Kas mums jādara, lai mēs tiktu izglābti?

KĀDS vīrietis reiz jautāja Jēzum: ”Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” Ko Jēzus atbildēja? Vai viņš teica: tikai pieņem mani par savu Kungu un Glābēju, un tu būsi izglābts? Nē! Jēzus teica: ”Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo es jums saku, daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.” (Lūkas 13:23, 24.)

Vai Jēzus atstāja šī cilvēka jautājumu bez atbildes? Nē, jo vīrietis taču nejautāja, cik grūti būs izglābties; viņš jautāja, vai izglābto skaits būs neliels. Tāpēc Jēzus vienīgi norādīja, ka mazāk cilvēku, nekā varētu sagaidīt, cīnīsies, lai iegūtu šo brīnišķīgo svētību.

”Man gan nekas tāds nav stāstīts,” daži lasītāji varbūt iebilst. Viņi, iespējams, atsaucas uz Jāņa 3:16, kur teikts: ”Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Tomēr mēs atbildam: ”Kam mums ir jātic? Tam, ka Jēzus patiešām dzīvoja? Protams. Tam, ka viņš ir Dieva Dēls? Noteikti! Turklāt, tā kā Bībele sauc Jēzu par ”Skolotāju” un ”Kungu”, vai mums tāpat nav jātic tam, ko viņš mācīja, jāpaklausa un jāseko viņam?” (Jāņa 13:13; Mateja 16:16.)

Sekot Jēzum

Lūk, ar to arī grūtības sākas! Daudzi no tiem, kas ir nosaukti par ”izglābtiem”, šķiet, nemaz nedomā nedz sekot Jēzum, nedz paklausīt viņam. Kāds protestantu garīdznieks pat rakstīja: ”Protams, mūsu ticībai Kristum vajadzētu turpināties. Bet prasībai, ka tai noteikti jeb katrā ziņā jāturpinās, nav vispār nekāda pamatojuma Bībelē.”

Taču Bībelē, tieši pretēji, ir uzskaitīti amorāli paradumi, kas ir raksturīgi arī tādiem cilvēkiem, kuri sevi uzskata par ”izglābtiem”. Runājot par personu, kas turpina rīkoties amorāli, Bībele kristiešiem dod rīkojumu: ”Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” Dievs, bez šaubām, nevēlas, lai ļauni cilvēki aptraipītu kristiešu draudzi! (1. Korintiešiem 5:11—13.)

Bet ko nozīmē sekot Jēzum, un kā mēs to varam darīt? Padomāsim: kā rīkojās Jēzus? Vai viņš bija netikumīgs? Vai laulības pārkāpējs? Dzērājs? Melis? Vai viņš bija negodīgs darījuma attiecībās? Protams, nē! ”Bet vai man šāda rīcība ir jāizskauž no savas dzīves?” tu varētu jautāt. Lai saņemtu atbildi, apdomā Efeziešiem 4:17 līdz 5:5. Tur nav teikts, ka Dievs mūs pieņems neatkarīgi no tā, ko mēs darām. Gluži otrādi, tur norādīts: mums ir jāatšķiras no šīs pasaules tautām, kuras ”zaudējušas kauna jūtas.. Bet, sludinot Kristu, jums tādas lietas nav mācītas, ..līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks.. Kas zadzis, lai vairs nezog.. Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas.. Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā!”

Vai mēs sekojam Jēzum, ja mēs pat nemēģinām dzīvot saskaņā ar viņa piemēru? Vai mums nav jāpūlas, lai mūsu dzīves veids vairāk atbilstu Kristus rādītajam paraugam? Šo būtisko jautājumu reti apdomā vai pat vispār neapdomā cilvēki, kas izsakās līdzīgi, kā ir teikts kādā reliģiskā apcerējumā: ”Nāc pie Kristus tūlīt — tieši tāds, kāds tu esi.”

Viens no Jēzus mācekļiem brīdināja, ka bezdievīgi cilvēki ”Dieva žēlastības vietā nododas [”izmanto par aizbildinājumu”, NW] kauna dzīvei un aizliedz mūsu vienīgo valdnieku un Kungu Jēzu Kristu”. (Jūdas 4.) Kā mēs varētu Dieva žēlastību izmantot būtībā par ”aizbildinājumu kauna dzīvei”? Mēs to varētu šādi izmantot, uzskatīdami, ka Kristus upuris izpērk tīšus grēkus, ko mēs domājam darīt arī turpmāk, nevis cilvēka nepilnības izraisītus grēkus, no kuriem mēs cenšamies atbrīvoties. Mēs noteikti negribam piekrist kādam labi pazīstamam amerikāņu evaņģēlistam, kas teica, ka nav nepieciešams ”attīrīties, atteikties vai atgriezties”. (Pretstatīt Apustuļu darbi 17:30; Romiešiem 3:25, 26a; Jēkaba 5:19, 20.)

