Vai pastāv dzīve pēc nāves?
”Kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot.. Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (MOZUS, SENO LAIKU PRAVIETIS)
1.—3. Kā daudzi cenšas gūt mierinājumu, kad ir zaudējuši tuvu cilvēku?
ŅUJORKĀ kādā sēru zālē draugi un piederīgie klusēdami iet gar vaļējo zārku. Viņi noraugās uz mirušo — 17 gadus vecu zēnu. Skolasbiedri tik tikko spēj viņu pazīt. Ķīmijterapijas dēļ viņa mati ir izkrituši, un viņš ir izdilis, slimodams ar vēzi. Vai tiešām tas ir viņu draugs? Vēl pirms dažiem mēnešiem viņam bija tik daudz ideju un jautājumu, viņš bija pilns enerģijas — pilns dzīvības! Satriektā māte cenšas gūt cerību un mierinājumu no domas, ka viņas dēls kaut kādā veidā tomēr vēl dzīvo. Caur asarām viņa atkal un atkal atkārto to, kam viņa ir mācījusies ticēt: ”Tomijam tagad ir labāk. Dievs gribēja, lai Tomijs būtu pie viņa debesīs.”
2 Apmēram 11 000 kilometru attālumā Indijas pilsētā Džamnagarā kāda 58 gadus veca biznesmeņa trīs dēli palīdz novietot mirušā tēva ķermeni uz bēru sārta. Spožajā rīta saulē vecākais dēls sāk kremēšanas ceremoniju, ar lāpu aizdedzinādams sakrauto malku un izliedams pār tēva nedzīvo ķermeni smaržīgu kvēpināmo vielu maisījumu. Liesmu sprakšķus pārmāc brahmaņa balss, kas sanskritā skaita mantras: ”Lai dvēsele, kas nekad nemirst, turpina tiekties pēc savienošanās ar augstāko īstenību.”
3 Brāļi noskatās bēru sārta liesmās, un visi trīs domās sev jautā: ”Vai es ticu pēcnāves dzīvei?” Tā kā viņi ir izglītojušies dažādās pasaules daļās, katrs no viņiem citādi atbild uz šo jautājumu. Jaunākais brālis ir pārliecināts, ka viņu mīļotais tēvs pārdzims, sasniedzot augstāku pakāpi. Vidējais brālis domā, ka mirušie ir it kā iegrimuši dziļā miegā — viņi neko vairs nejūt un neapzinās. Savukārt vecākais cenšas samierināties ar nāvi, jo, viņaprāt, neviens nevar droši zināt, kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam.
Viens jautājums — daudz atbilžu
4. Kāds jautājums gadsimtiem ilgi ir uztraucis cilvēci?
4 Vai pastāv dzīve pēc nāves? Šis jautājums jau gadu tūkstošiem ir urdījis cilvēci. ”Pat teologi apjūk, kad viņiem [to] uzdod,” raksta katoļu zinātnieks Hanss Kings. Gadsimtu gaitā itin visās kultūrās cilvēki ir lauzījuši par to galvas un ir piedāvāts ārkārtīgi daudz iespējamu atbilžu.
5.—8. Ko dažādas reliģijas māca par pēcnāves dzīvi?
5 Daudzi nominālie kristieši tic debesīm un ellei. Hinduisti savukārt tic reinkarnācijai. Raksturojot musulmaņu viedokli, kāda islāma reliģiskā centra kalpotājs Amīrs Muāvija saka: ”Mēs ticam, ka pēc nāves būs tiesas diena, kad cilvēks stāsies Dieva, Allāha, priekšā, — tas būs tāpat kā ierasties tiesā.” Pēc islāma uzskatiem, Allāhs tad izvērtēs ikviena cilvēka dzīvi un noteiks, kurp katrs sūtāms — uz paradīzi vai elles ugunīs.
6 Šrilankā, ja mājās kāds ir nomiris, gan budisti, gan katoļi atstāj durvis un logus līdz galam vaļā. Mirušā piederīgie aizdedzina eļļas lampu un novieto zārku ar kājgali pret parādes durvīm. Viņi tic, ka šie pasākumi atvieglo mirušā gara — vai arī dvēseles — iziešanu no mājas.
