Turēsimies cieši pie ”pestīšanas cerības”
”Uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri!” (1. TESALONIĶIEŠIEM 5:8)
1. Kā mums palīdz ”pestīšanas cerība”?
CERĪBA izglābties cilvēkam palīdz izturēt ārkārtīgi smagos apstākļos. Piemēram, kuģa avārijā cietis cilvēks glābšanas laivā var izturēt daudz ilgāk, ja viņš zina, ka drīz ieradīsies palīdzība. Ticīgiem cilvēkiem, kas dzīvojuši visdažādākajos laikos, pārciest grūtības ir palīdzējusi cerība uz Jehovas solīto glābšanu, un šī cerība viņiem nav likusi vilties. (2. Mozus 14:13; Psalms 3:9; Romiešiem 5:5; 9:33.) Apustulis Pāvils ”pestīšanas cerību” nosauca par kristieša ”bruņu cepuri”. (1. Tesaloniķiešiem 5:8; Efeziešiem 6:17.) Paļāvība uz to, ka Dievs mūs izglābs, tiešām ir kā bruņucepure, jo tā aizsargā mūsu prātu un palīdz saglabāt skaidru domāšanu par spīti grūtībām, pretestībai un kārdinājumiem.
2. Kādā ziņā ”pestīšanas cerība” ir cieši saistīta ar patieso pielūgsmi?
2 Kādā enciklopēdijā ir atzīmēts, ka ”nākotnes cerība nebija raksturīga pagāniskajai sabiedrībai”, un tieši šādā sabiedrībā dzīvoja kristieši pirmajā gadsimtā. (Efeziešiem 2:12; 1. Tesaloniķiešiem 4:13.) Bet ”pestīšanas cerība” ir vistiešākajā veidā saistīta ar patieso pielūgsmi. Kāpēc tā var teikt? Vispirms tāpēc, ka Jehovas kalpu glābšana ir cieši saistīta ar pašu Dieva vārdu. Asafs kādā no saviem psalmiem lūdza Dievu: ”Palīdzi mums, ak Dievs mūsu glābējs, sava vārda godības dēļ! Izglāb mūs un piedod mums mūsu grēkus sava vārda dēļ!” (Psalms 79:9; Ecēhiēla 20:9.) Paļaušanās uz Jehovas solījumu svētīt savus kalpus ir nepieciešama arī tādēļ, lai mums būtu labas attiecības ar viņu. Pāvils par to izteicās šādi: ”Bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka viņš ir, un ka viņš tiem, kas viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6.) Pāvils norādīja arī uz to, ka pazemīgo cilvēku glābšana bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Jēzus nāca uz zemi. Pāvils rakstīja: ”Tas ir patiess, un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” (1. Timotejam 1:15.) Savukārt apustulis Pēteris glābšanu nosauca par ”ticības gala mērķi”. (1. Pētera 1:9.) Tātad cerēt uz glābšanu ir pareizi. Bet kas īsti ir glābšana jeb pestīšana? Kas nepieciešams, lai saņemtu glābšanu?
Kas ir glābšana
3. Ko Jehovas kalpiem senatnē nozīmēja glābšana?
3 Ebreju rakstos ar vārdu ”glābšana” tiek apzīmēta atbrīvošana no apspiedējiem vai izglābšana no vardarbīgas un priekšlaicīgas nāves. Dāvids, uzrunādams Jehovu vārdiem ”mans glābējs”, sacīja: ”Mans Dievs ir mana klints, ..mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām. Es piesaukšu to Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem.” (2. Samuēla 22:2—4.) Dāvids zināja, ka Jehova uzklausa savu uzticamo kalpu saucienus pēc palīdzības. (Psalms 31:23, 24; 145:19.)
4. Vai Jehovas kalpiem, kas nomira pirms Kristus nākšanas uz zemi, bija cerība dzīvot nākotnē?
4 Tie Jehovas kalpi, kas nomira pirms Kristus nākšanas uz zemi, bija cerējuši uz iespēju nākotnē dzīvot atkal. (Ījaba 14:13—15; Jesajas 25:8; Daniēla 12:13.) Daudzi Ebreju rakstu pravietojumi, kuros bija runāts par glābšanu, norādīja uz glābšanu šī vārda plašākā nozīmē — uz iespēju iegūt mūžīgu dzīvi. (Jesajas 49:6, 8; Apustuļu darbi 13:47; 2. Korintiešiem 6:2.) Jēzus dienās daudzi jūdi cerēja iemantot mūžīgu dzīvi, taču viņi nevēlējās atzīt Jēzus lielo nozīmi šo cerību īstenošanā. Jēzus teica reliģiskajiem vadītājiem: ”Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani!” (Jāņa 5:39.)
