Kā Bībele ir nonākusi līdz mums. Otrā daļa

Liesmu mēles sitās pret debesīm, kamēr rūcošajā ugunskurā tika piemests aizvien jauns kurināmais. Bet tas nebija parasts ugunskurs. Priesteriem un prelātiem noskatoties, liesmojošajā sārtā tika dedzinātas Bībeles. Taču Londonas bīskaps, nopirkdams Bībeles, lai tās iznīcinātu, īstenībā panāca pavisam pretējo: pašam nezinot, viņš palīdzēja tulkotājam Viljamam Tindalam iegūt līdzekļus turpmākajiem Bībeles izdevumiem!

Kāpēc abas puses bija tik neatlaidīgas šajā cīņā? Kādā no iepriekšējiem numuriem mēs aplūkojām Bībeles pavairošanas un izplatīšanas vēsturi līdz vēlajiem viduslaikiem. Tagad mēs esam nonākuši pie jauna laikmeta sākuma — strauji tuvojas laiks, kad Dieva Rakstu vēsts un to autoritāte sāka aizvien dziļāk ietekmēt sabiedrību.

Viens no pirmajiem celmlaužiem

Džons Viklifs, cienījams Oksfordas zinātnieks, gan ar sludināšanu, gan ar saviem sacerējumiem nesaudzīgi vērsās pret katoļu baznīcas nebībeliskajām tradīcijām, balstīdamies uz ”Dieva likumu”, tas ir, uz Bībeli. Viņš sūtīja savus studentus, lolardus, pa visu Angliju sludināt Bībeles vēsti angļu valodā ikvienam, kas viņos klausīsies. Viklifs nomira 1384. gadā, bet pirms tam viņš bija sācis tulkot Bībeli no latīņu valodas tā laika angļu valodā.

Baznīcai bija daudz iemeslu just nepatiku pret Viklifu. Pirmkārt, viņš nosodīja garīdzniecības pārmērības un amorālo uzvedību. Turklāt daudzi Viklifa apbrīnotāji aplami izmantoja viņa mācības, lai attaisnotu bruņotas sacelšanās, kurās viņi piedalījās. Garīdzniecība apvainoja Viklifu pat pēc viņa nāves, lai gan viņš nekad nebija aizstāvējis sacelšanos.

1412. gadā arhibīskaps Erundels vēstulē pāvestam Jānim XXIII pieminēja ”šo nicināmo un neciešamo Džonu Viklifu, kas palicis ļaunā piemiņā, šo vecās čūskas dēlu, paša antikrista vēstnesi un pēcnācēju”. Sasniedzis kulmināciju savā apsūdzībā, Erundels rakstīja: ”Lai piepildītu savu ļaundarību mēru, viņš sadomāja ķerties pie jauna rakstu tulkojuma mātes valodā.” Patiešām, visvairāk baznīcas vadītājus saniknoja tas, ka Viklifs vēlējās sagādāt cilvēkiem Bībeli dzimtajā valodā.

Tomēr dažiem ievērojamiem augstmaņiem bija pieejami Svētie raksti dzimtajā valodā. Viena no tiem bija Bohēmijas Anna, kas 1382. gadā apprecējās ar Anglijas karali Ričardu II. Viņai piederēja Viklifa pārtulkotie evaņģēliji angļu valodā, un viņa tos regulāri studēja. Kad Anna kļuva par karalieni, viņas labvēlīgā attieksme sekmēja Bībeles tālāku izplatīšanu — un ne tikai Anglijā vien. Anna mudināja studentus no Prāgas universitātes Bohēmijā doties uz Oksfordu. Tur viņi aizrautīgi studēja Viklifa darbus un, atgriežoties Prāgā, atveda sev līdzi daļu no tiem. Prāgas universitātē Viklifa mācības bija populāras, un vēlāk uz tām balstījās Jans Huss, kas mācījās šajā universitātē un pēc tam bija tur pasniedzējs. Izmantojot Rakstu tulkojumu senslāvu valodā, viņš izveidoja viegli lasāmu čehu tekstu. Viņa pūliņi sekmēja Bībeles plašo lietojumu Bohēmijā un apkārtējās zemēs.

