Stāsts par kādu eksotisku dārzu
MANA māte mīlēja rozes un audzēja tās savā dārzā. Bērnībā es stundām ilgi kopā ar māti rosījos pa dārzu, ravēdams, apgriezdams un citādi apkopdams augus. Viņa mani iemācīja strādāt dārzā ar prieku un pamodināja manī interesi, kas ir pavadījusi mani visu turpmāko dzīvi.
Manas dārzkopja gaitas pārtrūka, kad es atstāju mājas, lai uzsāktu mācības Kalifornijas universitātes koledžā Bērklijā. Mācīdamies par inženieri, es dzīvoju koledžas pilsētiņā, kur bija jauki dārzi, kas priecēja manas acis. Tas bija laiks, kad Vjetnamā risinājās karš, un drīzā nākotnē manā dzīvē notika būtisks pavērsiens.
Es nolēmu iestāties miera korpusā, un mani nosūtīja apgūt mācību kursu Vašingtonas universitātē. Universitātes pilsētiņa atradās vietā, kas līdzinājās paradīzei — lai uz kuru pusi raudzītos, visur skatam pavērās ezeri, dārzi, zālieni un sniegoti kalni. 1964. gadā es devos uz Lapasu Bolīvijā, lai strādātu par pasniedzēju Sanandresa universitātē. Pārmaiņa bija milzīga. No apvidus, kas atrodas apmēram jūras līmenī, es pārcēlos uz vietu, kas paceļas 3500 metru virs jūras līmeņa. Augu valsts tur bija nabadzīga, un no dārzkopības palika vairs tikai atmiņas.
Pēc diviem Bolīvijā pavadītiem gadiem es sāku strādāt par skolotāju Vahiavas vidusskolā Havaju salās. Es dzīvoju nelielā kotedžā tieši pie pašas pludmales vietā, ko sauca par Saulrieta zemesragu, un ļoti iemīļoju palmas un citus tropu augus. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu paradīzē. Tad man prātā ienāca doma, ka varbūt kaut kad nākotnē es varētu izveidot dārzu, kurā augtu galvenokārt palmas.
Vēlāk es atgriezos Amerikā, Sandjego, un turpmākos 18 mēnešus ar autostopu ceļoju no Kalifornijas līdz Ugunszemei Argentīnā. Tajā laikā es sāku lasīt Bībeli. Ceļā es daudz stundu pavadīju džungļos, dārzos un parkos, pārdomājot Bībelē izlasīto. Visbeidzot es 1972. gadā pārrados Sandjego un sāku strādāt par matemātikas skolotāju Koronado, kur nostrādāju ilgus gadus, gūdams dziļu gandarījumu no sava darba. Pamazām nobrieda arī mana ideja ierīkot savā pagalmā tropisku dārzu.
Mans pirmais dārzs
1973. gada maijā es iegādājos nelielu māju Oušenbīčā netālu no Klusā okeāna krasta. Tik tālu nu es biju ticis: man bija maza mājiņa pakalna galā, liels pagalms un karsta vēlēšanās nodoties dārzkopībai. Tie bija ideāli priekšnoteikumi, lai varētu tapt tas, ko es biju iecerējis, — mans unikālais dārzs.
Sākumā dārza veidošana noritēja visai juceklīgi, pēc izmēģinājumu un kļūdu metodes. Ja man iepatikās kāds augs, es to nopirku un iestādīju. Es stādīju savā dārzā visu, kas vien piesaistīja manu uzmanību un šķita interesants. Es vēroju, kā tie auga: dažnedažādi augļu koki, priedes, lapu koki, mūžzaļie augi, krūmi, puķes. Grūti pat pateikt, kā manā dārzā trūka.
Es biju iestādījis daudzus augus, kas bija man palikuši atmiņā no bērnības. Kopt dārzu — tā bija mierpilna, aizraujoša, veselīga un patīkama nodarbošanās. Bieži vien es gremdējos pārdomās par dažādo augu krāšņumu, sarežģīto uzbūvi un mērķi.