Ticība mudina rīkoties

Daudziem cilvēkiem ir teikts, ka ”ticība Jēzum” ir viena atsevišķa darbība un ka mūsu ticībai nav jābūt tik stiprai, lai tā rosinātu paklausīt. Bet Bībele tam nepiekrīt. Jēzus neteica, ka cilvēki, kas uzsāk kristieša dzīves veidu, ir izglābti. Gluži pretēji, viņš teica: ”Kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” (Mateja 10:22.) Bībele salīdzina kristieša dzīves veidu ar skriešanās sacīkstēm, kuru beigās tiek pasniegta balva — izglābšana. Un Bībele skubina: ”Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat.” (1. Korintiešiem 9:24.)

Tātad ”pieņemt Kristu” nozīmē daudz vairāk nekā tikai pieņemt svētības, ko sniedz Jēzus vērtīgais upuris. Ir nepieciešama paklausība. Apustulis Pēteris raksta, ka sods sākas ”pie Dieva nama”, un piebilst: ”Bet ja papriekš pie mums, kāds gals būs tiem, kas neklausa Dieva evanģelijam?” (1. Pētera 4:17.) Mums ir jādara kaut kas vairāk nekā vienkārši jāklausās un jātic. Bībelē ir izteikta prasība, lai mēs būtu ”vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami”. (Jēkaba 1:22.)

Paša Jēzus vēstījumi

Bībelē, Atklāsmes grāmatā, ietverti Jēzus vēstījumi, kas ar Jāņa starpniecību tika nodoti septiņām agrīno kristiešu draudzēm. (Atklāsmes 1:1, 4.) Vai Jēzus teica: tā kā cilvēki šajās draudzēs jau ir ”pieņēmuši” viņu, tad ir darīts pietiekami? Nē, neteica. Jēzus uzslavēja viņu darbus, pūles un pacietību un runāja par viņu mīlestību, ticību un kalpošanu. Taču Jēzus sacīja, ka Velns viņiem sagādās pārbaudījumus un viņi tiks atalgoti ’katrs pēc viņa darbiem’. (Atklāsmes 2:2, 10, 19, 23.)

Tātad Jēzus aprakstīja daudz lielākas saistības nekā tās, ko lielākā daļa cilvēku ir sapratuši, dzirdēdami, ka viņu izglābšanās ir ”pabeigts darbs”, tiklīdz viņi ir ”pieņēmuši” Jēzu kādā reliģiskā sapulcē. Jēzus teica: ”Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to mantos.” (Mateja 16:24, 25.)

Sevi aizliegt? Pastāvīgi sekot Jēzum? Tas prasītu pūles. Tas izmainītu mūsu dzīvi. Turklāt vai Jēzus tiešām teica, ka dažiem no mums varbūt pat būs jāzaudē sava dzīvība — jāmirst par viņu? Jā, šādu ticību var iegūt, vienīgi balstoties uz tām brīnišķīgajām zināšanām, ko tu vari apgūt, studēdams Dieva Rakstus. Par to varēja skaidri pārliecināties tajā dienā, kad Stefanu nomētāja ar akmeņiem reliģiski fanātiķi, kas ”nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja”. (Apustuļu darbi 6:8—12; 7:57—60.) Un šādu ticību mūsdienās ir parādījuši simtiem Jehovas liecinieku, kas nomira nacistu koncentrācijas nometnēs, taču nerīkojās pretēji savai sirdsapziņai, kura bija mācīta saskaņā ar Bībeli.a

Kristiešu dedzība

Mums ir stingri jāturas pie savas kristiešu ticības, jo pretēji tam, ko tu vari dzirdēt dažās baznīcās vai reliģiskās televīzijas pārraidēs, Bībelē ir teikts, ka ir iespējams atkrist. Tajā ir stāstīts par kristiešiem, kas pametuši ”taisno ceļu”. (2. Pētera 2:1, 15.) Tāpēc mums ’jāgādā ar bailēm un drebēšanu, ka topam izglābti’. (Filipiešiem 2:12, Jaunā Derība, 1938. gada izdevums; 2. Pētera 2:20.)

