Viljams Tindals — tālredzīgs cilvēks

Viljams Tindals piedzima Anglijā, ”Velsas pierobežā”, domājams, Glosteršīrā, kaut gan precīza vieta un laiks nav zināmi. Anglijā 1994. gada oktobrī tika svinēta 500. gadadiena, kopš dzimis cilvēks, kas ”mums ir devis angļu Bībeli”. Par šo darbu Tindals tika nomocīts. Kāpēc?

VILJAMS TINDALS ar izcilām sekmēm studēja grieķu un latīņu valodu. Būdams ne vairāk kā 21 gadu vecs, viņš 1515. gada jūlijā ieguva humanitāro zinātņu maģistra grādu Oksfordas universitātē. 1521. gadā viņš jau bija ordinēts katoļu garīdznieks. Tolaik Mārtiņa Lutera darbības dēļ Vācijā katolicismu bija pārņēmis sajukums. Bet Anglija palika katoļticīga zeme līdz pat 1534. gadam, kad karalis Indriķis VIII pārtrauca attiecības ar Romu.

Lai gan Tindala dzīves laikā angļu valoda bija ļoti izplatīta, izglītība bija pieejama tikai latīniski. Latīņu valoda bija arī baznīcas un Bībeles valoda. Tridentas koncils 1546. gadā atkārtoja, ka jālieto vienīgi Hieronima piektā gadsimta Vulgāta — Bībeles izdevums latīņu valodā. Taču to varēja lasīt tikai izglītoti cilvēki. Kāpēc lai Anglijas tautai būtu liegta Bībele angļu valodā un iespēja to brīvi lasīt? ”Hieronims tāpat iztulkoja bībeli dzimtajā valodā — kāpēc to nevarētu darīt arī mēs?” Tindals argumentēja.

Ticība izpaužas darbībā

Pēc Oksfordā pavadītā laika un, iespējams, papildu studijām Kembridžā Tindals divus gadus Glosteršīrā pasniedza privātstundas kāda Džona Volša dēliem. Pa šo laiku nobrieda Tindala vēlēšanās pārtulkot Bībeli angliski un viņam, bez šaubām, bija izdevība izkopt savas tulkošanas iemaņas ar Roterdamas Erasma jaunā Bībeles izdevuma palīdzību — tajā paralēlās slejās bija lasāms grieķu un latīņu teksts. Atstājis Volša ģimeni, Tindals 1523. gadā devās uz Londonu. Viņa nolūks bija iegūt Londonas bīskapa Katberta Tenstela atļauju tulkot.

Tenstela atļauja bija nepieciešama tāpēc, ka starp 1408. gada Oksfordas sinodes noteikumiem, kas pazīstami kā Oksfordas priekšraksti, bija arī aizliegums tulkot vai lasīt Bībeli dzimtajā valodā bez bīskapa atļaujas. Daudzi ceļojošie sludinātāji, saukti par lolardiem, kas bija uzdrīkstējušies pārkāpt šo aizliegumu, bija sadedzināti par ķecerību. Lolardi bija lasījuši un izplatījuši Džona Viklifa Bībeli — Vulgātas tulkojumu angļu valodā. Pēc Tindala domām, bija pienācis laiks veikt jaunu, autentisku Kristiešu rakstu tulkojumu no grieķu valodas — tulkojumu viņa baznīcai un angļu tautai.

Bīskaps Tenstels bija erudīts cilvēks, kas daudz bija palīdzējis Roterdamas Erasmam. Lai apliecinātu savas spējas, Tindals iztulkoja Tenstela vērtējumam kādu no Isokrata runām — sarežģītu grieķu valodas tekstu. Tindals loloja veltīgas cerības, ka Tenstels viņam neliegs savu draudzību un protekciju, pieņems viņa piedāvājumu un dos atļauju tulkot Svētos rakstus. Bet kā rīkojās bīskaps?

Kāpēc viņam atteica?

Kaut gan Tindalam bija rekomendācijas vēstule, Tenstels viņu nepieņēma. Tāpēc Tindalam vēlreiz bija rakstiski jālūdz tikšanās. Nav skaidri zināms, vai Tenstelam beigu beigās labpatika tikties ar Tindalu vai ne, taču viņa atbilde bija šāda: ”Manā namā nav vietas.” Kāpēc Tenstels apzināti tik strupi atteica Tindalam?

