No galējas nabadzības līdz vislielākajai bagātībai

PASTĀSTĪJIS MANUELS DI ŽEZUŠS ALMEIDA

Es piedzimu 1916. gada oktobrī, būdams jaunākais no 17 bērniem. Deviņi no maniem vecākajiem brāļiem un māsām tad jau bija miruši slimību un nepietiekama uztura dēļ, un es viņus nekad neesmu redzējis. Mēs, pārējie astoņi bērni, kopā ar vecākiem dzīvojām kādā ciematiņā netālu no Portu pilsētas Portugālē.

MŪSU necilajā mājoklī bija maza dzīvojamā istaba un viena guļamistaba. Dzeramo ūdeni mēs smēlām no akas, līdz kurai bija jāiet gandrīz puskilometrs, un mūsu virtuve bija pavisam primitīva.

Tiklīdz vecākie brāļi bija nedaudz paaugušies, viņi sāka strādāt kukurūzas laukos, un par viņu nopelnīto naudu mēs varējām iegādāties kaut ko ēdamu. Ar vecāko brāļu palīdzību es biju vienīgais bērns, kas neilgu laiku varēja mācīties skolā. Lai gan dzīve bija grūta, mēs tomēr bijām ārkārtīgi uzticīgi katoļu baznīcai, jo cerējām, ka tas mums kaut kādā veidā palīdzēs dzīvē.

Maija mēnesī baznīcā bija tā saucamā novena. Deviņas dienas pēc kārtas agri no rīta, kamēr vēl bija tumšs, mēs gājām uz baznīcu un lūdzām Dievu, domādami, ka viņš mūs par to svētīs. Tolaik mēs uzskatījām mācītāju par svētu cilvēku, Dieva pārstāvi, bet vēlāk mūsu domas mainījās.

Meklēju kaut ko labāku

Mēs nespējām samaksāt baznīcas nodokli, bet mācītāju ne mazākajā mērā neinteresēja mūsu ģimenes smagais materiālais stāvoklis. Tā mums bija liela vilšanās. Manas domas par baznīcu izmainījās pilnībā, un 18 gadu vecumā es nolēmu doties projām no mājām, lai mēģinātu noskaidrot, vai dzīvē nav kaut kas labāks par darbu kukurūzas laukos un strīdiem ar baznīcu. 1936. gadā es ierados Portugāles galvaspilsētā Lisabonā.

Tur es satiku Edmīniju. Kaut gan es uzskatīju, ka reliģija mani ir pievīlusi, mēs tomēr sekojām paražai un apprecējāmies katoļu baznīcā. 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš. Kara laikā es biju atbildīgs par 18 noliktavām, un reizēm mēs dienas laikā nosūtījām uz fronti līdz pat 125 kravas mašīnām ar kara tehniku un citiem materiāliem.

Kara šausmas un katoļu baznīcas līdzdalība tajā man lika daudz ko nopietni pārdomāt. Es jautāju sev: vai Dievs tiešām rūpējas par cilvēkiem? Un kā viņu pareizi pielūgt? Tā pagāja krietns laiks, un beidzot 1954. gadā ar mani uzsāka sarunu kāds pavecāks kungs, kas bija Jehovas liecinieks. Viņš runāja tieši par tiem jautājumiem, kas mani interesēja, un šī saruna izmainīja visu manu dzīvi.

Prieks par Bībelē doto cerību

Šis laipnais cilvēks, vārdā Džošua, man paskaidroja, ka pasaules problēmas var atrisināt vienīgi Dieva Valstība un ka tikai tad, kad valdīs šī Valstība, iestāsies miers un drošība. (Mateja 6:9, 10; 24:14.) Tas, ko viņš teica, man patika, taču iepriekšējā reliģiskā pieredze lika būt uzmanīgam. Kad Džošua man piedāvāja studēt Bībeli, es piekritu, bet ar nosacījumu, ka viņš neprasīs naudu un nerunās par politiku. Viņš bija ar mieru, piebilzdams, ka tas, ko viņš piedāvā, ir bez maksas. (Atklāsmes 22:17.)