5. Ko galu galā cilvēkiem nozīmēs glābšana?
5 Ar Jēzus starpniecību Dievs atklāja, kas ir glābšana visplašākajā nozīmē. Tā ir atbrīvošana no grēka verdzības, no viltus reliģiju gūsta, no Sātana pasaules varas, no bailēm cilvēku priekšā un pat no bailēm, ko izraisa domas par nāvi. (Jāņa 17:16; Romiešiem 8:2; Kolosiešiem 1:13; Atklāsmes 18:2, 4.) Glābšana, ko Dievs sola saviem kalpiem, galu galā nozīmēs ne tikai brīvību no apspiešanas un nelaimēm, bet arī iespēju dzīvot mūžīgi. (Jāņa 6:40; 17:3.) Jēzus mācīja, ka ”mazajam ganāmajam pulciņam” glābšana nozīmēs iespēju pēc augšāmcelšanās nonākt debesīs un valdīt ar Kristu viņa Valstībā. (Lūkas 12:32.) Pārējiem cilvēkiem glābšana nozīmēs to, ka viņi kļūs pilnīgi un varēs izveidot ļoti tuvas attiecības ar Dievu. Viņi atgūs to, kas bija Ādamam un Ievai, kad tie dzīvoja Ēdenes dārzā un vēl nebija grēkojuši. (Apustuļu darbi 3:21; Efeziešiem 1:10.) Iespēja mūžīgi dzīvot paradīzē ir pilnīgā saskaņā ar Dieva sākotnējo nodomu. (1. Mozus 1:28; Marka 10:30.) Bet kā šis nodoms tiks īstenots?
Izpirkuma maksa — glābšanas pamats
6., 7. Kā Jēzus ir saistīts ar mūsu glābšanu?
6 Mūžīga glābšana ir iespējama tikai ar Kristus izpirkuma upura starpniecību. Bībelē ir paskaidrots, ka tad, kad Ādams grēkoja, viņš sevi pašu un visus savus pēcnācējus ”pārdeva” grēka varā, un, lai cilvēcei būtu pamats cerēt uz nākotni, bija vajadzīgs izpirkums. (Romiešiem 5:14, 15; 7:14.) Dzīvnieku upurēšana, kas bija prasīta Mozus bauslībā, pravietiski norādīja uz to, ka Dievs parūpēsies par izpirkumu. (Ebrejiem 10:1—10; 1. Jāņa 2:2.) Jēzus upuris bija šo pravietisko norāžu piepildījums. Jau pirms Jēzus dzimšanas eņģelis pavēstīja: ”Viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem.” (Mateja 1:21; Ebrejiem 2:10.)
7 Jēzus brīnumainā veidā piedzima jaunavai Marijai, un, tā kā viņš bija Dieva Dēls, viņš nemantoja no Ādama nāvi. Gan šī iemesla dēļ, gan arī tāpēc, ka Jēzus vienmēr bija uzticīgs Dievam, viņa dzīvībai bija tā vērtība, kas bija nepieciešama, lai cilvēkus izpirktu no grēka un nāves varas. (Jāņa 8:36; 1. Korintiešiem 15:22.) Pretēji visiem pārējiem cilvēkiem, Jēzus nebija nolemts nāvei grēka dēļ. Viņš pats pēc savas brīvas gribas nāca uz zemi, lai ”atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem”. (Mateja 20:28.) Tāpēc Jēzus, kas ir piecelts no mirušajiem un tagad sēž ķēniņa tronī, var nodrošināt glābšanu visiem cilvēkiem, kas atbilst Dieva prasībām. (Atklāsmes 12:10.)
Kas nepieciešams, lai izglābtos?
8., 9. a) Kā Jēzus atbildēja uz jaunā un bagātā izraēlieša jautājumu par glābšanu? b) Ko Jēzus paskaidroja saviem mācekļiem?
8 Reiz kāds jauns un bagāts izraēlietis jautāja Jēzum: ”Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” (Marka 10:17.) Jaunā izraēlieša jautājums, iespējams, bija saistīts ar kādu uzskatu, kas toreiz bija izplatīts jūdu sabiedrībā. Daudzi Jēzus laikabiedri uzskatīja, ka Dievs no cilvēka prasa konkrētus labus darbus un, darot šos darbus, cilvēks var iemantot glābšanu. Bet šāda formāla attieksme pret kalpošanu Dievam, visticamāk, liecināja par savtīgiem motīviem, un tā saucamie labie darbi nevarēja nodrošināt glābšanu, jo patiesībā neviens nepilnīgs cilvēks nevar pilnā mērā atbilst Dieva normām.