Katoļu baznīca bija ļoti norūpējusies par reformām, ko Eiropas kontinentā veica Luters, un šīs bažas atbalsojās arī Anglijā. 1521. gadā karalis Indriķis VIII izdeva iedarbīgu rakstu, kurā aizstāvēja pāvestu un nostājās pret Luteru. Pāvests aiz pateicības piešķīra Indriķim titulu ”Ticības aizstāvis”a. Aktīvi darbojās arī Indriķa kardināls Vulzijs — viņš iznīcināja valstī nelegāli ievestās Lutera grāmatas. Tenstels, būdams pāvestam, karalim un kardinālam uzticīgs katoļu bīskaps, juta pienākumu nepieļaut nekādus uzskatus, kas liecinātu par labvēlību pret dumpinieku Luteru. Tindals bija pirmais, pret ko vērsās aizdomas. Kāpēc?

Uzturēdamies Volša ģimenē, Tindals bezbailīgi bija paudis savu viedokli par vietējo garīdznieku tumsonību un fanātismu. Šo garīdznieku vidū bija arī Džons Stokslijs, kas bija pazinis Tindalu jau Oksfordā. Vēlāk Stokslijs kļuva par Londonas bīskapu Katberta Tenstela vietā.

Par opozīciju pret Tindalu liecināja arī viņa sadursme ar kādu augstas kārtas garīdznieku, kas bija teicis: ”Mēs labāk iztiktu bez Dieva likumiem nekā bez pāvesta likumiem.” Tindala atbilde bija neaizmirstama: ”Man neko nenozīmē pāvests un visi viņa likumi. Ja pēc Dieva žēlastības es dzīvošu, tad, iekams būs pagājuši daudzi gadi, es panākšu, ka zēns, kas iet aiz arkla, zinās Svētos rakstus labāk nekā jūs.”

Tindalam bija jāierodas pie Vusteras diecēzes vadītāja, jo pret viņu bija izvirzīti sadomāti apvainojumi ķecerībā. ”Viņš man nopietni draudēja un mani nopulgoja,” Tindals vēlāk atcerējās un piebilda, ka pret viņu izturējās kā pret ”suni”. Taču nebija nekādu pierādījumu, kas ļautu atzīt Tindalu par vainīgu ķecerībā. Vēsturnieki uzskata, ka par visiem šiem notikumiem slepeni tika paziņots Tenstelam, lai ietekmētu viņa lēmumu.

Pavadījis Londonā gadu, Tindals secināja: ”Viņa eminences Londonas pilī nebija vietas, lai pārtulkotu Jauno derību, bet.. vietas, lai to darītu, nebija arī visā Anglijā.” Tindalam bija taisnība. Kurš grāmatizdevējs Anglijā gan uzdrošinātos iespiest Bībeli angļu valodā, ņemot vērā represīvo atmosfēru, kāda bija radusies Lutera darbības dēļ? Tāpēc 1524. gadā Tindals šķērsoja Lamanšu — uz neatgriešanos.

Uz Eiropu. Jaunas grūtības

Viljams Tindals ar savām vērtīgajām grāmatām atrada patvērumu Vācijā. Viņam bija līdzi 10 sterliņu mārciņas, ko laipni bija iedevis viņa draugs Hamfrijs Monmauts, ietekmīgs Londonas tirgotājs. Ar šo dāvanu tajos laikos gandrīz pietika, lai Tindals varētu iespiest Grieķu rakstus, ko viņš plānoja tulkot. Vēlāk Monmauts tika apcietināts par Tindalam sniegto palīdzību un par viņam piedēvēto labvēlīgo attieksmi pret Luteru. Monmautu nopratināja un ieslodzīja Londonas Tauerā, un atbrīvoja tikai pēc tam, kad viņš bija lūdzis piedošanu kardinālam Vulzijam.

Nav skaidrs, tieši uz kurieni Vācijā Tindals devās. Dažas liecības liek domāt, ka uz Hamburgu, kur viņš varbūt pavadīja kādu gadu. Vai viņš tikās ar Luteru? Tas nav precīzi zināms, kaut arī Monmautam izvirzītajā apsūdzībā teikts, ka šāda tikšanās bija notikusi. Skaidrs ir viens: Tindals spraigi strādāja, tulkojot Grieķu rakstus. Kur viņš varētu iespiest savu manuskriptu? Šo uzdevumu viņš uzticēja Pīteram Kventelam Ķelnē.

