Dzīve cistiskās fibrozes ēnā

PASTĀSTĪJIS DŽIMIJS GARADZJOTIS

1998. gada 25. jūlijā mani steidzami nogādāja slimnīcā, jo man bija sākušās asas sāpes krūtīs. Ar sirdi viss bija kārtībā, bet manas plaušas bija tik sliktā stāvoklī, ka elpot bija ārkārtīgi grūti. Man bija tikai 25 gadi, un mana dzīvība karājās mata galā.

DIVAS dienas pēc manas piedzimšanas ārsti pateica maniem vecākiem, ka man ir smaga dzelte. Viņi apgalvoja, ka es nomiršu vai arī man radīsies smadzeņu bojājumi, ja netiks pārlietas asinis. Es tomēr paliku dzīvs bez asins pārliešanas — un bez smadzeņu bojājumiem.

Divi pirmie manas dzīves gadi aizritēja, cīnoties ar daudziem nesaprotamiem veselības traucējumiem un atkārtotiem plaušu karsoņiem. Visbeidzot kāds ārsts uzstādīja man diagnozi — cistiskā fibroze (CF). Tolaik bērni, kam bija šī slimība, dzīvoja vidēji septiņus gadus. Taču medicīna ir gājusi uz priekšu, un tagad aizvien vairāk CF slimnieku sasniedz pieauguša cilvēka vecumu.

Kas ir cistiskā fibroze?

CF ir neārstējama iedzimta slimība. Tā pakāpeniski izraisa aizvien smagākus elpošanas traucējumus, un bieži vien CF slimniekiem ir arī ļoti nopietnas gremošanas problēmas.

Aptuveni 4 procenti cilvēku ir CF gēna nēsātāji. Lielākoties viņi nemaz nezina, ka viņiem ir šis gēns, jo nekādi slimības simptomi viņiem neizpaužas. Taču, ja gan māte, gan tēvs ir šī gēna nēsātāji, pastāv 25 procentu varbūtība, ka viņu bērnam būs CF.

Mans gadījums ir viens no tiem retajiem, kad simptoms, kas uzvedināja mediķus uz domām par iespējamu CF, bija polipi degunā. Šo polipu dēļ ārsti nolēma pārbaudīt sāls saturu manos sviedros — tas ir parastais tests, kas palīdz diagnosticēt CF. Bieži vien sāls klātbūtni uz ādas pirmie pamana vecāki vai vecvecāki, sajūtot uz lūpām sāļu garšu, kad ir noskūpstījuši bērnu.

Polipi traucēja man elpot, tāpēc gandrīz katru gadu bija nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, lai atbrīvotu no polipiem deguna blakusdobumus. Šīs operācijas ir visai nepatīkamas, un pēc tām kādu laiku ir jācieš sāpes. Turklāt asiņošanas dēļ tās ir arī bīstamas. Taču man ir izdarītas daudzas operācijas, un nevienā no tām nav izmantotas asinis. Es esmu ļoti priecīgs, ka man nav jāuztraucas par komplikācijām, ko varētu izraisīt asins pārliešana.

Cīņa ar slimību

Kaut gan slimības dēļ manas iespējas ir ierobežotas, es tomēr cenšos būt tik aktīvs, cik vien tas ir manos spēkos. 1987. gada 1. augusts bija sevišķi nozīmīga diena manā mūžā, jo šajā dienā es kristījos, simboliski apliecinot, ka esmu veltījis sevi Dievam Jehovam.

No rīta, kad esmu piecēlies, es izdaru inhalācijas: ieelpoju vispirms ventolīna un pēc tam sāls šķīdumu. Tas palīdz atbrīvoties no izdalījumiem, kas sakrājušies plaušās, un atver elpošanas ceļus, tā ka man kļūst vieglāk elpot. Inhalācijas aizņem apmēram 15 minūtes. Pēc tam 40 līdz 60 minūtes ilgst fizikālās terapijas seanss, kas arī sekmē plaušu attīrīšanos no izdalījumiem. Kad tas ir galā, atkal pienāk kārta inhalācijām, tikai šoreiz es ieelpoju antibiotikas, kas domātas infekciju apkarošanai. Visas šīs procedūras es atkārtoju pēcpusdienā un pēc tam arī vakarā.

