Kalpošana Dievam nāves briesmās
Pastāstījis Žuans Mankoka
1961. gada 25. jūnijā kareivji iebruka kristiešu sapulcē Angolas pilsētā Luandā un to izjauca. Trīsdesmit no mums viņi aizveda uz cietumu un tik nežēlīgi piekāva, ka pēc tam ik pa pusstundai nāca skatīties, vai kāds jau nav miris. Mēs dzirdējām, kā daži no kareivjiem izteicās, ka mūsu Dievam jābūt patiesajam Dievam, jo mēs visi palikām dzīvi.
PĒC tam mani paturēja Sanpaulu cietumā vēl piecus mēnešus. Nākamo deviņu gadu laikā tiku pārsūtīts no cietuma uz cietumu, un pratināšanas, sitieni un zaudējumi sekoja cits citam. Neilgi pēc tam, kad 1970. gadā tiku atbrīvots, mani apcietināja atkal, un šoreiz tiku nosūtīts uz briesmīgo nāves nometni Sannikolau pilsētā, kas vēlāk tika pārdēvēta par Bentiabu. Tur es pavadīju divarpus gadus.
Varbūt jūs esat neizpratnē, kāpēc mani, likumam paklausīgu pilsoni, turēja apcietinājumā par to, ka dalījos ar citiem savos uzskatos, kas bija balstīti uz Bībeli, un gribat zināt, kur es pirmo reizi izdzirdēju labo vēsti par Dieva Valstību.
Saņemu labu izglītību
Es piedzimu 1925. gada oktobrī Angolas ziemeļos netālu no Makela du Zombo pilsētas. Kad 1932. gadā nomira mans tēvs, māte mani aizsūtīja pie sava brāļa uz Beļģu Kongo (tagadējo Kongo Demokrātisko Republiku). Viņa to nedarīja aiz laba prāta, bet ierobežoto līdzekļu dēļ nebija citas izejas.
Mans tēvocis bija baptists, un pēc viņa ieteikuma es sāku lasīt Bībeli. Kaut arī kļuvu par viņa baznīcas locekli, tas manu garīgo izsalkumu neremdināja un arī pamudinājumu kalpot Dievam es neguvu. Tēvocis mani sūtīja skolā un palīdzēja iegūt labu izglītību. Bez visa pārējā es mācījos arī franču un portugāļu valodu. Pabeidzis skolu, es dabūju radiotelegrāfista vietu Leopoldvilas (kas tagad pazīstama kā Kinšasa) centrālajā radiostacijā. 1946. gadā, būdams 20 gadu vecs, es apprecēju Mariju Povu.
Jauna reliģiska kustība
Tajā pašā gadā es iepazinos ar kādu izglītotu angoļu kordiriģentu, kas piederēja pie baptistu baznīcas. Viņš dedzīgi vēlējās izglītot kikongo valodā runājošos cilvēkus, kas dzīvoja Angolas ziemeļos, un uzlabot viņu dzīvi. Viņa rokās bija nonācis Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības izdotās un Jehovas liecinieku izplatītās brošūras Dieva Valstība — vienīgā pasaules cerība tulkojums portugāļu valodā.
Šis vīrietis pārtulkoja brošūru kikongo valodā un izmantoja to iknedēļas pārrunās par Bībeli ar mums, grupu angoļu, kas strādājām Beļģu Kongo. Pēc kāda laika diriģents aizrakstīja Sargtorņa biedrības galvenajai pārvaldei Amerikas Savienotajās Valstīs un palūdza vairāk literatūras. Diemžēl viņš mums mācīja ne tikai to, kas bija teikts Sargtorņa biedrības publikācijās, bet jauca šai informācijai klāt baznīcu mācības. Tāpēc es neredzēju skaidru atšķirību starp patiesās kristietības tīro mācību un nebībeliskajām mācībām, kurām seko kristīgā pasaule.