Ne visi augi man patika un atbilda manām iecerēm, tāpēc laika gaitā es no daudziem atbrīvojos. Es tiecos izveidot īpašu ainavu. Augi, kas sakuploja kā mežs un pārlieku strauji vērsās plašumā, man nederēja. Tie prasīja pārmērīgi daudz pūļu. Turklāt es gribēju audzēt retus augus, nevis tādus, kas ir pavisam parasti un ko var sastapt gandrīz vai katrā dārzā. Manam dārzam bija vajadzīgs kāds noteikts vadmotīvs. Un tad es to atradu.
Mana pirmā palma
1974. gadā, aizgājis uz kādu vietējo kokaudzētavu, es ieraudzīju to, ko meklēju. Tā izskatījās tik skaista ar savu zilganzaļo, plūksnaino, lokveidīgi izliekto lapu graciozo vainagu! Tā bija Butia capitata, ko daudzi uzskata par skaistāko palmu pasaulē. Šī palma, kurai ir saldi, sulīgi augļi, nāk no Dienvidamerikas, to ir viegli kopt, un tā izaug līdz 5 metrus gara. Beidzot manam dārzam bija radusies galvenā tēma — retas tropu palmas no visām pasaules malām. Es biju izlēmis audzēt šīs ”augu valsts princeses”.
Es sāku dažādās kokaudzētavās iegādāties retas vai eksotiskas palmas. Kādas kokaudzētavas nomaļā stūrī es uzdūros vēl kādai fantastiskai palmai — Brahea armata. Tai ir stingras, zilganzaļas, vēdekļveidīgas lapas, kas kā stari atzarojas no stumbra augšdaļas. Palmas vārpveida ziedkopas izliecas krāšņā, gaišdzeltenā lokā. Pieaugusi tā sasniedz aptuveni 12 metru augstumu.
Kopš tā laika palmas kļuva par manu lielo aizraušanos. Es lauzīju galvu, kur lai atrod vēl vairāk šo reto augu. Sāku apjautāties par to Sandjego apkārtnē, bet bez īpašiem panākumiem. Taču tad es uzgāju informācijas ”zelta bedri” — Starptautiskās Palmu biedrības Dienvidkalifornijas nodaļu. Šai biedrībai ir vairāki tūkstoši biedru 81 valstī, un tās rīcībā ir bagātīga informācija par visām zināmajām palmām: vairāk nekā 200 ģintīm un apmēram 3000 sugām. Dienvidkalifornijas nodaļa izdod biedriem paredzētu žurnālu The Palm Journal, kas ir ārkārtīgi vērtīgs jaunākās informācijas avots.
Izmantojot šīs biedrības palīdzību, man ir izdevies iegādāties un ieaudzēt savā nelielajā dārzā vairāk nekā 150 sugu palmas. Es saucu savu dārzu par nelielu, tāpēc ka tā platība nepārsniedz kādus 650 kvadrātmetrus. Tajā ir pārstāvēta tikai niecīga daļa no līdz šim atklātajām palmu sugām. Kuras no tām man patīk vislabāk?
Dažas no mana dārza skaistulēm
Jāteic, man patīk visi augi manā dārzā, taču daži no tiem īpaši izceļas pārējo vidū. Vienus es esmu iemīļojis to neparastā izskata dēļ, citi mani piesaista ar savu ērkšķu un dzelkšņu bruņojumu, vēl citi — ar krāsu vai lielumu, un dažreiz kāds augs man kļuvis sevišķi mīļš grūtību dēļ, kas ir bijušas jāpārvar, lai ieaudzētu to šeit, Dienvidkalifornijā, kur valda Vidusjūras tipa klimats.
Viena no manām mīlulēm ir nākusi no Madagaskaras — salas Āfrikas austrumu piekrastē. Tā ir palma Bismarckia nobilis. Kāpēc man patīk šī palma? Tā mani valdzina ar savu savdabīgo violeti zilgano nokrāsu un lapu veidojumu, kā arī ar to, ka tā ir reti sastopama. Katra šīs palmas lapa sver apmēram 9 kilogramus — tā ir viena no lielākajām palmām pasaulē.
Starp manām mīļākajām palmām ir arī Caryota obtusa, kuras dzimtene ir Ziemeļindijas, Mjanmas un Šrilankas kalnainie apvidi. Manējā palma šeit, Sandjego, aug lieliski, par spīti salīdzinoši vēsajām ziemām. Patiesību sakot, man patīk pārvarēt grūtības, kas rodas, audzējot palmas šajā klimatā. Tāpēc mani tā iepriecina tas, ka manā dārzā aug kāds koks no Kalimantānas — palma Arenga undulatifolia ar platām, īpatnēji viļņainām lapām.
