Kas ir cienīgs saukties par rabīnu?

TŪRISTIEM, kas iepriekš neko nebija zinājuši, bija mazas izredzes laikā nokļūt lidostā. Simtiem policistu centās regulēt satiksmi, vienlaikus apsargādami vairāk nekā 300 000 sērotāju, kas bija piepildījuši Jeruzalemes ielas. Laikrakstā The Jerusalem Post tas bija nosaukts par ”tik milzīgu bēru gājienu, kāds parasti tiek rīkots vienīgi prezidentiem, karaļiem vai totalitārisma diktatoriem”. Kas bija varējis izraisīt šādu padevības izpausmi, kura uz vairākām stundām paralizēja Izraēlas galvaspilsētu? Tas bija bijis kāds cienījams rabīns. Kāpēc rabīna stāvoklis iedveš ebreju sabiedrībai tādu cieņu un padevību? Kad sāka lietot terminu rabīns? Kam ir tiesības saukties šajā vārdā?

Vai Mozus bija rabīns?

Jūdaismā visgodājamākā persona ir Mozus, Izraēla Likuma derības starpnieks. Reliģiozie ebreji viņu sauc par ”Mozu, ”mūsu rabīnu””. Tomēr Bībelē, runājot par Mozu, nekur nav lietots tituls rabīns. Patiesībā Ebreju rakstos vārds rabīns vispār nav minēts. Kāpēc tad ebreji sāka Mozu tā dēvēt?

Saskaņā ar Ebreju rakstiem, pienākums mācīt un izskaidrot Likumu bija uzdots Ārona pēcnācējiem, priesteriem no Levija cilts, tās bija viņiem piešķirtās tiesības. (3. Mozus 10:8—11; 5. Mozus 24:8; Maleahija 2:7.) Taču otrajā gadsimtā p.m.ē. jūdaisma ietvaros sākās nemanāms, bet fundamentāls apvērsums, kas atstāja neizdzēšamu ietekmi uz visu turpmāko jūdaisma uzskatu attīstību.

Denjels Džeremijs Silvers grāmatā A History of Judaism (Jūdaisma vēsture) par šo garīgās dzīves metamorfozi raksta: ”[Tajā] laikā pie priesteru kārtas nepiederīgi rakstu mācītāji un mācītie vīri sāka apstrīdēt, ka priesteriem vienīgajiem ir likumīgas tiesības izskaidrot Toru [Mozus bauslību]. Visi bija vienisprātis, ka priesteri kā tempļa kalpotāji ir nepieciešami, bet kāpēc lai tiem piederētu pēdējais vārds jautājumos, kas attiecas uz Toru?” Kas bija tie, kuri sāka sēt šaubas par priesteru kārtas tiesībām? Tā bija jauna jūdu sabiedrības grupa — farizeji. Silvers tālāk raksta: ”Farizeji uzņēma cilvēkus savās skolās, pamatojoties uz šo cilvēku nopelniem, nevis uz izcelsmi, un viņi padarīja par reliģiskajiem vadītājiem jaunu jūdu sabiedrības kārtu.”

Līdz pirmajam gadsimtam m.ē. farizeju skolu absolventi bija kļuvuši pazīstami kā jūdu likumu mācītāji jeb skolotāji. Apliecinot savu cieņu, pārējie jūdi sāka pie viņiem griezties ar uzrunu ”mans mācītāj” vai ”mans skolotāj”, ebrejiski rabbi.

Nekas nebūtu varējis šo jauno titulu padarīt nozīmīgāku kā tā attiecināšana uz cilvēku, kas tika uzskatīts par izcilāko skolotāju ebreju tautas vēsturē, — uz Mozu. Tādā veidā tiktu vēl jo vairāk mazināta priesterības īpašā nozīme, kā arī sabiedrības acīs tiktu nostiprināta aizvien ietekmīgāko farizeju vadoņu reputācija. Tāpēc Mozus vairāk nekā 1500 gadu pēc nāves tika nodēvēts par ”rabīnu”.

Atdarināt skolotāju

Kaut gan ļaudis dažkārt lietoja vārdu rabīns (mans skolotājs), runājot arī par citiem skolotājiem, kam viņi parādīja cieņu, tomēr parasti šo titulu attiecināja uz ievērojamiem skolotājiem no farizeju vidus, uz ”gudrajiem”. Kad 70. gadā m.ē. tika sagrauts templis, priesteru varai būtībā pienāca gals un farizeju rabīni kļuva par neapstrīdamiem jūdaisma līderiem. Viņiem nebija sāncenšu, un tas sekmēja rabīnu gudro kulta attīstību.

