Nolaupīšana. Problēmas saknes

CILVĒKU nolaupīšana ir kļuvusi par mūsdienu pasaules sērgu. Bet tāpat ir izplatījušies arī tādi noziegumi kā slepkavības, izvarošanas, zādzības, bērnu seksuāla izmantošana un pat genocīds. Kāpēc dzīve ir kļuvusi tik bīstama, ka cilvēki bieži vien pat neiedrošinās naktī iziet uz ielas?

Šī noziedzības viļņa cēloņi ir saistīti ar trūkumiem, kas ir dziļi iesakņojušies cilvēku sabiedrībā. Vai jūs zināt, ka jau gandrīz pirms 2000 gadiem Bībelē tika paredzēti šie bīstamie laiki? Pievērsiet uzmanību, kas teikts 2. Timotejam 3:2—5.

”Cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, nemīļi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.”

Iespējams, jūs piekritīsiet, ka šie vārdi, kas rakstīti tālā pagātnē, precīzi raksturo mūsdienu situāciju. Mūsu dzīves laikā problēmas, ko rada cilvēku sabiedrības trūkumi, ir samilzušas līdz nepieredzētam apjomam. Zīmīgi, ka tikko citētais cilvēku nosodāmo īpašību uzskaitījums Bībelē sākas ar vārdiem: ”Pēdējās dienās iestāsies grūti laiki.” (2. Timotejam 3:1, LB-65r.) Aplūkosim tikai trīs no sabiedrības smagajiem trūkumiem, kuru dēļ cilvēku nolaupīšana kļūst aizvien izplatītāka.

Grūtības ar tiesiskās kārtības uzturēšanu

”Tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīzi, tādēļ cilvēku bērnu sirdis pildās ar drosmi darīt ļaunu.” (Salamans Mācītājs 8:11.)

Daudzviet policijai trūkst līdzekļu un kadru, lai sekmīgi cīnītos ar pieaugošo noziedzību, tāpēc daudzās zemēs cilvēku nolaupīšana ir kļuvusi par noziegumu, kas atmaksājas. 1996. gadā Kolumbijā tikai 2 procenti no visiem nolaupītājiem tika saukti pie kriminālatbildības. Meksikā 1997. gadā izpirkumos tika samaksāti vismaz 200 miljoni dolāru. Filipīnās daži nolaupītāji pat ir bijuši ar mieru, ka izpirkumu maksā čekos.

Turklāt nereti cīņu ar noziedzību apgrūtina tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku korumpētība. Meksikā, Kolumbijā un bijušajās Padomju Savienības republikās apsūdzības cilvēku nolaupīšanā ir izvirzītas pat amatpersonām, kas vada izlases vienības, kuru uzdevums ir apkarot šos noziegumus. Kā rakstīts žurnālā Asiaweek, Filipīnu senāta priekšsēdētājs Blass Ople atzīmē, ka saskaņā ar oficiālajiem datiem Filipīnās 52 procentos nolaupīšanas gadījumu ir iejaukti policisti vai militārpersonas — vai nu pašreizējie, vai bijušie. Par kādu bēdīgi slavenu meksikāņu nolaupītāju presē bija rakstīts, ka viņu aizsedza ”oficiālas aizstāvības siena, kas bija sacementēta kopā, piekukuļojot municipālās, valsts un federālās policijas darbiniekus un prokurorus”.

Nabadzība un sociālā netaisnība

”Es novēroju visu netaisnību, kas norisinās zem saules; es redzēju, kā raud apspiestie un nomāktie, kam nebija neviena iepriecinātāja un kas cieta pārestības no savu apspiedēju puses, nesajuzdami ne no viena nekādu iepriecinājumu.” (Salamans Mācītājs 4:1.)

Mūsdienās daudzi dzīvo galēji smagos ekonomiskos un sociālos apstākļos, un tie, kas nodarbojas ar cilvēku nolaupīšanu, nereti ir nākuši tieši no šādas vides. Pasaulē, kurā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem kļūst aizvien platāka un kurā bieži vien ir grūti atrast iespēju, kā nopelnīt naudu godīgā ceļā, kārdinājums pievērsties šai noziedzīgajai darbībai neizzudīs. Kamēr vien pastāvēs apspiešana, vienmēr atradīsies kāds, kas ķersies pie cilvēku nolaupīšanas, mēģinot atriebties citiem un pievērst uzmanību situācijai, ko viņš uzskata par nepanesamu.

Alkatība un mīlestības trūkums

”Visu ļaunumu sakne ir mantas kārība.” (1. Timotejam 6:10.) ”Tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” (Mateja 24:12.)

Visos laikos mantkārība ir mudinājusi cilvēkus uz neģēlīgiem darbiem. Un, šķiet, var teikt, ka neviens cits noziegums nav tik klaja iedzīvošanās uz cilvēku ciešanu, sāpju un izmisuma rēķina kā nolaupīšana. Visbiežāk tieši alkatība — naudas kāre — ir tas dzinulis, kura dēļ šie noziedznieki ir gatavi cietsirdīgi izturēties pret gluži svešu cilvēku un pat spīdzināt viņu, un sagādāt viņa ģimenei mokošas ciešanas nedēļām, mēnešiem un reizēm pat gadiem ilgi.

Ar sabiedrību, kur tiek izcelta naudas nozīme, bet cilvēciskās vērtības tiek mīdītas kājām, pašos pamatos kaut kas nepārprotami nav kārtībā. Tāda situācija, bez šaubām, rada auglīgu augsni visiem noziedzības veidiem, arī cilvēku nolaupīšanai.

Vai tas nozīmē, ka mēs dzīvojam laikā, kas Bībelē nosaukts par ”pēdējām dienām”? Ja tā ir, ko tas nozīmē mūsu planētai un mums pašiem? Vai nolaupīšana un citas smagas problēmas, kas nomoka cilvēci, kādreiz tiks novērstas?

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

Nekas jauns

Jau 15. gadsimtā pirms mūsu ēras Mozus bauslībā cilvēku nolaupītājiem bija paredzēts nāvessods. (5. Mozus 24:7.) Mūsu ēras pirmajā gadsimtā ar mērķi saņemt izpirkumu tika nolaupīts Jūlijs Cēzars, 12. gadsimtā — Anglijas karalis Ričards I, saukts Lauvassirds. Vislielākais izpirkums, kāds jebkad samaksāts, bija 24 tonnas zelta un sudraba, ko 1533. gadā inki atnesa spāņu konkistadoram Fransisko Pizarro, lai izpirktu savu sagūstīto valdnieku Atavalpu. Tomēr spāņi neatdeva Atavalpam brīvību, bet sodīja viņu ar nāvi nožņaudzot.

[Attēls 9. lpp.]

Par spīti policijas spēkiem, cilvēku nolaupīšana notiek aizvien biežāk