9 Atbildēdams uz jautājumu, Jēzus atgādināja, ka jaunā izraēlieša pienākums ir pildīt Dieva likumus, un tas savukārt tūlīt pat apliecināja, ka pilda Dieva likumus jau kopš bērnības. Dzirdējis šo atbildi, Jēzus iemīlēja jauno cilvēku. Tomēr viņš teica: ”Vienas lietas tev trūkst, — ej, pārdodi visu, kas tev ir, un dodi nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā man pakaļ.” Tad jaunais cilvēks pagriezās un noskumis devās prom, ”jo viņš bija ļoti bagāts”. Vērsdamies pie saviem mācekļiem, Jēzus paskaidroja, ka pieķeršanās šīs pasaules materiālajām vērtībām neļauj saņemt glābšanu. Viņš sacīja, ka cilvēks nevar iegūt glābšanu paša spēkiem. Tomēr Jēzus iedrošināja mācekļus: ”Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” (Marka 10:18—27; Lūkas 18:18—23.) Bet kā ir iespējams saņemt glābšanu?
10. Kas mums jādara, lai iegūtu glābšanu?
10 Kaut arī glābšana ir Dieva dāvana, to neiegūst visi bez izņēmuma. (Romiešiem 6:23.) Cilvēkam, kas vēlas to saņemt, jāatbilst noteiktām prasībām. Jēzus sacīja: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Un apustulis Jānis piebilst: ”Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs.” (Jāņa 3:16, 36.) Tātad no ikviena, kas vēlas iegūt mūžīgu glābšanu, Dievs prasa ticību un paklausību. Visiem, kas vēlas saņemt glābšanu, jāatzīst izpirkums un jāseko Jēzus priekšzīmei.
11. Kā nepilnīgs cilvēks var iemantot Jehovas labvēlību?
11 Tā kā mēs esam nepilnīgi, mums nav dabiskas tieksmes būt paklausīgiem un mēs nespējam paklausīt pilnīgi visā. Tieši tāpēc Jehova ir parūpējies par upuri, ar kuru ir izpirkti mūsu grēki. Taču tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas dzīvot saskaņā ar Dieva norādījumiem. Kā Jēzus teica jaunajam un bagātajam izraēlietim, cilvēka pienākums ir ievērot Dieva likumus. Ja mēs tos ievērojam, mēs izjūtam ne tikai Dieva labvēlību, bet arī lielu prieku, jo ”viņa baušļi nav grūti” un ”atspirdzina” mūs. (1. Jāņa 5:3; Salamana Pamācības 3:1, 8.) Tomēr mēs zinām, ka turēties pie glābšanas cerības nav viegli.
”Turpiniet cīņu par ticību”
12. Kā cerība uz glābšanu kristietim palīdz nepadoties kārdinājumiem rīkoties amorāli?
12 Māceklis Jūda pirmajā gadsimtā bija vēlējies rakstīt kristiešiem par viņu ”kopējo pestīšanu”. Taču, ņemot vērā slikto morālo stāvokli tajā laikā, viņš nolēma pamācīt brāļus ”turpināt cīņu par ticību”. Bez ticības saņemt glābšanu nav iespējams, un kristietim jāsaglabā ticība un jābūt paklausīgam arī tad, kad rodas grūtības. Mūsu apņēmībai būt uzticīgiem Jehovam jābūt tik stiprai, lai mēs nepadotos kārdinājumiem un nerīkotos amorāli. Diemžēl pirmā gadsimta draudzei daudz posta bija nodarījis izvirtīgs dzīvesveids, necieņa pret vadību, šķelšanās un šaubas. Vēlēdamies palīdzēt ticības biedriem, Jūda viņiem atgādināja, lai viņi patur prātā savu galveno mērķi: ”Jūs, mīļotie, stiprinādamies savā visusvētākajā ticībā, lūdziet Dievu Svētajā Garā. Un pasargait sevi Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, lai iemantotu mūžīgo dzīvību.” (Jūdas 3, 4, 8, 19—21.) Saglabājot cerību uz glābšanu, viņi varēja turpināt cīņu par morālo tīrību.
13. Kā mēs varam apliecināt, ka Dieva žēlastību neesam saņēmuši velti?
13 Dievs Jehova prasa, lai cilvēki, kas vēlas tikt izglābti, ievērotu augstas tikumības normas. (1. Korintiešiem 6:9, 10.) Tomēr jāpiebilst, ka ievērot Dieva normas tikumības jautājumos nenozīmē nosodīt citus. Mēs neesam tie, kas lemj, kāda nākotne gaida citus cilvēkus. To darīs Dievs — tāpēc Pāvils teica grieķiem, kas dzīvoja Atēnās: ”Viņš nolicis dienu, kuŗā viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu vīru, ko viņš izredzējis [t.i., Jēzu Kristu].” (Apustuļu darbi 17:31; Jāņa 5:22.) Ja mēs dzīvojam saskaņā ar ticību Jēzus izpirkuma upurim, mums nav jābaidās no gaidāmās tiesas dienas. (Ebrejiem 10:38, 39.) Galvenais ir tas, lai mēs ”Dieva žēlastību [iespēju būt samierinātiem ar viņu caur izpirkuma upuri] nebūtu velti saņēmuši” — nepārņemtu kaitīgus uzskatus un nesāktu rīkoties amorāli. (2. Korintiešiem 6:1.) To, ka neesam velti saņēmuši Dieva žēlastību, mēs apliecinām arī tad, ja palīdzam citiem iegūt glābšanu. Bet kas mums jādara, lai palīdzētu citiem?
