Kāpēc māņticība ir bīstama?
VAI māņticība jums var kaitēt? Daži varbūt noliedz šādu domu vai arī neuzskata, ka māņticība ir pārāk bīstama. Tomēr profesors Stjuarts Vaiss savā grāmatā Believing in Magic — The Psychology of Superstition (Ticība maģijai. Māņticības psiholoģija) brīdina: ”Māņticības dēļ var ciest cilvēka dzīves kvalitāte, ja viņš tērē lielas naudas summas ekstrasensiem un visādiem zīlniekiem vai ja māņticīgie rituāli padziļina viņa atkarību no azartspēlēm.” Ja mēs ļaujam māņticībai valdīt pār mūsu dzīvi, sekas var būt vēl smagākas nekā iepriekšminētās.
Kā jau redzējām, daudzi māņticīgi uzskati palīdz cilvēkiem mazināt raizes par nākotni. Taču ir svarīgi nošķirt māņticību no drošas informācijas par to, kas mūs sagaida. Tālāk ir minēts kāds piemērs.
Interesants notikums
1503. gadā Kristofers Kolumbs, vairākus mēnešus pētījis Centrālamerikas krastus, bija spiests pēdējos divus no saviem kuģiem uzsēdināt uz sēkļa pie Jamaikas salas. No sākuma salas iemītnieki labprāt dalījās pārtikā ar grūtībās nonākušajiem jūras braucējiem. Bet pēc kāda laika jūrnieku sliktās izturēšanās dēļ salinieki pārtrauca tos apgādāt ar pārtiku. Situācija kļuva kritiska, jo līdz cita kuģa pienākšanai bija diezgan ilgi jāgaida.
Kā vēstī nostāsts, Kolumbs apskatījies kalendārā un uzzinājis, ka 1504. gada 29. februārī iestāsies pilns Mēness aptumsums. Izmantodams iezemiešu māņticību, Kolumbs tos brīdināja, ka mēnesi pārklās tumsa, ja tie neapgādās viņa komandu ar pārtiku. Salas iedzīvotāji brīdinājumu neņēma vērā — bet tikai līdz brīdim, kad sākās aptumsums! Tad, ”skaļās balsīs brēkdami un vaimanādami”, salinieki ”no visām pusēm skrēja uz kuģiem un nesa kaudzēm pārtikas”. Kolumba komanda saņēma tik daudz produktu, ka viņiem pietika visu atlikušo laiku, ko viņi pavadīja salā.
Iezemiešu acīs Kolumbs bija izdarījis varenu burvestību. Bet šādu secinājumu viņiem lika izdarīt tikai māņticība. Patiesībā ”pareģojums” bija balstīts uz zināšanām par Zemes, Mēness un Saules kustību. Astronomi var nekļūdīgi jau ilgu laiku iepriekš pateikt, kad gaidāmas tādas parādības kā aptumsumi, un šo informāciju var lasīt kalendāros. Turklāt debess ķermeņu precīzā kustība ļauj astronomiem noskaidrot, kur tie noteiktā laikā atradīsies. Tāpēc, kad mēs laikrakstā lasām, cikos saule lēks vai rietēs, mēs to uztveram kā neapstrīdamu faktu.
Var teikt, ka jebkādu informāciju par aptumsumiem, saules lēktu un rietu patiesībā sniedz Diženais debess ķermeņu Radītājs. Bet pilnīgi visu zīlnieku pareģojumi nāk no cita avota, kas ir pretējs Visvarenajam Dievam. Tālāk ir rakstīts, ko tas nozīmē.
Bīstams avots
Svētajos rakstos, Apustuļu darbos 16:16—19, stāstīts, ka senajā pilsētā Filipos ”kāda jauna verdzene” zīlēdama sagādāja saviem kungiem daudz peļņas. Taču šajā Bībeles vietā ir skaidri sacīts, ka zīlnieces spēju avots bija nevis visvarenais Radītājs, bet ”zīlētājas gars”. Tāpēc, kad apustulis Pāvils bija izdzinis dēmonu, verdzene zaudēja savas gaišreģes spējas.
Ja mēs saprotam, ka šādi pareģojumi nāk no dēmoniem, tad ir skaidrs, kāpēc Dieva likumos, kas bija doti Izraēla tautai, bija teikts: ”Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, ..kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis.., jo visi, kas dara šīs lietas, piekopj negantību tā Kunga acīs.” (5. Mozus 18:10—12.) Bauslībā bija noteikts, ka par to draud nāves sods. (3. Mozus 19:31; 20:6.)