Taču es pamanīju, ka Bībeles vēsts, par kuru bija runāts Sargtorņa biedrības literatūrā, atšķīrās no visa, ko man jebkad bija mācījuši baptistu baznīcā. Piemēram, es uzzināju, ka Bībelē liela uzmanība ir pievērsta Dieva vārdam, Jehova, un ka patiesie kristieši ir pieņēmuši atbilstošu nosaukumu — Jehovas liecinieki. (Psalms 83:19, NW; Jesajas 43:10—12.) Tāpat es izjutu patīkamu saviļņojumu, uzzinot, ka Bībelē ir solīta mūžīga dzīve paradīzē uz zemes visiem, kas uzticīgi kalpo Jehovam. (Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3—5.)
Kaut arī manas Bībeles patiesības zināšanas bija vēl gluži niecīgas, es jutos tāpat kā pravietis Jeremija, kas nevarēja apslāpēt karsto vēlēšanos runāt par savu Dievu — Jehovu. (Jeremijas 20:9.) Sludināšanā pa mājām man pievienojās arī citi no mūsu Bībeles studiju grupas. Es sava tēvoča mājas pagalmā pat organizēju publiskas sapulces, uz kurām mēs cilvēkus aicinājām, izplatīdami ar rakstāmmašīnu rakstītus ielūgumus. Reiz uz šādu sapulci ieradās 78 cilvēki! Tā angoļu kordiriģenta vadībā izveidojās jauna reliģiska kustība.
Pirmie ieslodzījumi
Es nezināju, ka jebkādas reliģiskas kustības, kam ir kāds sakars ar Sargtorņa biedrību, Beļģu Kongo ir aizliegtas. 1949. gada 22. oktobrī dažus no mums arestēja. Pirms tiesas sēdes tiesnesis aprunājās ar mani vienatnē un centās mani atbrīvot, jo zināja, ka strādāju valsts iestādē. Bet brīvību es varēju atgūt ar nosacījumu, ka pamestu reliģisko kustību, kas bija izveidojusies mūsu sludināšanas rezultātā, un to es atteicos darīt.
Kad cietumā bijām pavadījuši divarpus mēnešus, varas pārstāvji nolēma, ka tie no mums, kas ir no Angolas, tiks nosūtīti atpakaļ uz savu valsti. Bet, kad bijām atgriezušies Angolā, arī Portugāles koloniālās valdības ierēdņi izturējās pret mūsu darbību ar neuzticību un ierobežoja mūsu brīvību. Pamazām no Beļģu Kongo ieradās arvien vairāk mūsu kustības locekļu, un galu galā pa visu Angolu mēs bijām vairāk nekā 1000.
Pēc kāda laika par mūsu kustības locekļiem kļuva arī populārā reliģiskā līdera Simona Kimbangu sekotāji. Šie cilvēki nevēlējās studēt Sargtorņa biedrības literatūru, jo bija pārliecināti, ka vienīgais veids, kā ir iespējams izprast Bībeli, ir ar medija starpniecību. Šo uzskatu atbalstīja lielākā daļa mūsu kustības locekļu — arī kordiriģents, kas joprojām tika uzskatīts par mūsu vadītāju. Es dedzīgi lūdzu Jehovu, lai viņš mums palīdz nonākt saskarē ar īstajiem Sargtorņa biedrības pārstāvjiem. Es cerēju, ka tas mūsu kustības locekļus pamudinās pieņemt Bībeles patiesību un atteikties no uzskatiem un rīcības, kas ir pretēji Bībeles principiem.
Atsevišķiem mūsu reliģiskās kustības locekļiem nepatika, ka daži no mums sludina. Viņi sazinājās ar varas pārstāvjiem un apsūdzēja mūs, ka mēs esot kādas politiskās kustības līderi. 1952. gada februārī vairākus no mums arestēja. Starp arestētajiem bija arī Karluss Aguštinju Kadi un Sala Ramoss Filemons. Mūs ievietoja kamerā bez logiem. Bet kāds draudzīgi noskaņots uzraugs mums piegādāja mūsu sievu atnesto pārtiku un atnesa rakstāmmašīnu, līdz ar to mēs kamerā varējām pavairot Sargtorņa biedrības brošūras.
