Tēlainās izteiksmes līdzekļi un piemēri

PIEMĒRIEM un ilustrācijām ir liels spēks. Ar to palīdzību var izraisīt un uzturēt klausītāju interesi. Ilustrācijas ne tikai veicina domāšanu, bet arī iedarbojas uz jūtām, tāpēc tās skar cilvēku sirdi un liek darboties sirdsapziņai. Dažreiz ilustrācijas var izmantot, lai pārvarētu aizspriedumus. Turklāt tās palīdz atcerēties dzirdēto. Vai tu mācot izmanto ilustrācijas un piemērus?

Ar tēlainās izteiksmes līdzekļiem klausītāja iztēlē var radīt izteiksmīgas ainas. Ja vārdi ir izraudzīti rūpīgi, izteiksmes līdzekļu nozīme ir skaidri saprotama. Protams, skolotājs tos var padarīt vēl iedarbīgākus, nedaudz paskaidrojot to nozīmi. Bībelē ir ārkārtīgi daudz piemēru, no kuriem var mācīties, kā pareizi lietot tēlainās izteiksmes līdzekļus.

Salīdzinājumi un metaforas. Vienkāršākais no tēlainās izteiksmes līdzekļiem ir salīdzinājums, tāpēc būtu labi tā izmantošanu apgūt vispirms. Salīdzinājuma locekļus parasti saista vārdi ”kā”, ”it kā”, un attēlojamais priekšmets vai parādība tiek salīdzināts ar citu priekšmetu vai parādību uz kopīgo iezīmju pamata. Bībelē ir daudz salīdzinājumu, kuros izmantoti augi, dzīvnieki, debess ķermeņi un notikumi no cilvēku dzīves. Tā, piemēram, 1. psalma 3. pantā ir sacīts, ka cilvēks, kas pastāvīgi domā par Dieva likumiem, ir ”līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst”. Bezdievīgais ir attēlots kā lauva, kas no paslēptuves uzglūn savam upurim. (Ps. 10:9.) Jehova solīja, ka Ābrahāmam būs tik daudz pēcnācēju ”kā debesu zvaigznes, kā smiltis, kas jūŗas krastmalē”. (1. Moz. 22:17.) Runādams par to, cik tuvas attiecības varēja rasties starp viņu un izraēliešiem, Jehova teica: ”Kā josta aptveŗ cieši vīra gurnus, tā Es ļāvu visam Israēla namam un visam Jūdas namam cieši turēties pie Manis.” (Jer. 13:11.)

Metafora ir tēlainās izteiksmes līdzeklis, kas balstās uz salīdzinājumu, taču tā ir izteiksmīgāka par vienkāršu salīdzinājumu. Par metaforu sauc vienas parādības nosaukuma pārnesumu uz kādu citu līdzīgu parādību. Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Jūs esat pasaules gaišums.” (Mat. 5:14.) Norādīdams uz postu, ko var nodarīt ar neapdomātiem vārdiem, māceklis Jēkabs rakstīja: ”Uguns ir arī mēle.” (Jēk. 3:6.) Dāvids kādā no savām dziesmām veltīja Jehovam šādus vārdus: ”Tu esi mana klints un mana pils.” (Ps. 31:4.) Trāpīgai metaforai parasti nav nepieciešams paskaidrojums. Tās spēks slēpjas tieši tās īsumā. Metafora palīdz klausītājiem atcerēties domu daudz labāk nekā faktu konstatācija.

Hiperbola ir teiciens, ar kura palīdzību kādu parādību raksturo pārspīlētos apmēros, un tā jālieto apdomīgi, citādi klausītājs to var pārprast. Jēzus izmantoja šo tēlainās izteiksmes līdzekli, lai radītu klausītāju prātā spilgtu ainu, jautādams: ”Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?” (Mat. 7:3.) Pirms sāc lietot hiperbolu, iemācies labi izmantot salīdzinājumu un metaforu, bet vēlāk vari apgūt arī citus tēlainās izteiksmes līdzekļus.

Piemēri. Labs mācīšanas līdzeklis ir arī piemēri, kuros minēti patiesi vai izdomāti notikumi. Tiesa, oratori reizēm mēdz aizrauties ar piemēriem, tāpēc paturi prātā, ka to lietošanai jābūt labi pārdomātai. Ar piemēriem jāpaskaidro un jāuzsver tikai patiesi svarīgas domas, un tie jāstāsta tā, lai klausītājs atcerētos ne tikai piemērus, bet arī domu, kuras uzsvēršanai tie tika izmantoti.

Lai gan piemērā var nestāstīt patiesu gadījumu, tomēr vienmēr jāapskata tādas situācijas, kādas varētu rasties reālajā dzīvē. Kad Jēzus vēlējās paskaidrot, kā jāizturas pret cilvēku, kas nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva, viņš stāstīja par to, kā priecājas vīrs, kas ir atradis pazudušu aitu. (Lūk. 15:1—7.) Atbildēdams cilvēkam, kas nebija pilnībā sapratis, ko nozīmē bauslības prasība mīlēt savu tuvāko, Jēzus pastāstīja par kādu samarieti, kas bija palīdzējis nelaimē nonākušam svešiniekam, par kuru priesteris un levīts nebija likušies ne zinis. (Lūk. 10:30—37.) Ja tu uzmanīgi vērosi cilvēku rīcību un centīsies saprast viņu rīcības iemeslus, tu varēsi sekmīgi lietot šo mācīšanas metodi.