Viss noritēja labi, līdz par notiekošo uzzināja kāds pretinieks, Johans Kohlejs. Kohlejs nekavējoties paziņoja par savu atklājumu kādam tuvam Indriķa VIII draugam, kas savukārt bez vilcināšanās panāca, ka Kventelam aizliedza iespiest Tindala tulkojumu.

Tindals un viņa palīgs Viljams Rojs, paņēmuši sev līdzi Mateja evaņģēlija jau iespiestās lappuses, bēga, lai glābtu dzīvību. Viņi ceļoja augšup pa Reinas upi uz Vormsu, kur pabeidza savu darbu. Ar laiku tika iespiesti 6000 Tindala New Testament (Jaunā derība) pirmā izdevuma eksemplāri.b

Panākumi par spīti pretestībai

Iztulkot un iespiest Bībeli bija viens. Nogādāt grāmatas uz Lielbritāniju — gluži kas cits. Baznīcas aģenti un laicīgās varas iestādes bija apņēmušās nepieļaut sūtījumus pāri Lamanšam, taču draudzīgi noskaņotie tirgotāji atrada risinājumu. Bībeles sējumi, paslēpti drēbju un citu preču saiņos, slepus tika nogādāti uz Anglijas krastiem un pat uz Skotiju. Tas uzmundrināja Tindalu, tomēr viņa cīņa vēl tikai sākās.

Kardināls Vulzijs 36 bīskapu un citu augstu baznīcas ierēdņu pavadībā 1526. gada 11. februārī ieradās pie Sv. Pāvila katedrāles Londonā, lai ”noskatītos, kā ugunī tiek iemesti grāmatām pilni grozi”. Starp šīm grāmatām bija arī daži Tindala vērtīgā tulkojuma eksemplāri. Patlaban ir saglabājušies tikai divi šī pirmā izdevuma eksemplāri. Vienīgais pilnais eksemplārs (tam trūkst tikai titullapas) atrodas Britu bibliotēkā. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, otrs, kam trūkst 71 lappuse, tika uziets Sv. Pāvila katedrāles bibliotēkā. Kā tas tur ir nokļuvis, neviens nezina.

Tindals drosmīgi turpināja atkal un atkal izdot savu tulkojumu, bet angļu garīdznieki jaunos izdevumus regulāri atsavināja un sadedzināja. Tad Tenstels mainīja taktiku. Viņš salīga kādu tirgotāju vārdā Ogastins Pakingtons, kam bija jāpērk jebkādas Tindala sarakstītas grāmatas, arī New Testament, lai pēc tam tās būtu iespējams sadedzināt. Taču šis darījums tika darīts zināms Tindalam, ar kuru Pakingtons jau bija vienojies. Halles Chronicle teikts: ”Bīskaps dabūja grāmatas, Pakingtons — pateicību, bet Tindals — naudu. Vēlāk, kad tika iespiests vairāk Jauno derību, tās lielā daudzumā ātri ieplūda Anglijā.”

Kāpēc garīdznieki tik ļoti bija noskaņoti pret Tindala tulkojumu? Latīņu Vulgāta tiecās aizplīvurot svēto tekstu, turpretī Tindala tulkojums no grieķu valodas oriģināla pirmo reizi skaidrā valodā sniedza angļu tautai Bībeles vēsti. Piemēram, Tindals bija izvēlējies tulkot grieķu vārdu agapē 1. Korintiešiem, 13. nodaļā, ar vārdu mīlestība, nevis žēlsirdība. Viņš uzstāja, ka jālieto vārds draudze, nevis baznīca, lai pievērstu uzmanību Dieva kalpiem, nevis baznīcu ēkām. Bet pēdējais piliens garīdznieku kausā bija tas, ka Tindala tulkojumā vārda garīdznieks vietā bija lasāms vecākais un ka Tindals rakstīja nožēlot grēkus, bet ne izsūdzēt grēkus, tā atņemdams garīdzniekiem viņu sagrābto varu. Deivids Denjels par to saka: ”Tur nav šķīstītavas; tur nav ausij dzirdamas grēksūdzes. Divi baznīcas bagātības un varas balsti ir sabrukuši.” (William Tyndale—A Biography [Viljams Tindals. Biogrāfija].) Tindala tulkojums bija izaicinājums, un mūsdienu zinātne pilnībā apstiprina viņa vārdu izvēles precizitāti.