Es uzticējos Džošuam arvien vairāk un vairāk. Beidzot es viņam palūdzu kaut ko tādu, pēc kā biju ilgojies kopš pusaudža gadiem: es pajautāju, vai nevarētu dabūt Bībeli. Mana vēlēšanās tika izpildīta, un es ar lielu sajūsmu pirmo reizi pats savām acīm lasīju Radītāja iedvesmotajos Rakstos viņa solījumus, piemēram, šo: ”Dievs pats būs ar [cilvēkiem]. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21:3, 4.)

Īpaši lielu mierinājumu man sniedza Bībelē lasāmie apsolījumi par to, ka pienāks gals nabadzībai un slimībām. Dievbijīgais Ēlihus kādreiz teica par Dievu: ”Viņš.. dod arī pārpilnām barību.” (Ījaba 36:31.) Bībelē rakstīts, ka Dieva Valstības taisnīgās valdīšanas laikā ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu””. (Jesajas 33:24.) Ar kādu mīlestību Dievs Jehova rūpējas par cilvēkiem! Mana interese par viņa solījumiem kļuva arvien lielāka.

1954. gada 17. aprīlī es pirmo reizi apmeklēju Jehovas liecinieku sapulci. Tā bija īpaša sapulce — tika atzīmēts Kristus nāves atceres vakars. Turpmāk es gāju uz sapulcēm regulāri un drīz sāku stāstīt citiem par visu labo, ko biju uzzinājis. Tajos laikos Portugālē mēs katru mēnesi okeāna piekrastē rīkojām piknikus, un pēc tam notika kristīšana. Septiņus mēnešus pēc pirmās sarunas ar Džošuu es veltīju savu dzīvi Dievam Jehovam un apliecināju to, kristīdamies okeāna ūdenī.

1954. gada sākumā visā Portugālē bija tikai kāds simts Jehovas liecinieku, tāpēc bija ļoti vajadzīgi vīrieši, kas uzņemtos vadību sludināšanā. Mana garīgā izaugsme bija strauja, un drīz vien man tika uzticēti pienākumi draudzē. 1956. gadā mani iecēla par draudzes kalpotāju (tā toreiz sauca vadošo pārraugu) otrajā Jehovas liecinieku draudzē Lisabonā. Tagad šajā pilsētā un tās piepilsētās ir vairāk nekā simt draudžu.

Viesmīlības labie augļi

Kaut arī mēs ar Edmīniju nepavisam nebijām bagāti, mūsu mājas durvis vienmēr bija atvērtas citiem kristiešiem. 1955. gadā Portugālē bija ieradies kāds pionieris (tā sauc Jehovas lieciniekus, kas ir pilnas slodzes labās vēsts sludinātāji), kurš devās no savas dzīvesvietas Brazīlijā uz Vāciju, kur bija paredzēta starptautiskā kopsanāksme ”Triumfējošā Ķēniņvalsts”. Tā kā bija radušās problēmas ar transportu, viņš apmēram mēnesi nodzīvoja pie mums, un šis laiks mums ļoti daudz deva garīgā ziņā.

Mūsu mājās tajos gados viesojās arī brāļi, kas strādāja Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka), piemēram, Hugo Rīmers un viņa istabas biedrs Čārlzs Aihers. Viņi pusdienoja kopā ar mums un uzstājās ar runām, ko varēja klausīties portugāļu brāļi. Šie cilvēki mums sniedza nenovērtējamas garīgas bagātības, un mēs kāri tvērām to, ko viņi stāstīja.

Mēs uzņēmām pie sevis arī Jehovas liecinieku ceļojošos pārraugus, kad tie apmeklēja draudzi. Neaizmirstams viesis ieradās 1957. gadā — tas bija Alvaro Berekočea, filiāles pārraugs no Marokas, kurš bija nosūtīts uz Portugāli, lai uzmundrinātu brāļus. Viņš apmeklēja grāmatstudiju mūsu dzīvoklī, un mēs viņu pierunājām palikt pie mums visu atlikušo laiku, kas viņam bija jāpavada Portugālē. Alvaro apmeklējums ilga mēnesi, un šajā laikā mēs izjutām lielas svētības un garīgu stiprinājumu, toties viņš pieņēmās svarā, ēzdams garšīgos ēdienus, ko gatavoja mana dārgā Edmīnija.