Varbūt jūs izbrīnī tas, ka aiz šķietami nevainīgiem māņticīgiem paradumiem slēpjas ļaunie spēki. Bet Bībelē ir rakstīts, ka Sātans ”izliekas par gaismas eņģeli”. (2. Korintiešiem 11:14.) Sātans un viņa varai pakļāvušies dēmoni var panākt, ka bīstama rīcība liekas nekaitīga, pat derīga. Reizēm viņi var izdomāt kādu pareģojumu un pēc tam to piepildīt, tā liekot novērotājiem secināt, ka šādas zīmes ir nākušas no Dieva. (Salīdzināt Mateja 7:21—23; 2. Tesaloniķiešiem 2:9—12.) Tas izskaidro, kāpēc dažreiz piepildās pareģojumi, ko izteikuši cilvēki, kuriem, pēc pašu apgalvojuma, piemītot īpašas spējas.
Protams, daudzi vai varbūt pat lielākā daļa no tiem, kas apgalvo, ka viņiem piemītot īpašas spējas, ir blēži, šarlatāni, kas izkrāpj naudu no lētticīgajiem. Bet, vai viņi būtu blēži vai kaut kas cits, Sātans viņus visus efektīvi izmanto, lai noskaņotu cilvēkus pret Jehovu un ”godības evanģeliju”. (2. Korintiešiem 4:3, 4.)
Amuleti, kas ”nes laimi”, un elkdievība
Bet ko var teikt par amuletiem, kas to īpašniekiem nesot laimi, un māņticīgajiem paradumiem, ko cilvēki ievēro, lai nodrošinātos pret nejaušībām? Tajos slēpjas briesmas, kas nav tik viegli pamanāmas. Pirmām kārtām māņticīgs cilvēks īstenībā pakļauj savu dzīvi neredzamiem spēkiem. Viņš atmet loģiku un saprātu un padodas bailēm, kuras ir pretrunā ar veselo saprātu.
Kāds rakstnieks norādīja uz vēl kādām briesmām. Viņš sacīja: ”Ja kāds cer, ka amulets viņu pasargās, bet tā nenotiek, tad cilvēks, iespējams, vaino neveiksmē citus, nevis pats uzņemas atbildību par savu rīcību.” (Salīdzināt Galatiešiem 6:7.) Interesanti atzīmēt, ka esejists Ralfs Voldo Emersons reiz rakstīja: ”Aprobežoti cilvēki tic veiksmei ... Stipri cilvēki tic cēloņiem un sekām.”
Bieži vien nejauši gadījumi notiek tāpēc, ka mūsu dzīvē darbojas ”cēloņu un seku” likums, — mūs visus ietekmē ”laiks un apstākļi”. (Salamans Mācītājs 9:11.) Nejauši notikumi atgadās ne jau tāpēc, ka kaprīzā ”veiksme” būtu pagriezusi muguru. Kristieši zina, ka māņticīgi paradumi un maģiskie amuleti nevar ietekmēt nejaušus notikumus. Kad tādi atgadās, mēs atceramies to, kas rakstīts Bībelē: ”Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist.” (Jēkaba 4:14.)
Turklāt patiesi kristieši zina, ka pret amuletiem, kā arī māņticīgiem rituāliem un paradumiem cilvēki bieži izturas ar dziļu godbijību. Tāpēc kristieši to visu uzskata par elkdievības formām, kas Dieva Rakstos ir skaidri nosodītas. (2. Mozus 20:4, 5; 1. Jāņa 5:21.)
Kā mēs varam zināt, kas notiks nākotnē
Tas nenozīmē, ka kristiešus neinteresē nākotne. Tieši pretēji — veselais saprāts liek secināt, ka ir ļoti noderīgi zināt, kas mūs sagaida. Ja mēs jau iepriekš zinām, kas notiks, mēs varam attiecīgi sagatavoties, domājot par sevi un saviem tuviniekiem.
Tomēr šāda informācija ir jāgūst no pareizā avota. Pravietis Jesaja brīdināja: ”Kad jums sacīs: ”Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem..,” tad atsakait: ”Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Jeb vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušiem?”” (Jesajas 8:19, 20.)
Īstais uzticamas informācijas avots, kas var pavēstīt nākotnes notikumus, ir Bībeles Autors. (2. Pētera 1:19—21.) Šajā Dieva iedvesmotajā grāmatā var atrast ļoti daudz pierādījumu, ka visvarenā Dieva Jehovas izteiktajiem pravietojumiem var uzticēties tāpat, kā var ticēt tam, kas neskaitāmos kalendāros ”pareģots” par debess ķermeņu kustību. Lai ilustrētu Bībeles pravietojumu ārkārtīgo precizitāti, padomājiet par šādu piemēru. Iztēlojieties, ka tagad kāds ievērojams cilvēks plašai sabiedrībai paziņo, kas notiks pēc 200 gadiem — 2199. gadā. Viņš paredz šādus notikumus:
◻ Starp valstīm, kas patlaban vēl nesacenšas par pasaules kundzību, izcelsies liels karš, un tā iznākums mainīs vēstures gaitu.