Pravietis Nātāns reiz stāstīja izdomātu gadījumu, lai norādītu uz ķēniņa Dāvida ļauno rīcību. Nātāna minētais piemērs bija ļoti labs tāpēc, ka tas neļāva rasties situācijai, kurā Dāvids būtu sācis sevi attaisnot. Pravietis stāstīja par bagātnieku, kam bija daudz aitu, un trūcīgu vīru, kam piederēja viena vienīga aitiņa, kuru tas bija audzējis un kopis ar lielu mīlestību. Tā kā Dāvids pats bija ganījis aitas, viņš varēja labi iejusties nabadzīgā vīra situācijā. Izdzirdējis, ka bagātais vīrs ir atņēmis nabadzīgajam kaimiņam vienīgo aitiņu, Dāvids bija sašutis. Tad Nātāns Dāvidam teica: ”Tu esi tas vīrs!” Tas Dāvidu aizkustināja līdz sirds dziļumiem, un viņš neliekuļoti nožēloja savus grēkus. (2. Sam. 12:1—14.) Arī tu noteikti vari iemācīties runāt par dažādiem jautājumiem tā, lai tie ietekmētu klausītāja sirdi.

Daudz pamācošu piemēru var atrast notikumos, kas aprakstīti Bībelē. Jēzus pavisam īsi atsaucās uz kādu notikumu, sacīdams: ”Pieminiet Lata sievu!” (Lūk. 17:32.) Stāstīdams par savas klātbūtnes zīmi, viņš minēja ”Noas dienas”. (Mat. 24:37—39.) Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, apustulis Pāvils ir pieminējis 16 cilvēkus, kam bija priekšzīmīga ticība. Jo labāk tu pārzināsi Bībeli, jo vairāk pamācošu piemēru no tajā pieminēto cilvēku dzīves un aprakstītajiem notikumiem tu varēsi izmantot. (Rom. 15:4; 1. Kor. 10:11.)

Dažkārt, lai uzsvērtu kādu domu, ir labi atsaukties uz reāliem mūsdienu notikumiem. Ir jāstāsta tikai tādi notikumi, par kuru patiesumu tu esi pārliecinājies, un nebūtu jāmin tādi notikumi vai fakti, kas kādam no klausītājiem liktu justies neērti vai pievērstu nevajadzīgu uzmanību strīdīgiem jautājumiem, kuri neattiecas uz apskatāmo tēmu. Nekad neaizmirsti, ka piemēri jāizmanto ar konkrētu mērķi. Neaizraujies ar liekām detaļām, kas novērš uzmanību no runas galvenā mērķa.

Vai klausītājs tevi sapratīs? Katrai ilustrācijai un piemēram jāsasniedz konkrēts mērķis, un tas ir iespējams tikai tad, ja tu to sasaisti ar apskatāmo jautājumu.

Pēc tam, kad Jēzus bija nosaucis savus mācekļus par ”pasaules gaišumu”, viņš runāja par to, kā tiek izmantots gaismeklis un kāds pienākums mācekļiem jāuzņemas. (Mat. 5:15, 16.) Pieminējis vīru, kas priecājas par atrasto aitu, Jēzus norādīja, kāds prieks valda debesīs, kad grēcinieks atgriežas pie Dieva. (Lūk. 15:7.) Pēc stāsta par žēlsirdīgo samarieti Jēzus uzdeva sarunas biedram labi pārdomātu jautājumu un, saņēmis atbildi, skaidri norādīja, kas viņam jādara. (Lūk. 10:36, 37.) Bet līdzību par dažādām augsnēm un līdzību par nezālēm tīrumā Jēzus nepaskaidroja visiem, kas tās bija dzirdējuši. Viņš sniedza izskaidrojumu tikai tiem, kas bija pietiekami pazemīgi, lai viņam to lūgtu. (Mat. 13:1—30, 36—43.) Trīs dienas pirms savas nāves Jēzus stāstīja līdzību par ļaunprātīgajiem vīna dārza strādniekiem. Šoreiz viņš vispār nepaskaidroja līdzību, jo tas nebija vajadzīgs. ”Kad augstie priesteri un farizēji dzirdēja viņa līdzības, tie saprata, ka tas runāja par viņiem.” (Mat. 21:33—45.) Tātad paskaidrojumu apjoms ir atkarīgs no ilustrācijas, tās mērķa un klausītājiem.

Lai pareizi lietotu ilustrācijas un piemērus, ir diezgan daudz jāmācās, taču pūlēties noteikti ir vērts. Labi izraudzītas ilustrācijas iedarbojas gan uz klausītāju prātu, gan uz jūtām. Iznākumā informācija klausītājiem bieži vien iespiežas atmiņā dziļāk, nekā tas būtu panākams ar faktu izklāstu vien.