Nolaupīšana — terors, kas nes peļņu

”PERSONAS nolaupīšana krasi atšķiras no noziegumiem pret īpašumu. Tā ir nekrietna, nežēlīga un bezjūtīga rīcība, kas vēršas pret cilvēces pamatvienību — ģimeni,” raksta Marks Bless savā grāmatā The Kidnap Business (Cilvēku nolaupīšanas bizness). Cilvēka nolaupīšana rada ģimenes locekļos emocionālu satricinājumu. Minūti pēc minūtes, stundu pēc stundas viņi svārstās starp cerību un izmisumu, cīnīdamies ar vainas apziņu, naidu un bezpalīdzības sajūtu. Šīs šausmas varbūt turpinās dienām, nedēļām, mēnešiem un reizēm pat gadiem ilgi.

Dzīdamies pēc naudas, nolaupītāji nekautrējas izmantot savā labā ģimenes locekļu jūtas. Kāda nolaupītāju banda piespieda savu upuri atklātā vēstulē presei uzrakstīt šādus vārdus: ”Es lūdzu publicēt šo vēstuli visos preses izdevumos, lai, gadījumā ja es neatgrieztos, vainīgi būtu ne tikai nolaupītāji, bet arī mani piederīgie, kas būtu pierādījuši, ka nauda viņiem ir dārgāka par mani.” Itāliešu bandīti ir spieduši samaksāt izpirkumu, nogriežot upurim ķermeņa daļas un nosūtot tās viņa piederīgajiem un televīzijas stacijām. Kāds meksikāņu noziedznieks spīdzināja savus upurus, sarunādamies pa telefonu ar viņu radiniekiem.

Citi nolaupītāji turpretī cenšas pieglaimoties saviem upuriem. Piemēram, Filipīnās kādu nolaupītu biznesmeni noziedznieki turēja ieslodzītu greznā viesnīcā Manilā un apgādāja viņu ar alkoholu un prostitūtām, lai viņš izklaidētos, kamēr tiek samaksāta izpirkuma nauda. Tomēr lielākoties nolaupītie cilvēki tiek kaut kur iesprostoti, nerūpējoties ne par viņu fiziskajām vajadzībām, ne par higiēnas iespējām. Daudzi upuri pieredz brutālu apiešanos. Jebkurā gadījumā upurim jāpārcieš šausmas, ko rada neziņa, kas ar viņu notiks tālāk.

Palīdzība traumas pārvarēšanā

Pat tad, kad upuri ir atbrīvoti, viņi nereti vēl ilgi izjūt emocionālās traumas sekas. Kāda zviedru medicīnas māsa, kas tika nolaupīta Somālijā, izteica šādu viedokli: ”Viena lieta ir svarīgāka par visu. Ir jārunā ar draugiem un tuviniekiem un jāsaņem arī profesionāla palīdzība, ja ir tāda vajadzība.”

Mediķi ir izstrādājuši metodi, kā palīdzēt šādiem upuriem. Pirms cietušais tiekas ar ģimenes locekļiem un atgriežas normālā dzīvē, viņš vairākos īsos terapijas seansos ar profesionāla speciālista palīdzību analizē pieredzēto. ”Ja palīdzība tiek sniegta tūlīt pēc notikušā, samazinās varbūtība, ka trauma saglabāsies ilgu laiku,” saka Sarkanā Krusta krīzes terapijas speciāliste Rigmora Gilberga.

Papildu sekas

Nolaupītāju upuri un viņu piederīgie nav vienīgie, kas cieš no šiem noziegumiem. Bailes no cilvēku nolaupītājiem var apturēt tūristu pieplūdumu un samazināt ieguldījumus valsts ekonomikā, un tās arī rada sabiedrībā nedrošības gaisotni. 1997. gadā dažu mēnešu laikā nolaupīšanas draudu dēļ sešas starptautiskas firmas pārtrauca savu darbību Filipīnās un pārcēlās uz citurieni. Kāda filipīniete, kas darbojas grupā ar nosaukumu ”Iedzīvotāji pret noziedzību”, izsaucās: ”Mūsu dzīve ir kā ļauns murgs!”