7 Kā stāsta Ronalds Bernts no Rietumaustrālijas universitātes, Austrālijas aborigēni tic, ka ”cilvēciskām būtnēm ir neiznīcināms gars”. Daudzās afrikāņu ciltīs pastāv uzskats, ka pēc nāves vienkāršie cilvēki pārvēršas par spokiem, bet ievērojamas personas kļūst par senču gariem — cilts neredzamajiem vadoņiem, kas tiek godāti un piesaukti.
8 Dažās zemēs ticējumi par mirušo dvēselēm ir veidojušies, vietējām paražām saplūstot ar nominālās kristietības tradīcijām. Piemēram, Rietumāfrikā gan katoļu, gan protestantu vidū ir izplatīts paradums pēc cilvēka nāves aizklāt spoguļus, lai neviens nevarētu ieskatīties spogulī un ieraudzīt tur aizgājēja garu. Vēlāk, kad pagājušas 40 dienas kopš tuvinieka nāves, piederīgie un draugi atzīmē viņa dvēseles pacelšanos debesīs.
Plaši izplatīts priekšstats
9., 10. Kāds fundamentāls priekšstats ir kopīgs lielākajai daļai reliģiju?
9 Uz jautājumu ”Kas notiek, kad cilvēks nomirst?” var saņemt tikpat dažādas atbildes, cik dažādi ir šo atbilžu devēju uzskati un paražas. Tomēr lielākajai daļai reliģiju ir kopīgs kāds fundamentāls priekšstats: tās māca, ka cilvēkā ir kaut kas nemirstīgs — dvēsele, gars vai rēgs —, kas turpina dzīvot pēc nāves.
10 Ticība dvēseles nemirstībai ir raksturīga gandrīz visām kristīgās pasaules reliģijām un sektām, kuru skaits sniedzas tūkstošos. Arī jūdaismā tā ir oficiāla doktrīna. Hinduismā reinkarnācijas mācība pašos pamatos balstās uz priekšstatu par dvēseles nemirstību. Musulmaņi tic, ka dvēsele rodas kopā ar ķermeni, bet turpina dzīvot arī pēc tam, kad ķermenis ir miris. Arī citas ticības — afrikāņu animistiskās reliģijas, sintoisms un pat budisms — ar dažādām variācijām māca šo pašu priekšstatu.
11. Kāds ir dažu zinātnieku un domātāju viedoklis par ideju, ka dvēsele ir nemirstīga?
11 Citi turpretī uzskata, ka līdz ar nāvi apzināta eksistence beidzas. Viņuprāt, ideja, ka emocionālā un intelektuālā dzīve varētu turpināties kādā bezpersoniskā, netveramā dvēselē, kas pastāv atsevišķi no ķermeņa, nav saprātīga. 20. gadsimta spāņu rakstnieks Migels de Unamuno rakstīja: ”Ticēt dvēseles nemirstībai — tas nozīmē vēlēties, lai dvēsele būtu nemirstīga, bet vēlēties to tik stipri, ka šī vēlme samin saprātu zem savām kājām un pārkāpj tam pāri.” Starp tiem, kas atteicās ticēt individuālajai nemirstībai, bija ievērojamie antīkie filozofi Aristotelis un Epikūrs, ārsts Hipokrats, skotu filozofs Deivids Hjūms, arābu zinātnieks Averroess, kā arī pirmais neatkarīgās Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru.
12., 13. Kādi svarīgi jautājumi rodas saistībā ar mācību par dvēseles nemirstību?
12 Rodas jautājums: vai mums tiešām ir nemirstīga dvēsele? Ja dvēsele patiesībā nav nemirstīga, kāpēc šāda aplama mācība ir neatņemama sastāvdaļa tik daudzās mūsdienu reliģijās? Kur meklējama šīs idejas izcelsme? Ja līdz ar nāvi dvēsele beidz pastāvēt, kāda cerība ir mirušajiem?
13 Vai ir iespējams atrast patiesas un pārliecinošas atbildes uz šādiem jautājumiem? Jā, tas ir iespējams. Turpmākajās lappusēs būs sniegtas atbildes gan uz šiem, gan citiem jautājumiem. Vispirms noskaidrosim, kā radās mācība par dvēseles nemirstību.