Baznīca dod prettriecienu

Viklifs un Huss bija iemantojuši garīdzniecības naidu arī ar savu mācību, ka ”tīrais teksts”, oriģinālie iedvesmotie Raksti bez jebkādiem papildinājumiem, ir autoritatīvāks avots nekā ”glosas” — sarežģītie tradicionālie izskaidrojumi uz lappušu malām baznīcas atzītajās Bībelēs. Šie sludinātāji gribēja panākt, lai vienkāršajiem cilvēkiem būtu pieejama tīrā Dieva Rakstu vēsts.

Ar viltus solījumu, ka Husam tiks nodrošināta neaizskaramība, 1414. gadā viņš tika atvilināts uz katolisko Konstances koncilu Vācijā, lai tur aizstāvētu savus uzskatus. Koncils sastāvēja no 2933 priesteriem, bīskapiem un kardināliem. Huss bija ar mieru atteikties no savām mācībām, ja uz Rakstu pamata būtu iespējams pierādīt, ka tās ir nepareizas. Taču koncilu interesēja pavisam kas cits. Huss bija apšaubījis viņu autoritāti — tas viņiem bija pietiekams iemesls, lai 1415. gadā Husu, kas skaļā balsī lūdza Dievu, sadedzinātu pie staba.

Šis pats koncils ar pēdējo simbolisko nolādējumu un nonievājumu vērsās pret Džonu Viklifu, izdodot dekrētu, ka Anglijā jāizrok un jāsadedzina Viklifa kauli. Šis rīkojums bija tik atbaidošs, ka tas tika izpildīts tikai 1428. gadā pēc pāvesta pieprasījuma. Tomēr, kā tas vienmēr ir bijis, sīvā pretestība neatvēsināja citus patiesību mīlošus cilvēkus. Gluži otrādi: tā vēl vairāk nostiprināja viņu apņēmību darīt zināmus Dieva vārdus.

Grāmatu iespiešanas nozīme

Ap 1450. gadu, tikai 35 gadus pēc Husa nāves, Johans Gūtenbergs Vācijā sāka iespiest grāmatas, izmantojot salikuma burtus. Viņa pirmais lielais darbs bija latīņu Vulgātas izdevums, kas tika pabeigts aptuveni 1455. gadā. Līdz 1495. gadam visa Bībele vai tās daļas bija iespiestas vācu, itāliešu, franču, čehu, nīderlandiešu, ebreju, kataloņu, grieķu, spāņu, senslāvu, portugāļu un serbu valodā (uzskaitījums hronoloģiskā secībā).

Nīderlandiešu zinātnieks Dezidērijs Erasms 1516. gadā laida klajā pirmo pilnīgo grieķu teksta iespiedumu. Erasms vēlējās, lai Svētie raksti ”tiktu pārtulkoti visu tautu valodās”. Bet viņš negribēja riskēt ar lielo atzinību, ko bija ieguvis, un tāpēc vilcinājās pats ķerties pie tulkošanas. Taču nāca citi, kam bija vairāk drosmes. Izcila personība viņu vidū bija Viljams Tindals.

Viljams Tindals un angļu Bībele

Tindals bija ieguvis izglītību Oksfordā, un ap 1521. gadu viņš ieradās sera Džona Volša mājās, lai kļūtu par Volša bērnu mājskolotāju. Ēdienreizēs pie Volšu bagātīgi klātā galda jaunais Tindals nereti iesaistījās vārdu cīņā ar vietējiem garīdzniekiem. Tindals lietišķi apstrīdēja viņu viedokli, atverot Bībeli un norādot uz Bībeles pantiem. Ar laiku Volši pārliecinājās, ka tas, ko stāsta Tindals, ir taisnība, un garīdznieki viņu mājās tika ielūgti aizvien retāk un vairs netika uzņemti tik atsaucīgi kā agrāk. Dabiski, tas vēl vairāk noskaņoja garīdzniekus pret Tindalu un viņa uzskatiem.