Rakstā, kas publicēts The Arizona Republic, sacīts: ”Meksikāņu administratīvie darbinieki tik ļoti baidās no nolaupīšanas, ka tas jau robežojas ar histēriju, un viņiem ir pamats tā justies.” Brazīlijas žurnālā Veja stāstīts, ka brazīliešu bērniem tagad murgos rādās nevis briesmoņi, bet bērnu nolaupītāji un bandīti. Taivānā bērniem skolā māca, kā nekļūt par nolaupītāju upuriem, un Amerikas Savienotajās Valstīs bērnudārzos tiek uzstādītas novērošanas kameras, lai novērstu bērnu nolaupīšanu.

Drošības konsultāciju firmu uzplaukums

Nolaupīšanas gadījumu skaita pieaugums un sarežģītās problēmas, kas jārisina saistībā ar tiem, veicina privātu drošības firmu uzplaukumu. Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro ir vairāk nekā 500 šādu firmu, kuru ienākumi saskaņā ar šo firmu pārskatiem ir 1,8 miljardi dolāru.

Parādās aizvien jaunas un jaunas starptautiskas drošības firmas, kas apmāca, kā izvairīties no nolaupīšanas, publicē ziņojumus par bīstamiem rajoniem un risina sarunas par izpirkumu. Tās sniedz konsultācijas ģimenēm un uzņēmumiem, iepazīstinot ar nolaupītāju paņēmieniem un palīdzot pārvarēt psiholoģiskās traumas. Dažas firmas pat cenšas notvert nolaupītājus un atgūt izpirkuma maksu, kad ķīlnieks ir atbrīvots. Taču par šādiem pakalpojumiem ir jāmaksā.

Par spīti tamlīdzīgiem pasākumiem, daudzās valstīs cilvēku nolaupīšana plaukst un zeļ. Komentējot situāciju Latīņamerikā, kompānijas Seitlin & Company viceprezidents Ričards Džonsons sacīja: ”Ir sagaidāms, ka cilvēku nolaupīšanu skaits vairosies.”

Kāpēc problēma saasinās

Speciālisti min daudzus iespējamus iemeslus, kāpēc pēdējā laikā cilvēku nolaupīšana notiek daudz biežāk nekā agrāk. Viens no šiem iemesliem ir smagais ekonomiskais stāvoklis, kas vērojams daudzviet pasaulē. Kāds starptautiskās palīdzības programmas darbinieks, kas strādāja Krievijas pilsētā Naļčikā, teica: ”Labākais veids, kā tikt pie naudas, ir šis slavenais paņēmiens — nolaupīšana.” Dažās bijušajās Padomju Savienības republikās cilvēki tiekot nolaupīti, lai iegūtu līdzekļus vietējo kaujinieku vadoņu personisko armiju uzturēšanai.

Mūsdienās vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk dodas darījumu braucienos un tūrisma ceļojumos, un tas paver nolaupītājiem jaunas iespējas nolūkot sev upurus. Piecu gadu laikā nolaupīto ārzemnieku skaits ir divkāršojies. No 1991. līdz 1997. gadam 26 valstīs bija notikusi tūristu nolaupīšana.

Kur gan rodas visi šie cilvēku nolaupītāji? Daži militārie konflikti pasaulē norimst, un bijušie karavīri paliek bez nodarbošanās un ar tukšu kabatu. Viņiem ir visas nepieciešamās iemaņas, lai uzsāktu ienesīgo cilvēku nolaupīšanas biznesu.

Arī efektīvāki pasākumi pret banku aplaupīšanu un enerģiska narkotiku tirdzniecības apkarošana liek noziedzniekiem meklēt citu ienākumu avotu un pievērsties cilvēku nolaupīšanai. Maiks Ekermens, kas ir šī noziegumu veida apkarošanas speciālists, paskaidro: ”Mēs panākam, ka visos sabiedrības slāņos kļūst grūtāk izdarīt noziegumus pret īpašumu, bet līdz ar to vairojas noziegumi pret personu.” Par stimulu potenciālajiem nolaupītājiem var kļūt arī publiski paziņojumi, ka ir samaksātas lielas izpirkuma maksas.