Runājot par šo pārejas periodu — pirmo gadsimtu m.ē. —, profesors Dovs Zlotniks atzīmē: ””Rūpīga gudro novērošana” ieguva lielāku nozīmi nekā Toras studijas.” Ebreju zinātnieks Jakobs Neisners paskaidro sīkāk: ””Gudro māceklis” ir skolnieks, kas ir izvēlējies par savu skolotāju kādu rabīnu. Viņš tā ir rīkojies tāpēc, ka vēlas apgūt ”Toru”. [..] Tora tiek apgūta nevis mācoties likumu, bet gan novērojot tā redzamās izpausmes: dzīvu cilvēku — gudro — žestus un darbus. Viņi māca likumu ne vien ar vārdiem, bet arī ar savu rīcību.”

Talmudists Adins Šteinzalcs apstiprina minētos faktus, viņš raksta: ”Gudrie paši teica: ”Ir jāpēta gudro ikdienišķās sarunas, joki, gadījuma rakstura izteicieni.”” Cik plaši šis princips varēja tikt izmantots? Šteinzalcs atzīmē: ”Lūk, piemērs, kā to bija novedis līdz galējībai kāds māceklis: tiek stāstīts, ka viņš bijis paslēpies zem sava lielā skolotāja gultas, lai uzzinātu, kā skolotājs apietas ar savu sievu. Kad mācekli iztaujāja, kāpēc viņš ir tik ziņkārīgs, šis jaunais māceklis atbildēja: ”Tā ir Tora, un to ir vērts studēt.” Gan rabīni, gan viņu skolnieki šādu pieeju atzina par saprātīgu.”

Tā kā galvenā uzmanība tika pievērsta nevis Torai, bet gan rabīniem — Toru mācījās ar rabīnu starpniecību —, tad ar pirmo gadsimtu m.ē. jūdaisms kļuva par reliģiju, kurā vislielākā nozīme bija rabīniem. Cilvēks tuvojās Dievam nevis ar Dieva iedvesmoto Rakstu palīdzību, bet ar personīga parauga un skolotāja, rabīna, starpniecību. Tāpēc bija pilnīgi likumsakarīgi, ka galvenā vērība vairs netika veltīta Dieva iedvesmotajiem Svētajiem rakstiem, bet gan mutvārdu likumam un tradīcijām, ko mācīja rabīni. Turpmākajos ebreju literatūras darbos, piemēram, Talmudā, uzmanības centrā ir rabīnu diskusijas, viņu uzvedība un nostāsti, nevis Dieva vēstījumi.

Rabīni gadsimtu gaitā

Kaut gan rabīnu vara un ietekme bija milzīga, tomēr agrīnie rabīni nepelnīja sev iztiku ar reliģisko darbību. Enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica teikts: ”Talmudā minētie rabīni bija.. gluži citādi nekā tie, kas mūsdienās tiek saukti šajā titulā. Rabīni, par ko runāts Talmudā, bija Bībeles un mutvārdu likuma izskaidrotāji un komentētāji, gandrīz vienmēr viņiem bija kāda nodarbošanās, kas bija viņu iztikas avots. Tikai viduslaikos rabīni kļuva.. par skolotājiem, sludinātājiem un ebreju draudžu vai kopienu garīgajiem vadītājiem.”

Kad rabīni sāka pārvērst savu stāvokli par algotu amatu, daži no rabīniem iebilda pret to. Maimonīds, plaši pazīstams 12. gadsimta rabīns, kas pelnīja sev iztiku, nodarbodamies ar ārsta amatu, asi nosodīja tos rabīnus, kuri šādi rīkojās. ”[Viņi] pieprasīja, lai atsevišķi cilvēki un veselas kopienas maksātu viņiem naudu, un lika ļaudīm domāt — bet tās bija pavisam muļķīgas domas —, ka gudro un skolotāju, un Toras studētāju [materiāla] atbalstīšana ir obligāta un pareiza; tāpēc viņu Tora ir viņu amats. Bet tas ir pilnīgi nepareizi. Ne Torā, ne gudro izteicienos nav atrodams neviens vārds, kas pamatotu šādu uzskatu.” (Commentary on the Mishnah [Mišnas komentārs], Avot 4:5.) Taču nākamās rabīnu paaudzes atstāja bez ievērības Maimonīda izteikto nosodījumu.

Jaunajos laikos jūdaisms sadalījās reformētajā, konservatīvajā un ortodoksālajā virzienā. Daudziem ebrejiem citas intereses kļuva svarīgākas nekā reliģiskā pārliecība un darbība. Iznākumā rabīnu ietekme samazinājās. Turpmāk rabīni galvenokārt bija iecelti draudžu vadītāji, viņi bija algoti, profesionāli savas grupas locekļu skolotāji un padomdevēji. Taču galēji ortodoksālās hasīdisma grupas mācību par rabīnu kā par skolotāju un paraugu ir attīstījušas vēl tālāk.

