Kāpēc māņticība ir tik noturīga?
KĀ JŪS jau droši vien zināt, vēl arvien ir daudz cilvēku, kas, redzot melnu kaķi pārskrienam pār ceļu, uzlūko to par sliktu zīmi vai kas baidās staigāt zem kāpnēm. Tāpat daudzi tic, ka piektdiena, 13. datums, ir nelaimīga diena un ka ēkas 13. stāvā ir bīstami uzturēties. Šāda māņticība joprojām ir dzīva, lai gan tā ir pretrunā ar veselo saprātu.
Padomājiet nedaudz par to. Kāpēc dažās valstīs cilvēki nēsā sev līdzi truša ķepu vai piesit pie koka, ja izsaka kādu vēlēšanos? Vai iemesls nav tas, ka viņi domā šādā veidā nodrošināt sev veiksmi, lai gan tam nav nekāda pamata? Grāmatā A Dictionary of Superstitions (Māņticības vārdnīca) ir secināts: ”Māņticīgs cilvēks uzskata, ka noteikti objekti, vietas, dzīvnieki vai noteikta rīcība nes laimi (labās zīmes), bet citi nes nelaimi (sliktās zīmes).” (Skatīt Galatiešiem 5:19, 20.)
Pūles likvidēt māņticību Ķīnā
Nav noliedzams, ka māņticība ir izturējusi visus mūsdienu mēģinājumus to likvidēt. Piemēram, 1995. gadā Šanhajas tautas pārstāvju sapulce pieņēma oficiālu valdības dekrētu, kas aizliedza māņticību kā ķīniešu tautas pagātnes palieku. Likuma mērķis bija ”likvidēt feodālo māņticību, pārveidot bēru paražas un veicināt civilizētas pilsētas veidošanos”. Bet kas tika panākts?
Kā vēstīja kāds ziņojums, Šanhajas iedzīvotāji palika uzticīgi savai māņticībai. Lai gan oficiāli bija aizliegts veikt neīstas papīra naudas sadedzināšanas rituālu pie senču kapiem, kāds kapu apmeklētājs sacīja: ”Mēs esam sadedzinājuši 19 miljardus juaņu [apmēram 1,8 miljardus latu].” Viņš piebilda: ”Tāda ir tradīcija. Tas patīk dieviem.”
Ietekmīgajā laikrakstā Guangming Daily bija uzsvērts, cik neefektīvs bija izrādījies aizliegums, un bija rakstīts, ka Ķīnā varētu būt veseli ”pieci miljoni profesionālu zīlnieku, bet zinātnisko un tehnisko darbinieku — tikai desmit miljoni”. Laikrakstā bija atzīmēts: ”Sabiedrībā pastāvošās tendences nāk par labu zīlniekiem.”
Enciklopēdijas The Encyclopedia Americana starptautiskajā izdevumā par māņticības noturīgumu ir rakstīts: ”Visās kultūrās dažas vecas paražas ne tikai saglabājas, bet arī iegūst jaunu nozīmi.” Kādā nesenā Jaunās britu enciklopēdijas izdevumā bija lasāms šāds atzinums: ”Pat tā sauktajos modernajos laikos, laikmetā, kad ļoti augstu tiek vērtēti objektīvi pierādījumi, tikai daži cilvēki pēc kārtīgas tincināšanas neatzītu, ka viņiem ir vismaz daži māņticīgi uzskati.”
Divējādas normas
Acīmredzot daudziem cilvēkiem ir divējādas normas, jo sabiedrībā viņi neatzīst to, ko dara, būdami vieni paši. Kā izteicās kāds rakstnieks, tā notiek tāpēc, ka cilvēki baidās izskatīties muļķīgi citu acīs. Tāpēc viņi savu māņticību varbūt sauc vienkārši par ieradumu. Piemēram, sportisti runā par pirmsspēles rituālu.