Trīs nedēļas vēlāk mūs aizsūtīja uz Baia dus Tigrešu, tuksnešainu apgabalu Angolas dienvidos. Sievas mums devās līdzi. Mums piesprieda četrus gadus spaidu darbos kādā zvejniecības uzņēmumā. Baia dus Tigrešā nebija zvejas ostas, tāpēc mūsu sievām no agra rīta līdz vēlam vakaram bija jābrien līdz laivām un atpakaļ, nesot zivis uz krastu.
Šajā nometnē mēs satikām vēl citus no mūsu reliģiskās kustības un centāmies viņus pārliecināt, ka jāturpina studēt Bībele. Bet viņi izvēlējās sekot Toko — jau pieminētajam kordiriģentam. Ar laiku viņus sāka dēvēt par tokoistiem.
Ilgi gaidītā tikšanās
Atrazdamies Baia dus Tigrešā, mēs uzzinājām Sargtorņa biedrības Ziemeļrodēzijas (tagadējās Zambijas) filiāles adresi un vēstulē izteicām lūgumu mums palīdzēt. Vēstule tika pārsūtīta uz Dienvidāfrikas filiāli, no kuras mēs saņēmām atbildes vēstuli ar jautājumu, kā mēs ieinteresējāmies par Bībeles patiesību. Tad par mums uzzināja Sargtorņa biedrības galvenajā pārvaldē Amerikas Savienotajās Valstīs, un pie mums tika nosūtīts īpašs biedrības pārstāvis. Tas bija Džons Kuks — pieredzējis misionārs, kas ilgus gadus bija kalpojis ārzemēs.
Kad brālis Kuks sasniedza Angolu, pagāja vēl vairākas nedēļas, kamēr Portugāles valdības ierēdņi viņam piešķīra atļauju mūs apciemot. Baia dus Tigrešā viņš ieradās 1955. gada 21. martā, un viņam bija atļauts palikt pie mums piecas dienas. Viņa sniegtie Bībeles skaidrojumi bija izsmeļoši un viesa manī pārliecību, ka viņš pārstāv vienīgo patieso Dieva Jehovas organizāciju. Sava apciemojuma pēdējā dienā brālis Kuks teica publisko runu ”Šī Valstības labā vēsts”. To noklausīties ieradās 82 cilvēki, viņu vidū arī Baia dus Tigrešas galvenais administrators. Sapulces beigās visi klātesošie varēja saņemt runas eksemplāru.
Piecu mēnešu laikā, ko brālis Kuks pavadīja Angolā, viņš satikās ar vairākiem tokoistiem un arī to līderi. Lielākā daļa no viņiem nevēlējās kļūt par Jehovas lieciniekiem. Tāpēc es un mani biedri uzskatījām par savu pienākumu skaidri darīt zināmu varas pārstāvjiem mūsu nostāju. 1956. gada 6. jūnijā mēs uzrakstījām oficiālu vēstuli un adresējām to viņa ekselencei Mosamedešas apgabala gubernatoram. Vēstulē mēs paskaidrojām, ka mums vairs nav nekā kopīga ar Toko sekotājiem un ka vēlamies, lai mūs uzskata par ”Jehovas liecinieku biedrības locekļiem”. Vēstulē mēs arī izteicām prasību, lai mums tiktu piešķirta pielūgsmes brīvība. Taču mūsu ieslodzījuma laiku nevis samazināja, bet pielika tam divus gadus klāt.
Notikumi pirms kristīšanās
1958. gada augustā mūs beidzot atbrīvoja, un, atgriezušies Luandā, mēs atklājām, ka pilsētā ir neliela Jehovas liecinieku grupiņa. To pirms gada bija izveidojis misionārs, vārdā Mervins Paslovs, kas bija nosūtīts uz Angolu, lai stātos Džona Kuka vietā, bet laikā, kad ieradāmies mēs, viņš jau bija deportēts. 1959. gadā pie mums ieradās cits Jehovas liecinieku misionārs — Harijs Arnots. Bet viņu arestēja, tiklīdz viņš nolaidās lidostā, un kopā ar viņu arī mūs trīs, kas bijām ieradušies viņu sagaidīt.