Kopumā tas viss aizņem aptuveni četras stundas dienā. Parasti es ēdu pēc šīm ārstnieciskajām procedūrām, jo tām ir labāki rezultāti, ja tās veic tukšā dūšā. Kaut arī man katru dienu tik daudz laika aiziet šīm vajadzībām, es regulāri apmeklēju Jehovas liecinieku grieķu draudzes sapulces Londonā (Kanāda, Ontārio). Sapulču dienās es savas vakara procedūras atlieku uz desmitiem. Svētības, ko man ir atnesusi sapulču apmeklēšana, ar uzviju atsver jebkādus upurus, ko tā no manis ir prasījusi. Ļoti svarīgi man ir arī piedalīties sludināšanā.

Dalos ar citiem savā ticībā

Atrodoties slimnīcā, man ir bijušas īpašas iespējas dalīties ar citiem savā kristīgajā ticībā. Reiz man radās izdevība runāt ar kādu Grieķijas pareizticīgo baznīcas mācītāju, kurš bija ievietots vienā no blakus palātām. Viņš nosauca mani par patīkamu jaunu cilvēku un sacīja, ka es esot labs piemērs vietējiem grieķu jauniešiem. Mācītājam nebija ne jausmas, ka es labi zinu par viņa aktīvo pretestību Jehovas liecinieku sludināšanai grieķu tautības iedzīvotāju vidū — viņš bija viens no šīs pretestības galvenajiem organizētājiem.

Kad pie mācītāja atnāca apmeklētāji, viņš tos sūtīja apraudzīt arī mani. Mācītāja ciemiņi, ienākuši manā palātā, ieraudzīja tur manus draugus un tuviniekus, kas ciemojās pie manis, un pazina, ka tie ir sludinātāji, kas bija nākuši pie viņiem uz mājām. Daži no viņiem palika pie mums, bet citi gāja atpakaļ pie mācītāja un pārsteigti vaicāja, kāpēc viņš tos sūta pie Jehovas lieciniekiem. Tomēr arī pēc tam, kad mācītājs uzzināja, ka es esmu Jehovas liecinieks, mūsu sarunas par Bībeli turpinājās. Mēs apspriedām tādas tēmas kā Jehovas vārds, trīsvienība un Jehovas liecinieku politiskā neitralitāte Grieķijā. Sarunu gaitā es jutu, ka viņa attieksme pret mums pamazām kļūst mazāk noraidoša.

Mācītājs atzina, ka viņš zina patiesību par dažiem no tiem Bībeles tematiem, ko mēs aplūkojām, bet nemāca to citiem, jo baidās pazaudēt darbu. Vēlāk es kopā ar savu jaunāko māsu Esteri apciemoju viņu mājās, un viņš pieņēma no mums bībelisku literatūru. Pretestība mūsu sludināšanai vietējā apkārtnē ievērojami atslāba, un daudzi, kas bija dzirdējuši par mācītāja labvēlīgo attieksmi, sāka mūs uzklausīt. Taču drīz pēc tam šis mācītājs tika pārcelts uz citurieni.

Nozīmīgas sekas bija arī kādai citai reizei, kad es sludināju slimnīcā. Es uzrunāju kādu jaunieti, vārdā Džefs, kurš bija atnācis apciemot savu vectēvu. Pēc vairākām sarunām mēs ar Džefu sākām studēt Bībeli, un vēlāk Džefs izteica vēlēšanos apmeklēt draudzes sapulces. Parasti gan es gāju uz sapulcēm Londonā, bet tad es kādu laiku braukāju uz tuvīno Stretfordu, lai pavadītu Džefu uz sapulcēm, kas notika tur, jo gribēju, lai viņam varētu palīdzēt kāds, kas dzīvo netālu no viņa.

Diemžēl Džefs padevās ģimenes spiedienam, un viņa garīgā izaugsme apstājās. Taču, apmeklējot draudzes sapulces Stretfordā, es atkal satiku Diānu Stjuarti, ar kuru biju iepazinies jau agrāk, kad mēs abi piedalījāmies kādas Valstības zāles celtniecībā. Mēs iemīlējāmies viens otrā un 1996. gada 1. jūnijā apprecējāmies.