Reiz kāda disputa laikā viens no Tindala reliģiskajiem pretiniekiem apgalvoja: ”Labāk iztikt bez Dieva likumiem nekā bez pāvesta likumiem.” Iedomājieties, ar kādu pārliecību Tindals atbildēja: ”Man neko nenozīmē pāvests un visi viņa likumi. Ja pēc Dieva žēlastības es dzīvošu, tad, iekams būs pagājuši daudzi gadi, es panākšu, ka zēns, kas iet aiz arkla, zinās Svētos rakstus labāk nekā jūs.” Tindala lēmums bija nobriedis. Vēlāk viņš rakstīja: ”Pēc paša pieredzes es pārliecinājos, ka nav iespējams iemācīt lajiem nevienu patiesību, ja raksti nav viņu acu priekšā skaidrā mātes valodā, lai viņi varētu redzēt teksta sakarību, secību un jēgu.”

Tajā laikā angļu valodā vēl joprojām nebija iespiestas Bībeles. Tāpēc 1523. gadā Tindals devās uz Londonu, lai lūgtu bīskapam Tenstelam atļauju sākt tulkošanu. Saņēmis atteikumu, viņš atstāja Angliju uz neatgriešanos, lai īstenotu savu nodomu. Vācijas pilsētā Ķelnē pirmajā spiestuvē, ko Tindals izmantoja, ielauzās pretinieki, un viņam tik tikko izdevās aizbēgt, paņemot līdzi kādu daļu no vērtīgajām, vēl neiesietajām lappusēm. Tomēr citā Vācijas pilsētā, Vormsā, sekmīgi tika iespiesti vismaz 3000 eksemplāru viņa ”Jaunās derības” angļu valodā. Grāmatas tika nogādātas uz Angliju, un 1526. gada sākumā tās sāka izplatīt. Daļa no šiem ”Jaunās derības” eksemplāriem bija to Bībeļu vidū, kuras nopirka un sadedzināja bīskaps Tenstels, netīši palīdzēdams Tindalam turpināt darbu.

Pētījumi palīdz iegūt skaidrāku izpratni

Tindals nepārprotami darīja savu darbu ar prieku. Kā teikts grāmatā The Cambridge History of the Bible, ”Raksti viņam lika justies laimīgam, un viņa valodas ritmā izpaužas kaut kas možs un līksms, kas liecina par šo laimi”. Tindala mērķis bija panākt, lai vienkāršie ļaudis varētu lasīt Svētos rakstus cik vien iespējams skaidrā un vienkāršā valodā. Savu pētījumu gaitā viņš noskaidroja Bībeles vārdu nozīmi, ko gadsimtiem ilgi bija aizmiglojušas baznīcas doktrīnas. Tindalu nespēja iebiedēt nedz nāves draudi, nedz viņa ietekmīgā ienaidnieka sera Tomasa Mora asā spalva, un viņš atspoguļoja pētījumu rezultātus savā tulkojumā.

Tulkodams nevis no latīņu valodas, bet no Erasma teksta oriģinālajā, grieķu valodā, Tindals izvēlējās lietot vārdu ”mīlestība”, nevis ”žēlsirdība”, lai precīzāk izteiktu grieķu vārda agapē nozīmi. Tāpat viņš vārda ”baznīca” vietā lietoja vārdu ”draudze”, rakstīja ”nožēlot grēkus”, nevis ”izsūdzēt grēkus” un ”vecākie”, nevis ”garīdznieki”. (1. Korintiešiem 13:1—3; Kolosiešiem 4:15, 16; Lūkas 13:3, 5; 1. Timotejam 5:17.) Šie labojumi apdraudēja baznīcas varu un tādas reliģiskās tradīcijas kā grēku sūdzēšana garīdzniekiem.