Kāds žurnālists nesen izteica zobgalīgu piezīmi par vēstulēm, kas tiek rakstītas ar mērķi, lai saņēmējs tās pavairotu un nosūtītu citiem. Bieži vien tam, kas nosūtīs vēstules tālāk, tiek solīta veiksme, bet tam, kas tās nepārrakstīs, tiek solīts ļaunums. Šis žurnālists pavairoja vēstuli un ironiski sacīja: ”Saprotiet, es to nedarīju tāpēc, ka būtu māņticīgs. Es tikai vēlos izvairīties no neveiksmes.”
Antropologi un folkloras pētnieki pat uzskata, ka apzīmējums ”māņticība” ir subjektīvs, un viņi nelabprāt attiecina šo vārdu uz noteiktu rīcību. Viņi lieto ”plašākus” apzīmējumus, kas tomēr ir eifēmismi, piemēram: ”tautas paražas un ticējumi”, ”folklora” un ”ticējumu kopums”. Diks Haimens savā grāmatā Lest Ill Luck Befall Thee — Superstitions of the Great and Small, kas veltīta māņticības jautājumiem, atklāti atzīst: ”Ar māņticību ir tāpat kā ar grēku un saaukstēšanos — tai ir maz aizstāvju, bet tā ir pielipusi daudziem.”
Bet, lai kādā vārdā māņticību sauktu, tā pastāv. Kāpēc tā notiek mūsdienu tehnoloģiskiem sasniegumiem bagātajā zinātnes laikmetā?
Kāpēc joprojām pastāv
Pēc dažu domām, māņticība cilvēkiem ir raksturīga. Ir pat tādi, kas apgalvo, ka tieksme būt māņticīgiem ir ielikta mūsu gēnos. Taču ir pētījumi, kas apliecina pretējo. Pastāv pierādījumi, ka cilvēki kļūst māņticīgi dzīves laikā — tāpēc, ka viņiem tas ir iemācīts.
Profesors Stjuarts Vaiss skaidro: ”Uzvedības modelis, kurā izpaužas māņticība, tāpat kā visi citi uzvedības modeļi, tiek apgūts cilvēka dzīves laikā. Mēs nepiedzimstam ar paradumu piesist pie koka — mēs iemācāmies to darīt.” Kā vērtē speciālisti, cilvēki parasti sāk ticēt maģijai bērnībā, bet māņticīgus uzskatus pārņem vēl ilgi pēc tam, kad ir ”ieguvuši pieaugušo dzīves uztveri”. No kurienes tad nāk daudzi māņticīgi uzskati?
Daudzi māņticīgi priekšstati ir cieši saistīti ar cilvēkam dārgiem reliģiskiem uzskatiem. Piemēram, māņticība piederēja pie to cilvēku reliģijas, kuri pirms izraēliešiem apdzīvoja Kanaānas zemi. Bībelē rakstīts, ka kanaānieši zīlēja, veica maģiskus rituālus, ticēja zīmēm un burvestībām, nobūra citus, griezās pie garu izsaucējiem un pareģiem, kā arī izvaicāja mirušos. (5. Mozus 18:9—12.)
Tāpat arī seno grieķu reliģija bija saistīta ar māņticību. Viņi ticēja orākuliem, zīlēšanai un maģijai tāpat kā kanaānieši. Babilonieši lūkojās dzīvnieku aknās, jo, pēc viņu ieskatiem, tās atklāja, kā viņiem jārīkojas. (Ecēhiēla 21:26.) Viņiem patika arī azartspēles, un viņi griezās pēc palīdzības pie ”laimes dieva”, kā minēts Bībelē. (Jesajas 65:11.) Azartspēļu spēlētāji līdz pat mūsu dienām ir pazīstami kā māņticīgi cilvēki.