◻ Uzbrucēji, veiks inženiertehnisku varoņdarbu, izmainot lielas upes gultni.
◻ Tiek nosaukts uzvarētāja vārds, lai gan viņš piedzims tikai pēc daudziem gadiem.
◻ Tiek aprakstīts zaudējušās valsts galīgais liktenis, un šajā aprakstā ietilpst arī paredzējums, kas ar to notiks pēc daudziem gadsimtiem.
Vai cilvēki nesāktu pārdomāt arī citus šī konkrētā cilvēka nākotnes paredzējumus, ja visi iepriekšminētie paredzējumi būtu piepildījušies?
Tikko aprakstītais notika īstenībā. Apmēram 200 gadu pirms tam, kad mēdieši un persieši pakļāva sev Babilonu, Jehova ar pravieša Jesajas starpniecību paredzēja šādus notikumus:
◻ Izcelsies liels karš, kurā Mēdija un Persija karos ar Babilonu. (Jesajas 13:17, 19.)
◻ Lai ieņemtu Babilonu, tiks novadīti upes ūdeņi, kas veido dabisku aizsardzības līniju ap pilsētu. Turklāt nocietinātās pilsētas vārti būs atstāti vaļā. (Jesajas 44:27—45:2.)
◻ Iekarotāju sauks Kīrs; viņa vārds tika nosaukts aptuveni 150 gadu pirms viņa piedzimšanas. (Jesajas 45:1.)
◻ Pēc kāda laika Babilonas vietā būs tikai drupas. (Jesajas 13:17—22.)
Visi šie pravietojumi piepildījās. Vai tāpēc nebūtu vērts papūlēties un veltīt laiku, lai pārdomātu arī citus pravietojumus, ko Jehova ir licis uzrakstīt Bībelē?
Brīnišķīgā nākotne, ko apsola Dievs
Kas ir pravietots Bībelē? Bībelē ir apsolīts, ka jaunajā pasaulē, ko radīs Dievs, nevienam vairs nebūs jājūtas nedrošam par nākotni. Pievērsiet uzmanību, ko Dievs nodrošinās tiem, kas dzīvos tajā laikā: ”Nebūs neviena, kas tiem [manai tautai] iedvestu bailes.” (Mihas 4:4.)
Vēl Bībelē ir apsolīts, ka Dievs ’atvērs savu roku un apmierinās visu dzīvo būtņu vēlēšanās’. (Psalms 145:16, NW.) Vai vēl ilgi jāgaida, kamēr piepildīsies šis solījums? Nē, nav! Jau sen iepriekš Bībelē bija paredzēts: tie apstākļi, ko uz Zemes redzam patlaban, apliecina, ka mēs dzīvojam tagadējās ļaunās sistēmas ”pēdējās dienās”. (2. Timotejam 3:1—5, LB-65r.)
Drīz mīlestības pilnais Radītājs darīs galu sliktajiem apstākļiem. Viņš liks izzust kariem, kas visā pasaulē cilvēkiem liek justies nedroši un sagādā ciešanas. Uz visiem laikiem pagātnē paliks arī naids, savtīgums, noziedzība un vardarbība. Bībelē apsolīts: ”Lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam.” (Psalms 37:10, 11.)
Jaunajā pasaulē cilvēki varēs par daudz ko priecāties, arī par labu veselību. Nāves un bēdu, ko tā nes sev līdzi, vairs nebūs. Pats Dievs ir teicis: ”Redzi, visu es daru jaunu.” (Atklāsmes 21:4, 5.)
Tad neviens cilvēks vairs nebūs pakļauts nejaušībām, kas patlaban daudziem pilnīgi izmaina un sagrauj dzīvi. Arī Sātana un ļauno dēmonu, kas radījuši māņticīgās bailes un ļaunos melus, vairs nebūs. Par to visu ir vēstīts Bībelē.
[Attēli 8., 9. lpp.]
Māņticība un spiritiskas darbības ir cieši saistītas
[Norāde par autortiesībām]
Izņemot sievietes attēlu kristāla lodē: Les Wies/Tony Stone Images
[Attēls 10. lpp.]
Dieva jaunajā pasaulē vairs nebūs māņticības