Pievērs uzmanību, ko Edvards Hofmanis raksta savā grāmatā par hasīdisma Habad-Ļubaviču kustību: ”Arī agrīnie hasīdi uzsvēra, ka ikkatrā paaudzē ir viens vienīgs jūdu vadonis, cadiks [taisnīgais], kas ir sava laikmeta ”Mozus”, tas ir cilvēks, kura zināšanas ir nepārspējamas un kurš sevi pilnīgi ziedojis citiem. Ikviena hasīdu grupa domāja, ka viņu rebe [vārds rabīns jidišā] ar savu ārkārtējo dievbijību var pat ietekmēt Visvarenā lēmumus. Savu atklāsmes rakstura runu dēļ viņš tika godināts un uzskatīts par vispilnīgāko paraugu, turklāt valdīja priekšstats, ka pats viņa esības veids (tas bija izteikts ar frāzi ”kā viņš sasien savas kurpju auklas”) cildina cilvēcību un dod smalkus norādījumus par ceļu uz dievišķo.”

”Jums nebūs saukties par ”rabi””

Jēzus — ebrejs, kas nodibināja kristietību, — dzīvoja pirmajā gadsimtā, tas bija laiks, kad farizeju priekšstats par rabīniem sāka kļūt par noteicošo jūdaismā. Jēzus nebija farizejs, un viņš nebija mācījies farizeju skolās, tomēr arī viņš tika saukts par ”rabi” jeb rabīnu. (Marka 9:5, LB-26; Jāņa 1:38; 3:2.)

Nosodīdams rabīnisma virzienu jūdaismā, Jēzus sacīja: ”Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizēji. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos, un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par ”rabi.” Bet jums nebūs saukties par ”rabi”; jo viens ir jūsu mācītājs, ..bet jūs visi esat brāļi.” (Mateja 23:2, 6—8.)

Jēzus brīdināja no sadalīšanās garīdzniecībā un lajos, kura norisinājās jūdaismā. Viņš nosodīja pārmērīgo cilvēku godināšanu. ”Viens ir jūsu mācītājs,” viņš drosmīgi paziņoja. Kas ir šis ”viens”?

Mozus, ’ko tas Kungs bija atzinis vaigu vaigā’ un ko gudrie paši sauca par ”mūsu rabīnu”, bija nepilnīgs cilvēks. Arī viņš mēdza kļūdīties. (5. Mozus 32:48—51; 34:10; Salamans Mācītājs 7:20.) Jehova nevis izcēla Mozu kā pilnīgāko paraugu, bet gan teica viņam: ”Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu. Un ja kāds neklausīs maniem vārdiem, ko viņš runās manā vārdā, no tā Es to prasīšu.” (5. Mozus 18:18, 19.)

Bībeles pravietojumi pierāda, ka šos vārdus piepildīja Jēzus, Mesijaa. Jēzus bija ne tikai kā Mozus, viņš bija pārāks par Mozu. (Ebrejiem 3:1—3.) Svētajos rakstos ir atklāts, ka Jēzus piedzima par pilnīgu cilvēku un atšķirībā no Mozus viņš kalpoja Dievam ”bez grēka”. (Ebrejiem 4:15.)

Seko Paraugam

Cītīgi studējot ikvienu rabīnu vārdu un ikkatru viņu rīcību, ebreji tomēr nav tuvinājušies Dievam. Nepilnīgs cilvēks gan var būt uzticības paraugs, tomēr, ja mēs pētīsim un atdarināsim ikvienu viņa darbību, tad mēs atdarināsim ne tikai viņa labās puses, bet arī kļūdas un nepilnības. Tā mēs pārmērīgi cildinātu radību, atstājot novārtā Radītāju. (Romiešiem 1:25.)

Tomēr Jehova cilvēcei ir devis Paraugu. Saskaņā ar Svētajiem rakstiem, Jēzum ir bijusi pirmscilvēka esamība. Viņš pat ir nosaukts par ’neredzamā Dieva attēlu, visas radības pirmdzimto’. (Kolosiešiem 1:15.) Tā kā Jēzus neskaitāmus gadu tūkstošus debesīs ir kalpojis par Dieva ’priekšstrādnieku’, tad viņš vislabāk var palīdzēt mums iepazīt Jehovu. (Salamana Pamācības 8:22—30, NW; Jāņa 14:9, 10.)

Tāpēc Pēteris varēja rakstīt: ”Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu viņa pēdām.” (1. Pētera 2:21.) Apustulis Pāvils mudināja kristiešus ’raudzīties uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju’. Viņš arī paskaidroja, ka ”[Jēzū] apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības”. (Ebrejiem 12:2; Kolosiešiem 2:3.) Neviens cits cilvēks — nedz Mozus, nedz arī kāds no rabīnu gudrajiem — nepelna tik lielu ievērību. Jēzus ir tas paraugs, kuram būtu jālīdzinās. Dieva kalpiem nav vajadzīgi tādi tituli kā, piemēram, rabīns — īpaši, ja ņem vērā, ar ko šī vārda nozīme saistās mūsdienās. Bet, ja ir bijis kāds, kas cienīgs saukties par rabīnu, tad tas ir bijis Jēzus.

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par attēla autortiesībām 28. lpp.]

© Brian Hendler 1995. Visas autortiesības rezervētas