Interesants ir fakts, ka vairākas baznīcas patiesībā mudina aizrauties ar azartspēlēm. Tāda, piemēram, ir katoļu baznīca, kas atbalsta bingo. Kāds azartspēļu spēlētājs stāstīja: ”Esmu pārliecināts, ka katoļu baznīca to labi zina [to, ka spēlmaņi ir ļoti māņticīgi], jo hipodromā skrejceļa tuvumā vienmēr uzturējās mūķenes ar ziedojumu kastēm. Daudzi no mums bija katoļi, un kā gan katolis varētu nedot naudu ”māsai” un cerēt, ka laimēs noslēgtajās derībās? Tāpēc mēs ziedojām. Bet, ja tajā dienā laimējām, tad ar ziedojumiem bijām sevišķi dāsni, jo cerējām, ka tie nodrošinās turpmākas sekmes derībās.”
To, cik cieši ir savijusies reliģija un māņticība, var redzēt Ziemassvētkos, ko svin kristīgās pasaules baznīcas. Piemēram, cilvēki tic, ka saskūpstīšanās zem āmuļa zariņa nozīmē drīzas kāzas, tāpat daudz ir māņticīgu uzskatu par Santa Klausu jeb Ziemassvētku vecīti.
Iepriekšminētajā D. Haimena grāmatā par māņticību bija rakstīts: māņticība izveidojās tāpēc, ka cilvēki centās ”ielūkoties nākotnē”. Tāpēc mūsu dienās, tāpat kā visā vēstures gaitā, gan parasti cilvēki, gan pasaules līderi vēršas pie zīlniekiem un citiem, kas apgalvo, ka viņiem piemītot maģiskas spējas. Grāmatā par māņticību un tās vēsturi Don’t Sing Before Breakfast, Don’t Sleep in the Moonlight rakstīts: ”Cilvēkiem bija nepieciešams ticēt, ka amuleti un buramvārdi var pasargāt gan no zināmā, gan nezināmā.”
Tātad cilvēki, rīkodamies tā, kā pieprasīts dažādos ticējumos, ir mēģinājuši kaut kādā mērā mazināt savas bailes. Grāmatā Cross Your Fingers, Spit in Your Hat teikts: ”[Cilvēki] tic māņiem to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ ir ticējuši pagātnē. Kad [viņi] sastopas ar tādām situācijām, kuras [viņi] nevar kontrolēt — kurās daudz kas ir atkarīgs no ”veiksmes” vai ”gadījuma” —, māņticība [viņiem] palīdz justies drošāk.”
Lai gan zinātne daudzējādā ziņā ir uzlabojusi cilvēku dzīvi, nedrošības sajūta cilvēkiem paliek. Patiesībā nedrošības sajūta pat ir pieaugusi zinātnes radīto problēmu dēļ. Profesors S. Vaiss apgalvo: ”Māņticība un ticība pārdabiskajam ir dabiskas mūsu kultūras iezīmes.., jo tagadējā pasaule ir palielinājusi mūsu nedrošības sajūtu.” The World Book Encyclopedia ir secināts: ”Māņticība cilvēku dzīvē droši vien pastāvēs tikmēr, kamēr cilvēki jutīsies nedroši par nākotni.”
Kopumā var teikt, ka māņticība joprojām pastāv tāpēc, ka tā sakņojas visiem cilvēkiem kopīgajās bažās par nākotni un to stiprina daudzi cilvēkiem dārgi reliģiskie uzskati. Vai mums tāpēc būtu jāsecina, ka māņticība ir noderīga, jo tā cilvēkiem palīdz, kad jāsastopas ar nezināmo? Vai tā ir nekaitīga? Vai arī tā ir bīstama un no tās būtu jāizvairās?
[Attēls 5. lpp.]
Ķīnā vien varētu būt pieci miljoni profesionālu zīlnieku
[Attēls 6. lpp.]
Atbalstot bingo, daudzas baznīcas ir veicinājušas māņticību
[Attēls 7. lpp.]
Ziemassvētku tradīcijas, piemēram, saskūpstīšanās zem āmuļa zariņa, ir cieši saistītas ar māņticību