Kopā ar mani bija Manvels Gonsalvišs un Berta Teišeira, nesen kristīti portugāļu liecinieki, kurus nobrīdināja vairs nerīkot nekādas tikšanās un atlaida. Brāli Arnotu izraidīja no valsts, bet man piedraudēja, ka aizsūtīs mani atpakaļ uz Baia dus Tigrešu, ja neparakstīšu dokumentu par atsacīšanos no Jehovas liecinieku ticības. Pēc septiņu stundu ilgas pratināšanas mani atlaida, kaut arī neko nebiju parakstījis. Pēc nedēļas man beidzot bija iespējams kristīties. Tajā pašā reizē kristījās arī mani draugi Karluss Kadi un Sala Filemons. Pēc tam mēs Luandas priekšpilsētā Museke Sambizangā noīrējām istabu, kas kļuva par Angolas pirmās Jehovas liecinieku draudzes pulcēšanās vietu.
Jaunas vajāšanas
Sapulces sāka apmeklēt arvien vairāk ieinteresētu cilvēku. Daži ieradās ar mērķi mūs izspiegot, bet viņiem iepatikās sapulces, un vēlāk viņi paši kļuva par Jehovas lieciniekiem. Politiskā situācija valstī bija nestabila, un īpašas grūtības mums sākās pēc tam, kad 1961. gada 4. februārī notika nacionālistu sacelšanās. Kaut arī par mums tika izplatīti dažādi meli, Kristus nāves atceres vakara atzīmēšana 30. martā noritēja sekmīgi un to apmeklēja 130 cilvēki.
Kad kādā jūnija dienā es vadīju Sargtorņa studiju, mūsu sapulci pārtrauca militārās policijas ierašanās. Sievietes un bērnus viņi atlaida, bet, kā jau stāstīju sākumā, 30 vīriešus aizveda sev līdzi. Mūs divas stundas bez apstājas sita ar koka nūjām. Vēl trīs mēnešus pēc tam es atvēmu asinis. Es biju pārliecināts, ka nomiršu, — to man bija arī apsolījis vīrietis, kas mani sita. Lielākā daļa no tiem, kam šis pārbaudījums bija jāiztur, bija jauni, vēl nekristīti Bībeles skolnieki, tāpēc es dedzīgi par viņiem lūdzu: ”Jehova, parūpējies par savām avīm!”
Paldies Jehovam, neviens no viņiem nenomira, un militārpersonas tas patiešām pārsteidza. Daži karavīri pat izjuta pamudinājumu slavēt mūsu Dievu, kurš, kā viņi izteicās, bija palīdzējis mums izdzīvot! Lielākā daļa šo Bībeles skolnieku galu galā kļuva par kristītiem lieciniekiem, un daži tagad kalpo par kristiešu draudzes vecākajiem. Viens no viņiem, Silveštre Simans, ir Angolas filiāles komitejas loceklis.
Deviņi ciešanu gadi
Kā jau es minēju, nākamo deviņu gadu laikā man bija daudz kas jāpārcieš. Cietumi un darba nometnes nomainīja cita citu. Visās šajās vietās man bija izdevība sludināt politiski ieslodzītajiem, no kuriem daudzi tagad ir kristīti liecinieki. Mana sieva Marija un mūsu bērni drīkstēja man visur doties līdzi.
Kad atradāmies darba nometnē Serpa Pintu, četri politiski ieslodzītie mēģināja izbēgt, bet viņus noķēra. Visu cietumnieku acu priekšā viņus nomocīja līdz nāvei, lai citiem nerastos pat doma par bēgšanu. Pēc tam nometnes komandants Marijas un bērnu klātbūtnē man piedraudēja: ”Ja es vēl tevi pieķeršu sludinām, tu tiksi tāpat nogalināts kā tie, kas mēģināja aizbēgt.”
