Dieva Raksti veic ”brīnumus”
PASTĀSTĪJUSI TERĒZA EONA
Kādu dienu 1965. gadā es iegāju tirdzniecības uzņēmumā un piedāvāju tirgotājiem žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Kad pagriezos, lai dotos projām, es izdzirdēju blīkšķi. Man pie pašām kājām pret grīdu atsitās lode. ”Lūk, tā mēs tiekam galā ar Jehovas lieciniekiem,” dzēlīgi noteica viens no tirgotājiem.
ŠIS notikums mani izbiedēja, taču ne tik ļoti, lai liktu man pamest pilnas slodzes kalpošanu. Bībeles patiesība, ko biju apguvusi, bija pārāk vērtīga, lai es pieļautu, ka mani kaut kas piespiestu pārtraukt kalpošanu. Ļaujiet man pastāstīt, kāpēc es tā saku.
Es piedzimu 1918. gada jūlijā, vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz Kapdelamadlēnu, mazu ciematiņu Kanādā, Kvebekas provincē; šis ciemats bija pazīstams kā ”Vieta, kur notiek brīnumi”. Ļaudis pūļiem nāca uz šejieni, lai godinātu jaunavu Mariju viņas svētnīcā. Marijai piedēvēto brīnumu patiesumu gan nevar pierādīt, taču vēlāk, kad šis ciems bija jau izaudzis par pilsētu, kurā bija vairāk nekā 30 000 iedzīvotāju, Dieva Raksti panāca patiešām brīnumainas izmaiņas daudzu cilvēku dzīvē.
Man bija apmēram 20 gadi, kad tēvs ievēroja manu interesi par reliģiskiem jautājumiem un iedeva man savu Bībeli. Es sāku to lasīt un biju satriekta, kad no 2. Mozus grāmatas 20. nodaļas uzzināju, ka tēlu pielūgsme ir nepārprotami nosodīta. Ar to brīdi man zuda uzticība katoļu baznīcas mācībām un es pārtraucu apmeklēt misi. Es nevēlējos pielūgt statujas. Man vēl tagad skan ausīs tēva vārdi: ”Terēza, vai tu neiesi uz baznīcu?” ”Nē,” es atbildēju, ”es lasu Bībeli.”
Bībeles lasīšana bija daļa no manas dzīves arī pēc tam, kad 1938. gadā es izgāju pie vīra. Mans vīrs Rozērs bieži strādāja naktīs, tāpēc man izveidojās paradums lasīt Bībeli, kamēr viņš bija darbā. Drīz vien es secināju, ka ir jābūt Dieva tautai, un sāku to meklēt.
Dieva tautas meklējumos
Kad biju maza, baznīcā dzirdēto mācību dēļ man bija bail iet gulēt, jo man šķita, ka es varētu pamosties ellē. Lai pārvarētu bailes, es tolaik mēdzu pati sevi pārliecināt, ka mīlošs Dievs taču neļaus notikt kaut kam tik briesmīgam. Ar paļāvību es turpināju lasīt Bībeli, meklēdama patiesību. Līdzinājos tam etiopiešu galminiekam, kas gan lasīja, bet nekā nesaprata. (Apustuļu darbi 8:26—39.)
Mans brālis Andrē un viņa sieva, kuru dzīvoklis atradās tieši zem mūsējā, 1957. gadā sāka studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Es palūdzu savu svaini, lai viņa brīdina mani, pieklauvēdama pie griestiem, kad Jehovas liecinieki nāk sludināt mūsu mājā. Tā es zināju, kad nevērt vaļā durvis. Bet reiz viņa aizmirsa mani pabrīdināt.
Tajā dienā es atvēru durvis un ieraudzīju Keju Mandeju, pionieri, kā tiek dēvēti Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāji. Viņa stāstīja man par Dieva vārdu un paskaidroja, ka Dievam ir personvārds — Jehova. Kad viņa bija aizgājusi, es ielūkojos savā Bībelē, lai pārbaudītu, vai Bībelē teiktais tiešām apstiprina Kejas vārdus. Tas, ko es tur izlasīju, mani iepriecināja. (2. Mozus 6:3, zemsvītras piezīme; Mateja 6:9, 10; Jāņa 17:6.)