Pārmaiņas veselības stāvoklī

Par nelaimi, trīs nedēļas pēc kāzām es smagi saslimu. Mani atkal un atkal ievietoja slimnīcā, līdz beidzot iestājās tas kritiskais stāvoklis, kas bija pieminēts pašā sākumā. Kopš tā laika man 24 stundas dienā ir jāsaņem skābeklis. Man pastāvīgi ir jācīnās ar tādām problēmām kā augsta temperatūra, svīšana naktīs, pleirīts, miega traucējumi mokošā klepus dēļ un sāpes locītavās, kājās un krūtīs. Reizēm es atklepoju asinis, un tas ir bīstami, jo tad, ja asiņošana neapstājas, var iestāties pēkšņa nāve.

Tagad kopā ar savu dārgo sievu — savu uzticamo biedru un palīgu — es sludinu ārstiem, fizioterapeitiem un citiem speciālistiem, kā arī viņu pacientiem, ko es sastopu slimnīcās, un veselības aprūpes darbiniekiem, kas nāk pie manis uz mājām. Lai cik smagi būtu mani veselības traucējumi, mēs uzskatām visus šos gadījumus, kad varam dalīties ar kādu savā ticībā, par brīnišķīgu iespēju slavēt Jehovas vārdu.

Kas man tagad dod spēku

Ņemot vērā, ka mana veselība ir tā pasliktinājusies, mums ar Diānu ir ierīkots īpašs telefona pieslēgums, ar kura palīdzību mēs varam klausīties draudzes sapulču programmu un pat piedalīties tajā. Šī iespēja, kas mums ar tādu mīlestību ir sagādāta, mūs ļoti uzmundrina un ļauj mums sajust, ka joprojām esam aktīvi draudzes locekļi, kaut arī visbiežāk mēs nevaram personiski būt klāt sapulcēs.

Mūsu kalpošanā tagad ietilpst zvanīšana pa telefonu, lai dalītos ar citiem savā uz Bībeli balstītajā cerībā. Ar vairākiem cilvēkiem mēs esam uzsākuši Bībeles nodarbības, kuras mēs vadām pa telefonu. Mums ir liels prieks stāstīt citiem par Jehovu un visām tām brīnišķīgajām svētībām, ko viņš ir paredzējis dāvāt uzticīgajiem cilvēkiem jaunajā, taisnīgajā pasaulē.

Lielu stiprinājumu un mierinājumu man sniedz tēvs un māte, un es esmu jo sevišķi pateicīgs Jehovam par to, ka viņš mani ir svētījis ar tādu sievu kā Diāna, kas ir pieņēmusi mani tādu, kāds es esmu, ar visu manu slimību, un tagad ir man nenovērtējams atbalsts.

Mana slimība tuvojas pēdējai stadijai, bet es smeļos spēku pārdomās par savu nākotnes cerību. Mēs ar Diānu ik dienas lasām Bībeli, un tas mums abiem palīdz izturēt. Es zinu, ka drīz es būšu vesels un man nevajadzēs katru dienu saņemt medicīnisku palīdzību, lai tikai varētu elpot. Gara acīm es jau redzu, kā apsolītajā paradīzē, kad manas plaušas būs veselas, es skriešu, ko kājas nes, pa klaju lauku. Tas ir viss, ko es vēlos, — tikai izskrieties klajā laukā, lai izmēģinātu, kā darbojas manas plaušas.

Iztēlojoties Dieva apsolītās jaunās pasaules svētības, man ir vieglāk izturēt katru nākamo dienu. Salamana Pamācībās 24:10 teikts: ”Ja tu bēdu dienā nogursi, tad tavs spēks pagalam.” (LB-26.) Es nejūtos tā, it kā mans spēks būtu pagalam, gluži otrādi: es jūtu, ka Jehova dod man spēka pārpilnību. (2. Korintiešiem 4:7.) Tas palīdz man liecināt citiem par viņa vārdu un nodomiem un būt gatavam uz visu, kam vien Dievs atļaus notikt — vienalga, vai tas man nozīmēs iespēju sagaidīt un pārdzīvot pašreizējās sistēmas galu Harmagedonā vai arī nāvi un pēc tam augšāmcelšanu viņa jaunajā pasaulē. (1. Jāņa 2:17; Atklāsmes 16:14—16; 21:3, 4.)

[Attēli 13. lpp.]

Kopā ar savu sievu Diānu, kas man ir nenovērtējams atbalsts