Stāstīsim citiem par ”pestīšanas cerību”
14., 15. Kam Jēzus ir uzticējis pienākumu sludināt labo vēsti par glābšanu?
14 Apustulis Pāvils, citēdams pravieti Joēlu, rakstīja: ”Katrs, kas piesauks Kunga vārdu, tiks pestīts,” un piebilda: ”Bet kā tie piesauks to, kam nav ticējuši? Vai kā lai tic uz to, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird bez sludinātāja?” Dažus pantus tālāk Pāvils norādīja, ka ticība nerodas pati no sevis, ka tā ”nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais — caur Kristus vārdu”. (Romiešiem 10:13, 14, 17, JD; Joēla 3:5.)
15 Kas ir tie, kam jānes tautām ”Kristus vārds”? Jēzus šo darbu uzticēja saviem mācekļiem — cilvēkiem, kas paši jau ir dzirdējuši ”vārdu”. (Mateja 24:14; 28:19, 20; Jāņa 17:20.) Sludinot Valstību un gatavojot mācekļus, mēs darām to darbu, uz kuru norādīja apustulis Pāvils, kad viņš, citēdams Jesaju, rakstīja: ”Cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti!” Lai arī daudzi nevēlas uzklausīt labo vēsti, Jehova tomēr uzskata, ka mūsu ”kājas ir tīkamas”. (Romiešiem 10:15; Jesajas 52:7.)
16., 17. Kādu divu iemeslu dēļ sludināšana ir svarīga?
16 Sludināšana ir svarīga divu būtisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, labā vēsts jāsludina tādēļ, lai tiktu slavēts Dieva vārds un lai tie, kas vēlas iegūt glābšanu, zinātu, kas viņiem jādara. To bija labi sapratis Pāvils. Viņš rakstīja: ”Tā tas Kungs mums ir pavēlējis: Es tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam.” Tātad visiem Kristus mācekļiem jāpiedalās darbā, kas ļauj cilvēkiem dzirdēt vēsti par glābšanu. (Apustuļu darbi 13:47; Jesajas 49:6.)
17 Otrkārt, ar labās vēsts sludināšanu tiek radīts pamats Dieva taisnīgajai tiesai. Par šīs tiesas spriešanu Jēzus sacīja: ”Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas viņa priekšā; un viņš tās šķirs, kā gans šķiŗ avis no āžiem.” Lai gan tiesāšana un šķiršana sāksies tad, kad ”Cilvēka Dēls nāks savā godībā”, ar sludināšanu cilvēkiem jau tagad tiek piedāvāta iespēja uzzināt, kas ir Kristus brāļi, un sākt ar tiem sadarboties, lai iegūtu mūžīgu glābšanu. (Mateja 25:31—46.)
Pastāvēsim ”pilnīgā cerībā līdz galam”
18. Kā mēs varam stiprināt savu ”pestīšanas cerību”?
18 Aktīvi sludinot, mēs stiprinām paši savu cerību. Pāvils rakstīja: ”Mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību, lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam.” (Ebrejiem 6:11.) Tāpēc liksim galvā ”pestīšanas cerības bruņu cepuri” un atcerēsimies, ka ”Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”. (1. Tesaloniķiešiem 5:8, 9.) Tāpat turēsim prātā pamudinājumu, ko izteica Pēteris: ”Apjozuši sava prāta gurnus un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies.” (1. Pētera 1:13.) Visi, kas ieklausīsies šajos padomos, noteikti pieredzēs, kā īstenojas viņu ”pestīšanas cerība”.
19. Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?
19 Bet kādam jābūt mūsu viedoklim par laiku, kas ir atvēlēts pašreizējās sistēmas pastāvēšanai? Kā mēs varam izmantot šo laiku, lai iegūtu glābšanu paši un palīdzētu to saņemt citiem? Šie jautājumi tiks apskatīti nākamajā rakstā.
Vai jūs varat paskaidrot?
• Kāpēc mums cieši jāturas pie ”pestīšanas cerības”?
• Ko nozīmē pestīšana jeb glābšana?
• Kas mums jādara, lai saņemtu glābšanu?
• Kas saskaņā ar Dieva nodomu tiek panākts, kad mēs sludinām?
[Attēli 10. lpp.]
”Pestīšanas cerība” ir kaut kas vairāk nekā cerība izglābties no iznīcināšanas