Antverpene. Nodevība un nāve

Laikā starp 1526. un 1528. gadu Tindals pārcēlās uz Antverpeni, kur viņš varēja justies drošībā angļu tirgotāju vidū. Tur viņš sarakstīja darbus The Parable of the Wicked Mammon (Līdzība par ļauno mamonu), The Obedience of a Christian Man (Kristieša paklausība) un The Practice of Prelates (Prelātu darbs). Tindals joprojām tulkoja un bija pirmais, kas angļu valodas Ebreju rakstu tulkojumā lietoja Dieva personvārdu, Jehova. Personvārds parādījās vairāk nekā 20 reižu.

Kamēr Tindals uzturējās Antverpenē kopā ar savu draugu un labdari Tomasu Poincu, viņš bija pasargāts no Vulzija un tā spiegu intrigām. Tindals kļuva pazīstams ar savām rūpēm par slimiem un trūcīgiem cilvēkiem. Taču vēlāk anglis Henrijs Filipss ar viltu ieguva Tindala uzticību. Sekas bija tādas, ka 1535. gadā Tindals tika nodots un aizvests uz Vilvordes pili, kas atradās 10 kilometrus uz ziemeļiem no Briseles. Tur viņu ieslodzīja uz 16 mēnešiem.

Nav iespējams nekļūdīgi noteikt, kas bija uzpircis Filipsu, taču nopietnas aizdomas vēršas pret bīskapu Stoksliju, kurš tajā laikā organizēja ”ķeceru” dedzināšanu Londonā. Kā rakstīts V. Dž. Hītona darbā The Bible of the Reformation (Reformācijas laika Bībele), 1539. gadā uz nāves gultas Stokslijs ”līksmoja, ka savā mūžā ir sadedzinājis piecdesmit ķecerus”. Starp tiem bija arī Viljams Tindals — viņš tika nožņaugts un viņa ķermenis pēc tam publiski sadedzināts 1536. gada oktobrī.

Komisijā, kas tiesāja Tindalu, bija trīs ievērojami teologi no katoliskās Lēvenas universitātes, kur bija iestājies Filipss. Arī trīs kanoniķi no Lēvenas, trīs bīskapi un citas augstas baznīcas amatpersonas bija klāt, lai redzētu, kā Tindalu notiesā par ķecerību un viņam atņem priestera tiesības. Viņiem visiem bija prieks par tolaik, iespējams, 42 gadus vecā Tindala nāvi.

”Tindals,” vairāk nekā pirms simts gadiem teica biogrāfs Roberts Dimeiuss, ”allaž izcēlās savas bezbailības un godīguma dēļ.” Savam darba biedram Džonam Fritam, kas vēlāk Stokslija dēļ Londonā tika sadedzināts sārtā, Tindals rakstīja: ”Es nekad neesmu izmainījis nevienu Dieva rakstu zilbi pretēji savai sirdsapziņai, un nedarītu to arī tagad — pat ja man tiktu dots viss, kas vien ir uz Zemes, vai tās būtu baudas, gods vai bagātība.”

Tā, lūk, Viljams Tindals ziedoja savu dzīvību par privilēģiju dot Anglijas tautai Bībeli, kas cilvēkiem būtu viegli saprotama. Cik dārgi viņš par to samaksāja — taču cik nenovērtējama ir šī dāvana!

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 29. lpp.]

AGRĪNIE TULKOJUMI

TINDALA lūgums atļaut Bībeles tulkošanu vienkāršo ļaužu valodā nebija nesaprātīgs vai arī kaut kas nedzirdēts. Desmitajā gadsimtā bija veikts tulkojums anglosakšu valodā. Iespiesti Bībeles tulkojumi no latīņu valodas brīvi tika izplatīti Eiropā 15. gadsimta nogalē — tie bija vācu (1466), itāliešu (1471), franču (1474), čehu (1475), nīderlandiešu (1477) un kataloņu (1478) valodā. Mārtiņš Luters 1522. gadā publicēja savu Jauno derību vāciski. Tindals lūdza vienīgi to, lai Anglijā varētu darīt to pašu.

[Norādes par attēlu autortiesībām 26. lpp.]

Bībele fonā: © The British Library Board; Viljams Tindals: ar Principal, Fellows and Scholars of Hertford College, Oxford laipnu atļauju