību, kā izsakās teologs Dž. Petersons-Smits darbā The Gospel of the Hereafter (Pēcnāves dzīves evaņģēlijs): ”Nāve ir tik nenozīmīga salīdzinājumā ar to, kas ir pēc Nāves, — ar šo brīnumaino, brīnumaino, brīnumaino pasauli, uz kuru Nāve mums atver vārtus.”

Visā pasaulē visdažādāko reliģiju un kultūru pārstāvji tic, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, ar apziņu apveltīts gars, kas turpina dzīvot pēc miesas nāves. Pie šī uzskata turas gandrīz visas no daudzajām kristīgās pasaules baznīcām un sektām. Arī jūdaismā tā ir oficiāla doktrīna. Hinduisti tic, ka atmans jeb dvēsele tika radīts pirmlaikos un piedzimšanas brīdī tas tiek ieslodzīts ķermenī, bet nāves brīdī atmans pārceļas uz citu ķermeni, tā pastāvīgi riņķodams reinkarnācijas aplī. Savukārt musulmaņi uzskata, ka dvēsele rodas reizē ar ķermeni un turpina dzīvot pēc tam, kad ķermenis ir miris. Citas reliģijas — afrikāņu animisms, sintoisms un savā ziņā pat budisms — ar dažādām variācijām māca to pašu.

Daži satraucoši jautājumi

Kaut gan priekšstats par nemirstīgu dvēseli nenoliedzami ir guvis ārkārtīgi plašu atbalstu, tomēr tas rada vairākus satraucošus jautājumus. Piemēram, cilvēkus nomoka jautājums: kurp dodas mīļotā aizgājēja dvēsele, ja viņa dzīve nepavisam nav bijusi priekšzīmīga? Vai viņš iemiesosies kādā zemākā dzīvības formā? Vai varbūt viņš tiks aizsūtīts uz šķīstītavu, kur viņa dvēsele tiks attīrīta ugunī, līdz viņš būs atzīts par cienīgu doties uz debesīm? Vai arī, vēl ļaunāk, viņš mūžīgi tiks mocīts elles ugunīs? Bet varbūt viņš, kā māca daudzas animisma reliģijas, ir kļuvis par garu, kas ir jāpielabina?

Šādu priekšstatu dēļ aizgājēju piederīgajiem ir visai nomācošas izredzes. Vai mums ir jāpielabina savu mirušo tuvinieku gari, lai tie mums neatriebtos? Vai no mums tiek gaidīts, lai mēs palīdzētu viņiem izkļūt no kādas briesmīgas šķīstītavas? Varbūt mums atliek tikai drebēt bezspēcīgās šausmās, domājot par viņu ciešanām ellē? Vai varbūt mums jāizturas pret kādiem dzīvniekiem tā, it kā tajos būtu iemiesojušās aizgājēju dvēseles?

Tikpat satraucoši jautājumi rodas arī par pašu Dievu. Piemēram, daudzi vecāki tāpat kā iepriekš minētā zēna māte sākumā gūst mierinājumu, uzskatīdami, ka Dievs ir ”paņēmis” viņu bērna nemirstīgo dvēseli pie sevis uz debesīm. Tomēr ļoti daudzi drīz vien sāk domāt: kāds gan varētu būt tas Dievs, kas liek nevainīgam bērnam saslimt ar briesmīgu slimību un atrauj šo dārgo būtni no bēdu sagrauztajiem vecākiem tikai tādēļ, lai pirms laika paņemtu bērnu uz debesīm? Kur gan ir šī Dieva taisnīgums, mīlestība, žēlsirdība? Daži pat apšauba viņa gudrību. Šie cilvēki jautā: kāpēc gan Dievs, kam piemīt gudrība, būtu sākumā novietojis visas šīs dvēseles uz Zemes, ja jau viņš gribēja, lai tās galu galā tik un tā nokļūtu debesīs? Vai tas nenozīmētu, ka Zemes radīšana patiesībā bija veltas pūles? (Salīdzināt 5. Mozus 32:4; Psalms 103:8; Jesajas 45:18; 1. Jāņa 4:8.)

Nenoliedzami, cilvēka dvēseles nemirstības doktrīna rada daudz neskaidru jautājumu un pat pretrunu, lai vai kādā variantā tā tiek mācīta. Kāpēc tā? Lielākā daļa neskaidrību sakņojas šīs mācības izcelsmē. Iespējams, tu varēsi iegūt skaidrību, īsumā iepazinies ar tās izcelsmi, un varbūt tu būsi pārsteigts, kad uzzināsi, kas par dvēseli teikts Bībelē. Bībele sniedz daudz labāku cerību uz dzīvi pēc nāves, nekā parasti māca pasaules reliģijas.