Motīvi ir dažādi

Lielākā daļa nolaupītāju kāro tikai un vienīgi pēc naudas. Pieprasītās summas mēdz būt ļoti atšķirīgas, sākot ar pavisam nelielām un beidzot ar tādām rekordsummām kā 60 miljoni dolāru, kas tika samaksāti par kādu Honkongas nekustamā īpašuma magnātu, kurš tā arī netika atbrīvots.

Savukārt citi nolaupa cilvēkus, lai pievērstu kaut kam sabiedrības uzmanību, saņemtu pārtikas produktus, medikamentus, radioaparātus un automašīnas vai arī panāktu, ka tiek uzbūvētas jaunas skolas, ceļi un slimnīcas. Āzijā kāds uzņēmuma vadītājs tika atbrīvots, kad nolaupītājiem bija sagādāti basketbolistu tērpi un basketbola bumbas. Pastāv arī atsevišķi grupējumi, kas ar cilvēku nolaupīšanas palīdzību cenšas iebiedēt ārzemju ieguldītājus un tūristus, lai apturētu dabas resursu ekspluatāciju.

Kā redzams, netrūkst nedz motīvu, nedz dažādu paņēmienu, nedz arī potenciālo nolaupītāju un viņu upuru. Vai arī risinājumu ir tikpat daudz? Kādi ir daži no tiem, un vai tie patiešām spēj darīt galu šai problēmai? Pirms atbildam uz šiem jautājumiem, izpētīsim dažus no dziļākajiem cēloņiem, kas ir pamatā cilvēku nolaupīšanas ”biznesa” uzplaukumam.

[Papildmateriāls 5. lpp.]

Kā rīkoties nolaupīšanas gadījumā

Tie, kas ir pētījuši šo jautājumu, iesaka nolaupītāju upuriem ievērot šādus padomus.

• Esiet pakļāvīgs, neizturieties ietiepīgi. Naidīgi noskaņoti gūstekņi biežāk pieredz rupju apiešanos, un viņiem pastāv lielāks risks tikt nogalinātiem vai izraudzītiem no pārējo vidus sodīšanai.

• Nekrītiet panikā. Atcerieties, ka vairākumā gadījumu nolaupītie cilvēki paliek dzīvi.

• Mēģiniet izdomāt sistēmu, kā noteikt, cik ilgs laiks ir pagājis.

• Centieties izveidot vismaz kaut kādu dienas režīmu.

• Veiciet fiziskus vingrinājumus, pat ja iespējas pārvietoties ir diezgan ierobežotas.

• Esiet vērīgs, mēģiniet iegaumēt dažādus sīkumus, skaņas, smaržas. Ievērojiet detaļas, kas saistītas ar jūsu nolaupītājiem.

• Ja iespējams, iesaistieties brīvās sarunās ar nolaupītājiem, mēģiniet nodibināt ar viņiem kontaktu. Ja viņi uztvers jūs kā personu, varbūtība, ka viņi jums nodarīs kādu ļaunumu vai nogalinās, būs daudz mazāka.

• Pieklājīgi dariet viņiem zināmas savas vajadzības.

• Nekādā gadījumā nemēģiniet pats risināt sarunas par savu izpirkuma maksu.

• Ja jūs redzat, ka notiek glābšanas mēģinājums, nokrītiet uz grīdas un nogaidiet, kā attīstīsies notikumi.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Apdrošināšana pret nolaupīšanu — strīdīgs jautājums

Plaukstoša nozare, kas saistīta ar nolaupīšanas gadījumu skaita pieaugumu, ir apdrošināšana. Deviņdesmitajos gados Londonas kompānijā Lloyd’s apdrošināšana pret cilvēku nolaupīšanu ik gadus ir pieaugusi par 50 procentiem. Aizvien vairāk un vairāk kompāniju piedāvā šādu apdrošināšanas veidu. Apdrošināšanas līgumā ir paredzēts segt izmaksas par vidutāja pakalpojumiem, atmaksāt izpirkuma naudu un atsevišķos gadījumos arī kompensēt izdevumus par profesionālu speciālistu palīdzību mēģinājumos atgūt samaksāto izpirkumu. Tomēr jautājums par šāda veida apdrošināšanu ir izraisījis daudz strīdu.