Kad Keja ieradās vēlreiz, mēs apspriedām katolisko trīsvienības doktrīnu, kurā ir apgalvots, ka Dievs ir trīs personas vienā Dievā. Pēc tam es rūpīgi izpētīju, kas teikts manā Bībelē, lai pārliecinātos, ka tajā nav trīsvienības mācības. (Apustuļu darbi 17:11.) Mani pētījumi apstiprināja, ka Jēzus nav tik varens kā Dievs. Viņš ir radīta būtne. Viņam ir bijis sākums, turpretī Jehovam ne. (Psalms 90:2; Jāņa 14:28; Kolosiešiem 1:15—17; Atklāsmes 3:14.) Es biju apmierināta ar to, ko biju uzzinājusi, un labprāt turpināju mūsu pārrunas par Bībeli.
Kādu dienu 1958. gada novembrī, kad ārā plosījās sniega vētra, Keja uzaicināja mani apmeklēt rajona kopsanāksmi, kam tajā pašā vakarā bija jānotiek kādā īrētā zālē. Es pieņēmu ielūgumu un ar prieku noklausījos kopsanāksmes programmu. Pēc tam es runājos ar kādu liecinieku, kas bija pienācis pie manis, un pajautāju viņam: ”Vai īstam kristietim ir jāsludina no mājas uz māju?”
”Jā,” viņš atbildēja, ”labā vēsts ir jāpasludina, un Bībelē ir norādīts, ka apmeklēt cilvēkus viņu mājās — tas ir nozīmīgs sludināšanas paņēmiens.” (Apustuļu darbi 20:20.)
Kā mani iepriecināja viņa atbilde! Tā mani pārliecināja, ka esmu atradusi Dieva tautu. Ja viņš būtu teicis: ”Nē, tas nav nepieciešams,” — es būtu šaubījusies, vai esmu atradusi patiesību, jo es zināju, kas Bībelē teikts par sludināšanu no mājas uz māju. Kopš tā brīža mana garīgā izaugsme bija ļoti strauja.
Pēc šīs rajona kopsanāksmes es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, kas notika kaimiņpilsētā Truarivjērā. Keja un viņas partnere pionieru kalpošanā Florensa Boumana tolaik bija vienīgās Jehovas liecinieces, kas dzīvoja Kapdelamadlēnā. Kādu dienu es viņām teicu: ”Rīt es iešu sludināt kopā ar jums.” Viņām bija liels prieks, ka es devos viņām līdzi.
Sludinu pilsētā, kurā esmu uzaugusi
Es biju domājusi, ka visi atsaucīgi uzņems Bībeles vēsti, bet ļoti drīz pārliecinājos, ka tā nepavisam nenotiek. Keja un Florensa tika pārceltas uz citu norīkojuma vietu, un tagad es biju vienīgā, kas mūsu pilsētā sludināja Bībeles patiesību no mājas uz māju. Es nezaudēju drosmi un apmēram divus gadus turpināju sludināt viena pati, un 1963. gada 8. jūnijā tiku kristīta. Tajā pašā dienā es uzņēmos kalpot par brīvdienu pionieri, kā tolaik sauca šo kalpošanas veidu.
Gadu es kalpoju par brīvdienu pionieri. Tad Delvina Senlorāna apsolīja, ka viņa reizi nedēļā dosies uz Kapdelamadlēnu un sludinās kopā ar mani, ja es kļūšu par pastāvīgo pionieri. Tāpēc es pieteicos būt par pastāvīgo pionieri. Taču divas nedēļas pirms tam, kad man bija jāuzsāk pilnas slodzes kalpošana, notika nelaime — Delvina nomira. Ko man bija darīt? Es biju pieteikusies kalpot par pionieri un negribēju atkāpties. Tā nu 1964. gada oktobrī es sāku sludināt pilnu slodzi. Turpmākos četrus gadus es viena pati staigāju no mājas uz māju.
Dedzīgie Kapdelamadlēnas katoļi bieži bija naidīgi noskaņoti. Daži pat sauca policiju, mēģinot atturēt mani no sludināšanas. Kā jau sākumā minēju, reiz kāds tirgotājs centās mani iebiedēt, iešaudams grīdā man pie kājām. Ap šo notikumu pilsētā sacēlās liels troksnis. Vietējā televīzija to nosauca par kampaņu pret Jehovas lieciniekiem. Šis incidents izvērtās par labvēlīgu liecību. Interesanti, ka desmit gadus vēlāk par Jehovas liecinieku kļuva kāds cilvēks, kas bija radinieks tam tirgotājam, kurš bija šāvis uz mani.