Galēja nabadzība, kādu es pieredzēju bērnībā, var dziļi ietekmēt cilvēku. Taču es kaut ko iemācījos: jo vairāk mēs dodam Jehovam un viņa uzticīgajiem kalpiem, jo vairāk viņš mūs svētī. Es par to pārliecinājos atkal un atkal, kad mēs parādījām viesmīlību visiem, kam vien varējām.

Kopsanāksmē Portu pilsētā 1955. gadā izskanēja paziņojums par Jehovas liecinieku starptautisko kopsanāksmi, kas bija gaidāma 1958. gadā stadionā Yankee Ņujorkā. Visās Valstības zālēs — bet tādu Portugālē tolaik bija pavisam maz — tika uzstādītas ziedojumu kastītes, lai palīdzētu delegātiem no Portugāles apmaksāt braucienu uz šo kopsanāksmi. Vai varat iedomāties, kā mēs ar sievu priecājāmies, uzzinājuši, ka arī mēs esam izraudzīti par delegātiem? Kamēr uzturējāmies Amerikas Savienotajās Valstīs, kur bijām ieradušies uz kopsanāksmi, mums bija liels prieks apmeklēt Jehovas liecinieku pasaules galveno pārvaldi, kas atrodas Bruklinā.

Sastopamies ar vajāšanām

1962. gadā Jehovas liecinieku sludināšanas darbs Portugālē tika aizliegts un misionāri, starp kuriem bija Eriks Britens, Domeniks Pikone un Eriks Beveridžs, kā arī viņu sievas, tika izraidīti no valsts. Vēlāk mums aizliedza pulcēties Valstības zālēs, tāpēc mēs slepus rīkojām sapulces privātās mājās un dzīvokļos, tāpat Portugālē vairs nevarēja organizēt lielas kopsanāksmes. Man tika uzticēts pienākums rūpēties par transportu, lai mūsu kristīgajiem brāļiem un māsām būtu iespēja apmeklēt šādas kopsanāksmes citās valstīs.

Organizēt lielam skaitam Jehovas liecinieku braucienus uz citām zemēm nebija viegli. Tomēr šis darbs bija tajā ieguldīto pūļu vērts — brāļi no Portugāles saņēma brīnišķīgas garīgas svētības. Viņi guva lielu uzmundrinājumu, apmeklējot kopsanāksmes Šveicē, Anglijā, Itālijā un Francijā. Turklāt braucieni uz kopsanāksmēm deva iespēju ievest Portugālē literatūru. Tajos gados mēs daudzkārt iesniedzām lūgumus par to, lai Portugālē tiktu reģistrēta mūsu reliģiskā organizācija, taču visi lūgumi tika noraidīti.

Pēc tam, kad 1962. gada pirmajā pusē no valsts tika izraidīti misionāri, slepenpolicijas centieni apstādināt sludināšanas darbu kļuva vēl neatlaidīgāki. Daudzus brāļus un māsas apcietināja un tiesāja. Par vairākiem šādiem gadījumiem, minot konkrētus faktus, bija stāstīts šajā žurnālā, kā arī žurnālā Atmostieties!.a

Cietumsodu par sludināšanu saņēma arī kāds pionieris, kam es kādreiz biju pastāstījis labo vēsti par Dieva Valstību. Tā kā policija pie viņa atrada manu adresi, mani izsauca uz nopratināšanu.

Vēlāk pie manis mājās ieradās divi policijas aģenti, kas konfiscēja Bībeles studēšanas palīglīdzekļus un 13 Bībeles. Arī pēc tam viņi nelika mūs mierā un ieradās vēl septiņas reizes, lai pārmeklētu dzīvokli, turklāt katru reizi viņi mūs pamatīgi izprašņāja.