Viens no maniem jaunieguvumiem ir palma Burretiokentia hapala no Jaunkaledonijas, Francijas aizjūras teritorijas Klusā okeāna dienvidos. Pagaidām tā aug ļoti labi. Savu iemīļoto koku uzskaitījumam es varu pievienot vēl arī citus, piemēram, dzeltenzaļiem lapu vēdekļiem rotāto Pritchardia hildebrandii jeb loulu palmu no Havaju salām. Tai nepieciešams daudz saules, un tā izskatās patiešām eksotiski.
Draudīgs izskats ir palmai Trithrinax acanthacoma, kuras stumbru klāj adatām līdzīgi ērkšķi, kas, šķiet, brīdina ikvienu: ”Nenāc klāt!”
Nesen es sāku audzēt arī cikadejas. Nebūdamas palmu radinieces, ārēji cikadejas ir tām līdzīgas, tikai krietni mazākas. Viena no manām mīlulēm ir cikadeja Encephalartos gratus, kurai ir savdabīga lapa, kas izskatās tā, it kā lēktu gaisā. Visi uzreiz to pamana. Šai cikadejai ir neparasti lieli čiekuri, kas attīstās auga sānos un atgādina ananasus vai priežu čiekurus.
Vai manas palmas piesaista ļaužu uzmanību? Un kā vēl! Nereti gadās, ka cilvēki iegriežas papriecāties par maniem augiem. No ietves mājas priekšā viņiem paveras skats uz eksotisku tropisku dārzu pakalna nogāzē. 1997. gada martā mans dārzs bija viens no trim dārziem, ko Starptautiskās Palmu biedrības Dienvidkalifornijas nodaļa atvēra apmeklētājiem. Tas pat tika nosaukts par ”neaizmirstamu vietu, kur pētīt daudzveidīgu un dekoratīvu palmu kolekciju”. Kādā ziņā šis dārzs ir par svētību man un citiem?
Dārzs dod liecību
Es studēju Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, un iznākums bija mana kristīšanās 1991. gadā. Tagad es esmu aizgājis pensijā un vairs nestrādāju par skolotāju, taču joprojām rosīgi darbojos, kalpodams par kristiešu draudzes vecāko un pionieri. Ir ļoti patīkami izmantot dārzu par izejas punktu, lai uzsāktu ar cilvēkiem sarunas par Radītāju, pievēršot viņu uzmanību tam, kāda apbrīnojama mērķtiecība izpaužas dažādo koku un citu augu veidojumā. Reizēm es sāku runāt par šo tēmu, atzīmējot, ka palmas ir pieminētas arī Bībelē. (Soģu 4:5; Psalms 92:13.) Man pašam dārzs ir palīdzējis tuvoties Dievam un skaidrāk saprast viņa izcilo nodomu sagādāt paklausīgajiem cilvēkiem iespēju dzīvot paradīzē. Sākotnējā paradīze, Ēdene, taču bija brīnumaini skaists dārzs vai parks. (1. Mozus 2:8.)
Saskaņā ar Bībeles pravietojumu, apstākļi, kādi valdīja šajā paradīzē, tiks atjaunoti, kad Jehova iznīcinās tos, kas tagad posta zemi. (Atklāsmes 11:18; 16:14, 16.) Tad mēs varēsim piedalīties zemeslodes pārveidošanā par brīnišķīgu paradīzi, bet, kamēr šis laiks vēl nav pienācis, mans mazais zemes gabaliņš turpina bez vārdiem slavināt Radītāju. (Atsūtīts.)
[Attēls 16. lpp.]
Brahea armata
[Attēls 16. lpp.]
Caryota obtusa
[Attēli 16., 17. lpp.]
No kreisās: sarkanais pandāns, karaliskā palma (Roystonea regia), ceļotājkoks (attēlu mērogs nav vienāds)
[Attēls 17. lpp.]
Encephalartos ferox
[Attēls 17. lpp.]
Rhopalostylis sapida ziedi
[Attēls 18. lpp.]
Mani dārzkopja darbarīki