Vai pirmā gadsimta kristieši, kas paši savām ausīm dzirdēja, kā mācīja Jēzus un viņa apustuļi, arī saprata jautājumu par izglābšanos šādā veidā? Jā. Viņi zināja, ka viņiem kaut kas ir jādara. Jēzus bija teicis: ”Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, ..tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19, 20.)

Vairākas nedēļas pēc tam, kad Jēzus pateica šos vārdus, vienā dienā tika kristīti 3000 cilvēku. Ticīgo skaits ātri pieauga un sasniedza 5000. Tie, kas paši bija kļuvuši ticīgi, savukārt mācīja citus. Kad vajāšanas viņus izklīdināja, tas tikai veicināja sludinātās vēsts izplatīšanos. Bībelē stāstīts, ka nevis tikai kādi daži vadoņi, bet ”izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evanģeliju”. Tāpēc apmēram 30 gadus vēlāk apustulis Pāvils varēja rakstīt, ka labā vēsts ir sludināta ”visai radībai apakš debesīm”. (Apustuļu darbi 2:41; 4:4; 8:4; Kolosiešiem 1:23.)

Pāvils nepievērsa cilvēkus ticībai, teikdams: ”Pieņem Jēzu tieši šajā brīdī, un tu būsi glābts uz visiem laikiem!”, kā to dara daži televīzijas evaņģēlisti. Un viņam arī nebija tādas pārliecības, kāda bija amerikāņu garīdzniekam, kas rakstīja: ”Būdams pusaudzis, ..es jau biju izglābts.” Bija pagājis vairāk nekā 20 gadu, kopš Jēzus pats bija izvēlējies Pāvilu, lai tas nestu Kristus vēsti pagānu tautām, kad Pāvils, šis čaklais apustulis, rakstīja: ”Es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1. Korintiešiem 9:27; Apustuļu darbi 9:5, 6, 15.)

Izglābšana ir Dieva labprātīga dāvana. To nevar nopelnīt. Tomēr tā prasa no mums pūles. Ja kāds tev būtu piedāvājis ļoti vērtīgu dāvanu, bet tu nebūtu parādījis pietiekamu atzinību un nebūtu to pat paņēmis, tava nepateicība varētu pamudināt devēju uzdāvināt to kādam citam. Cik vērtīgas ir Jēzus Kristus dzīvības asinis? Tā ir labprātīga dāvana, un mums jāparāda dziļa pateicība par to.

Patiesie kristieši ir izglābti tādā ziņā, ka viņus Dievs uzlūko atzinīgi. Runājot par kristiešiem kā par grupu, var teikt, ka viņu izglābšana nav apšaubāma. Katram atsevišķi viņiem ir jāatbilst Dieva prasībām. Un tomēr ir iespējams, ka mēs atkrītam, jo Jēzus teica: ”Ja kas nepaliek manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst.” (Jāņa 15:6.)

”Dieva vārds ir dzīvs”

Iepriekšējā raksta sākumā pieminētā saruna notika gandrīz pirms 60 gadiem. Džonijs joprojām tic, ka izglābties var vienīgi ar Jēzus Kristus starpniecību, bet viņš apzinās, ka mums ir jāpūlas sasniegt izglābšanu. Viņš ir saglabājis pārliecību, ka Bībelē norādīts vienīgais patiesais cilvēces cerības avots un ka mums jāstudē šī apbrīnojamā grāmata, ļaujot tai uz mums iedarboties un rosināt mūs uz rīcību, kurā izpaustos mīlestība, ticība, labsirdība, paklausība un izturība. Viņš ir ieaudzinājis savos bērnos šādu ticību, un tagad viņš ar prieku redz, kā tie savukārt līdzīgi audzina savējos. Viņš vēlas, lai ikkatram būtu tāda ticība, un dara visu, kas ir viņa spēkos, lai palīdzētu citiem attīstīt savā sirdī un prātā šādu ticību.

Dievs iedvesmoja apustuli Pāvilu pierakstīt, ka ”Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs”. (Ebrejiem 4:12.) Tas spēj izmainīt dzīvi. Tas var tevi pamudināt uz rīcību, kurā izpaužas dziļi izjusta mīlestība, ticība un paklausība. Bet tev ir jādara kaut kas vairāk nekā tikai ar prātu ”jāpieņem” tas, kas teikts Bībelē. Studē šo grāmatu un ļauj tai iedarboties uz tavu sirdi. Ļauj, lai tās gudrība tevi vada. Apmēram 5 000 000 centīgu Jehovas liecinieku vairāk nekā 230 zemēs piedāvā bezmaksas mājas Bībeles studijas. Lai pārliecinātos, ko tu vari iemācīties šādās studijās, atraksti šī žurnāla izdevējiem. Tev sagādās lielu prieku ticība un garīgais spēks, ko tu iegūsi!