Vairākkārt man bija jāliecina tiesā citu Jehovas liecinieku aizstāvībai. Kaut gan mana laicīgā izglītība bija pavisam neliela, Jehova man piešķīra ’gudrību, kam visi ienaidnieki nevarēja pretī stāvēt’. (Lūkas 21:15.) Reiz tiesnesi tik ļoti pārsteidza mana liecība, ka viņš pajautāja, kāda ir mana izglītība. Tiesas zālē visi sāka smieties, kad es atbildēju, ka esmu beidzis tikai četras klases.

Vajāšanām pieņemoties spēkā, arvien vairāk kļuva tādu cilvēku, kas atsaucās uz vēsti par Valstību. 1962. gadā Portugālē vēl nebija pat 1300 liecinieku, bet 1974. gadā viņu skaits jau bija pārsniedzis 13 000! 1967. gada maijā mani uzaicināja kļūt par ceļojošo pārraugu. Veicot šo darbu, man bija jāapmeklē Jehovas liecinieku draudzes, lai tās garīgi stiprinātu.

Vislielākā bagātība

1974. gada decembrī man bija privilēģija piedalīties Jehovas liecinieku darbības reģistrācijā, un kopš tā laika mūsu darbība Portugālē ir likumīga. Nākamajā gadā mēs ar sievu kļuvām par Jehovas liecinieku Bēteles ģimenes locekļiem Estorilā un mani iecēla par Portugāles filiāles komitejas locekli.

Ir liels prieks redzēt, kā virzās uz priekšu sludināšana Portugālē un teritorijās, kas atrodas mūsu filiāles pārraudzībā. Šādas teritorijas ir Angola, Azoru salas, Kaboverde, Madeiras salas, kā arī Santome un Prinsipi. Gadu gaitā ar saviļņojumu esmu vērojis, kā misionāri no Portugāles tiek nosūtīti kalpot šajās zemēs, kurās cilvēki parāda neparastu interesi par Valstības vēsti. Mēs esam ārkārtīgi priecīgi, ka visās šajās vietās kopā tagad ir vairāk nekā 88 000 Valstības sludinātāju, no kuriem vairāk nekā 47 000 ir Portugālē. 1998. gadā Atceres vakaru minētajās zemēs apmeklēja 245 000 cilvēku — salīdzinājumam var minēt, ka 1954. gadā, kad es kļuvu par liecinieku, tādu bija nepilni 200.

Edmīnija un es pilnībā piekrītam Bībeles psalmu sacerētājam, kas teica, ka ”viena diena [Jehovas] pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas”. (Psalms 84:11.) Kad es atceros, cik maz man piederēja toreiz, kad biju jauns, un salīdzinu to ar garīgajām bagātībām, kādas esmu ieguvis savas dzīves laikā, es jūtos tāpat kā pravietis Jesaja, kas izsaucās: ”Ak Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi cildināšu, es teikšu tavu vārdu, jo Tu dari brīnumus! [..] Jo Tu biji patvērums cietējam un atbalsts nabagam.” (Jesajas 25:1, 4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 24. lpp.]

Augšā: brālis Almeida Lisabonā paziņo, ka ir paredzēts sūtīt delegātus uz kopsanāksmi, kas notiks 1958. gadā Ņujorkā

Vidū: vadu kalpotāju paraugsapulci starptautiskajā kopsanāksmē ”Miers virs zemes” Parīzē

Apakšā: īrētie autobusi drīz dosies uz apgabala kopsanāksmi Francijā

[Attēls 25. lpp.]

Vadu rīta pielūgsmi Portugāles filiālē

[Attēls 25. lpp.]

Portugāles filiāle, kas tika veltīta Dievam 1988. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Brālis Hugo Rīmers, kas bija ieradies no Bruklinas Bēteles, uzmundrināja mūs ar runām

[Attēls 26. lpp.]

Ar sievu