Visbeidzot 1966. gada novembrī mēs tikām nosūtīti uz briesmīgo nāves nometni Sannikolau. Ieradies galā, es ar šausmām atklāju, ka nometnes administrators ir Sida kungs — vīrietis, kas Sanpaulu cietumā bija mani gandrīz nositis. Katru mēnesi tika nogalināti desmitiem cilvēku, un manai ģimenei bija jānoskatās uz šo brutālo slepkavošanu. Briesmīgo pārdzīvojumu dēļ Marijai iestājās nervu sabrukums, no kura viņa vēl tagad nav pilnībā atguvusies. Galu galā es dabūju atļauju viņai un bērniem pārcelties uz Luandu pie mūsu vecākajām meitām, Terēzas un Žuanas, kas varēja par viņiem parūpēties.
Atbrīvots un atkal ieslodzīts
Pēc gada, 1970. gada septembrī, mani atbrīvoja, un es atkal varēju būt kopā ar savu ģimeni un garīgajiem brāļiem Luandā. Kad redzēju, kādus augļus pa šiem deviņiem manas prombūtnes gadiem bija nesusi sludināšana, man acīs sariesās asaras. Kad 1961. gadā mani ieslodzīja cietumā, Luandas draudze sastāvēja no četrām mazām grupām. Tagad pilsētā bija četras lielas, labi organizētas draudzes, kuras ik pa sešiem mēnešiem apmeklēja Jehovas organizācijas ceļojošais pārstāvis. Brīvība man sagādāja neizsakāmu prieku, bet diemžēl tā drīz beidzās.
Kādu dienu mani izsauca tagad jau likvidētās slepenpolicijas (PIDE) priekšnieks. Sākumā viņš, manai meita Žuanai dzirdot, mani visādi cildināja un pēc tam pasniedza parakstīšanai kādu dokumentu. Tajā bija izteikts piedāvājums kļūt par PIDE ziņotāju un par pakalpojumiem apsolīti dažādi materiāli labumi. Kad atteicos to parakstīt, man piedraudēja, ka atkal nonākšu Sannikolau, no kurienes mani nekad vairs neatbrīvos.
1971. gada janvārī, kad brīvībā biju pavadījis tikai četrus mēnešus, šie draudi tika īstenoti. Kopumā 37 kristiešu draudzes vecākie tika arestēti un no Luandas nosūtīti uz Sannikolau. Tur mēs atradāmies līdz 1973. gada augustam.
Brīvībā, bet joprojām vajāti
1974. gadā Portugālē tika pasludināta reliģiskā brīvība, un vēlāk likums par reliģisko brīvību stājās spēkā arī Portugāles aizjūras provincēs. 1975. gada 11. novembrī Angola kļuva neatkarīga no Portugāles. Kādu saviļņojumu mēs izjutām, tā paša gada martā sanākdami kopā uz pirmajām rajona kopsanāksmēm pēc brīvības iegūšanas! Man bija priekšrocība teikt publisko runu šajās priekpilnajās sapulcēs, kas norisinājās Luandas Sporta citadelē.
Taču jaunā valdība mums izrādīja pretestību mūsu neitralitātes dēļ, un valstī plosījās pilsoņu karš. Situācija pasliktinājās tiktāl, ka baltie liecinieki bija spiesti atstāt valsti. Man un vēl diviem vietējiem brāļiem tika uzticēts pārraudzīt sludināšanu Angolā. Vadību šajā darbā mums sniedza Jehovas liecinieku filiāle Portugālē.
Drīz mans vārds sāka parādīties laikrakstos un tika pieminēts pa radio. Mani apsūdzēja, ka es esot starptautiskā imperiālisma aģents un esot pamudinājis Angolas lieciniekus atteikties ņemt rokās ieročus. Galu galā mani izsauca pie Luandas provinces pirmā gubernatora. Es viņam ar cieņu paskaidroju, ka Jehovas liecinieki visā pasaulē ir politiski neitrāli un ka šajā ziņā mēs rīkojamies pēc agrīno Jēzus Kristus sekotāju parauga. (Jesajas 2:4; Mateja 26:52.) Kad pastāstīju, ka koloniālās varas laikā vairāk nekā 17 gadus esmu pavadījis cietumos un darba nometnēs, viņš mani nolēma nearestēt.