Dieva Rakstu paveiktie ”brīnumi”
Gadu gaitā esmu pieredzējusi, kā pakāpeniski sagrūst tā pretestības siena, ar kuru Bībeles patiesībai sākumā bija jāsastopas Kapdelamadlēnā. Ap 1968. gadu uz šejieni pārcēlās vairāki Jehovas liecinieki un vietējie iedzīvotāji sāka atsaukties uz Bībeles patiesību. Septiņdesmito gadu sākumā Bībeles studiju skaita ziņā bija īsts uzplaukums. Pienāca brīdis, kad man bija jālūdz, lai citi liecinieki pārņemtu no manis vairākas Bībeles studijas, tā ka man atliktu laika sludināt no mājas uz māju.
Reiz kāda jauna sieviete paņēma manis piedāvāto Bībeles studēšanas palīglīdzekli — grāmatu The Truth That Leads to Eternal Life (Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi). Tajā brīdī viņas pavadonis bija kāds jauns vīrietis, vārdā Andrē, kas bija noziedznieks un, spriežot pēc izskata, īsts kauslis; viņš iesaistījās sarunā. Saruna ieinteresēja Andrē, un ar viņu tika uzsāktas Bībeles studijas. Pēc neilga laika viņš jau dalījās jauniegūtajās zināšanās ar saviem draugiem.
Kādu laiku es studēju Bībeli ar četriem bandītiem, viens no viņiem bija ļoti mazrunīgs, taču klausījās visai uzmanīgi. Viņu sauca Pjērs. Reiz mēs ar vīru ap diviem naktī izdzirdējām, ka pie durvīm kāds klauvē. Iedomājieties šo skatu: uz sliekšņa stāvēja četri bandīti — viņiem bija radušies jautājumi, ko viņi gribēja man uzdot. Par laimi, Rozērs nekad nežēlojās par šādiem apciemojumiem tik nepiemērotā laikā.
Sākumā visi četri vīrieši nāca uz sapulcēm. Tomēr vēlāk palika tikai divi, kas turpināja to darīt, — Andrē un Pjērs. Viņi saskaņoja savu dzīvi ar Dieva normām un kristījās. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadu viņi abi ir uzticami Jehovas kalpotāji. Kad Andrē un Pjērs sāka studēt Bībeli, viņi bija labi pazīstami ar savu noziedzīgo darbību, un tolaik viņi atradās policijas uzraudzībā. Dažkārt policisti nāca un meklēja viņus pēc kādas no mūsu Bībeles nodarbībām vai arī draudzes sapulces laikā. Man prieks, ka es sludināju ’visiem cilvēkiem’ un tāpēc pati savām acīm varēju novērot, kā Dieva Raksti izraisa tādas pārmaiņas, kas patiešām šķiet brīnumainas. (1. Timotejam 2:4.)
Ja tolaik, kad es sāku savu kalpošanu, kāds man būtu teicis, ka reiz Kapdelamadlēnā būs Ķēniņvalsts zāle un tā būs pilna ar Jehovas kalpiem, es tam nebūtu ticējusi. Man par lielu prieku vienīgā mazā draudze, kas sākumā bija kaimiņpilsētā Truarivjērā, ir izaugusi un sadalījusies sešās plaukstošās draudzēs, kuras pulcējas trijās Ķēniņvalsts zālēs, un viena no šīm draudzēm ir Kapdelamadlēnā.
Man ir prieks, ka aptuveni 30 cilvēkiem esmu palīdzējusi veltīt savu dzīvi Dievam un kristīties. Tagad, 78 gadu vecumā, no visas sirds varu teikt: es esmu laimīga, ka esmu savu dzīvi veltījusi Jehovam. Man tomēr jāatzīst, ka man ir bijuši arī mazdūšības brīži. Lai pārvarētu šādas izjūtas, es vienmēr veru vaļā savu Bībeli un lasu dažus fragmentus — tas atjauno manus spēkus. Man šķiet pilnīgi neiedomājami, ka es varētu kaut vai vienu dienu aizvadīt, nelasījusi Dieva Rakstus. Mani īpaši uzmundrina vārdi, kas rakstīti Jāņa 15:7: ”Ja jūs paliekat manī un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, — tas jums notiks.”
Es ceru, ka satikšu Rozēru jaunajā pasaulē, kas ir jau tik tuvu. (2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:3, 4.) Neilgi pirms savas nāves 1975. gadā viņš garīgi auga un, iespējams, pēc kāda laika būtu varējis kristīties. Bet es esmu cieši apņēmusies turpināt pilnas slodzes kalpošanu un joprojām līksmi darīt Jehovas darbu.