Turklāt Tindals aizstāvēja vārda ”augšāmcelšana” lietojumu, noraidīdams šķīstītavu un apziņas saglabāšanos pēc nāves, jo uzskatīja tās par nebībeliskām mācībām. Runādams par mirušajiem, viņš rakstīja Moram: ”Ievietodams tos debesīs, ellē vai šķīstītavā, [jūs] iznīcināt argumentus, ar kuriem Kristus un Pāvils pierādīja augšāmcelšanu.” Lai to pamatotu, Tindals atsaucās uz Mateja 22:30—32 un 1. Korintiešiem 15:12—19. Viņš nonāca pie pareiza secinājuma, ka mirušie ir bez apziņas un tie paliek šādā stāvoklī līdz pat augšāmcelšanai kaut kad nākotnē. (Psalms 146:4; Salamans Mācītājs 9:5; Jāņa 11:11, 24, 25.) Tas nozīmēja, ka visas lūgšanas, kas adresētas Marijai un ”svētajiem”, īstenībā ir bezjēdzīgas, jo ne Marija, ne ”svētie”, būdami bez apziņas, nevar uzklausīt šīs lūgšanas un palīdzēt.

Tindals tulko Ebreju rakstus

1530. gadā Tindals izdeva Pentateihu — pirmās piecas Ebreju rakstu grāmatas. Tā viņš kļuva par pirmo cilvēku, kas tulkoja Bībeli angliski nevis no kādas starpniekvalodas, bet tieši no senebreju valodas. Tindals bija arī pirmais angļu tulkotājs, kas lietoja Jehovas vārdu. Londonas zinātnieks Deivids Denjels raksta: ”Tindala lasītājus noteikti spēcīgi ietekmēja tas, ka no jauna bija celts gaismā Dieva vārds.”

Tindals centās panākt teksta skaidrību, tāpēc viņš mēdza izmantot dažādus angļu vārdus, lai pārtulkotu vienu un to pašu ebreju vārdu. Taču viņš cieši turējās pie ebreju valodas struktūras. Šī iemesla dēļ viņam izdevās saglabāt savā tulkojumā ebreju valodas kodolīgo izteiksmi. Tindals pats teica: ”Ebreju valodas īpatnības angļu valodai atbilst tūkstošreiz labāk nekā latīņu valodai. Izteiksmes veids abās valodās ir viens un tas pats, tāpēc daudzās vietās nav jādara nekas vairāk kā tikai vārdu pa vārdam jāpārtulko teksts angliski.”

Tā kā Tindalam bija šāda pieeja — viņš pamatos centās pārtulkot tekstu burtiski —, viņa tulkojumam īpašu nokrāsu piešķir ebreju valodai raksturīgi izteicieni. Daži no tiem, pirmoreiz lasot, jādomā, likās visai svešādi. Taču ar laiku Bībele kļuva tik labi pazīstama, ka daudzi no šiem izteicieniem tagad ir pilnīgi iekļāvušies angļu valodā. Var minēt tādus piemērus kā izteicienu ”a man after his own heart” (”vīrs, kas ir pēc viņa sirds”), kas atrodams, piemēram, 1. Samuēla 13:14, kā arī vārdus ”passover” (”Pasā”) un ”scapegoat” (”grēkāzis”). Turklāt angļu Bībeles lasītāji tika iepazīstināti ar to, kā ebreju valodā tiek izteiktas domas, un ieguva dziļāku izpratni par Dieva iedvesmotajiem Rakstiem.

Bībeles aizliegums un Tindala vajāšana

Tā bija saviļņojoša iespēja — lasīt Dieva Rakstus dzimtajā valodā. Anglijas iedzīvotāji uz to atsaucās, nopērkot visus eksemplārus, ko izdevās slepus ievest valstī, nomaskētus par drēbju vai citu preču saiņiem. Tikmēr garīdzniecība apsvēra, ka tā neizbēgami zaudēs savu ietekmi, ja Bībele tiks uzskatīta par augstāko autoritāti. Tāpēc briesmas, kas draudēja tulkotājam un viņa atbalstītājiem, nemitīgi pieauga.