Tolaik cilvēkam, kas gribēja būt Jehovas liecinieks un kalpot Angolā, bija nepieciešama drosme. Tā kā manu māju novēroja, mēs vairs nevarējām tajā organizēt sapulces. Apustuļa Pāvila vārdiem runājot, ’mēs visur tapām spaidīti, bet tomēr nebijām nomākti’. (2. Korintiešiem 4:8.) Mēs nekad kalpošanā nekļuvām neaktīvi. Es turpināju sludināt un pildīju ceļojošā kalpotāja pienākumus, stiprinādams draudzes Bengelas, Uilas un Hvambo provincēs. Tajā laikā es biju pazīstams ar vārdu brālis Filemons.
1978. gada martā sludināšanas darbu atkal aizliedza, un es saņēmu drošu informāciju, ka fanātiski revolucionāri gatavojas mani nogalināt. Es patvēros pie kāda nigēriešu liecinieka, kas Angolā strādāja Nigērijas vēstniecībā. Pēc mēneša, kad situācija bija daudzmaz normalizējusies, es atsāku kalpot par rajona pārraugu.
Kaut arī pastāvēja aizliegums un valstī plosījās pilsoņu karš, tūkstošiem angoliešu atsaucās uz mūsu sludināto vēsti. Tā kā strauji pieauga jauno liecinieku skaits, tika izveidota valsts komiteja, kura atradās Portugāles filiāles pārraudzībā un kuras uzdevums bija rūpēties par sludināšanu Angolā. Tajā laikā es vairākkārt braucu uz Portugāli, kur daudz ko iemācījos no pieredzējušiem kalpotājiem un arī ārstējos.
Beidzot varam brīvi sludināt!
Laikā, kad atrados darba nometnēs, politieslodzītie mani bieži izsmēja un sacīja, ka es nekad netikšu brīvībā, ja nepārtraukšu sludināt. Bet es parasti atbildēju: ”Vēl nav pienācis Jehovas izraudzītais laiks atvērt durvis, bet, kad tas pienāks, neviens šīs durvis vairs nespēs aizvērt.” (1. Korintiešiem 16:9; Atklāsmes 3:8.) Durvis — iespēja netraucēti sludināt — plašāk pavērās pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Sākot no tā laika, mēs Angolā baudījām arvien lielāku pielūgsmes brīvību. 1992. gadā Jehovas liecinieku darbība tika oficiāli atzīta. Bet 1996. gadā Angolā tika nodibināta Jehovas liecinieku filiāle, un es tiku iecelts par filiāles komitejas locekli.
Visus garos gadus, kamēr atrados ieslodzījumā, mana ģimene tomēr necieta trūkumu. Mums bija seši bērni, bet mūsu mīļā Žuana pagājušajā gadā nomira ar vēzi. No pārējiem pieciem bērniem četri ir kristīti liecinieki, bet piektais vēl nav kristījies.
Kad 1955. gadā mūs apciemoja brālis Kuks, mēs bijām četri angolieši, kas sludināja Dieva Valstības labo vēsti. Patlaban valstī ir vairāk nekā 38 000 Valstības sludinātāju, un viņi katru mēnesi vada vairāk nekā 67 000 Bībeles studiju. Daudzi no viņiem agrāk bija bijuši mūsu vajātāji. Šie sasniegumi man sagādā lielu prieku, un es esmu ļoti pateicīgs Jehovam, ka viņš mani ir pasargājis un ļāvis man piepildīt manu karsto vēlēšanos sludināt viņa vārdus. (Jesajas 43:12; Mateja 24:14.)
[Karte 20., 21. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Kongo Demokrātiskā Republika
Kinšasa
Angola
Makela du Zombo
Luanda
Sannikolau (tagad Bentiaba)
Mosamedeša (tagad Namibe)
Baia dus Tigreša
Serpa Pintu (tagad Menonge)
[Norāde par autortiesībām]
Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.
[Attēli 22., 23. lpp.]
Apakšā: kopā ar Džonu Kuku 1955. gadā. Džonam Kukam kreisajā pusē Sala Filemons
Pa labi: atkalredzēšanās ar Džonu Kuku pēc 42 gadiem
[Attēls 23. lpp.]
Kopā ar Mariju