Tās pretinieki apgalvo, ka tādā veidā noziegums tiek padarīts par peļņas avotu un ir amorāli izmantot nolaupīšanas gadījumus, lai iegūtu naudu. Viņi izvirza arī tādus iebildumus, ka apdrošinātas personas, iespējams, nevērīgi izturēsies pret savu drošību un, pastāvot apdrošināšanai, nolaupītājiem būs vieglāk izspiest no cilvēkiem naudu, un tas veicinās šo noziedzīgo darbību. Daži pat ir nobažījušies, ka iespēja apdrošināties iekārdinās cilvēkus inscenēt savu nolaupīšanu, lai saņemtu apdrošināšanas naudu. Itālijā, Kolumbijā un Vācijā apdrošināšana pret personas nolaupīšanu ir aizliegta ar likumu.

Atbalstītāji savukārt norāda, ka šī apdrošināšana, tāpat kā jebkura cita, gluži vienkārši ir veids, kā panākt, lai par dažu zaudējumiem maksātu daudzi. Viņi uzskata, ka tāda apdrošināšana vairo drošības sajūtu, jo ar tās palīdzību ģimenes un uzņēmumi var atļauties griezties pie kvalificētiem speciālistiem, kas var mazināt psiholoģisko spriedzi, vienoties ar nolaupītājiem par mazāku izpirkuma maksu un atvieglot noziedznieku notveršanu.

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Stokholmas sindroms

1974. gadā preses magnāta Rendolfa Hērsta meitas Petijas Hērstas nolaupīšanā iestājās negaidīts pavērsiens, kad viņa sabiedrojās ar saviem nolaupītājiem un kopā ar tiem piedalījās bruņotā laupīšanā. Citā gadījumā savukārt kāds spāņu futbolists piedeva saviem nolaupītājiem un novēlēja, lai tiem labi klājas.

Septiņdesmito gadu sākumā šāda nolaupīto cilvēku izturēšanās tika nodēvēta par ”Stokholmas sindromu”, atsaucoties uz dramatiskajiem notikumiem, kas 1973. gadā norisinājās Zviedrijā, kādā Stokholmas bankā, kur tika sagrābti ķīlnieki. Toreiz daži ķīlnieki nodibināja neparasti draudzīgas attiecības ar uzbrucējiem. Ir bijuši gadījumi, kad šādas attiecības ir pasargājušas nolaupītos cilvēkus vai ķīlniekus no briesmām. Grāmatā Criminal Behavior (Noziedznieka uzvedība) paskaidrots: ”Jo tuvāk upuris un viņa sagūstītājs iepazīst viens otru, jo lielāka ir iespēja, ka viņi viens otram iepatiksies. Kā liecina šis fenomens, ar laiku samazinās varbūtība, ka noziedznieks nodarīs gūsteknim kaut ko ļaunu.”

Kāda angliete, kas Čečenijā tika saņemta par ķīlnieci un atkārtoti izvarota, teica: ”Man šķiet, ka tad, kad sargs sāka mūs uztvert kā atsevišķas personības, viņš saprata, ka ir rīkojies nekrietni, mani izvarodams. Viņš atstāja mani mierā un atvainojās.”

[Attēls 4. lpp.]

Upura tuviniekiem nolaupīšana ir viens no smagākajiem emocionālajiem satricinājumiem, kādu vien var iedomāties

[Attēls 5. lpp.]

Cietušajiem ir nepieciešams atbalsts un mierinājums

[Attēls 7. lpp.]

Lielākā daļa upuru tiek kaut kur iesprostoti, nerūpējoties ne par viņu fiziskajām vajadzībām, ne par higiēnas iespējām