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Kāpēc ”turpināt cīņu par ticību”?

Jūdas vēstule, viena no Bībeles grāmatām, ir adresēta ”aicinātajiem brāļiem, kas.. Jēzū Kristū pasargāti”. Vai tur ir teikts, ka viņu izglābšana ir nodrošināta, jo viņi ir ”pieņēmuši Jēzu”? Nē, Jūda šos kristiešus aicināja ”turpināt cīņu par.. ticību”. Viņš nosauca trīs iemeslus, kāpēc viņiem tas jādara. Pirmkārt, Dievs ”gan izglāba tautu no Ēģiptes zemes”, bet vēlāk daudzi atkrita. Otrkārt, pat eņģeļi sacēlās un kļuva par dēmoniem. Treškārt, Dievs iznīcināja Sodomu un Gomoru, tāpēc ka šajās pilsētās bija izplatīta rupja seksuāla amoralitāte. Jūda min šos Bībelē pierakstītos notikumus kā ”atbaidošu piemēru”. Jā, pat tiem ticīgajiem, kas ”Jēzū Kristū pasargāti”, ir jārūpējas par to, lai neatkristu no patiesās ticības. (Jūdas 1—7.)

[Papildmateriāls 8. lpp.]

Kurš apgalvojums ir pareizs?

Bībelē teikts: ”Cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” Tajā arī teikts: ”No darbiem cilvēks tiek taisnots un ne no ticības vien.” Kurš no šiem apgalvojumiem ir pareizs? Vai mēs tiekam atzīti par taisnīgiem ticības dēļ vai darbu dēļ? (Romiešiem 3:28; Jēkaba 2:24.)

Bībeles līdzsvarotā atbilde ir šāda: tie abi ir pareizi.

Gadsimtiem ilgi bauslība, ko Dievs bija devis ar Mozus starpniecību, bija prasījusi no Dieva kalpotājiem jūdiem, lai viņi sniegtu īpašus upurus un ziedojumus, atzīmētu noteiktas svētku dienas, ievērotu uztura ierobežojumus un citas prasības. Šādi ”bauslības darbi” jeb vienkārši ”darbi” vairs nebija nepieciešami, pēc tam kad Jēzus bija devis pilnīgu upuri. (Romiešiem 10:4.)

Šie darbi, kas tika darīti saskaņā ar Mozus bauslību, tika aizstāti ar Jēzus vērtīgo upuri, taču tas nenozīmē, ka mēs drīkstam neievērot Bībeles norādījumus. Tajā teikts: ”Cik daudz vairāk Kristus asinis.. šķīstīs mūsu sirdsapziņu no [agrākajiem] nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam.” (Ebrejiem 9:14.)

Kā mēs ’kalpojam dzīvajam Dievam’? Bībelē norādīts, ka mums ir jācīnās pret ’miesas darbiem’, jāpretojas pasaules amorālajai ietekmei un jāvairās no tās slazdiem, kā arī jādara daudz kas cits. Bībelē teikts: ”Cīnies labo ticības cīņu.” Tāpat tajā teikts atmest ”grēku, kas ap mums tinas,” un ’doties ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, raugoties uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju’. Un Bībele mūs skubina, lai mēs ’nepiekūstam, savās dvēselēs pagurdami’. (1. Timotejam 6:12; Ebrejiem 12:1—3; Galatiešiem 5:19—21.)

Tā rīkodamies, mēs nenopelnām izglābšanu, jo neviens cilvēks nekad nevar izdarīt pietiekami daudz, lai būtu pelnījis šādu apbrīnojamu svētību. Tomēr mēs neesam šīs brīnišķīgās dāvanas vērti, ja neparādām mīlestību un paklausību, darot to, ko Dievs un Kristus no mums prasa saskaņā ar Bībeli. Ja nav darbu, kas apliecina mūsu ticību, ar mūsu apgalvojumu, ka esam Jēzus sekotāji, nepavisam nebūtu pietiekami, jo Bībele skaidri paziņo: ”Ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva.” (Jēkaba 2:17.)

[Attēls 7. lpp.]

Studē Bībeli un ļauj, lai tā pamudina tevi uz rīcību