Baznīca un valsts neatlaidīgi vajāja Tindalu, bet viņš turpināja darbu, slepeni dzīvodams Beļģijā, Antverpenē. Turklāt Tindals katru nedēļu divas dienas veltīja darbam, ko viņš dēvēja par savu laika kavēkli, — rūpēm par citiem bēgļiem no Anglijas, kā arī par nabadzīgajiem un slimajiem. Šīm vajadzībām viņš tērēja lielāko daļu savu līdzekļu. Tindals vēl nebija paspējis iztulkot līdz galam Ebreju rakstus, kad kāds anglis, kas bija izlicies par Tindala draugu, viņu nodeva, saņemdams par to naudu. 1536. gadā Vilvordē (Beļģija) Tindalam tika izpildīts nāvessods, un viņa pēdējie kvēlie vārdi bija: ”Kungs, atdari Anglijas karaļa acis!”

Ap 1538. gadu karalis Henrijs VIII personisku iemeslu dēļ pavēlēja, lai Bībele tiktu novietota ikvienā Anglijas baznīcā. Kaut gan Tindala vārds šajā Bībeles izdevumā nebija pieminēts, izraudzītā tulkojuma pamatā bija tieši viņa tulkojums. Tā Tindala darbs kļuva tik plaši pazīstams un iemīļots, ka tas ”noteica galvenās iezīmes lielākajai daļai turpmāko tulkojumu” angļu valodā. (The Cambridge History of the Bible.) 1611. gadā izdotajā Bībeles tulkojumā King James Version (Karaļa Jēkaba Bībele) bija iekļauti veseli 90 procenti no Tindala teksta.

Bībele bija kļuvusi brīvi pieejama — Anglijā tā bija liela pārmaiņa. Baznīcās novietotās Bībeles izraisīja tik dzīvas diskusijas, ka reizēm tās pat traucēja dievkalpojumus! ”Vecie ļaudis mācījās lasīt, lai viņiem pašiem būtu pieejami Dieva vārdi, un bērni pievienojās pieaugušajiem, lai klausītos.” (A Concise History of the English Bible.) Tajā pašā laikā strauji pieauga Bībeles izplatība arī citās Eiropas zemēs dažādu Eiropas tautu valodās. Bet Bībeles popularizēšanas kustība, kas risinājās Anglijā, gāja plašumā, un tās ietekme vēlāk izpaudās visā pasaulē. Kā tas notika? Un kā turpmākie atklājumi un pētījumi ir ietekmējuši to Bībeli, ko mēs lietojam tagad? Mēs pabeigsim savu stāstījumu nākamajā šīs sērijas rakstā.

[Attēls 26. lpp.]

Tindala 1526. gada ”Jaunā derība” — vienīgais zināmais pilna apjoma eksemplārs, kas paglābies no liesmām

[Norāde par autortiesībām]

© The British Library Board

[Laika ass/Attēli 26., 27. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Nozīmīgākie gadskaitļi Bībeles saglabāšanas vēsturē

Mūsu ēra

Viklifs sāk tulkot Bībeli (pirms 1384. g.)

1400

Husam tiek izpildīts nāvessods 1415. g.

Gūtenbergs. Pirmā iespiestā Bībele apm. 1455. g.

1500

Pirmās iespiestās Bībeles nacionālajās valodās

Erasma grieķu teksts 1516. g.

Tindala ”Jaunā derība” 1526. g.

Tindalam tiek izpildīts nāvessods 1536. g.

Henrijs VIII pavēl novietot Bībeles baznīcās 1538. g.

1600

Karaļa Jēkaba Bībele 1611. g.

[Attēli]

Viklifs

Huss

Tindals

Henrijs VIII